Kā savienot sodu ar resocializāciju jeb vai no sitēja var izsist sišanu ar sišanu?
Foto: Publicitātes foto

Pašķetinot cilvēka prāta dzīles par nozieguma motivāciju un resocializāciju, kā panākt, ka esam bez noziedzniekiem vispār? Uz sarunu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentu, psihoterapeitu Artūru Utinānu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sāksim ar pavisam vienkāršu, bet tajā pašā brīdī visai sarežģītu jautājumu. Kāpēc cilvēks spēj nodarīt un nodara smagus noziegumus?

Īsā atbilde varētu skanēt tā: "Kāpēc ne? Precizējot – saskaņā ar zinātnes viedokli cilvēks ir dabas produkts, nevis dieva izveidots ideāls. Attīstījies pēc evolūcijas likumiem. Mūsu tuvākie radinieki – pērtiķi – kaujas, nogalina, mānās, zog, taču arī palīdz cits citam. Dzīvniekiem piemīt altruisms un ir pat novērotas empātijas iezīmes. Dzīvniekiem piemīt egoisms, narcisms un tādas iezīmes, ka katrs domā par sevi. Mēs kā cilvēki esam saņēmuši visas šīs iezīmes mantojumā. Tāpēc varam secināt, ka arī izdarīt noziegumu ir vienkārši dabiski.

Cilvēki jauc cilvēka dabu ar morāles likumiem

Morāles likumi, piemēram, par taisnīgumu, izpalīdzēšanu, sadarbību nekur Visumā nav rakstīti. Morāle ir vienkārši algoritms jeb programma cilvēka smadzenēs, turklāt katram cilvēkam tā ir individuāla. Morāle arī nav viendabīga, tajā ietilpst arī lojalitāte, autoritāte bara vadonim, tai skaitā arī krimināla bara vadonim. Morālē ietilpst arī tāds sadalījums, kas piemīt visiem, proti, starp savas grupas cilvēkiem un svešas grupas cilvēkiem, tieši tāpat, kā tas novērojams starp pērtiķiem, vilkiem, skudrām un tamlīdzīgi, kur izceļas konfliktsituācijas.

Tāpēc arī cilvēki izdara noziegumus. Cilvēki ir dažādi un katram ir sava izteikta tendence. Kādam tas ir egoisms un savtīgums, citiem tas izpaužas vairāk kā sadarbība un kooperācija.

Kāda, jūsuprāt, ir ideāla resocializācija?

Tāda vēl nav izdomāta. Ja mēs ar ideālu resocializāciju saprotam to, ka pilnīgi visi indivīdi, kuri saskārušies ar likuma pārkāpumu, pēc resocializācijas atgriežoties sabiedrībā, uzsāk perfektu sadarbību, pievēršas taisnīguma principiem un likuma ievērošanas – tādas nav.

Ir vairākas programmas, piemēram, viena no tām ir brīvības atņemšana, arī tā pieder pie resocializācijas programmām. Viena no cilvēka frustrācijām ir tieši brīvības ierobežošana. Ivans Pavlovs reiz izveidoja refleksu teoriju, kas iekļāva "brīvības refleksu". Visiem dzīvniekiem un cilvēkiem ir tāds brīvības reflekss jeb instinkts pēc brīvības. Ja šo instinktu mēs ierobežojam, tad katram tas ir nepatīkams pārdzīvojums. Cilvēki pārsvarā mācās caur negatīvām emocijām un sajūtām. Tā mācās mūsu smadzenes. Piemēram, vecāki savam bērnam skaidro, ka nevajag pieskarties tējkannai, jo tā ir karsta un sāpēs, bet bērns jau nesaprot, kas ir karsts un kas ir sāpes, ja tādas nav izjutis. Bērns vienreiz pieskarās šai tējkannai, apdedzinās, un tad jau viņš ir gatavs dzīvot tālāk, arī bez vecāku skaidrojumiem un morāles, jo tējkannas mācību ir apguvis.

Lūk, ieslodzījuma apstākļus mēs arī varam salīdzināt ar karstu tējkannu. Tie, kuri ir pieskārušies un padzīvojuši cietumā, lielākā daļa vairs savā dzīvē tur neatgriežas un cenšas darīt visu, lai tur neatgrieztos, un nekāda cita resocializācijas programma viņiem nav nepieciešama.

Tad ir tādi, kuri tur ir pavadījuši ievērojami ilgāku laiku un zaudējuši dažādas iemaņas – gan profesionālas, gan sociālas, piemēram, kā komunicēt ar cilvēkiem. Ja persona 15 gadus ir pavadījusi ieslodzījuma vietā, tas nozīmē, ka ir palaists garām teju viss. Viss, par ko runāt un pastāstīt var šī persona, ir cietuma ikdiena, kas var šķist interesanti, bet arī tikai uz īsu brīdi. Šie cilvēki nesaprot, kā komunicēt, kam prasīt palīdzību, kā un kur atrast darbu. Bez darba cilvēks agrāk vai vēlāk nonāks uz antisociāla ceļa, iespējams, izdarīs noziegumu un atgriezīsies ieslodzījuma vietā. Tātad šiem cilvēkiem mums ir jāspēj palīdzēt ar padomu, informāciju, darba atrašanu un tamlīdzīgi.

