Kamielis, pārgājiens un dzeltenā kurpe

No diviem līdz aptuveni 30 tūkstošiem – tā audzis “Positivus” apmeklētāju skaits deviņu festivālu laikā. Viņi priecājušies, ballējušies, plītējuši, rotājušies un iemīlējušies. Kāds mērojis tālu ceļu līdz “Positivus”, kādam festivāls ienācis mājas pagalmā. Paši jaunākie festivālu vēl bauda ratiņos, bet vecākie…– “Positivus” taču gadus neskaita.

Foto: Filips Šmits

1 Hilarijas atmiņu lādīte

“Ja vasarā ir jāizvēlas kāds festivāls – tas noteikti ir “Positivus”,” stāsta Minhenē dzīvojošā latviete Hilarija Ločmele. Viņa rūpīgi glabā savus piedzīvojumus īpašā atmiņu lādītē, kur gulst biļetes, aproces un citi nieciņi no dažādiem festivāliem un koncertiem, ik pa laikam atgādinot par spilgtākajām atmiņām un emocijām. Īpašajā krātuvē atrodas arī vairāku gadu “Positivus” aproces, kurām šī gada jūlijā piepulcēsies vēl viena.

“Tā ir parasta kurpju kaste, kas aplīmēta ar dāvanu papīru.” Kamēr Hilarija studē Vācijā, īpašā atmiņu lādīte glabājas Latvijas mājās. Pirmā relikvija – grupas “Tokio Hotel” koncerta biļete – noglabāta 2007. gadā, bet tieši “Positivus” dārgumi krāti no četriem festivāla gadiem. Pirmo reizi Hilarija uz Salacgrīvu festivāla dēļ braukusi 2011. gadā, atmiņā spilgti palikusi King Charles uzstāšanās, kura drosmīgo kāpienu skatuves konstrukcijās atceras daudzi. Bet kā dullāko piedzīvojumu meitene atceras dejas dubļos grupas “The Vaccines” uzstāšanās laikā. Toreiz arī pati teju metusies līdzi dancotājiem, tomēr izlēmusi par labu tīrām drānām, bet bezrūpīgos, priecīgos mirkļus iemūžinājusi video. 

2 Savs Ķengarags, sava telšu pilsētiņa

Foto no personīgā arhīva

Rīdziniece Linda “Positivus” apmeklē jau divus gadus. “Pirmoreiz braucu, jo ļoti gribēju paskatīties, kāds tas festivāls īsti ir. Savukārt otro reizi apmeklēju, jo tur uzstājās mana mīļākā grupa “Placebo”.” Savu nelielo telšu pilsētiņu Linda ar draugiem izveidojusi kādā no Salacgrīvas kempingiem. Tas lepni nes Ķengaraga vārdu, esot pat izgatavota īpaša zīme pleķītim. “Tas, lai savas teltis vieglāk atrast,” praktisko pusi paskaidro Linda. Lielākais pārdzīvojums festivālā – pamosties ar peļķi zem piepūšamā matrača teltī, bet spilgtākais piedzīvojums – kad kāds paņem ģitāru un sākas jau savs festivāls mazajā “Ķengaragā”. “Atceros, kā visi dziedājām grupas PND dziesmu "Ei, tu, skaistā meitene"," atminas Linda. “Tas man ir spilgti iespiedies atmiņā, jo bija viens no foršākajiem momentiem.”

3 Leģendārā dzeltenā kurpe

Anete ir vietējā – meitene no Salacgrīvas. Viņas stāsts jau kļuvis par mazu “Positivus” leģendu – pēc 2009. gada festivāla abas ar draudzeni nolēmušas palūkot, kā izskatās Zvejnieku parka teritorija pirmdienā pēc festivāla. Toreiz vecajā futbollaukumā – tur, kur parasti pie festivāla galvenās skatuves pulcējas publika, atrasta dzeltena, Brazīlijā ražota gumijas kurpe. Vēlāk bildēs sazīmēts, ka tieši tādi apavi kājās bijuši kolorītajai dziedātājai Ebony Bones. Kā kurpe nokļuvusi publikā, vēsture klusē, nav ziņu, ka mūziķe to būtu meklējusi, taču Anetei palicis lielisks suvenīrs, kas joprojām ik gadu tiek svinīgi izlikts aplūkošanai arī “Positivus” laikā. 

