Foto: PantherMedia/Scanpix
Augstākās izglītības padomei un atbildīgajām ministrijām, nenoliedzami, visus šos divdesmit gadus bija zināms virziens, kādā būtu jāattīstās augstākajai izglītībai Latvijā. Diemžēl šajā laika posmā nav nekas mainījies, uzskata Marnics.

Šis gads aizsākās ar nopietnām pārmaiņu vēsmām un viļņošanos Latvijas augstākajā izglītībā sākot ar visai nesaprotamo Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidēšanas procesu līdz pat augstskolu programmu optimizācijas plāniem. Pagājušā nedēļā notika Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēde (08.02.2017.), kurā Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji prezentēja plānus saistībā ar profesionālās un koledžu piedāvātās izglītības iespējamajām izmaiņām - tas viss tika diskutēts topošo Augstskolu likuma grozījumu kontekstā. Gandrīz vienlaikus portālā "Delfi.lv" parādījās Junior Achievement vadītāja Jāņa Krievāna viedoklis ar nosaukumu "Mūsdienu vidusskolēni — vai tiešām zudusī paaudze?". Savukārt nedēļas izskaņā notika Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotā diskusija un pētījuma "Nākotnes skola: Humanitāro, sociālo un mākslas zinātņu nākotne" prezentācija. Tas viss norāda uz to, ka, iespējams, divdesmit gadus ilgušais sasalums augstākās izglītības jomā ir sakustējies.

Kāpēc divdesmit gadu?

Tieši pirms divdesmit gadiem, 1997. gadā, tika publiskots "Pārskats par pēcvidusskolas (terciāro) profesionālo izglītību Latvijā", kas sagatavots pēc Eiropas Izglītības Fonda (ETF) un Eiropas Padomes Likumdošanas reformu programmas pieprasījuma. Ar šo pārskatu digitālā versijā ir iespējams iepazīties Augstākās izglītības centra mājaslapā. Jau toreiz tika konstatēts, ka "izmaiņas darba tirgū pieprasa jaunas personāla profesionālās kvalifikācijas". Pētījumā nepārprotami tiek norādīts, ka "ekonomiskā situācija valstī vēl aizvien mainās, un liela daļa no akadēmisko grādu/kvalifikāciju saņēmējiem pašreiz strādā amatos, kur pilnībā neizmanto viņu akadēmiskās zināšanas, bet vienīgi viņu profesionālās iemaņas".

Protams, var teikt, ka inženieri ar pilnu Tehniskās Universitātes inženiera izglītību ir vairāk pētnieciski orientēti, nekā vidusskolas profesionālo izglītības inženierprogrammu beidzēji, un, līdz ar to, pirmie var risināt sarežģītākas problēmas vai radīt jaunas tehnoloģijas, kamēr otrie labāk prot uzturēt ražošanas procesus. Biznesa administrācijas maģistriem, bez šaubām, vajadzētu risināt globālas ekonomiskas problēmas vai vadīt biznesu lielos uzņēmumos, kamēr bankās vajadzētu strādāt banku koledžu beidzējiem. Tas, ka pašreizējā, izkropļotajā darba tirgus situācijā liela daļa banku administrācijas maģistru strādā par banku operatoriem vai grāmatvežiem un liela daļa inženieru veic darbus, kur nepieciešama tikai tehniķa kvalifikācija, protams, aizēno vienkāršo loģikas likumu darbību.

Tas nozīmē, ka Augstākās izglītības padomei un atbildīgajām ministrijām, nenoliedzami, visus šos divdesmit gadus bija zināms virziens, kādā būtu jāattīstās augstākajai izglītībai Latvijā. Diemžēl šajā laika posmā nav nekas mainījies. Reflektanti joprojām ik gadu nonāk pie augstākās izglītības "sasistās siles", un tas neattiecas tikai uz profesionālo programmu trūkumu. Problēma ir izglītības sistēmas struktūrā kopumā. Jā, tieši struktūrā. Latvijā tā ir sarežģīta, savstarpēji nesalāgota, kaut arī pastāv normatīvie regulējumi, kuri jau šobrīd, ja tos ievērotu, nodrošinātu zināmu kārtību.

