95 tēzes un asiņu jūras

1517. gada 31. oktobra notikums ar 95 tēzēm, kuras, iespējams, tika nolasītas draudzei, iespējams, pienaglotas pie Vitenbergas Universitātes kapelas durvīm, neapšaubāmi, ir starp 10, ja ne pieciem pašiem būtiskākajiem notikumiem pasaules vēsturē, ja analizē to ietekmi uz dažādām cilvēces eksistences dimensijām – ekonomiku un labklājību, vērtību sistēmu, demogrāfiju, politisko ģeogrāfiju utt.

Tāpēc reti kurš civilizētās pasaules medijs nepievēršas luterānisma piecsimtgadei – tās priekšā nobāl daudzi mūsdienās svarīgi notikumi. Mūsu paaudzes laikā nākamā šāda mēroga jubileja būs vien 2033. gada Lieldienās. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka tas, ka mēs pašlaik neatkarīgā valstī lasām šīs rindas literārā un neizmirušā latviešu valodā, ir tieši atkarīgs no diviem vīriem – Mārtiņa Lutera un Johanesa Gūtenberga.

Mazliet par Luteru. Dzimis 1483. gadā. Tēžu piesišanas brīdī viņš bija mūks, bez desmit dienām 34 gadus vecs, tātad simboliskajā Jēzus vecumā.

Brieduma gadus Luters sasniedzis 16. gadsimta sākumā. Eiropas valdnieki ir ļoti bagāti, katoļu baznīca ir ļoti izvirtusi, kā arī pastāvošā kārtība ir ļoti apdraudēta, jo Osmaņu impērija tikko pakļāvusi Bizantiju un lūkojas pēc nākamā upura. Kultūrā norisinās procesi, kurus vēlāk nodēvēs par renesansi.

Viss te minētais veidoja informācijas loku, kurā nobrieda jaunā Lutera personība un uzskati. Jaunietis dzīvoja Saksijā – vācu pavalstī, kuras kūrfirsts bija vācu Svētās Romas imperatora vasalis. Jaunais Mārtiņš studēja tiesību zinātnes, tad piedzīvoja reliģisku atklāsmi un kļuva par augustīniešu mūku. Tēžu piesišanas laikā viņš jau bija teoloģijas profesors Vitenbergas Universitātē, kurš bija ceļojis uz Romu un, kā vēsta, bijis šokā, cik izlaidīgi dzīvo baznīcas vadība.

Punktu Lutera pacietībai pielika pāvesta Leo X lēmums izsniegt plašas grēku atlaides par naudu, lai tādējādi finansētu Svētā Pētera bazilikas celtniecību.

Punktu Lutera pacietībai pielika pāvesta Leo X lēmums izsniegt plašas grēku atlaides par naudu, lai tādējādi finansētu Svētā Pētera bazilikas celtniecību. Pēc Lutera domām, tas bija spilgts piemērs tam, cik tālu baznīcas vadība aizvirzījusies no patiesās Kristus izpratnes par tikumīgu dzīvi. Lai skaidrotu nepatiku pret baznīcas vadību, bija nepieciešams rast atbalstu parasto ticīgo masās. Tas labi saskanēja ar Lutera izpratni, ka baznīcas amatpersonām nav tiesību būt vienīgajām svēto tekstu skaidrotājām. Tāpēc Luters tulkoja Bībeli vācu valodā, Dieva vārdu tieši novadot līdz katram kristietim. Tulkojumu izplatīšanā milzīga loma, protams, bija Gūtenberga izgudrojuma dotajām iespējām.

Leo X – itāļu valdnieku Mediči ģimenes atvase – jau pats simbolizē to, ka pāvesta amats jau vairākus gadsimtus netika svētākajam un gudrākajam, bet bija faktiski uzurpējams no to puses, kuriem bija politiskā un militārā ietekme.

1521. gadā ar Vormsas ediktu Luteru un viņa sekotājus izslēdza no baznīcas. Milzīga loma tajā, ka jauno mācību nepiemeklēja līdz šim visu ķecerīgo novirzienu bēdīgais liktenis, bija Saksijas kūrfirsta Frederika Gudrā personībai. Pats palikdams katoļticīgais, viņš atļāva luterāņiem palikt valstī un praktizēt savu ticību. Faktiski jaunā konfesija bija dzimusi.