Dzeltenā kurpe. Foto no personīgā arhīva

4 Rīgas ielu mākslas prominences un īpašais festivāla buss

To, ka viņa darba vajadzībām iegādātais kravas busiņš trīs gadus dzīvos kā īsts festivālmobīlis, Mārtiņš laikam gan nebija paredzējis. Viss sākās ar pavisam citu mērķi. “Bijām iecerējuši doties rallijā Plimuta – Bandžula (Parīzes – Dakāras brauciena alternatīva neprofesionāļiem, kurā brauc ar nestandarta auto), tāpēc vajadzēja košu auto. Draugs iepazīstināja ar mākslinieku Kristianu Brekti, kurš savukārt saveda kopā ar Rīgas ielu mākslas prominencēm, tai skaitā noslēpumaino Kiwie. Viņi pavilkās uz šo ideju,” atceras Mārtiņš. Viņš visu atstājis mākslinieku rokās, tik vien cik kopīgi, joka pēc, izvēlējušies krāsas ar vaniļas smaržu. Tā kādā jūlija novakarē Andrejsalā puikas ar krāsu baloniņiem ķērās pie darba, un vecais “Volkswagen” buss pārtapa īstā mākslas darbā. “Nākamajā dienā sākās “Positivus”. Un mēs izlēmām – jābrauc. Tā kopā ar māksliniekiem sākās busiņa ar vaniļas smaržu pirmais brauciens uz festivālu.” 

Lieki teikt – brauciens un festivāls izdevās žilbinoši labi. Iecerētajā braucienā uz Āfriku tas gan netika, bet turpmākos gadus kalpoja kā darba un festivālu transports. Ceļojis ne tikai uz “Positivus”, bet arī uz citiem Latvijas festivāliem – “Laba Daba”, “Zvērā”, “Zaļumballe” u.c. Gadu gaitā arī apmēbelēts ar vecu paklāju un dīvānu, kas festivāla ballītes kulminācijā uzcelts uz busiņa jumta. Lielākais pa ceļam savāko stopētāju skaits – 14. Īpašais festivāla šiks – baudīt “Positivus” salūtu, zvilnot dīvānā uz sava transportlīdzekļa jumta. 

5 No turnejas uz festivālu

Grupa "Biplan". Publicitātes foto

Katru gadu festivāls “Positivus” piedāvā arvien daudzpusīgāku izpriecu klāstu, taču lielā notikuma centrā vienmēr paliek koncerti, tāpēc pasākums jo sevišķi aizraujošs ir tiem cilvēkiem, kuri paši saistīti ar mūziku. Oļegs Aleksejevs ir ģitārists vienā no Lietuvas populārākajām grupām “Biplan”, kas pagājušajā gadā nosvinēja 20. kopā spēlēšanas gadadienu.

Kopš festivāls tiek rīkots, Salacgrīvā viņš ciemojies vismaz piecas reizes. “Šobrīd vairs nevaru precīzi atcerēties. Tā kā pēdējo gadu laikā esmu bijis gan dažnedažādos festivālos, gan koncertos, man visa secība galvā sajukusi,” stāsta Oļegs.

Oļegs Aleksejevs. Foto: Delfi.lt

Oļegam pašam šajā festivālā nav nācies spēlēt, lai gan bieži uz Latviju brauc tieši ar draugiem no savas grupas. "Kas zina, varbūt kādreiz mums izdosies uzspēlēt arī “Positivus”,” saka Oļegs. Tas nebūtu pārsteigums, jo “Biplan” Lietuvā guvuši plašus komerciālus panākumus, ar savām melodiskajām poproka dziesmām regulāri nonāk dziesmu topu virsotnēs. 

