Resocializācija. Kāda tā bijusi pirmsākumos, kāda ir tagad, kā tā mainīsies nākotnē?
Ja mēdz teikt, ka slikts ir tas kareivis, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli, tad slikts manā personā būtu tas resocializācijas efektivitātes paaugstināšanas projektu vadītājs, kurš nesapņotu, ka reiz Latvijā varēsim runāt tieši par uzvedības korekcijas sistēmu personām, kas izdarījušas noziegumu. Attiecīgi, resocializācija kā process un mērķis personām, kas "nogājušas no ceļa", tāpat kā socializācija personām, kas uz tā nekad nav bijušas, manā skatījumā ir tikai pārejas posms uz pierādījumos balstītu korekciju no pirmās līdz pēdējai soda izciešanas minūtei.
Padomju gados soda izpildes iestāžu darbību, kuru šodien mēs pazīstam kā resocializāciju, dēvēja par "audzināšanu". Taču valsts paspārnē audzināt pieaugušus, dažbrīd noziedzīgajās gaitās visai rūdītus cilvēkus, ir tikpat utopiski, cik utopiska tolaik bija visas valsts ideoloģija. Ar atsevišķiem izņēmumiem tā bija tieši ideoloģiskā audzināšana – ierindas darbarūķis komunisma celtniecībai vienlaikus nevar būt arī noziedznieks. Sarkanās impērijas ziepju burbulim plīstot, arī Latvijas ieslodzījuma vietās faktiski atlika tikai pēdējais ietekmes elements, par kuru varam runāt kopš laikiem, kad no cietumiem sāka gaidīt ko vairāk kā tikai "lauvu bedres funkciju". Tā ir prasība pēc ieslodzīto disciplīnas. Taču pat ar pozitīviem stimuliem atšķaidīta represīva attieksme pati par sevi nevar atrisināt uzvedības problēmas, kas caur cilvēka domāšanas prizmu sakņojas reizēm tik izkropļotā reakcijā uz ārējās pasaules kairinājumiem kā noziegums. Ne velti zinātne jau sen cilvēku un dzīvnieku uzvedību vairs nemet pār vienu kārti, svarīgāko norakstot uz salīdzinoši primitīviem refleksiem. Šodien, īpaši cietumos, mēs varam runāt par kognitīvi biheiviorālo pieeju – cilvēkam jāpalīdz izprast domas par sevi un apkārtējo vidi, un nonākt pie secinājumiem, kā viņa domas ietekmē paša emocijas un rīcību. No mūsdienu skatupunkta raugoties – resocializācija kriminālsodu izpildes pēcpadomju arēnā ienāca kā līdzeklis balansam ar cietumu represīvo funkciju. Tādēļ vēl saglabājusies tradīcija ar ieslodzīto pilsoniskajām un vispārcilvēciskajām tiesībām saistītus jautājumus uzticēt tieši specializētajam resocializācijas personālam – sākot ar dažādiem sadzīves jautājumiem līdz vēlēšanu procesa organizēšanai. Taču resocializācijas pamatfunkcija ir gudri parūpēties par cilvēka pašdisciplīnu ilgtermiņā – kad cietuma sienas jau būs palikušas aiz muguras. Īsāk - korekcija.
Ilona Spure iezīmēja jaunā cietuma aprises, kur resocializācija ir kodols. Kāpēc Latvija to veido pēc Norvēģijas un Kanādas paraugiem?
Lasot Latvijas Sodu izpildes kodeksu, mēs redzam, ka resocializācija jau šobrīd ir soda izpildes mērķis. Attiecīgi – sarunām par resocializāciju atrauti no visas pārējās soda izpildes varbūt pat ir nedaudz samākslots raksturs, taču tas liecina par galveno – mēs esam vislabākā ceļa meklējumos. Un mums ir priekšrocība mācīties no Norvēģijas un Kanādas kolēģiem, kas ir prasmīgākie, kādi vien pasaulē atrodami.