Lai atbildētu uz daudziem sekojošajiem jautājumiem, nepieciešams rast atbildi, kas vispār ir augstākā izglītība? Tā ir gaužām vienkārša – augstākā izglītība ir sistēma, kurai būtu jānodrošina tautsaimniecība ar augstas klases speciālistiem. Tā ir misija un pienākums – divi vienā. Līdz ar to, ja augstākās izglītības sistēma nedarbojas pietiekami efektīvi, cieš visa tautsaimniecība un ikviens no mums. Par šo sistēmas kļūdu būtu jāuzņemas atbildība ne tikai IZM, bet arī Ekonomikas, Labklājības, Zemkopības, Kultūras un Veselības ministrijām. Visas tās, kuru pārraudzībā un atbildībā ir gan tautsaimniecības nozares, gan arī cilvēku labklājība vispār.

Galvenās strukturālās problēmas ir sekojošas: (1) profesionālā un akadēmiskā izglītība eksistē paralēlās dimensijās, un no akadēmiskās puses tiek likti visi šķēršļi, lai šīs dimensijas nesavienotos; (2) ierēdņu un lielas daļas sabiedrības izpratnē - profesionālā izglītība ir joprojām tā pati padomju laika "profene" un, līdz ar to, tā atrodas zem augstākās izglītības.

Kādas ir fundamentālās atšķirības starp akadēmisko un profesionālo izglītību?
Akadēmiskā izglītība ir orientēta uz zinātni, tātad, uz izcilību. Tā ir ieinteresēta tikai un vienīgi reflektantos, kuri pirms tam ir apliecinājuši savu izcilību, piedaloties matemātikas, fizikas, ķīmijas un citās olimpiādēs. To reālās iespējas pilnvērtīgi īstenot iegūto akadēmisko izglītību paveras, strādājot zinātniskajos institūtos un docētāju lomā tajā pašā akadēmiskajā vidē. Citiem vārdiem sakot – akadēmiskā izglītības iestāde ražo pati sev darbaspēku. Šādi speciālisti arī, nenoliedzami, ir vajadzīgi, tieši tāpat, kā nepieciešama zinātne, kas ir viena no tautsaimniecības nozarēm, tikai atkarībā no nozares - šo speciālistu skaits ir nepieciešams no septiņām līdz pāris desmitu reižu mazākā daudzumā, salīdzinot ar šodien sagatavoto skaitu.

Kā pamatojumu tam var izmantot "Sociālo un humanitāro zinātņu ekosistēmas analīzes aprakstu", kuru pagājušā piektdienā (10.02.2017.) "Zirgu pastā" prezentēja pētnieku grupas pārstāve Elīna Ozoliņa. Pētījuma mērķis bija izpētīt sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu nozīmi tautsaimniecībā, lai atspēkotu šobrīd valdošo priekšstatu par eksakto jomu dominējošo nepieciešamību. Šī pētījuma ietvarā, pētot augstākās izglītības un tautsaimniecības mijiedarbību, tika aptaujāti darba devēji ar mērķi noskaidrot par speciālistu sagatavotību. Šie ir svarīgi dati, jo IZM ierēdņu priekšstats par zinātnes un tautsaimniecības sakabi balstās tajā, ka augstskolu absolventiem, nonākot darba vidē, jānodrošina zinātnes pārnese. Par lielu pārsteigumu, šāda pārnese nenotiek. Elīna Ozoliņa ziņoja, ka "darba devējs patērē vienu līdz pusotram gadam, lai augstskolas absolventu sagatavotu savām vajadzībām".

