Cīņas ap nākamā daudzgadu budžeta apjomu, kuru Eiropas Savienības (ES) lielās donorvalstis vēlas ierobežot, skaidri norāda, ka ES ir iegājusi visai bīstamā fāzē, kurā atsevišķu dalībvalstu intereses sāk dominēt pār kopējām, uzskata Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Roberts Zīle.
EP pirmdien pauda savu pamatā pozitīvo attieksmi pret Eiropas Komisijas (EK) sagatavotajām ES daudzgadu budžeta 2014.-2020. gadam vadlīnijām, atbalstot rezolūciju par daudzgadu budžeta apstiprināšanas procedūras pozitīvu iznākumu. Rezolūcijā uzsvērta daudzgadu budžeta kā ES solidaritāti apliecinoša un kopīgo izaugsmi nodrošinoša instrumenta nozīme, norādot, ka tā kopējais apjoms nedrīkst būt mazāks, nekā 2007.-2013. gada plānošanas periodā.
Zīle uzskata, ka "situācijā, kad notiek virzība uz daudz lielāku ES centralizāciju, ir absurdi vienlaikus runāt par kopējā budžeta samazināšanu, ko bieži piesauc atsevišķas lielās ES dalībvalstis. ES budžeta ietvaros jau šobrīd tiek pārdalīts tikai aptuveni 1% no ES kopējā IKP jeb 2% no kopējiem valdību izdevumiem". Par to portālu ”Delfi" informēja EP ECR grupas politiskais padomnieks Rolands Pētersons.
Zīle uzskata par nozīmīgu EP rezolūcijā pausto atziņu, ka ES budžets no donorvalstu puses nedrīkst tikt uzskatīts par papildus slogu to nodokļu maksātājiem, bet ES kopējo līdzekļu izmantošana ir daļa no risinājuma, kā Eiropai izkļūt no krīzes - veicinot izaugsmi, darba vietu radīšanu, zinātni, izglītību, liela mēroga infrastruktūras projektus ("Connecting Europe Facility", uz kā pamata varētu notikt "Rail Baltica" izbūve), jauniešu nodarbinātību un dzīves kvalitātes uzlabošanu un citus.
Ļoti būtisks, pēc Zīles domām, ir rezolūcijā dotais vērtējums ES kohēzijas politikai - proti, ka tā ir stratēģisks instruments izaugsmes un konkurētspējas nodrošināšanai, un ES dalībvalstu solidaritātes galvenais pamats.
Kā teikts rezolūcijā, "[Eiropas Parlaments] uzstāj, ka, lai efektīvi samazinātu makroekonomiskā līdzsvara trūkumu un veicinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tai [kohēzijas politikai] ir jābalstās uz stabila, pamatīga un ilgtspējīga finanšu ietvara", uzsverot, ka kohēzijai paredzētajam finansējumam jāsaglabājas vismaz 2007.-2013. gada līmenī.
Nozīmīgi arī, ka rezolūcijā izskan aicinājums Kopējai lauksaimniecības politikai atvēlēto finansējumu turpmāk saglabāt vismaz 2013. gadam plānotajā līmenī, to novirzot efektīvākā veidā, kas ietver arī godīgu tiešo maksājumu sadali starp dalībvalstīm un reģioniem. Tomēr, kā uzsver R. Zīle, tikai ap 100 Eiropas Parlamenta deputātu bija gatavi atbalstīt Baltijas valsu un Polijas deputātu priekšlikumu par daudz tiešāku aicinājumu uz vienādu līdzekļu novirzīšanu lauksaimniecības tiešmaksājumiem.
"Tas diemžēl norāda uz to, ka arī Parlamentā pastāv visai vāja izpratne par to, ko nozīmē Eiropas solidaritāte. Atliek vienīgi novēlēt veiksmi Latvijas vadībai cīnoties par līdzvērtīgu maksājumu apjomu mūsu lauksaimniekiem ES Padomē", atzīst Zīle.