Tā kā Norvēģijas pieredzi nācies apgūt visai padziļināti, uzskatu par savu pienākumu kliedēt mītu, ka šīs valsts panākumu pamatā ir naftas nauda. Soda izpildes jomā, pirmkārt, tā ir patiesi cilvēciska vēlēšanās rehabilitēt un integrēt likumpārkāpējus sabiedrībā – tāda kā nācijas sociālā apņemšanās palīdzēt noorientēties dzīvē tiem, kas gatavi šo palīdzību pieņemt.
Tādēļ Norvēģija ir valsts, no kuras varam mācīties atbildību, piemēram, valsts un nevalstiskā sektora kooperācijas jautājumos. Tāpat kā gluži praktiskus risinājumus brīvības atņemšanas soda izpildē, kuriem Latvijā jau ir sekmīgi pilotprojekti – tās ir terapeitiskās kopienas likumpārkāpējiem, kas cieš no vielu atkarības, kontaktpersonu sistēma, kurā nozares profesionālis kļūst par likumpārkāpēja padomdevēju, kā arī profesionāļu un likumpārkāpēju mijiedarbības veidi, kas drošības efektu cietumā ļauj panākt ar kopīgu lietderīgu nodarbju, ne tikai ar restu un novērošanas kameru palīdzību. Projektos, kas tiek īstenoti ar Norvēģijas valdības finansiālu atbalstu, šī valsts nav tikai administrators un donors – sadarbības partneriem sodu izpildes sektorā ir principiāli svarīgi, lai to pieredze citās valstīs tiktu pārņemta cik vien iespējams kvalitatīvi un ar izpratni par cēloņsakarībām. Visbeidzot – Norvēģijas cietumi, ko sabiedrība Latvijā mēdz dēvēt par "sanatorijām", ir tikai skandināvu filozofijā par labklājības valsti dibināta nepieciešamība pēc vides, kurā likumpārkāpējs spēj saglabāt cilvēcisku cieņu, kas ir tik nepieciešama sekmīgai integrācijai demokrātiskā sabiedrībā.
Savukārt
Kanāda ir korekcijas iestrādņu fenomens. Penitenciārā zinātne attīstās daudzviet pasaulē – tostarp mums ģeogrāfiski tuvākajās cietumu reformu pioniervalstīs Anglijā un Skotijā. Taču tieši Kanāda vissekmīgāk apvieno teoriju un praksi
Kādas jaunas funkcijas ienāk cietumā resocializācijas vajadzībām?
Projekti top un tiek realizēti tieši jaunu ideju izmēģināšanai praksē – ar pilotēšanas un prototipēšanas palīdzību cietumu nozare Rietumu pasaulē attīstās jau kopš sešpadsmitā gadsimta nogales, kad Nīderlandē tika atvērta darbaudzināšanas iestāde pusaugu zaglēniem. Arī šobrīd īstenotie projekti mums ļauj noticēt jauniem apvāršņiem un cietumu koriģējošajam potenciālam. Taču tas profesionāļiem liek uzņemties jaunas funkcijas, attiecīgi optimizējot vecās. Līdz šim Latvijas cietumu sistēma ģimenes faktoriem noziedzīgas uzvedības uzturēšanā pievērsa mazāk uzmanības, nekā māca teorija – darbs šajā jomā prasa jaunas zināšanas un enerģiju. Ja mēs vēlamies, lai sabiedrība integrētu bijušos ieslodzītos, mums, organizējot brīvprātīgo darbu cietumā, jāuzņemas sabiedrību izglītojošā funkcija un jāpaveic ne tikai administratīvie darbi, bet arī jāmotivē un jāpārvalda interesentu gaidas pēc sociāli nozīmīga darba. Pateicoties iekrātajam resocializācijas programmu spektram, nu mēs varam runāt arī par personāla specializāciju programmu vadīšanas jomā. Attiecīgi – personāla pamatfunkcijas nav nemainīga vērtība – tās attīstās reizē ar penitenciāro zinātni un drosmīgiem soļiem tās iedzīvināšanai praksē.