Šāda situācija radīja labvēlīgu augsni tam, lai nebaidītos praktizēt reliģiskus rituālus, neesot pāvesta vadītās organizācijas sastāvā. Šveicē patvērumu rada franču teologs Žans Kalvins, kurš, līdzīgi Luteram, postulēja, ka tikai Dievs izvērtē cilvēka grēkus, nevis tos var izpirkt ar indulgencēm. 1536. gadu uzskata par oficiālo viņa konfesijas sākumu. Taču būtiski ir atcerēties, ka protestantisma tēvi nebūt nenozīmēja humānu un tolerantu attieksmi pret ideju brīvību. Tieši pēc Kalvina pavēles sārtā sadedzināja citu brīvdomātāju – Migelu Servetu, kuru nepieņēma ne katoļi, ne reformu piekritēji. 1545. gadā katoļu bažīgie vērojumi saistībā ar baznīcas sairšanu noveda pie konkrētiem lēmumiem – sākās Tridentas koncils, kurā katoļi gan pārskatīja un reformēja savu organizāciju no iekšpuses, gan arī uzsāka procesu, ko vēlāk vēstures izvērtētāji nosauks par kontrreformāciju – paaudzēm ilgu politisku spēļu un asiņainu konfliktu virkni visā Eiropas teritorijā, kuru iespaidā gan radās Kurzemes hercogiste, gan Vidzeme nonāca zviedru rokās, gan notika vēl virkne procesu, kas ietekmēja nākotnes Latvijas attīstību.

Mārtiņa Lutera 95 tēzes

1. Mūsu Kungs un skolotājs Jēzus Kristus, sacīdams: “Nožēlojiet grēkus!”, ir vēlējies, lai visa ticīgo dzīve būtu grēknožēla.
2. Ar šo vārdu nav jāsaprot sakramentālā grēknožēla (t. i., grēksūdze un gandarīšana, kas tiek veikta ar priestera kalpošanas starpniecību).
3. Tomēr tā arī neattiecas tikai uz iekšējo grēknožēlu. Tik tiešām, iekšējā nav nekas, ja miesa netiek dažādi mirdināta ārēji.
4. Tādējādi sods paliek tik ilgi, kamēr paliek ienaids pret sevi (t. i., īstena iekšējā grēknožēla), proti, līdz ieiešanai debesu valstībā.
5. Pāvests nedz grib, nedz spēj atlaist jebkādus citus sodus kā vien tos, kurus ir uzlicis vai nu viņš pats, vai kanoni.
6. Pāvests nespēj atlaist nekādu vainu citādi, kā vien pasludinot un apstiprinot, ka to atlaidis Dievs. Kā arī, protams, viņš to spēj atlaist tajos gadījumos, kas atstāti viņa ziņā; ja tas netiek ņemts vērā, tad vaina pilnībā paliek.

7. Dievs nevienam neatlaiž vainu citādi, kā vien visās lietās to pakļaujot pazemībā savam vietniekam – priesterim.
8. Grēknožēlas kanoni ir attiecināmi vienīgi uz dzīvajiem, un saskaņā ar šiem pašiem kanoniem tos nevar attiecināt ne uz vienu, kas ir uz nāves gultas.
9. Tāpēc Svētais Gars mums dara labu ar to, ka pāvests savos dekrētos allaž iekļauj izņēmumus nāves un ārkārtas gadījumiem.
10. Nemācīti un slikti rīkojas tie priesteri, kuri mirstošajiem kanoniskos sodus atstāj šķīstītavai.
11. Šī nezāle – kanoniskā soda pārvēršana par šķīstītavas sodu – šķiet, patiešām ir tikusi iesēta, kamēr bīskapi gulēja.
12. Kādreiz kanoniskais sods tika uzlikts nevis pēc, bet pirms absolūcijas, lai tas būtu par patiesas nožēlas pārbaudi.