Vasaras mēnešos grupas koncertu grafiks ir īpaši saspringts. Ģitārists atceras, kā izmantojis retās brīvās dienas, braucot uz “Positivus” ar grupas turnejas busiņu. "Mēs bijām tikko nospēlējuši koncertu, neatceros, tieši kur, bet mēs uzreiz pēc uzstāšanās iesēdāmies busiņā un, tā vietā, lai dotos atpakaļ uz mājām Viļņā, laidām pa taisno uz Salacgrīvu.” Viss noticis lielā steigā, bet nobraukt 500 kilometru, lai redzētu labu koncertu, protams, ir tā vērts, atzīst Oļegs. 

Lietuvietis uzsver, ka festivālos viņam svarīgākais ir mūzika, taču “Positivus” gadījumā ir vēl viens trumpis – atrašanās vieta. Jūras krasts, priežu mežs, visapkārt pļavas – grūti atrast mājīgāku vietu – saka lietuviešu mūziķis. 

Spilgtākās atmiņās palikušas tieši no 2007. gada. “Lija lietus, Brets Andersons spēlēja koncertu saujiņai cilvēku, un festivāla nākotne vēl šķita miglā tīta.” Tas arī bijis brīdis, kurā Oļegs pievienojies raibajam “Positivus” cienītāju pulkam un nolēmis atgriezties arī nākamgad. 

6 Dzimšanas dienas pārsteigums – Elīnas pirmais ‘Positivus’

Elīnai Krūzei šis gads būs ļoti īpašs, jo pirmo reizi tiks apmeklēts festivāls “Positivus”. Kā atklāj jauniete, par festivāla apmeklējumu parūpējušies viņas draugi, kas dzimšanas dienā uzdāvinājuši pārsteiguma dāvanu – biļetes uz festivālu.

7 Mazās Annas ekskluzīvais foto

Ieva Sala “Positivus” apmeklē kopš tā trešā pastāvēšanas gada. Viņai spilgti atmiņā palicis 2008. gads. Toreiz abi ar vīru Gati līdzi ņēmuši arī pusgadu veco meitu Annu, kurai savukārt tapusi vēsturiska, nu jau leģendāra bilde ar grupas “Manic Street Preachers” basģitāristu Nikiju Vairu. 

“Vēl tagad mājās ir foto ar Annas tikšanos ar mūziķi, kurš paņēmis viņu klēpī,” stāsta Ieva. Viņa atklāj, ka tajā gadā vēl bijusi iespēja nemanītam iešmaukt kādā no mūziķu teltīm. “Mans vīrs ielavījās preses teltī pie “Manic Street Preachers”. Viņš ar mazo Annu klēpī piegāja pie apsarga, pateica: "Piever acis!" un ieslīdēja pa durvīm, lai nofotografētos ar grupu. Nikijs Vairs bija atsaucīgs un tapa foto ar Annu, kura izrādījās tieši tikpat veca, cik viņa paša meita,” atminas Ieva.

Anna un Nikijs Vairs 2008. gadā. Foto no personīgā arhīva

Dodoties uz festivālu, ik gadu tiek piedomāts pie stila – ir savs dzeltenais hipiju busiņš, ik gadu top īpaši tērpi. Pērn ģimeni festivālam saposusi Ievas krustmāte, modes māksliniece Elita Patmalniece – dāmām šūtas festivāla kleitas, bet Gatim ticis jauns krekls ar populāro modes mākslinieces pērtiķa tēlu. 

“Ir cilvēki, kas prasa, vai bērnam vajadzētu redzēt vienuviet tik daudz iedzērušu cilvēku, bet es uzskatu, ka mēs, vecāki, esam piemērs, kā būtu jāuzvedas festivālā. Bērniem var izstāstīt, ka ir dažādi cilvēki, kas nezina mēru, kļūst muļķīgi, agresīvi, bet mēs mākam atpūsties savādāk. Arī jebkurā citā lielā pasākumā, kurā nonāk bērns, tā var būt,” uzskata Ieva.

