Kā Rīgas pašvaldība palīdz uzsākt jaunu dzīvi bijušajiem ieslodzītajiem
Foto: Publicitātes foto

Personas, kuras atbrīvojas no ieslodzījuma vietām, ir īpaša sociālā riska grupa. Iznākot no cietuma, nereti pietrūkst finanšu līdzekļu, nepieciešams miteklis un darbs. Šādos gadījumos palīgā nāk pašvaldības un sociālie dienesti. Uz sarunu par Rīgā pieejamo plašo pakalpojumu klāstu aicinājām Rīgas Sociālā dienesta sociālo darbinieku Māri Adamoviču.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kāda ir jūsu darba ikdiena? Kāda ir sadarbība ar personām, kuras iznākušas no ieslodzījuma vietām un nonāk pie jums?

Sociālajā dienestā strādāju jau sesto gadu. Strādāju ar pilngadīgajām personām, tostarp ar tām, kuras ir izcietušas sodu. Mēs uz šādiem cilvēkiem skatāmies kā uz jebkuru citu cilvēku, jo viņš savu sodu jau ir saņēmis.

Mēs arī atgādinām – jūs vairs neesat noziedznieks, esat izcietis sodu, un mēs jūs pieņemam tādu, kāds esat. Veidojam sadarbību, lai sniegtu palīdzību.

Savā darbā strādāju arī ar citām mērķa grupām, bet šoreiz runāsim par personām, kuras sodu ir izcietušas.

Rīgas Sociālajam dienestam ir izveidojusies laba sadarbība ar Valsts probācijas dienestu, un pārsvarā ar šiem cilvēkiem, kurus atbrīvo no ieslodzījuma, jau esam iepazinušies Valsts probācijas dienestā, apmainoties ar viedokļiem par to, ko var piedāvāt Rīgas Sociālais dienests un citas institūcijas.

Persona, kura ir nonākusi Rīgas Sociālā dienesta redzeslokā, turpina sadarbību ar Valsts probācijas dienestu, jo mums tiek sniegta informācija. Tāpat probācijas dienests tiek informēts par to, ko no savas puses ir izdarījis sociālais dienests.

Pārsvarā šādi cilvēki no mums vēlas iegūt atbilstošu personas statusu, piemēram, maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu. Pēc tam, kad ir iegūts statuss, mēs izskatām iespēju piešķirt kādu no pabalstiem, piemēram, kādu krīzes pabalstu, lai būtu iespējams atrast dzīvesvietu.

Pēc tam personas tiek informētas par iespējām pretendēt uz sociālo dzīvokli. Līdz brīdim, kamēr cilvēks saņem sociālo dzīvokli, tiek risināts jautājums, lai viņam būtu kāda pagaidu mītne.

Kāds ir atbalsts, ko tieši persona var saņemt no sociālā dienesta?

Personām, lai saņemtu palīdzību, pirmkārt, nepieciešams atbilstošs statuss. Pēc tam ir iespējams saņemt pabalstu, piemēram, minimālā ienākuma pabalstu, kas šobrīd ir 109 eiro.

Tāpat ir iespējams saņemt krīzes pabalstu, lai atrastu pastāvīgu dzīvesvietu. Pēc tam nepieciešamības gadījumā jau tiek risināts jautājums par sociālā dzīvokļa piešķiršanu.

Viss ir atkarīgs no paša cilvēka attieksmes, proti, vai viņš ir ieinteresēts uzlabot savus dzīves apstākļus vai nē.

Šādām personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, bieži vien kā bagāža līdzi nāk arī atkarības. Tāpēc mēs piedāvājam iespējas piesaistīt atkarību profilakses speciālistus, piemēram, narkologu.

Kas jādara cilvēkam, kuram nepieciešama palīdzība pēc iznākšanas no cietuma? Viņam pašam jāvēršas pie jums?

Rīgas Sociālais dienests ir palīdzoša institūcija. Tas nozīmē, ka mēs cilvēkam varam palīdzēt, ja viņš vēršas Rīgas Sociālajā dienestā ar iesniegumu. Uz iesnieguma pamata mēs varam viņam sniegt atbilstošu palīdzību.