13. Mirstošie nāvē top no visa atraisīti, un kanonu likumu prasībām tie jau ir miruši. Viņiem pienākas no tām būt atbrīvotiem.
14. Mirstošā cilvēka vājā veselība un nepilnīgā mīlestība nepieciešami nes līdzi lielas bailes. Un, jo lielākas bailes, jo mazāka tā bijusi.
15. Ar šīm bailēm un šausmām vien (lai nepieminam pārējo!) jau pietiek, lai veidotu šķīstītavas sodu, jo tās ir tik tuvu izmisuma šausmām.
16. Izskatās, ka elle, šķīstītava un debesis savā starpā atšķiras tāpat kā izmisums, stāvoklis tuvu izmisumam un drošība.
17. Šķiet nepieciešams, ka dvēselēm šķīstītavā kā mazināsies šausmas, tā arī vairosies mīlestība.
18. Šķiet, ne ar ko nav pierādīts – nedz ar prāta spriedumiem, nedz Rakstiem –, ka tās atrastos ārpus nopelnu vai mīlestības pieaugšanas stāvokļa.

19. Nešķiet arī pierādīts, ka tās, vismaz ne visas, būtu drošas un pārliecinātas par savu svētīgumu, pat ja mēs būtu par to pilnīgi pārliecināti.
20. Tad nu ar “visu sodu pilnīgu atlaišanu” pāvests saprot nevis vienkārši “visu sodu”, bet tikai to sodu, kurus viņš pats ir uzlicis.
21. Tādēļ maldās tie indulgenču sludinātāji, kuri apgalvo, ka ar pāvesta indulgencēm cilvēks top atbrīvots no visiem sodiem un pestīts.
22. Dvēselēm, kas ir šķīstītavā, viņš tiešām neatlaiž neko no tā, kas viņām saskaņā ar kanoniem būtu bijis jāatlīdzina šajā dzīvē.
23. Ja vispār ir iespējams kādam dāvāt pilnīgi visu sodu atlaišanu, tad droši vien tikai vispilnīgākajiem, tas ir, pavisam nedaudziem.
24. Tādēļ pieviltiem ir jābūt lielākajai daļai to ļaužu, kuriem bez kādas izšķirības ar šīm dāsnajām runām tiek piesolīta sodu atlaišana.

25. Kāda vara ir pāvestam pār šķīstītavu vispārēji, tāda pati ir jebkuram bīskapam un kurātam savā bīskapijā un draudzē atsevišķi.
26. Pāvests dara ļoti labi, ka viņš dvēselēm sniedz atlaišanu nevis ar atslēgu varu (kuras viņam [šajā gadījumā] nav), bet gan ar aizlūgumu par tām.
27. Cilvēku viedokļus sludina tie, kas saka: “Tiklīdz nauda lādē šķind, dvēsele no šķīstītavas laukā skrien!”
28. Skaidrs gan ir tas, ka, naudai lādē nošķindot, var pieaugt peļņa un alkatība. Bet, vai tiks uzklausīta baznīcas aizlūgšana, ir atkarīgs tikai no Dieva prāta.
29. Kurš gan zina, vai maz visas dvēseles, kas ir šķīstītavā, vēlētos tapt izpirktas? Kā tas ir vēstīts par svēto Severīnu un svēto Paskālu.
30. Neviens nav drošs par savas nožēlas patiesumu, vēl jo mazāk – par pilnīgas atlaidas saņemšanu.

31. Cik reti sastopams ir cilvēks, kurš patiesi nožēlo, tikpat reti arī tāds, kurš patiesi iegādājas indulgences, proti, ļoti reti.
32. Tie, kuri atlaidu vēstuļu dēļ iedomājas, ka var būt droši par savu pestīšanu, taps mūžībā notiesāti līdz ar saviem skolotājiem.
33. Ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam pret tiem, kuri apgalvo, ka šīs pāvesta atlaidas ir “Dieva neizmērojamā dāvana”, caur ko cilvēks tiek samierināts ar Dievu.
34. Proti, šīs atlaidu labvēlības skar vienīgi sakramentālās gandarīšanas sodus, kas ir cilvēku iedibināti.
35. Nekristīgu mācību sludina tie, kas māca, ka nav nepieciešama nožēla tiem, kas grib izpirkt dvēseles vai iegādāties konfesionāliju.
36. Jebkuram patiesas nožēlas pilnam kristietim pienākas pilnīga atbrīvošana no soda un vainas arī bez atlaidu vēstulēm.

