Projektu atbalsta
Sponsor Logo

Aprūpes iestāžu darbinieku atbildība: redzot netaisnību, ir jārunā!

Raksts publicēts sadarbībā ar Valsts kanceleju

Dažādus cilvēktiesību pārkāpumus par kaitējumu sabiedrības interesēm atzīst 69% Latvijas iedzīvotāju, liecina aptauja*. Nepieļaujamas un cilvēka cieņu pazemojošas situācijas bērnunamos, slimnīcās un aprūpes iestādēs ir viens no cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas ir īpaši emocionāli skaudrs, jo skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu – bērnus, vecus cilvēkus un cilvēkus ar veselības problēmām, kuri nespēj sevi aizstāvēt. Toties šādu aizstāvību var sniegt citi – aprūpes iestāžu darbinieki, neklusējot un ceļot trauksmi, ja konstatēta netaisnība vai pārkāpumi, ko pret aprūpē esošajiem īsteno kolēģi vai iestādes vadība.

Lielas pārmaiņas sākas ar mazu soli

"Kad sāku publiski runāt par ārpusģimenes aprūpes sistēmas nežēlību pret bērniem, nebija tāda Trauksmes celšanas likuma, kas paredz gan to, kā celt trauksmi un pie kā vērsties, gan nodrošina trauksmes cēlēja aizsardzību. Man nācās pašai iziet visu procesu no sākuma līdz galam, sākotnēji nezinot, kam varu uzticēties, un meklējot palīdzību dažādās institūcijās," atceras Andrija Likova, psiholoģe un ģimenes psihoterapijas speciāliste, kura 2017. gadā ziņoja par vardarbību pret Jelgavas bērnunama bērniem. Tas bija viens no skaļākajiem trauksmes celšanas gadījumiem Latvijā, kas aizsāka sistēmiskas pārmaiņas. 

Nebiju domājusi rīkot visaptverošu apvērsumu. Mans nolūks bija pārtraukt vardarbību konkrētajā mazajā sistēmā – Jelgavas bērnunamā, kur bija tik daudz liecību par emocionālu, fizisku un institucionālu vardarbību pret bērniem, ka 2017. gada martā ar detalizētu situācijas aprakstu devos uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Man patiesībā nebija ne jausmas, pie kā vērsties. To, cik maz pieredzes trauksmes celšanā vēl pirms pāris gadiem bija ne tikai man kā indivīdam, bet arī valsts iestādēm, kurām būtu bijis jāreaģē nekavējoties, tā īsti varu novērtēt tikai tagad. Andrija Likova, psiholoģe un ģimenes psihoterapijas speciāliste

Pilnīga izpratne par trauksmes celšanu Latvijā vēl jāveido: 8% aptaujāto atzīst, ka nemaz nezina, kas ir trauksmes celšana, bet 36% uzskata, kSekoja iesniegums pēc iesnieguma gan inspekcijā, gan Labklājības ministrijā, apmulsušas reakcijas, klusums – tā bijusi viņas pirmā saskarsme ar trauksmes celšanu. Kad arī pēc vairākām nedēļām nekas nebija mainījies, vērsusies Tiesībsarga birojā un pie Latvijas sabiedriskajiem medijiem, un tikai tad pirmoreiz jutusi, ka kādam plašākā kontekstā arī rūp. Taču pārmaiņas nāca ļoti lēni.

Daudz iemeslu baidīties, vēl vairāk – neklusēt

Andrija Likova atzīst – viņa lieliski saprot cilvēkus, kuri pat ar visu likumdošanas drošības spilvenu baidās sākt lielas pārmaiņas, taču ir daudz vairāk iemeslu, kāpēc nepalikt vienaldzīgiem un neklusēt. Īsā laikā Andrija ieguva ļoti smagu pieredzi – gan spiedienu un traucēšanu darbā, gan virkni bezjēdzīgu pārbaužu pat tad, kad bērnunama vadība jau bija nomainīta; arī bailes, ka pozitīvās pārmaiņas varētu pagaist, jo cilvēki tika iebiedēti un strādāja baidoties, nevis sadarbojoties. Vienlaikus viņa iedrošina saukt lietas īstajos vārdos, jo tikai tad, kad kaut kas ir apzināts un atpazīts, to var mainīt. 