Savukārt, lai izprastu profesionālo izglītību, pirmkārt, ir jāsaprot, ka tā šobrīd iedalās piecos profesionālās kvalifikācijas līmeņos, bet no šī gada tā jāpielāgo Eiropas vienotai ietvarstruktūrai, kurā ir astoņi līmeņi. Ko tas nozīmē? Lai izskaidrotu šo, turpmāk notiks pieturēšanās pie šobrīd aktuālās Latvijas piecu profesionālās kvalifikācijas līmeņu sistēmas. Šī sistēma nozīmē to, ka visas profesijas visās nozarēs tiek saklasificētas atbilstoši to sarežģītības pakāpei un nepieciešamajām iemaņām. Piemēram, otrais profesionālais kvalifikācijas līmenis nozīmē to, ka šīs profesijas paredz veikt vienkāršus uzdevumus uzraudzībā, bet trešais – vienkāršu darbu veikšanu patstāvīgi. Attiecīgi - ceturtais profesionālās kvalifikācijas līmenis paredz darba pienākumos veikt sarežģītus uzdevumus patstāvīgi un nelielas vadības kompetences, kas atbilst vidējā līmeņa vadītāja profesijām. Visbeidzot piektais profesionālās kvalifikācijas līmenis atbilst augstākās vadības kompetencei. Tas nozīmē, ka profesionālā izglītība ietver sevī to, kas attiecas gan uz apgūstamo saturu pēc 9.klases, gan arī uz to, kas apgūstams tikai augstākās izglītības līmenī.

Atbilstoši šādai struktūrai tiek salāgots Latvijas Republikas profesiju standarts ar profesionālo izglītību. Līdz ar to katrai profesionālās izglītības programmai jābūt salāgotai ar noteiktu profesijas standartu un mācību procesa laikā jāveicina tās iemaņas, prasmes un kompetences, kas atbilst konkrētās profesijas vajadzībām. Tādējādi profesionālā izglītība ir tā, kas tiešā veidā ir sasaistīta ar attiecīgajām nozarēm un tautsaimniecību.

Jāpiebilst, ka augstākā profesionālā izglītība nebūt neizslēdz to zināšanu apjomu, kas tiek lietots akadēmiskajā izglītībā. Pieaugot profesijā pildāmo pienākumu sarežģītībai, ir nepieciešama arī attiecīga mentālā kapacitāte. Tas nozīmē, ka liela daļa zināšanu profesionālā izglītībā sakrīt ar akadēmisko – atšķirība ir šo zināšanu pielietojamībā praksē. Augstākā profesionālā izglītība šīs zināšanas iemāca pielietot noteiktas nozares un profesijas kontekstā, bet akadēmiskā – uz to pamata radīt jaunas. Papildus, profesionālā izglītība paredz arī obligātu praksi darba vidē. Līdz ar to jau mācību procesā notiek arī apgūto iemaņu un kompetenču izmēģināšana un pielāgošana reālajiem apstākļiem. Tieši šīs atšķirības ir tās, kas fundamentāli nošķir vienu pieeju no otras. Līdz ar to, akadēmiskās vides augstprātībai nav ne mazākā pamata eksistēt attiecībā pret profesionālo izglītību, jo tā nebūt nav pārāka.

Raugoties nākotnē, un kam tas būtu jādara?

Tomēr, neskatoties uz pirms divdesmit gadiem veiktajiem pētījumiem un visu šo problēmu fiksēšanu tajos, joprojām nav notikušas izmaiņas. Lai šobrīd iecerētās reformas sasniegtu savu rezultātu, ir nepieciešamas globālas augstākās izglītības reformas. Tas ir saistīts tieši ar profesionālās izglītības specifiku – piedāvājumam ir jābūt ar pēctecību no pirmā līdz piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim. Daudzās jomās profesionālās izglītības piedāvājums beidzas ar ceturto profesionālo kvalifikācijas līmeni, bet piedāvājumam vajadzētu būt līdz pat profesionālām maģistra studijām.

Lai to īstenotu, nepieciešams veikt nozaru profesiju kartēšanu un secīgu strukturēšanu. Šāda pieeja ir daudz apjomīgāka, bet noteikti nodrošinātu reālus panākumus nākotnē. Tas, vai tādi būs pēc iecerētās reformas, redzēsim atkal tikai pēc divdesmit gadiem. Savukārt, lai pieaugtu šo reformu rezultātu iespējamā varbūtība, ir nepieciešama īstena dabas katastrofa – orkāns, kuru var izsaukt tikai sabiedrības radītais pieprasījums. Tādēļ ikvienam darba devējam, nevalstiskās organizācijas pārstāvim, topošajam reflektantam vai tā radiniekam, ir nepieciešams visos iespējamajos veidos – ar vēstulēm un saviem makiem apmaksājot studijas – balsot par profesionālo augstāko izglītību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!