Reformācijas pirmrindniece - Rīga
Desmit dienas. Tik ilgs laiks esot pagājis, līdz Mārtiņa Lutera deviņdesmit piecas tēzes 1517. gadā no reformācijas šūpuļa – vācu pilsētas Vitenbergas – nonāca līdz Livonijai un tās centram – Rīgai. 16. gadsimtam tas nebija neiedomājams ātrums. Citi avoti gan min 14 dienas, un patiesībā abi šie skaitļi nav vēsturiski pierādāmi. Kā tēzes ceļoja uz Rīgu? Arī tas nav zināms, visticamāk, tas notika ar kuģi pa Baltijas jūru. Tas tobrīd bija ātrākais un drošākais transporta līdzeklis.
Norobežojoties no spekulācijām par 10, 14 vai 22 dienām, viens ir neapstrīdams: pavisam drīz pēc notikumiem Vitenbergā arī Rīgā jau zināja par jaunajām reliģiskajām vēsmām Eiropā. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis pieļauj, ka tēzes uz Rīgu netika vestas speciāli. Tāpat neviens nevar precīzi pateikt, cik ilgā laikā tas notika. “Iespējams, kāds vācu tirgotājs paņēma lapu ar šīm tēzēm un aizveda paziņām uz Rīgu palasīt, sakot – redz, kas te mūsu zemēs jauns,” saka O. Spārītis.
Reformācijas vēstnesis Rīgā bija vācietis Andreass Knopke. Pēc studijām Ingolštatē un Frankfurtē pie Oderas viņš strādāja par skolotāju Treptovas skolā Pomerānijā, kuru vadīja Mārtiņa Lutera draugs humānists Johanness Bugenhāgens. 1517. gadā Andreass Knopke pārcēlās uz Rīgu pie sava brāļa domkunga Jakoba Knopkes. Viņš tika iecelts par kapelānu Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Šajā pašā gadā Andreasu Knopki uzņēma Rīgas nevācu (latviešu) sālsnesēju garīgajā brālībā, viņš arī kļuva par tās rakstvedi un mesu priesteri pie viņu altāra Sv. Pētera baznīcā.
1519. gadā studiju nolūkā Andreass Knopke atgriezās Pomerānijā un atsāka darbu Treptovas skolā, taču jau drīz vien, Vācijā sasmēlies zinības, atgriezās Rīgā un sāka sludināt Vitenbergas reformatoru evaņģēlisko mācību. Knopke atbalstīja tirgotāju cunftes – Melngalvju brālības – locekļus viņu garīgajos meklējums un arī sekmēja melngalvju uzskatu maiņu par labu reformācijai.
Reformācijas uzvaras gājienu Rīgā sekmēja fakts, ka toreizējais Rīgas katoļu arhibīskaps Jaspers Linde bija vecs un nespēja turēties jaunajai, ātri augošajai kustībai pretim. Arī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs negribēja ar varu stāties pretim reformācijai. Tāpat arī muižniecība saskatīja reformācijā iespēju atbrīvoties no katoļu bīskapu varas, kā arī pārdalīt katoļu īpašumus.
1522. gada 12. jūnijā pēc Rīgas rātes rosinājuma Andreass Knopke Sv. Pētera baznīcā piedalījās disputā ar franciskāņu mūkiem, talkā ņemot 24 tēzes. Šajā disputā Knopke skaidri pierādīja katoļu baznīcas aplamības un nepareizības un tā ieguva vispārēju piekrišanu.
Vairāku rātskungu, rātes, kā arī Lielās un Mazās ģildes atbalstīts, Knopke 1522. gada 23. oktobrī tika iecelts par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu. Šo datumu uzskata par reformācijas sākumu Rīgā un Livonijā, jo līdz tam tiesības iecelt mācītāju bija tikai domkapitulam.
Ir pamatoti uzskatīt, ka Rīga ir viena no pirmajām vietām ārpus vācu zemēm, kur reformācija nostiprinājās. Citur Ziemeļeiropā un arī Vācijas pavalstīs tas notika vēlāk – Zviedrijā 1527. gadā, Lībekā tikai 1530. gadā, Brandenburgā un Saksijā – 1539. gadā, bet Dānijā un Norvēģijā – 1536. gadā.
Jāuzsver, ka Rīga 16. gadsimtā bija vācu pilsēta, kas sekmēja no Vācijas nākušās reformācijas ideju izplatību šeit. “Reformācija bija vācu valodā balstīts notikums,” norāda Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas pētnieks Jānis Krēsliņš. Tādēļ nevar apgalvot, ka reformācijas dēļ Livonijā tūlīt radās latviskie dievkalpojumi, kā arī pirmie raksti latviešu valodā. Tas nāca vēlāk. Turklāt Baltijā atšķirībā no Vācijas luterisms sākotnēji nekļuva par zemnieku sociālo kustību, jo tas līdz zemniekiem tik ātri nemaz nenonāca.