Trešais resocializācijas tips būtu domāšanas maiņa, kas ir psihoterapeitiska rehabilitācija, ko šobrīd veikt darīt arī probācijas dienests.

Cilvēks uz šāda dzīves ceļa nonāk dažādu domāšanas kļūdu dēļ. Viena no tādām kļūdām, kuru man patīk uzsvērt, ir "Nenotveramā Džo" sindroma kļūda, kad indivīds ir pārliecināts, ka ir tik gudrs, ka viņu nekad neviens nenoķers. Klasisks piemērs esot ar dzimumnoziedzniekiem, kuri domā, ka policija nav tik gudra, bet pierādās pretējais. Tad saprot, ka tagad ir iekritis un policija skatīsies uz pirkstiem, bet internetā gan viņam ir brīvība pēc sirds patikas apmeklēt aizliegtas interneta saites, pēc kuru apmeklējuma, protams, ka viņu noķer atkal un sods jau kļūst stipri lielāks. Ja pirms tam draudēja nosacīts sods, tad tagad jau būs reāla brīvības atņemšana un uz ilgu laiku. Šī ir klasiska domāšanas kļūda, un tas ir smags rehabilitācijas darbs.

Tas nozīmē, ka indivīdam ir jāiemācās kontrolēt savus impulsus, kā arī attīstīt tādus kognitīvos procesus kā prognozēšana. Prognozēšanas problēmas ir arī alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarīgajiem. Tiem, kuriem vairs nav ne kauna, ne trauksmes sajūtas. Problēma ir tajā, ka viņi prognozē tikai ieguvumu. Ja mēs salīdzinātu viņus ar sevi, tad, lai arī zaudēti desmit tūkstoši, viņam smadzenēs izdalās dopamīns – viela, kas liek prognozēt ieguvumus. Mums, savukārt, jau pēc pārdesmit eiro zaudēšanas parādās trauksme, kura izdala tādu vielu kā kortizols, kas atbild par nepatikšanu prognozēšanu.

Šīs ir domāšanas atšķirības jeb kļūdas, kuras šim cilvēkam ir jāmaina, un tas prasa milzu darbu.

Šim rakstam iedevām nosaukumu "Vai no sitēja var izsist sišanu ar sišanu?". Kā jūs komentētu šo tēzi?

Ja vien jūs neapsitat šim indivīdam ar āmuru abas rokas tā, ka tas vairs nespēj lietot kulakus, tad nē. Visbiežāk šis indivīds ar vardarbību ir saskāries bērnībā un tieši sišanas dēļ viņš ir pārvērties par sitēju.

Tas var būt saistīts arī ar noteiktiem gēniem. Ir pētījumi par MAOA (Monoamīnoksidāze A) gēnu. Ja šis gēns bērnam ir, bet vecāki viņu audzina normāli, tad tas nekādi neizpaužas, un viņš var būt aktīvāks, kļūt par sportistu, piemēram, bokseri, bet visādi citādi viņš nekad neapdraudēs citu sabiedrības locekli. Tomēr, ja vecāki pret viņu būs vardarbīgi, viņam aktivizēsies šī gēna daļa un viņš paliks par fizisku varmāku.

Ja cilvēkam nav šī gēna, tad arī pēc cietsirdīgas izturēšanās par fizisku varmāku viņš nekļūs. Visticamāk, ka viņš dzīvē gan cietīs no depresijas un jutīsies kā upuris, turoties no jebkādiem konfliktiem pa gabalu.

Iepriekšējā projektā, kuru veidoju, sarunājos ar uz mūžu notiesātajiem, un visi kā viens apgalvoja, ka pirmos gadus vienkārši sēdēja un pārdomāja dzīvi. Pēc palīdzības, komunikācijas, ne pēc kā nevērsās. Tikai pēc gadiem trīs, četriem saprata, ka nepieciešama komunikācija ar citiem, palīdzība, atbalsts. Vai psihoterapijā ir termiņi un robežas, kad cilvēkam vispār sāk interesēt palīdzība?

Vīrieši, kuri ir agresīvi, dzīvo antisociālā vidē, kaujas, zog, ir mačo tipa indivīdi, kuri trauksmi, skumjas un palīdzības lūgšanu uzskata par vājuma izpausmi. Tāpat kā vēršanos pie ārstiem, īpaši psihoterapeitiem, jo viņi uzskata, ka ir pilnīgi veseli. Ieslodzījumā jau sākas pārdomas par dzīvē paveikto un nodarīto. Bieži sākas depresija, un mačo domāšanas tips sāk atkāpties. Tiesa, biežāk šīs personas pievēršas reliģijai, jo kapelāns ir pieejams un arī reliģija runā par dzīvi un padarītajiem grēkiem. Nereti viņi novēro to, ko dara citi, un, ja citi vēršas pēc palīdzības, tad arī viņi var sākt to darīt.