"Domāju, ka bailes, kas ir raksturīgas mūsu sabiedrībai kopumā, ir paaudžu mantojums psiholoģiskos vēstījumos. Mūsu vecāki un vecvecāki padomju gados tika vadīti caur bailēm un sodu. Nepaklausības sekas bija briesmīgas, un zaudējumi – lieli, šķirot ģimenes, izsūtot par nepaklausību. Diemžēl padomju gadi mums ir atstājuši mantojumā vēl kādu uztveres kļūdu – trauksmes cēlēji tiek uzskatīti nevis par pozitīvu pārmaiņu rosinātājiem, bet gan par nosūdzētājiem. Tas ir vēl viens faktors, kas attur cilvēkus no trauksmes celšanas. Sevišķi tad, ja cilvēkam ir trauslāks pašvērtējums un ļoti svarīgi, ko teiks kaimiņi vai kolēģi. Mūsu sabiedrībā vēsturiski iegājies tā, ka ciešanas ir atbalstāmas, bet sūdzēšanās – nē. Laika gaitā tas, par laimi, mainās, to mēs labi redzam pie jaunākās paaudzes, kam nav padomju laika atmiņu un kas šīs savu vecāku un vecvecāku bažas mazina, veidojot savu pieredzi tagadnē," secina Andrija Likova. Viņa piebilst – tikai visa sabiedrība kopumā ar likuma atbalstu var panākt izmaiņas iesīkstējušos uzskatos, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai mainītu noslēgtas sistēmas.

Trauksmes cēlējus aizsargā likums

Aptaujas dati liecina, ka 45% Latvijas iedzīvotāju tic – trauksmes celšana var palīdzēt atrisināt Latvijai būtiskas problēmas, tomēr tikai 11% celtu trauksmi, redzot pārkāpumus darba vidē. Iemesli, kas attur no trauksmes celšanas, ir dažādi, tostarp bailes zaudēt darbu vai pieredzēt citas nelabvēlīgas sekas, nevēlēšanās kļūt par sūdzētāju, neticība, ka kaut kas mainīsies uz labu, arī uzskats, ka pārkāpumi darbavietā neattiecas uz potenciālo trauksmes cēlēju. 

Tieši šī vienaldzība ir vissatraucošākā, kaut arī tas nav visbiežāk izplatītais klusēšanas iemesls. Sevišķi skarba vienaldzība ir tad, ja runājam par līdzcilvēkiem, viņu dzīves apstākļiem un cilvēktiesībām. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2019. gadā valsts, pašvaldību un līgumorganizāciju ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centros uzturējās 12 409 klienti. Mēs vēlamies ticēt, ka viņiem klājas labi. Tomēr pat tad, ja viens darbinieks izturas netaisnīgi, trauksmes celšana var uzlabot apstākļus visiem aprūpē esošajiem cilvēkiem, novēršot problēmsituācijas un veicot preventīvus pasākumus, lai tādas neatkārtotos nākotnē. Inese Kušķe, Valsts kancelejas Trauksmes cēlēju kontaktpunkta pārstāve

Inese Kušķe piebilst – izredzes iesaistīties tiesas procesā nav patīkamas nevienam, taču atšķirībā no pirmajiem trauksmes cēlējiem šobrīd trauksmes cēlējus un viņa radiniekus aizsargā Trauksmes celšanas likums. Tā galvenais uzdevums ir nodrošināt trauksmes cēlēja identitātes aizsardzību, ierobežotas pieejamības informācijas statusu trauksmes celēja ziņojumam un personas datu nodošanu tikai tiem, kam tas ir nepieciešams pārbaudes veikšanai vai trauksmes cēlēja aizsardzībai. Tāpat likums paredz aizliegumu trauksmes celšanas dēļ radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes cēlējam vai viņa radiniekiem. Ja nelabvēlīgas sekas tomēr radītas, trauksmes cēlējam pienākas valsts nodrošināta juridiskā palīdzība, atbrīvojums no tiesāšanās izdevumu samaksas civilprocesā un valsts nodevas samaksas administratīvajā procesā tiesā, pagaidu aizsardzība, atbrīvošana no juridiskās atbildības, atbilstīgs atlīdzinājums par zaudējumiem vai personisko, kā arī morālo kaitējumu, un konsultācijas par savu tiesību aizsardzību. 


Vairāk informācijas par trauksmes celšanu un aizsardzības garantiju veidiem, kā arī kompetento iestāžu saraksts pieejams interneta vietnē www.trauksmescelejs.lv.

*Aptauju 2020. gada novembrī veicis Norstat, aptaujājot 1001 Latvijas iedzīvotāju 18–64 gadu vecumā.


Projekta "Darbinieks nav nieks" veidotāji: saturs – Valsts kanceleja, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.