Pēc tam jau tiek piemeklēts darbinieks, kas strādās ar šo personu, tiek izveidots plāns – kādi soļi nepieciešami palīdzībai. Visbiežāk šādi cilvēki, kuri iznāk no cietuma, ir ne tikai bez līdzekļiem, bet arī bez atbalsta personas. Viena lieta, ko mēs varam piedāvāt, ir ģimenes asistents – palīgs, kas sniedz padomu un informāciju, lai sasniegtu vēlamos mērķus.

Tieši ģimenes asistents labi palīdz pēc soda izciešanas, lai cilvēks varētu orientēties pasaulē, kas ir mainījusies laikā, kad viņš bija cietumā.

Vēl viena iespēja, ko varam piedāvāt – speciālisti.

Bieži vien bijušajiem ieslodzītajiem nav ģimenes ārsta un viņi pat nezina, kā ārstu atrast, kur viņu meklēt. Mēs esam tie, kuri sniedz palīdzību šādos gadījumos, varbūt pat aizbraucam līdzi, lai piemeklētu speciālistu.

Tāpat svarīgs aspekts personām, kuras iznākušas no cietuma, ir nodarbinātība. Arī mēs konsultējam un palīdzam orientēties darba tirgū, pat sniedzam kādas idejas, lai cilvēks var uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Šogad pavisam nesen bija gadījums, kad cilvēks bija bez darba un dzīvesvietas, nezināja, ko darīt. Es viņam stāstīju – kāda rūpnīca ir atvērusi jaunu līniju, turklāt algu piedāvā ne to zemāko. Tā bija laba samaksa, turklāt bija piedāvāts dzīvot uz vietas – īrēt istabiņu. Cilvēks uzklausīja, pieņēma piedāvājumu un tagad strādā. Arī dzīvesvietu ir atradis.

Šādām personām, kuras pie mums atnāk, svarīgi ir uzticēties.

Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuri tomēr nemainās un pēc laika izdara kārtējo likumpārkāpumu.

Pie mums ir bijis kāds vīrietis bez noteiktas dzīvesvietas. Atbrīvojies no ieslodzījuma un nonācis patversmē. Mēs viņam piedāvājām variantu – ja viņš ievēro iekšējās kartības noteikumus, tad mēs viņam piedāvājam tajā pašā ēkā īres istabiņu. Viņš pāris mēnešu laikā pārcēlās uz īres istabiņu, tika uzņemts rindā uz sociālo dzīvokli. Pēc pusgada viņam sociālais dzīvoklis tika piešķirts.

Piešķirtais dzīvoklis bija četras sienas – bez mēbelēm. Viņam tika piešķirts ģimenes asistents, piesaistīti tika arī brīvprātīgie, Latvijas Sarkanais krusts, kas vīrietim palīdzēja ar mēbelēm, kas nepieciešamas dzīvošanai.

Tas ir tāds veiksmes stāsts, ko var darīt, piesaistot dažādus resursus, piemēram, brīvprātīgos, baznīcu, nevalstiskās organizācijas.

Var daudz izdarīt, bet ir viens bet! Palīdzēt cilvēkam var tikai tad, ja viņš pats to vēlas, ja viņš kontaktējas, pieņem. Ne visi grib palīdzību. Ir arī sliktie piemēri, kad cilvēki izvairās no sociālā dienesta, maina teritoriālo centru un mēs viņiem vairāk nevaram palīdzēt.

Proti, ir arī tādi cilvēki, kas lūguši palīdzību, bet pēc tam pazūd?

Ir gan neveiksmīgi, gan veiksmīgi gadījumi. Viens veiksmīgais gadījums – ir cilvēks, ar kuru pašlaik strādā SOS speciālisti, jo viņš dzīvo cilvillaulībā un viņam ir mazs bērns. Līdz šim es ar šo cilvēku strādāju, viņam tika piesaistīti rehabilitācijas centra speciālisti, kas strādā ar atkarībām. Nodarbības apmeklēja neregulāri, daudz meloja. No kontakta ar sociālo dienestu izvairījās.

Šobrīd ar šo personu strādā SOS speciālisti. Tas ir labi, jo šie speciālisti var veltīt vairāk laika, viņiem ir lielāki resursi, uz vietas ir gan narkologs, psihologs, gan citi speciālisti, kuri var veltīt vairāk laika, nekā viņš būtu saņēmis, būdams manā redzeslokā.