37. Jebkuram patiesam kristietim, vai viņš būtu dzīvs vai miris, ir Dieva dota līdzdaļa pie visiem Kristus un Baznīcas labumiem arī bez atlaidu vēstulēm.
38. Tomēr pāvesta sniegtā atlaida un līdzdaļa nekādā ziņā nebūtu noniecināmas, jo (kā esmu sacījis) tā ir dievišķās piedošanas pasludinājums.
39. Pat visskolotākajiem teologiem ir ārkārtīgi grūti ļaužu priekšā vienlaikus izcelt gan atlaidu devīgumu, gan nožēlas patiesumu.
40. Nožēlas patiesums tiecas pēc sodiem un tos mīl, bet atlaidu devīgums tos mīkstina un liek tos ienīst vai vismaz kļūst par iemeslu, lai tos ienīstu.
41. Par apustuliskajām atlaidām ir jāsludina ar piesardzību, lai ļaudis aplami neiedomātos tām dot priekšroku iepretim citiem labiem mīlestības darbiem.
42. Ir jāmāca kristiešiem, ka ne mazākajā mērā tas nav pāvesta nodoms – atlaidu pirkšanu pielīdzināt žēlastības darbiem.

43. Ir jāmāca kristiešiem, ka tas, kurš dāvā nabagiem un aizdod trūcīgajiem, dara labāk nekā tas, kurš iegādājas atlaidas.
44. Jo mīlestības darbos pieaug mīlestība un cilvēks kļūst labāks, turpretī ar atlaidām tas nekļūst labāks, bet vienīgi brīvāks no sodiem.
45. Ir jāmāca kristiešiem, ka tas, kurš redz kādu trūkumā un liedzas tam ko dot, lai tā vietā iegādātos atlaidas, tas sev sagādā nevis pāvesta indulgenci, bet gan Dieva dusmas.
46. Ir jāmāca kristiešiem: ja vien tiem nav vairāk par to, cik nepieciešams, tad līdzekļi tiem jāpatur sava nama uzturēšanai un nekādā gadījumā tie nav jāizšķiež par atlaidām.
47. Ir jāmāca kristiešiem, ka atlaidu pirkšana ir brīvprātīga, nevis pavēlēta.
48. Ir jāmāca kristiešiem, ka tad, kad pāvests izsniedz atlaidas, viņam ir lielāka vajadzība un vēlme, lai par viņu tiek pienestas lūgšanas, nevis nauda.

49. Ir jāmāca kristiešiem, ka no pāvesta atlaidām kāds labums ir tad, ja uz tām netiek balstīta paļaušanās. Bet, ja to dēļ tiek pazaudēta bijība Dieva priekšā, tad tās viņiem nāk par vislielāko postu.
50. Ir jāmāca kristiešiem: ja pāvests būtu zinājis, kādā veidā notiek atlaidu sludināšana, viņš drīzāk vēlētos, lai Sv. Pētera bazilika sadrūp pīšļos, nekā tiek uzcelta no viņa avju ādas, miesas un kauliem.
51. Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvestam pienākas un viņš tā vēlētos – no savas naudas dot tiem, no kuriem naudu izvilina zināmi atlaidu bazūnētāji, pat ja tādēļ nāktos izpārdot Sv. Pētera baziliku.
52. Veltīgi ir paļauties uz pestīšanu atlaidu vēstuļu dēļ, pat ja pāvesta pilnvarotais, jā, pat ja pats pāvests savu dvēseli par tām liktu ķīlā.
53. Tie, kuri atlaidu sludināšanas labad liek citās baznīcās pilnībā apklust Dieva vārdam, ir Kristus un pāvesta ienaidnieki.
54. Dieva vārdam tiek nodarīta netaisnība, kad vienā sprediķī atlaidām tiek veltīts tikpat vai pat vairāk laika nekā Dieva vārdam.

55. Pāvesta nodomam ir jābūt, ka, ja atlaidu sludināšana (kas ir ļoti maznozīmīga lieta) tiek atzīmēta ar vienu zvanu, vienu procesiju un vienu ceremoniju, tad evaņģēlijs (kas ir vissvarīgākā lieta) lai tiek pasludināts ar simt zvaniem, simt procesijām un simt ceremonijām.
56. Baznīcas dārgumi, no kuriem pāvests izsniedz indulgences, Kristus ļaužu vidū nav nedz pietiekami nosaukti, nedz darīti zināmi.
57. Tas, ka tie nav laicīgie labumi, ir skaidri redzams, jo tos daudzi bazūnētāji nelabprāt izdāļā, bet vienīgi savāc.
58. Tie arī nav Kristus un svēto nopelni, kas arī bez pāvesta vienmēr gādā žēlastību iekšējam cilvēkam, bet ārējam – krustu, nāvi un elli.
59. Sv. Laurencijs ir sacījis, ka baznīcas dārgumi ir baznīcas nabagie, bet tas ir sacīts saskaņā ar šī vārda lietojumu viņa laikā.
60. Ne bez apdoma mēs sakām, ka šie dārgumi ir baznīcas atslēgas (kas dāvātas ar Kristus nopelnu).