Ir cilvēki, kuri noziegumu izdara spontāni. Iespējams, alkohola reibumā vai spraigā strīdā. Ir personas, kuras apzinās savu problēmu – vēlmi vai tieksmi uz noziegumu. Ja cilvēks, kurš nojauš savu problemātiku, vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita, vai ir iespējams potenciālo noziegumu novērst?

Jā, ir, bet kā jau minēju, nav tādu ideālo metožu. Šādos gadījumos nepastāv nekādas garantijas. Piemēram, pie psihoterapeitiem regulāri dodas cilvēki, kuri domā par pašnāvību, bet diemžēl to reizēm arī izdara.

Ir cilvēki, kuri atrodas ieslodzījuma vietās. Pamet tās. Atkal atgriežas. Recidīvs. Noziegumi ir zādzības, nevardarbīgas epizodes. Kā saka – nav dzīvi iemācījušies. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir maniakālas tieksmes, sauksim to – cilvēki ar diagnozi. Vai resocializācija te vispār spēj ko labot?

Ja mēs runājam par, piemēram, sērijveida slepkavām, kuriem kā likums ir psihopātisks raksturs, tad lielu lomu spēlē gēni. Šādā gadījumā cilvēki vāji izjūt vai nemaz neizjūt negatīvas emocijas. Tie var nejust skumjas, depresiju, trauksmi un pat bailes no nāves. Viņiem ir arī paaugstināts sāpju slieksnis, līdz ar to vecāku siksna nešķitīs nekas tāds, kas liktu atteikties no nepareizas uzvedības. Viņiem ir arī pazeminātas empātijas spējas – tie nespēj iejusties otra cilvēka ādā. Viņiem neattīstās vai nav attīstījušās tādas īpašības kā līdzjūtība, iejūtība, līdzcietība. Trūkst arī vainas apziņas. Līdz ar to rehabilitēt ir ļoti grūti, dažreiz pat neiespējami.

Ir psihoterapeiti, kuri apgalvo, ka šādas personas nav iespējams ārstēt ne grupā, ne individuāli, bet citi atkal spēj nodibināt kontaktu ar tādu antisociālu personu, iespējams, savas harizmas dēļ, bet daļa psihoterapeitu nemaz nevēlas ar šādiem indivīdiem strādāt, jo baidās no tiem, līdz ar to arī nespēj nekādi palīdzēt.

Es teiktu, ka drīzāk nē, nekā jā.

Nu, nevar ar viņiem strādāt no jauniešu vecumam līdz kādu 40 gadu vecumam. Tikai pēc 40 samazinās asinīs cirkulējošā testosterona daudzums, līdz ar to beidzot samazinās agresija un seksualitāte. Ir gūts gana traumu dzīvē, un, kā saka – ir gana atšaudīties no policistiem un vajadzētu sākt dzīvot mierīgāku dzīvi. Tad varbūt ir vērts pastrādāt, bet arī jāskatās ļoti individuāli.

Lielākā daļā noziedznieku par tādiem kļūst jau bērnībā. No vecākiem, no apkārtējās vides. Ideālā pasaulē – kas būtu jādara, lai to samazinātu un jau pašā saknē atrisinātu šo problēmu?

Ideālā pasaulē – tās ir ideālas un veselīgas attiecības starp vecākiem un bērnu.

Ko tas nozīmē? Tās ir ārkārtīgi lielas prasības, proti, vecākiem bērnam jāvelta milzum daudz laika. Ar viņu jānodarbojas. Bērnam ir jābūt kādai personai, ar kuru identificēties un no kuras mācīties dzīvot pareizi, kā iegūt pozitīvas emocijas sabiedrībai pieņemamā veidā.

Par to, cik stipra ir vecāku ietekme uz bērna emocijām, var pārliecināties "Sastindzinātās sejas eksperimentā".

Māte komunicē ar savu bērnu, bērns reaģē, spēlējas, priecājas. Tad māte uz divām minūtēm "iesaldē" savas emocijas un nepievērš nekādu uzmanību. Bērns uzreiz to jūt un sākumā cenšas par sevi dot ziņu, atgādināt. Tad bērnam sākas trauksme, nemiers, sāk spārdīties un raudāt. Tas ir tikai divu minūšu eksperimentā.

Tagad iedomājaties, ka vecākiem šāda sejas izteiksme ir mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi. Dažādu iemeslu dēļ – varbūt vecākiem ir depresija, varbūt viņi viens pret otru visu laiku ir agresīvi, varbūt viņi ir alkoholiķi. Tas viss veido un maina smadzeņu struktūru bērnam. Komunikācija ietekmē smadzeņu struktūru. Komunikācija spēj aktivizēt vienus gēnus un deaktivizēt citus. Rakstura īpašības veidojas no bērna un vecāku komunikācijas.

Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form