1944. gada otrajā pusē, kad Latviju otrreiz sāka okupēt padomju spēki, tieši Ziemeļlatgalē sāka veidoties skaitā kuplākās un aktīvākās latviešu nacionālo partizānu vienības. Ja pēc 2. pasaules kara Kurzemē darbojās lielākoties nelielas partizānu grupas, kurās cīnījās kaujās rūdīti bijušie Latviešu leģiona karavīri un virsnieki, tad Latvijas austrumos mežabrāļi, kuri lielākoties bija bez militāras pieredzes, izcēlās ar masveidību un centieniem veidot vienotu partizānu organizāciju. Partizānu cīņas šajā reģionā ir pamatīgi izpētītas vēsturnieka Zigmāra Turčinska grāmatā “Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads”, kuru tikko laidis klajā apgāds “Latvijas Mediji”.

Pētījumā ir aplūkota vienas nacionālo partizānu organizācijas – Latvijas nacionālo partizānu Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” (ZLNV) – izveidošanās, darbība un bojāeja, apskatot arī tieši un netieši ar šo organizāciju saistītu citu apkārtnes partizānu grupu darbību. Lai nonāktu līdz ZLNV gaitām pēc 2. pasaules kara, Turčinskis vispirms ieskicē apstākļus, kādēļ tieši Latgales ziemeļos bija radušās spēcīgas partizānu kustības “tradīcijas”, atgriežoties vēl pie Latvijas Neatkarības kara notikumiem. Vēsturnieks arī detalizēti analizē jau Atmodas laiku publikācijas un atmiņas par Ziemeļlatgales partizānu cīņām, uzsverot, ka traumas sabiedrībā pēc šiem notikumiem ir aktuālas vēl šodien.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!