61. Jo ir skaidrs, ka ar pāvesta varu pietiek vienīgi sodu un īpašo gadījumu atlaišanai.
62. Patiesais baznīcas dārgums ir visusvētākais Dieva godības un žēlastības evaņģēlijs.
63. Bet šis dārgums ir arī pelnīti visnīstākais, jo tas pirmos padara par pēdējiem.
64. Bet indulgenču dārgums pelnīti ir visieredzētākais, jo tas pēdējos padara par pirmajiem.
65. Tā nu evaņģēliskie dārgumi ir tīkli, ar kuriem reiz zvejoja bagātos cilvēkus.
66. Indulgenču dārgumi ir tīkli, ar kuriem tagad tiek zvejotas cilvēku bagātības.

67. Indulgences, par kurām bazūnētāji klaigā kā par vislielākajām dāvanām, tiešām par tādām varētu arī uzskatīt, ja to attiecina uz gūstamo peļņu.
68. Tomēr patiesībā tās ir ļoti nenozīmīgas salīdzinājumā ar Dieva žēlastību un krusta dievbijību.
69. Bīskapiem un kurātiem pienākas ar visu cieņu pielaist apustulisko atlaidu pilnvarotos.
70. Bet vēl jo vairāk viņiem pienākas ar vērīgām acīm un dzirdīgām ausīm pielūkot, lai pāvesta pilnvarojuma vietā tie nesludina paši savus izsapņojumus.
71. Lai anatēma un lāsts ir pār to, kurš uzstājas pret apustulisko atlaidu patiesību!
72. Bet svētīts lai ir tas, kurš ir vērīgs pret atlaidu bazūnētāju sludinātā vārda izlaidību un patvaļu!

73. Kā pāvests taisnīgi ar bardzību vēršas pret tiem, kuri ar viltu pamanās jebkādā veidā kaitēt atlaidu pasākumam,
74. tā vēl jo bargāk viņš vērsīsies pret tiem, kuri atlaidu aizsegā ar viltu pamanās kaitēt svētajai mīlestībai un patiesībai.
75. Ir neprāts iedomāties, ka pāvesta atlaidas spētu atpestīt cilvēku, kaut arī viņš būtu izdarījis neiespējamo – piesmējis Dievmāti.
76. Mēs turpretim sakām, ka pāvesta atlaidas nespēj noņemt ne vismazāko no piedodamajiem grēkiem, cik tas attiecas uz vainu.
77. Bet, kad tiek sacīts: “Ja sv. Pēteris pašreiz būtu pāvests, viņš nespētu dot lielākas dāvanas,” – tā ir zaimošana pret svēto Pēteri un pāvestu!
78. Mēs turpretim sakām, ka gan šim, gan jebkuram citam pāvestam ir pieejamas lielākas dāvanas, proti, evaņģēlijs, dažādi spēki, dziedināšanas dāvanas utt., kā ir sacīts 1Kor 12.

79. Ir zaimošana sacīt: “Paceltais krusts, kas rotāts ar pāvesta ģerboņiem ir līdzvērtīgs Kristus krustam.”
80. Tiem bīskapiem, kurātiem un teologiem, kuri pieļauj šādas runas ļaužu vidū, būs par to jāatbild!
81. Šī patvaļīgā atlaidu sludināšana panāk to, ka nosargāt pāvestam pienākošos godu no apsūdzībām vai apķērīgiem laju jautājumiem kļūst par grūtu uzdevumu pat izglītotiem vīriem.
82. Proti: kāpēc gan pāvests neiztukšo šķīstītavu vissvētākās mīlestības un vislielākās dvēseļu vajadzības dēļ, kas būtu vistaisnīgākais iemesls, ja jau viņš neskaitāmas dvēseles atbrīvo tik postošās naudas dēļ, lai uzceltu baziliku, kaut gan tas ir tik nenozīmīgs iemesls.
83. Tāpat: kādēļ joprojām notiek apbedīšanas ceremonijas un mirušo piemiņas dienas? Un kādēļ tas, kas to dēļ ir ziedots, netiek atdots atpakaļ, ja jau nav pareizi lūgt par izpirktajiem?
84. Tāpat: kas šī ir par jaunu Dieva un pāvesta [rosinātu] dievbijību, ka naudas dēļ tie atļauj bezdievim un ienaidniekam izpirkt dievbijīgu un Dievam dārgu dvēseli un tomēr šīs pašas dievbijīgās un mīļās dvēseles vajadzības dēļ tie to neizpērk bez maksas, aiz mīlestības?