Ārpus Rīgas evaņģēliskas draudzes latviešu apdzīvotās vietās izveidojās arī Bauskā (1530. gadā), Tukumā (ap 1535. gadu), Umurgā (1532. gadā), Alojā (1534. gadā) un citur. Kā norāda vēsturnieks Uldis Ģērmanis, no pilsētām reformācija sāka izplatīties arī lauku muižnieku vidū, kuri “pārrakstīja” zemniekus jaunajā ticībā. “Visu Livonijas laiku tie [zemnieki] īstenībā turpina dzīvot pēc savām vecajām ierašām. Daudzi joprojām upurē senajiem dieviem un rīko veļu mielastus saviem mirušajiem. Sakarā ar pārmaiņām vairākās vietās izceļas zemnieku nemieri, kas cer atbrīvoties no muižnieku varas,” raksta Uldis Ģērmanis.
1554. gadā Livonijas landtāgs atļāva ticības brīvību, no daudzām pilsētām katoļi tika padzīti, baznīcas un īpašumi konfiscēti, lielākajās pilsētās uz laiku aizliedza katoļu dievkalpojumus.
Gan 16. gadsimta otrajā ceturksnī un gadsimta vidū norisinājusies reformācija Livonijā, gan tai sekojošā kontrreformācija bija vienu gadsimtu ilgs konfesionālo un politisko nemieru periods, kuru pārtrauca protestantiskā zviedru valdnieka Gustava Ādolfa iebrukums 1621. gadā, uzsver profesors Ojārs Spārītis. Minētajā laikā tikpat kā netika celtas jaunas baznīcas, tomēr šis pārejas laiks lika pamatus vairākām nozīmīgām kultūras izpausmēm, kas attiecināmas uz konfesionālas neiecietības pilno protestantu un katoļu doktrīnu cīņas laikmetu.
Pirmā luterāņiem celtā baznīca pasaulē - Jelgavā
Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca tiek uzskatīta par pasaulē pirmo īpaši luterāņu draudzei celto dievnamu. Baznīcas pamatakmens likts 1573. gadā, tā daļēji pabeigta divus gadus vēlāk, bet iesvētīta 1615. gadā.
2. pasaules kara laikā 1944. gada 27. jūlijā padomju aviācijas uzlidojuma laikā tika nopostīta lielākā daļa Jelgavas, arī Svētās Trīsvienības dievnams tika sašauts un nodedzināts. Pēc kara padomju vara nojauca palikušās baznīcas drupas, atstājot tikai torni. 2009. gadā sākās torņa rekonstrukcijas darbi, kas 2010. gadā tika pabeigti, un šobrīd baznīcas tornī atrodas Jelgavas reģionālais tūrisma centrs, kā arī vēstures ekspozīcija.
Pa labi - arhīva foto, pa kreisi foto: Ainārs Radovics.
Kas noteica tavu piederību luterāņiem vai katoļiem
Šajā kartē redzamas vadošās reliģijas Latvijas teritorijā 19. gadsimta beigās. Pēc reformācijas uzvaras gājiena 16. gadsimtā luterāņi joprojām bija pamatīgā vairākumā Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē. Savukārt Latgalē, kas ilgus atradās katoliskās Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā, bet pēc tam kā pirmā Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijā, vadošā konfesija ir katoļi.
Pēc reformācijas laukos latviešu piederību katoļiem vai luterāņiem noteica muižnieks, kura zemei viņi bija piesaistīti. Ja muižnieks pieņēma luterānismu, arī viņa zemnieki kļuva par luterāņiem. Tā kā lielākā daļa Zemgales, Kurzemes un Vidzemes muižnieku pēc reformācijas pieņēma luterticību, to pašu (gan pēc savas gribas) darīja šajos novados dzīvojošie latvieši. Radās arī interesanti izņēmumi. Piemēram, Kurzemē, kur pamatīgi dominēja luterānisms, Alsungas novads joprojām ir katolisks. Tas notika tādēļ, ka 1623. gadā vietējais muižnieks Johans Ulrihs fon Šverins pārgāja katoļticībā un ieviesa šo ticību visā Alsungas novadā. Tieši pateicoties viņam, nākamo gadsimtu laikā Alsungas un apkārtējo muižu iedzīvotāji ieguva savu īpašu Kurzemes katoļu identitāti un sāka saukties par suitiem.
Savukārt 20. gadsimta sākumā pēc Latvijas valsts nodibināšanas katolicisms, pateicoties latgaliešu migrācijai uz citiem novadiem, kā arī lietuviešu un poļu viesstrādnieku pieplūdumam, sāka izplatīties visā Latvijas teritorijā, un valsts reliģiskā karte vairs nebija tik viendabīga