Vestards Šimkus: 'Nosarku no galvas līdz papēžiem...'
Foto: Jānis Deinats

Rīgas festivāla dalībnieku vidū viņš ir izredzētais, jo piedalījies gandrīz visos Rīgas festivālos. Šogad pianists Vestards Šimkus festivālā uzstāsies ar soloprogrammu, kurā skanēs 100% Aleksandrs Skrjabins (1872.-1915.). Šī krievu skaņu mākslas ģēnija mūzika ir kā satraucošs lidojums pretim zvaigznēm skaņu Visumā. Tajā doties Vestards Šimkus klausītājus aicina 15.jūnijā.

Ilga Auguste (turpmāk I.A.). Spriežot pēc regularitātes, ar kādu tu piedalies "Rīgas festivālā", tevi varētu pasludināt par šī festivāla seju, kas vienmēr mainās, meklējot aizvien jaunas ogas un odziņas, to neparastas garšu kombinācijas un visai izsmalcinātu izvēli. Lai atceramies kaut vai 2013.gada Rīgas festivāla atklāšanas koncertu ar Tava tobrīd jaunākā soloalbuma Vāgnera idile programmu, pagājušā gada tandēmu Bahs un Šimkus vai 2016.gada koncertizrādi Novecento Dmitrija Petrenko režijā ar tevis komponēto oriģinālmūziku, improvizācijām un pašu galvenajā lomā.... Vai tukumnieki, kuriem būtu vislielākās tiesības Tevi uzskatīt par savējo, nav uz Rīgas festivālu nedaudz greizsirdīgi?

Vestards Šimkus (turpmāk V.Š.) (smaida) Godīgi sakot, neesmu nevienam tukumniekam to jautājis. Taču tāda nu tā situācija ir, ka Tukumā un Tukuma novadā nav nevienas koncertzāles, kurā varētu notikt mani koncerti. Un, pat ja atrastos kāda koncertiem piemērota akustiska telpa kā, piemēram, Jaunmoku pils Kolonnu zāle, tad tur diemžēl nav mūsdienu prasībām atbilstoša koncertflīģeļa. Tomēr cerību zaudēt nedrīkst, un, ja nu nākotnē rastos tāds fenomens kā Tukuma festivāls, tad es ļoti labprāt tajā piedalītos. Bet tagad es ar prieku piedalos "Rīgas festivālā".

Paradoksāli, ka arī Rīgā tādas īstas koncertzāles nav. Lielā ģilde simfoniskajiem koncertiem jau sen kļuvusi par šauru, bet ietilpības ziņā un akustiski tā ir ļoti piemērota pianistu solokoncertiem vai kamermūzikai. Turklāt Lielajā ģildē ir arī brīnišķīgs "Steinway&Sons" koncertflīģelis.

I.A. Pavisam drīz, spēlējot šo instrumentu, tavā interpretācijā dzirdēsim par "skaņu dzejnieku" sauktā krievu komponista Aleksandra Skrjabina klavierdarbus. Kā pie tevis atnāca Skrjabina mūzika? Vai otrādi – kā tu nonāci līdz Skrjabinam?