85. Tāpat: kāpēc gan grēknožēlas kanoni, kas faktiski jau sen kā ir atmesti un nelietošanas dēļ miruši, tomēr vēl arvien tiek ar naudu izpirkti, piešķirot indulgences, it kā tie būtu vēl jo dzīvi?
86. Tāpat: kāpēc gan pāvests, kura bagātība šodien pārsniedz Krasa, visbagātākā vīra, treknumu, ceļ Svētā Pētera baziliku tikai par nabaga ticīgo līdzekļiem, nevis pats no savas kabatas?
87. Tāpat: ko gan pāvests var piedot vai piešķirt tiem, kuriem viņu pilnīgās nožēlas dēļ pienākas pilna piedošana un līdzdaļa?
88. Tāpat: vai varētu gan nākt vēl lielāks labums pār baznīcu kā tad, ja pāvests šo piedošanu un līdzdaļu, ko tagad viņš dod vienreiz, jebkuram ticīgajam piešķirtu simt reižu dienā?
89. Ja jau pāvests ar atlaidām vairāk tīko pēc dvēseļu pestīšanas nekā naudas – kāpēc tad viņš atceļ tās vēstules un atlaidas, kas reiz jau piešķirtas, kaut gan tās ir tikpat iedarbīgas?
90. Šos tik precīzos laju argumentus apspiest vienīgi ar spēku, nevis atspēkot ar pretargumentiem nozīmē likt baznīcu un pāvestu par apsmieklu ienaidniekiem un kristiešus padarīt nelaimīgus.

91. Tātad, ja atlaidas būtu sludinātas saskaņā ar pāvesta garu un nodomu, tad visus šos iebildumus būtu viegli novērst, to pat nebūtu.
92. Tādēļ lai pazūd visi tie pravieši, kas Kristus ļaudīm saka: “Miers, miers,” – un miera nav!
93. Lai labi klājas visiem tiem praviešiem, kas Kristus ļaudīm saka: “Krusts, krusts,” – un krusta nav!
94. Kristieši ir jāmudina, lai viņi censtos sekot savai galvai Kristum caur sodiem, nāvi un elli.
95. Un tā drīzāk paļautos, ka nonāks debesīs caur daudzām bēdām, nevis caur [neīsta] miera drošību.

Kā reformācija izmantoja skrejlapas savu mērķu sasniegšanai

Reformācijas galvenā iezīme bija milzu paātrinājums, uzsver Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas pētnieks Jānis Krēsliņš. Paātrinājums arī tajā aspektā, kā un cik ātri vēsts par protestantismu nonāca pie cilvēkiem. Ja iepriekš jūs gribējāt darīt zināmus savu reliģiskos uzskatus, jūs rakstījāt grāmatu. Pirms Johana Gutenberga grāmatu iespiešanas tehnoloģijas radīšanas, vienas grāmatas izdošana varēja aizņemt gadus. Visbiežāk mūki ar roku lēnām un pacietīgi izzīmēja katru burtu. Turklāt reliģiskā literatūra pirms reformācijas visbiežāk bija latīniski, ko “vienkāršā tauta” nemācēja lasīt.

Luterānisma sludinātāji rīkojās citādāk - viņi nevis lēnām iespieda milzu iesietas grāmatas vākos ar zelta burtiem, bet gadījuma rakstura publikācijas - lapeles, ko ātri uzdrukāja un ātri izplatīja. “Ja jūs 16. gadsimtā gribējāt ātri izplatīt savu vēsti, jūs iedevāt burtlicim salikt vienu lapu ar tekstu, kas jau bija gatava tajā pašā dienā, un tūlīt pat jūs varējāt ņemt kaudzi ar šīm lapām un jūsu pilsētā piespraust pie katras mājas durvīm”, stāsta Jānis Krēsliņš. Šeit redzamās reformācijas “skrejlapas” ir bijušas apgrozībā Zviedrijā, bet nav izslēgts, ka tieši tādi paši darbi reformācijas sākuma laikā bijuši pieejami arī Rīgā.

