Situācijā, kad sabiedriskais sektors, īpaši medicīnā, nekavējoties pieprasa un gaida būtiskus finanšu ieguldījumus, nodokļu reforma jau no nākamā gada, būtiski samazinot pamatnodokļu likmes, ir riskants gājiens arī ar visu papildus 1% sociālajā nodoklī, kas tiks atvēlēts medicīnai. Tādēļ mums nav tiesību kļūdīties prognozēs un aprēķinos. Jau tuvākā laikā ir jāspēj atbildēt uz virkni jautājumu, un viens no tiem ir saistīts nevis ar nodokļu likmēm un iekasēšanas kārtību, bet nodokļu ieņēmumu sadali.

Kā, iespējams, galvenais šķērslis reformas ieviešanai tiek minēta pašvaldību pretdarbība iedzīvotāju nodokļa (IIN) samazinājumam no 23% uz 20%. Atgādināšu, ka IIN ir galvenais pašvaldību budžeta ieņēmumu veids. Finanšu ministrija ir apliecinājusi savu vēlmi ieviest kādus šobrīd vēl nezināmus "kompensēšanas" pasākumus. Tajā pašā laikā ir aizmirsta jau pirms vairākiem gadiem pieteiktā nepieciešamība ieviest motivējošu sistēmu pašvaldībām uzņēmējdarbības veicināšanai. Ekonomista Vjačeslava Dombrovska vārdiem runājot – izskaust pašvaldībās "guļamvagonu mentalitāti". Manuprāt, jaunā nodokļu reforma palaiž garām izdevību pašvaldības atbalstu konkrētām uzņēmējdarbības iniciatīvām novadā padarīt atkarīgu ne tikai no "saprašanas līmeņa", bet arī no pavisam konkrēti aprēķināma labuma pašvaldības budžetam.

Šī problēma ir veca un zināma, un par tās iespējamiem risinājumiem ir jau daudz runāts dažādos lietpratēju forumos. Īsumā, viens no priekšlikumiem paredz IIN sadali starp strādājošā dzīves vietu un darba vietu. Darba kārtībā ir bijusi arī ideja par uzņēmuma ienākuma nodokļa mazas daļas novirzīšanu pašvaldībai. Beigu beigās ir runāts arī par īpašu administratīvu fondu, no kura pašvaldības varētu saņemt investīcijas uzņēmējdarbības aktivitātes veicināšanai. Šo iespējamo izmaiņu ietekmes vispusīga analīze līdz šim nav bijusi (vismaz publiski pieejama). Tomēr vispārīgi kā pretarguments tiek minēts tas, ka jebkuras nodokļu sistēmas ieviešana, kurā pašvaldības saņemtu nodokļus arī no uzņēmējdarbības, veicinās lielākus nodokļu ieņēmumus valsts centrālās daļas pašvaldībām, proti, Rīgai un Pierīgai.

Te vēlos uzsvērt, ka mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie ar ļoti neviendabīgu valsts reģionālo attīstību. Vēlos netaktiski atgādināt, ka jau šobrīd pie pastāvošās pašvaldību ieņēmumu struktūras (IIN un NĪN) lielāko naudas daļu tāpat saņemtu valsts centrālās daļas pašvaldības, ja vien to neizlīdzinātu ar īpašu ienākumu izlīdzināšanas sistēmu. Ja netiktu veikta izlīdzināšana, tad no ieņemtajiem nodokļiem "galus varētu savilkt" kādas padsmit pašvaldības no 119! Un arī, ieviešot jaunu nodokļu sadales sistēmu, aina kardināli nemainītos, bet izpratne par to, "kā rodas nauda," mainītos gan!

Apkopošu tikai dažus argumentus par labu jaunajai pieejai nodokļu pārdalē. Pirmkārt, Latvijas uzņēmējdarbības struktūra pieprasa mobilu darbaspēku. Jau sen ir beigušies klaušu laiki, kad cilvēki strādāja tur, kur dzīvoja. Šodien pie strauji mainīgās ekonomikas tas nemaz nav iespējams. Darba spēks strauji pārvietojas ne tikai Rīgas un Pierīgas robežās, bet arī perifērijā. Jebkurš attālāka novada priekšsēdētājs, ja vien viņam ir izdevies pārliecināt investorus jaunas tehnoloģiski modernas rūpnīcas atvēršanā novadā, var nosaukt piemēru, ka darba spēka meklējumi šādai rūpnīcai stiepjas tālu aiz novada robežām. Otrkārt, uzņēmējdarbība rada noslodzi konkrētajai teritorijai, atsevišķos gadījumos tā ietekmē cilvēku dzīves apstākļus. Mēs taču visi esam dzirdējuši par virkni sabiedrisko apspriešanu kādā no novadiem, kurās iedzīvotāji saka noteiktu "nē" kādam ekonomiski pamatotam investīciju projektam. Un tas ir pavisam loģiski – tā kā ieņēmumi no darba vietām šādos objektos nebūt nenozīmē ieņēmumus pašvaldības budžetā, piemēram, infrastruktūras sakārtošanai, tad vietējā kopiena redz tikai mīnusus. Turklāt mūsdienu ekonomikā darba spēka iesaiste kļūst arvien ierobežotāka. Ne velti Eiropas Komisija sākusi apspriest jautājumu par nodokļu iekasēšanu no robotiem. Un, treškārt, pašvaldības reāli iesaistīsies Nacionālajā attīstības plānā pasludinātajā ekonomiskajā izrāvienā tikai tad, ja tās pragmātiski varēs aprēķināt skaitļos to pienesumu, ko viens vai otrs komerciālais objekts dod novadam. Tajā brīdī beigsies spekulācijas par to, kuru ceļu vai ielu ir jārekonstruē, ko vēl jāizdara uzņēmējdarbības veicināšanai novadā utt.

Ja jaunā pieteiktā nodokļu reforma paredz būtisku pašvaldību ieņēmumu kritumu, tad to kompensēšana ir neizbēgama. Tikai, nosakot kompensēšanas veidu, būtu jāizvēlas tas variants, kas vislabāk palīdz sasniegt pašas reformas pieteiktos mērķus – uzņēmējdarbības stimulēšanu.