LZS kongresā pieņemtas arī vairākas rezolūcijas, kurās atzina Latvijas valdības politiku ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā par tuvredzīgu, politiku pret laukiem - noziedzīgu, bet situāciju izglītībā - par kritisku.
Partija arī iestājas par visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidošanu un jauktām vēlēšanām, kurās puse deputātu amatu kandidātu būtu izvirzīti no vēlēšanu apgabaliem, bet otra puse - no partijām. LZS nav pārstāvēta 7.Saeimā.
LZS dibināta 1917.gada 12.maijā. Tās pirmais darbības periods noslēdzās līdz ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940.gadā. 1990.gada vasarā pulcējās LZS atjaunošanas iniciatoru konference, kurā izveidoja LZS kongresa sagatavošanas komisiju un apstiprināja partijas nolikumu, savukārt partijas atjaunošanas kongress notika 1991.gada februārī.
1993.gadā domubiedru grupa atdalījās no LZS un nodibināja Latviešu zemnieku savienību, bet 1996.gadā LZS pievienojās Tautsaimnieku politiskā apvienība. LZS ir bijusi pārstāvēta visos parlamentos pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz 7.Saeimai. Augstākajā padomē un 5.Saeimā LZS pārstāvēja pieci deputāti, savukārt 6.Saeimā no trim deputātiem LZS pārstāvju skaits pieauga līdz septiņiem.
LZS pārstāvji arī piedalījušies valdību darbā - 5.Saeimas pilnvaru laikā LZS pārstāvji ieņēma ministru amatus Valda Birkava vadītajā Ministru kabinetā, savukārt 6.Saeimas laikā LZS pārstāvji darbojušies visās valdībās.
Pirmais, kurš ieņēma Valsts prezidenta amatu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bija LZS pārstāvis Guntis Ulmanis, LZS dibinātāja un pirmās Latvijas brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļadēls. Ulmanis šajā amatā tika ievēlēts 1993.gadā un nostrādāja tajā divus pilnvaru termiņus jeb maksimālo laiku, ko pieļauj Satversme.