Foto: LETA
Mani priecē, ka cilvēki raksta par ļoti svarīgu laiku Latvijas vēsturē. Es jau 2008. gadā Ģenerāļu klubā (ĢK) piedāvāju augstākajiem virsniekiem rakstīt par to, kā veidojās NBS, un, pirmkārt, par to, kur viņi paši ir piedalījušies.

Es no vārdiem pārgāju uz darbību un sagatavoju grāmatu "Gods kalpot Latvijai". Grāmata nav biznesa projekts. Es naudas izteiksmē neko nenopelnīju. Tika izdoti grāmatas 1000 eksemplāri. Grāmatas netika pārdotas, bet gan izdalītas visiem ĢK biedriem, bibliotēkām un skolām.

Tagad vēlreiz sāku nedaudz skatīt Ģirta Valda Kristovska grāmatu par Latvijas NBS izveidi un iestāšanos NATO. Man izsauca dažas asociācijas tas, ka autors raksta par sevi trešajā personā. Prātā nāk zināmi vēstures fakti, piemēram, tā rakstīja Krievijas ķeizars: "Mēs, Nikolajs." Tas ir amizanti. Tas nav būtiski.

Katru notikumu var skatīt no dažādiem redzes punktiem. Var nemelot un notikumus pasniegt sev vēlamā redzējumā. To tagad bieži izmanto Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Piemēram, attēlā ir vairākas taisnības, bet īstenība viena!

Grāmatā ir daudz faktu un faktiņu, bet bieži tie ir izrauti no konteksta un nedod priekšstatu par lietu būtību. Man, daudzu grāmatā aprakstīto notikumu dalībniekam, bieži bija grūti saprast, ko tad es piedāvāju nepareizi un ko tad un kas piedāvāja pareizos risinājumus? Kur varētu iepazīties ar pareizajiem risinājumiem?

Piemēram, 2000.gada 5. maijā es kā Stratēģiskās plānošanas departamenta priekšnieksiesniedzu ministram ziņojumu "Priekšlikumi par NBS nepieciešamo personāla skaitu un sagatavošanu", kas tajā laikā guva ministra atzinību. Tur bija aprēķini, cik dažādu karavīru kategorijas ir vajadzīgas NBS un cik karavīru ir jāsagatavo gadā.

Daži piemēri no Kristovska grāmatā izlasītā (359. lpp): "Tā kā SUV izveidoja Augstākās padomes Drošības dienestā, kuru vadīja leģendārais plkvedis Juris Vectirāns, SUV sākotnēji bija orientēta uz ārvalstu vizīšu drošības garantēšanu." Domāju, karavīri var izvērtēt, vai tā ir taisnība vai īstenība, komentēt un izteikt savu viedokli par teikumā izteikto domu.

Tagad zināšu, ka Latvijas Armijas leģendārie komandieri, virsnieki ir plkvedis Oskars Kalpaks un citi, bet mūsdienās ir Juris Vectirāns. Tas ir bijušā aizsardzības un ārlietu ministra viedoklis, kas daudz ko pats ir izdarījis, esot Saeimā un MK. Karavīri, kas dienēja tajā laikā, var iepazīties ar šo viedokli.

Grāmatā tiek atzīmēts ļoti lielais mūsu Rietumu tautiešu devums un kritiski vai pat negatīvi vērtēta Latvijas virsnieku loma, kas bija dienējuši PSRS BS. Padomājiet, salīdziniet cilvēkus – vecākos virsniekus, kas nāca no aktīvā dienesta, kam bija laba izglītība, liela militāra pieredze, ar Rietumu armiju galvenokārt seržantiem, jaunākajiem virsniekiem, kas bija pametuši aktīvo dienestu pirms daudziem gadiem.

Piemēram, Dainis Turlais, Pēteris Ziemelis un citi, kas bija vecākie virsnieki ar labu akadēmisko izglītību un kara pieredzi, vai Valdis Matīss, kas Frunzes akadēmijā vadīja katedru. Sarakstu varētu turpināt. Galvenokārt viņi nāca ne jau amatu dēļ, jo viņi jau bija daudz sasnieguši militārajā karjerā, bet nāca, lai veidotu Latvijas NBS. Es uzdevu ASV vēstniecības pārstāvjiem jautājumu: "Vai nevarētu atsūtīt uz Latviju kādu no ASV BS plānotājiem?" Atbilde bija vienkārša – nē, nevar, jo nopietni plānotāji ir vecākie un augstākie virsnieki, kas nebrauks uz Latviju. Loģiski pamatota un saprotama atbilde.

Vēsture atkārtojas, tā jau bija Latvijas pirmajos neatkarības gados. Daudzi nezina par pirmo Latvijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu - cariskās Krievijas ģenerāli, vai ģenerāli Pēteri Radziņu utt. Vēsture atkārtojās Latvijas otrās neatkarības laikā – tika veidoti Aizsardzības spēki, NAA, NBS un gājām cauri NATO iestāšanās procedūrām. Tad bija vajadzīgi plānotāji jeb vienkārši "smadzenes." Tagad ir citi varoņi, kuriem bija lokanas muguras, kas labi pildīja priekšniecības nodomus.

Vēl viens citāts (331. lpp): "Tika lemts, ka, ievērojot šo principu, pirmie 60 virsnieku kandidāti ar augstāko civilo izglītību militāro apmācību sāks 2001.gada rudenī.... Pirmo šāda veida jaunākā (kļūda? – jaunāko) virsnieku kursa pretendentu atlasi plkveža Vectirāna vadība šī grupa veica 2001. gadā."

Pirmais, tā saucamo viengadīgo, izlaidums, bija 1994. gadā. Ar Valsts prezidenta pavēli Nr.16-V 1994. gada 18. novembrī desmit pirmajiem šī kursa absolventiem tika piešķirta leitnanta pakāpe. Pavēles kopija ir manas grāmatas "Gods kalpot Latvijai" (65. lpp.).

Jau 1992. gadā tika izstrādāti LR militārās apmācības principi, kur atzīmēts viengadīgo apmācības kurss jauniešiem ar augstāko civilo izglītību. Mūsu konceptu prezentēju starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Virsnieku apmācība un sagatavošana demokrātiskajās valstīs" 1993. gada 18. līdz 20. oktobrī Bukarestē, un referāts guva atbalstu.

Viedokļi var būt dažādi, bet nav pieļaujama faktu falsificēšana. Man jau ir neērti par tiem cienījamajiem cilvēkiem, kas, iespējams, nepārzinot visu informāciju par tā laika notikumiem, ir nosacīti parakstījušies par grāmatā sniegto informāciju.

Pagaidām ir dzīvi karavīri, kas dienēja tajā laikā un zina, kā tas notika. Paies laiks un cilvēki uztvers notikumus tā, kā to apraksta cienījamais eksministrs. Atkal - mēs zinām, kā tika pasniegta vēsture PSRS laikos, kā tiek atspoguļoti dažādi notikumi arī mūsdienās. Mēģiniet palasīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem dažādus autorus un arī nedaudz kritiski domāt līdzi rakstītajam par vienu vai otru vēstures notikumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!