“Citiem vecākiem iesaku bērnu ikdienu festivālā plānot pēc “Bērnu salas” programmas. Tā ir daudzveidīga. Protams, jāatceras, ka ēdienreizes jānodrošina pašiem. Ideāli, ja ģimenei ir iespēja braukt ar treileri vai vismaz busiņu, kurā var ērti izveidot guļvietas. Protams, jābūt līdzi visām nepieciešamajām higiēnas lietām, kā arī apģērbam, ko līdzi vajadzētu paņemt īpaši daudz, ja gaidāmas lietainas brīvdienas. Ideāli, ja tētis var bērnus uzcelt plecos, tā nodrošinot labu redzamību koncertu laikā, jo mazais noteikti nebūs priecīgs un pacietīgs, ja redzēs tikai dubļus un citu kājas. Ar to jārēķinās – koncerta laikā bērns īpaši jāpieskata!” atgādina Ieva.

8 Īsa pamācība, kā karstā laikā izklaidēties telšu pilsētiņā

Zanes pirmais festivāls bija 2014. gadā, kuru apmeklējusi pilnīgas nejaušības dēļ. Viņa laimējusi biļeti un nolēmusi, ja reiz tāda veiksme ir uzspīdējusi, būtu grēks neizmantot iespēju. 

“Tā ir tāda “young, wild and free” (jauns, mežonīgs un brīvs – angļu val.) sajūta, ko grūti izskaidrot, bet tas ir dzinējspēks, kas liek uz festivāliem doties.” Viņai došanās uz festivālu ir vesels piedzīvojums – mantu pakošana, veikala apmeklējums, ceļš līdz festivālam, telts celšana, kā arī daudzu cilvēku iepazīšana. “Patiesībā, arī cilvēku iepazīšana festivālos ir iemesls, kāpēc dodos uz festivālu – visi atvērti, pozitīvi, smaidoši.” 

“Spilgti atminos reizi, kā 2015. gadā satinos dušas aizkariņos un izskatījos pēc meitenes no pēdējās modes skates. Izstaigāju pusi teritorijas, aizgāju uz veikalu un pāris stundu laikā ieguvu čupiņu jaunu draugu. Visiem ļoti gribējās pačamdīt, no kāda auduma veidots mans mētelītis, visi bija pārsteigti, ka patiesībā tas ir parasts dušas aizkariņš, kas bija paredzēts, lai sargātu telti no lietus,” stāsta Zane. “2015. gada festivālā izmantojām arī pāris melnas plēves un dušas želeju ar ūdeni, lai saziepētos un pāris metru garumā censtos noslidināties pēc iespējas tālāk – tas bija diezgan amizanti, jo ar katru minūti pie mūsu slidkalniņa saradās arvien vairāk un vairāk cilvēku, kuri vēlējās izmēģināt šo aktivitāti.”


Foto: Inga Plūme

9 Ilgais ceļš kāpās uz “Positivus”

Lai gan lielākā daļa festivāla apmeklētāju uz Salacgrīvu dodas ar automašīnām vai sabiedrisko transportu, Ļuba ar savu draugu nolēma doties spontānā pārgājienā un mērot ceļu uz festivālu gar smilšaino un akmeņaino jūras krastu.

Ceļā uz festivālu. Foto no personīgā arhīva                 

““Positivus” ir tāda maza dzīvīte,” stāsta Ļuba. Viņa ir viena no tiem, kura festivālu ir izbaudījusi no dažādiem skatpunktiem – viņa ir bijusi gan palīgs, gan VIP viesis, gan, kā viņa pati saka, “vienkāršs festivāla apmeklētājs”. Ļuba katru gadu īpaši piedomā pie dažādām stila odziņām, kā arī sarūpē apģērbu komplektu katrai festivāla dienai. Tieši 2009. gadā viņa laimējusi VIP biļetes konkursā, kas arī pavēris iespēju apmeklēt pasākumu pirmo reizi. Pēc tam citos gadus viņa uz Salacgrīvu devusies gan ar draugiem, gan studiju biedriem. Drosmīgais lēmums – mērot ceļu uz festivālu kājām – pieņemts pagājušajā gadā. 