Jautājums Jums kā resocializācijas lielo pārmaiņu projektu vadītājam. Cik daudz laika nepieciešams no idejas, projekta uzrakstīšanas līdz ieviešanai? Kad varēs redzēt darba augļus?
Cietumu reformas ir nepārtraukts process. Ja darba augļus mērām pēc recidīva rādītājiem – bijušo ieslodzīto izdarītajiem noziegumiem, tad tos var aplūkot divu līdz trīs gadu perspektīvā pēc atbrīvošanas. Recidīva gadījumā arī mazāk smags noziegums ir panākums un attaisno ieguldītos resursus. Tiesa – augsti kvalificēta pētniecība, kuras redzeslokā ar laiku nonāks arī recidīvs, cietumu jomā attīstās tikai šobrīd, projektu ietvaros. Savukārt tādai abstrakcijai kā sodu izcietušas personas "resocializētības stāvoklis" nav viennozīmīgu kvalitātes kritēriju. Iespējams – viens no šādiem kritērijiem, kas pastāv attiecībā uz Eiropas Sociālā fonda finansētiem projektiem, ir legāla darba dzīve pēc soda izciešanas, kas nozīmē, ka cilvēks ne tikai neizdara ar brīvības atņemšanu sodāmus noziegumus, bet arī spēj uzturēt sevi un ģimeni, kā arī maksāt nodokļus. Taču cietums var piekļūt tikai savam klientam – ieslodzītajam. Un, pat ja mēs varam būt pārliecināti, ka nozieguma pamatā ir cilvēka domāšana, kas nosaka viņa uzvedību, sabiedrībā viņu ietekmē ļoti daudz faktoru, ieskaitot noziedzīgu draugu loku, pie kura tiek meklēta palīdzība nesakārtotu ienākumu un dzīvesvietas trūkuma gadījumā. Un cilvēkam pārejas posmā bez pienācīga profesionālā atbalsta kāja var paslīdēt ļoti viegli.
Resocializācija. Mainīsies tikai cietums vai vienlaicīgi sadarbības modelis ar NVA, sociālajiem dienestiem, uzņēmējiem, mācību iestādēm, psihologiem? Ko iegūs ģimenes un radinieki?
Esmu pārliecināts, ka sabiedrība pilsoniski nobriest un sociāli atbildīgi risinājumi recidīva mazināšanas, tostarp resocializācijas jomā, ir dabisks attīstības process. Taču projekti to ļauj paātrināt, tajā skaitā darbojoties kā platforma, uz kuras iesaistītās puses viena otru atrod kopīgiem, efektīviem risinājumiem. Attiecīgi – paši projekti ir tikai leduskalna redzamā puse, kuru iespējams iegrāmatot kvantitatīvos rādītājos. Savukārt sistēmiski un ilgtspējīgi risinājumi ir projektu pievienotā vērtība, kura dažkārt ir pat nozīmīgāka. Ar kopīgām mācībām un informācijas sistēmās balstītu, tiesiski nostiprinātu datu apmaiņu, resocializācijas jomā mazināsies sektorālās domāšanas negatīvais efekts, pie kura katra iestāde ar citas iestādes klientu darbu sāk gluži kā no jauna. Kriminālsodu izpildes iestādes, pašvaldību sociālie dienesti, Nodarbinātības valsts aģentūra un citas institūcijas varēs darboties sinerģijā – vienotam mērķim. Un ieguvumu šobrīd pat nevaram prognozēt. Jo noziedzība rada noziedzību – upuri dažkārt kļūst par varmākām, ieslodzīto bērniem nereti nākas iet vecāku ierādīto ceļu. Attiecīgi, šodien veiktu ieguldījumu atbalss, iespējams, atsauksies pat vairākās Latvijas iedzīvotāju paaudzēs.
Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.