Ticība kā varas sagrābšanas un noturēšanas instruments

Kā 16.–17. gadsimtā valdnieki starp katolicismu un protestantismu lavierēja

“Paris vaut une messe” (Parīze ir mises vērta) ir Anrī IV piedēvēts izteiciens, ko vēl mūsdienās lieto, lai ironizētu par kažoka apmešanu uz otru pusi, ja vien tas ir izdevīgi, lai sagrābtu varu vai noturētu to savās rokās. Kā zināms, Navarras Indriķis bija bēdīgi slavens ar savu ieprecēšanos katoliskajā Valuā–Mediči ģimenē un šo kāzu laikā notikušo hugenotu slaktiņu Bērtuļa naktī 1572. gada augustā. Visu dzīvi svārstoties starp protestantismu un katolicismu, 1593. gadā arī nabaga ķēniņš, pieņemot katoļticību, esot izmetis šo frāzi, tādā veidā attaisnojot savu reliģisko bezprincipialitāti varas vārdā ar tautas nepieciešamību pēc krāšņa rituāla.

Cinisks veids, kā apskatīt visu reformācijas, kontrreformācijas un ticību karu vēsturi, ir apzināties, ka diemžēl procesiem pamatā bija nevis reliģiska pārliecība par Kristum tīkamāko veidu, kā praktizēt ticību, bet neskaitāmu valstu un valstiņu valdnieku pragmatiska diplomātija, kurā piesliešanās Vatikānam vai tā oponentiem bija vien salts aprēķins cīņā par varu.

Britu vēsturnieks Brendans Simss, kurš savā grāmatā “Eiropa. Cīņa par virsvaldību” (“Europe. The Struggle for Supremacy”) visu Eiropas vēsturi kopš 15. gadsimta līdz mūsdienām skaidro kā prastu cīņu par ietekmi, interesanti aprāda vairākus tīri politiskus procesus, kas palīdzēja izplatīties protestantu konfesijām.

Piemēram, par spilgtu vēsturisku piemēru reformācijai kā politiskās un ekonomiskās varas instrumentam kļuvusi anglikāņu baznīcas rašanās, kas, pēc daudzu vēsturnieku, tostarp Simsa, domām, vispār nav uzskatāma par ticības izpratnes domstarpību augli, bet ir vienkārši brutāls Henrija VIII gājiens, lai varētu eleganti konfiscēt apjomīgos katoļu baznīcas īpašumus un nosegt savus militāros izdevumus.

Savukārt saistībā ar Lutera nodomiem Simss raksta, ka Luteru un citus vācu izcelsmes reformatorus dziļi satrauca vācu tautas pašapziņas pagrimums, kuru apdraudēja Osmaņu impērijas ekspansija (pirms 70 gadiem bija kritusi Konstantinopole, turki regulāri apdraudēja zemes arvien tuvāk Vīnei). Simss uzskata, ka reformācija bija iecerēta kā līdzeklis reformēt Hābsburgu vadīto Svētās Romas vācu impēriju un atjaunot vācu godu Eiropā.

Tas sasaucas ar virknes vācu firstu interesēm raisīties vaļā no baznīcas un Hābsburgu imperatora ietekmes – citiem vārdiem, vienkārši paturēt vairāk naudas, ko ienesa viņu valstiņu pārvaldīšana. 1555. gadā ar Augsburgas ticības miera līgumu protestantu zemju valdnieki panāca tiesības pašiem lemt par to, kāda būs viņu pavalstnieku konfesija, un paturēt reformācijas laikā sagrābtos katoļu ordeņu īpašumus. Taču ar to ģeopolitiskās problēmas reliģijas mērcē vācu zemēs nebeidzās.