Rīgas sociālā dienesta iespējas ir plašas, taču viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Mēs netvarstām cilvēkus ielās, sakot, ka mums šķiet, ka jums jānāk pie mums. Tāpat mēs nestāvam pie Centrālcietuma vārtiem. Pārsvarā šādi cilvēki, kuri lūguši palīdzību, ir paklausīgi, jo dažiem no viņiem ir arī Valsts probācijas dienesta uzraudzība, viņiem ir pienākums sadarboties ar institūcijām.

Mēs sadarbojamies ar ieslodzījuma vietu sociālajiem darbiniekiem. Viņi saviem klientiem, gatavojot viņus iznākšanai no cietuma, jau ir snieguši informāciju, kur var vērsties, un ir bijuši gadījumi, kad jau sazinās ar mūsu darbinieku, sakot, ka cilvēks drīz nāks ārā no cietuma un viņam būs nepieciešama palīdzība.

Ir gan situācijas, kad cilvēks saka, ka nāks, bet tad, kad iznāk no cietuma, vairāk ziņu nedod. Biežāk gan personas, kuras ir vērsušās Rīgas sociālajā dienestā, ir vērstas uz sadarbību.

Cik personām, kuras iznākušas no cietuma, Rīgas sociālais dienests palīdz vidēji gada laikā?

Mēs Rīgā esam sadalīti pa teritoriālajiem centriem. Rīgā ir 11 teritoriālie centri. Katrā centrā ir darbinieki, pārsvarā divi, kas strādā ar personām, kuras iznākušas no ieslodzījuma vietām. Pēc savas statistikas varu teikt, ka tās ir četras līdz sešas personas.

Strādājam, veicam monitoringu, piemēram, lai cilvēks maksātu komunālos maksājumus, lai viņš nenonāk uz ielas un vēlāk – atpakaļ cietumā. Dažreiz nepieciešams arī kāds stingrāks vārds, piesaistot kolēģus, lai atgādina, ka, turpinot nevēlamu uzvedību, var nonākt tajā vietā, no kurienes atnāca.

Bija viens gadījums. Apmeklēju personu pēc soda izciešanas, taču ar katru apmeklējuma reizi redzu, ka istabiņa ir arvien vairāk piepildīta ar cilvēkiem un vizuāli redzams, ka tie ir cilvēki ar atkarībām.

Šajā gadījumā iesaistījāmies, lai atvērtu šim cilvēkam acis, lai viņš saprastu, kas viņam apkārt notiek. Iespējams, viņš neapzinājās savas rīcības sekas.

Klientiem ir pieejami sociālās rehabilitācijas centri, lai risinātu dažādus jautājumus, nodarbinātības, atkarību problēmas. 2020. gadā šādu atbalstu saņēma 145 personas.

Runājot par cilvēkiem, kuriem nepieciešams "skarbāks vārds". Kādi ir instrumenti, lai viņus atgrieztu uz pareizā ceļa?

Pārsvarā, ja cilvēks ir izvēlējies kādu no rehabilitācijas pakalpojumiem, palīdzību sniedz speciālisti. Tas, ko mēs varam darīt, – apsekot cilvēku, ja viņš ir pieejams. Mēs varam viņu konsultēt, likt saprast, ka viņš iet nepareizā virzienā.

Protams, ir arī tādi cilvēki, kuri apzināti iet nepareizā virzienā, jo ir sapratuši, ka tur, kur bija iepriekš, bija visai labi. Ir personas, kuras speciāli iet uz to, lai atgrieztos cietumā. Šādos gadījumus neko nevar palīdzēt.

Mēs varam palīdzēt tikai tiem cilvēkiem, kuri paši vēlas mainīties.

Vai šādu cilvēku, kuri ir ar mērķi atgriezties cietumā, ir daudz? Ir bijuši pie jums, taču apzināti vai neapzināti mēģina atgriezties cietumā?

Pagājušā gadā bija viena šāda persona, un pašlaik, ja nemaldos, viņa atgriežas Zviedrijas cietumā. Manā redzeslokā gan šādu cilvēku nav daudz.

Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ieslodzījuma vietu pārvalde
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form