“Mašīnā braukt uz pasākumu ir karsti, autobusā arī tāpat. Tā nu, jokojoties ar draugu, teicām – ejam uz festivālu ar kājām! To arī izdarījām”. Pārgājienu abi uzsākuši trešdienā. Sākumpunkts bijis Saulkrastos aiz Baltās kāpas, kur viņus aizvedis kāds draugs. “Tajā brīdī Rīgā lija lietus. Tātad – mēs gājām prom no tā,” skaidro Ļuba. Abi pastaigā izbaudījuši gleznainos jūras skatus, saulrietu un saullēktu. “Tiesa, pirms Tūjas sākās negaidīts lietus. Mums bija palikuši mazāk nekā 20 kilometri līdz Salacgrīvai,” stāsta Ļuba. Abi pastaigai metuši mieru un samirkuši devušies stopēt, lai tiktu uz festivālu pēc iespējas ātrāk. “Positivus” jau sagaidījuši draugi ar visām nepieciešamajām mantām. Kopumā bija noieti aptuveni 40 kilometri. 

It kā ar pārgājienu nepietiktu! Togad “Positivus” sagaidījis ar vēl vienu pārsteigumu – jau tuvojoties Salacgrīvai, šosejas malā nokļuvuši ballītē ar… kamieli. Kuprainais draugs ganījies tur, kur parasti veidojas vislielākie sastrēgumi. “Tur arī bija sarīkota ballīte ar dīdžeju,” stāsta Ļuba, viņa arī nofotografējusies blakus eksotiskajam dzīvniekam.

10 Kā kamielis nokļuva festivālā

Savukārt ar kamieli cēli iejāt festivāla teritorijā pērn bija iecerējis organizācijas “Baltais kalns” pārstāvis Mārtiņš ar domubiedriem. Kā īsti skaistais dzīvnieks nokļuva Salacgrīvā un kāpēc iecerētais triumfs neiznāca tāds, kā plānots, stāsta pats notikuma vaininieks:

“Katru gadu, braucot uz “Positivus”, ir neciešami sastrēgumi, kuri nozog daļu no lieliskā pirmās dienas noskaņojuma. Iedomājāmies, ka varētu padarīt sastrēguma nīkšanu mazāk garlaicīgu un nervus uzvelkošu, novietojot ceļa malā kaut ko, kas novērstu cilvēku uzmanību un raisītu pozitīvas sajūtas.

Pāris vakarus padomājām, līdz nonācām pie Jašara jeb kāda krieviski runājoša, ļoti turīga vīra privātā mājas kamieļa, kuru palūdzām aizdot uz pāris dienām. Viņš arī aizdeva, tikai ar papildu norunu – Jašaram obligāti līdzi jābrauc viņa labākajam draugam…

Kamieļa dabūšana bija vienkāršākais. Visgrūtāk bijis atrast transportu kamielim, jo viņš nekad nekur nebrauc viens, bet ar savu labāko draugu, Šīres šķirnes zirgu, kurš ir gandrīz uz pusi lielāks kā parasts bērītis. Respektīvi, bija jāizdomā, kā transportēt divus gandrīz pusotru tonnu smagus dzīvniekus 140 kilometru garā ceļā. To mēs veiksmīgi pēdējā dienā arī atrisinājām ar kādas kautuves transporta palīdzību.

Foto no personīgā arhīva

Sākotnējais plāns bija novietot dzīvniekus maksimāli tuvu Salacgrīvas robežai un beigās iejāt ar tiem līdz “Positivus” vārtiem, taču drošības apsvērumu, kā arī iepriekš bijušā pērkona negaisa dēļ tomēr nolēmām neriskēt, jo abi draugi bija pamatīgi uzvilkušies.

Novietojām Jašaru un Goliāta zirdziņu pie Svētciema, kur sastrēgumā sēdošie cilvēki varēja droši nākt pie abiem, paijāt, barot ar mūsu sagādātājiem kārumiem, kā arī padejot pie mūsu dīdžeja mūzikas, malkot atspirdzinošus dzērienu un aizmirst par sastrēgumu. 

Jāsaka godīgi – vislielāko uzmanību Jašars ar draugu izpelnījās no vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši bērniem, kuri kamieli iepriekš nebija tik tuvu redzējuši un nāca straumēm.” 


Jestri un priecīgi – “Positivus” apmeklētāji