Līdz ar to vienkārši kā cīņa par varu, teritorijām un ieņēmumiem no to pārvaldīšanas arī skaidrojami visi tālākie konflikti starp katoļiem un protestantiem, ieskaitot šo procesu spilgtāko simbolu – Trīsdesmit gadu karu 17. gadsimta pirmajā pusē, kurā bija ierauta teju visa Eiropa un kura ietvaros tagadējās Latvijas teritorijā notika niknas cīņas starp katolisko Poliju un luterisko Zviedriju.

Vēl vairāk – ģeopolitiskās intereses arī kalpoja kā bremzes iespējamam samierināšanās procesam. Piemēram, kad 1569. gadā Hābsburgu impērijas karavadonis fon Švendi piedāvāja vācu protestantu firstiem toleranci pret viņu reliģiju apmaiņā pret apvienošanos pret turkiem, ideja tika noraidīta, jo neuzticība katoļu imperatoram bija lielāka par bailēm no turkiem.

Desmitgades ap 16. un 17. gadsimta miju Svētās Romas vācu impērijas likumdošanas sapulcēs pagāja, kalvinistu un luterāņu firstiem mēģinot panākt protestantu imperatora ievēlēšanu katoliskā Hābsburga vietā. Ideju bīdīja un finansiāli atbalstīja Anglija lorda Sesila personā, jo protestantiskā Vācija būtu draugs kalvinistiskajiem nīderlandiešu dumpiniekiem, kas tobrīd cīnījās par neatkarību no katoliskās Spānijas – angļu lielākā konkurenta cīņā par globālo kundzību jūrās un kolonijās. Attiecīgi Spānija visiem spēkiem centās novērst šādu scenāriju, piemēram, sponsorējot Bavārijas hercoga radīto katoļu līgu impērijas likumdošanas sapulcē. Beigu beigās Hābsburgi ar militāru spēku apspieda Pfalcas Frederiku, kurš bija protestantu kandidāts imperatora amatam, un Trīsdesmitgadu karš bija sācies...

Izņēmums, kā raksta Simss, bija Francija, kuras naids pret Spāniju un Austriju stāvēja pāri tādiem “niekiem” kā kaut kāda tur katoļu solidaritāte. Kardināla Rišeljē politika Trīsdesmitgadu karā bija atbalstīt protestantu valstis, jo tās cīnījās pret Hābsburgiem, kurus Francijai vajadzēja vājus un sakautus.

Vestfālenes miera līgums, kurš 1648. gadā izbeidza Trīsdesmitgadu karu, atkal runāja par reliģisko brīvību un par paritāti starp protestantu un katoļu balsīm Romas vācu impērijas likumdošanas sapulcē, bet būtībā jau runa bija par to, kā zviedru un franču atbalstītās protestantu valstis iegūst iespēju mazāk dalīties ar katoļticīgajiem Hābsburgiem savā varā un mantā, bet protestantiskās Nīderlandes zemes iegūst pilnīgu neatkarību no katoliskās Spānijas. Reliģijas vārdā sāktais karš un svešo armiju maršēšana cauri vācu zemēm izpostīja Svētās Romas vācu impēriju, kurā iedzīvotāju skaits bija krities no 21 miljona līdz 13 miljoniem.

Asinis uz kristiešu rokām

Vēsturnieku pētījumos saskaitīts, ka rietumu kristiešu baznīcas vārdā varētu būt iznīcināts ap 69 miljoniem cilvēku – ieskaitot pirmsreformācijas laika reliģiskus genocīdus pret ķeceriem (it sevišķi katariem Dienvidfrancijā 12.-13. gadsimtos), jūdiem, mauriem Spānijā, kritušos krusta karos, iznīcinātos iezemiešus Amerikā un citās kolonijās, inkvizīcijas upurus, kontrreformācijas upurus Bohēmijā, Īrijā un citur Eiropā, Trīsdesmitgadu kara upurus (te atbildība uz pusi jādala ar protestantiem, kuri bez tam paši bija lieli raganu sārtu cienītāji), ar nāvi sodītos un nospīdzinātos pašu katoļu vidū, piemēram, pavestās mūķenes un viņu bērnus, u.t.t.

Taču būtiski ir atcerēties, ka protestantisma tēvi nebūt nenozīmēja humānu un tolerantu attieksmi pret ideju brīvību. Tieši pēc Kalvina pavēles sārtā sadedzināja citu brīvdomātāju – Migelu Servetu, kuru nepieņēma ne katoļi, ne reformu piekritēji.