V.Š. Tas man ir ļoti personiski nozīmīgs stāsts. Man bija tikko kā apritējuši 11 gadi un tolaik es, mācoties E.Dārziņa mūzikas skolā, mitinājos kopmītnēs. Tās atradās turpat, kur šodien - Rīgas Doma kora skolas ēkā. Mācību gads bija tikko sācies, un kādā skaistā septembra pievakarē, iedams pa gaiteni uz savu kopmītņu istabiņu, es izdzirdēju skaņas, kas lika man apstāties. Mācību klasē kāds vingrinājās. Es piegāju pie durvīm, apsēdos un klausījos kā apburts. Man nebija ne jausmas, kas tas bija par skaņdarbu, kurš mani uzrunāja tik spēcīgi. Īpatnās harmonijas un to savienojumi manī uzjundīja līdz tam pilnīgi nepieredzētas sajūtas un pār muguru skrēja skudriņas. Pēkšņi mūzika aprāvās, klases durvis atvērās un tajās parādījās meitene. Šī meitene bija šodien pasaules slavenā ērģelniece Iveta Apkalna, kas tolaik studēja klavierspēli Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Teofila Biķa. Iveta bija par mani dažus gadus vecāka, ļoti simpātiska meitene, ar kuru es tovasar, šķiet, biju ticies kādā pianistu konkursiņā. Viņu durvīs ieraugot, es nosarku no galvas līdz papēžiem, bet Iveta savā draudzīgajā un komunikablajā tonī iesaucās: "Ā, re kur Tu, Vestard, te sēdi! Ko Tu te dari?" Kaut arī mana vienīgā vēlēšanās tobrīd bija viņai pajautāt: "Kas tas bija, ko Tu tikko spēlēji?", es pār lūpām nevarēju dabūt ne vārda. Tā šī vienpusējā saruna arī beidzās. Taču dažas šīs mūzikas iezīmīgākās taktis – melodisko kodolu es paturēju atmiņā un nākamajā dienā savai klavierspēles skolotājai Ligitai Muižarājai, nospēlējot priekšā tēmu, pajautāju, kas tas ir par skaņdarbu? Viņa atbildēja: "Tā ir Aleksandra Skrjabina Etīde rediezminorā, op.8, nr.12." Nu man bija visa nepieciešamā informācija un ar to bruņojies tūlīt pēc klavierstundas es devos uz dārziņskolas fonotēku. Iegāju fonotēkā un jautāju, vai es varētu dabūt skaņu plati un noklausīties Aleksandra Skrjabina Etīdi op.8 nr. 12? Bet fonotēkas darbinieks, kas tobrīd posās pusdienās, man teica: "Paņem un paskaties kartotēkā pats!" Tā nu es, atstāts savā vaļā, sāku skatīties. Tanī brīdī piedzīvoju vienu no savas dzīves visnozīmīgākajiem mirkļiem: kartotēkā es ieraudzīju, ka eksistē skaņu plate A.Skrjabins spēlē A.Skrjabinu. Tātad – pats autors spēlē savu mūziku! Man tas šķita vairāk nekā interesanti. Fonotēkas plauktos šo plati sameklēju, uzliku uz atskaņotāja un noklausījos to kādās 20 minūtēs, jo Skrjabins nav ierakstījis daudz savas mūzikas. Skaņas kvalitāte nebija no izcilajām, jo ieraksta gads ir 1910. Taču jau no pirmajām taktīm mani pilnībā savā varā pārņēma Skrjabina frāzējums, viņa piesitiens, vēja pūsmai līdzīgā klavierspēle, kas bija kaut kas pilnīgi pārdabisks. Nerunājot nemaz par fenomenālo spēles tehniku! Apvienojumā ar Skrjabina maģisko un ārkārtīgi savdabīgo mūziku, tas viss uz mani atstāja satriecošu iespaidu. Iespējams, dziļāko, kādu jelkad esmu saņēmis no mūzikas. Kad no pusdienām atgriezās fonotēkas darbinieks, viņš mani noteikti tobrīd redzēja visnotaļ lielā afekta stāvoklī, ko bija izraisījusi mana pati pirmā saskarsme ar Skrjabina klavierspēli un viņa ģeniālo mūziku. Tas bija tik neaizmirstams brīdis, ka atceros to joprojām tik skaidri, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

I.A. Citējot Tevis rakstīto, 15. jūnija "koncertprogramma sastāvēs gan no vairākiem lielas formas darbiem, gan no pavisam īsām miniatūrām. Apmēram puse no tā visa būs veltīta Aleksandra Skrjabina romantiskajai un žilbinošajai mūzikai, savukārt otra puse – tam, par ko šis vēlīnais romantisms pārvērtās, komponistam atklājot jaunas mūzikas skaņu galaktikas." Vai tas nozīmē, ka Tavā solokoncertā dzirdēsim Skrjabina mūzikas "Veco un Jauno derību"?

V.Š. Kādreiz varētu runāt arī par Skrjabina mūzikas "Veco un Jauno derību", taču šajā koncertprogrammā man gribējās uzsvērt to, cik nemanāmi vēlīnais romantisms Skrjabina daiļradē pārvēršas par modernismu. Par īstu modernistu Rietumeiropas izpratnē Skrjabins uzskatīts netiek, jo savā skaņu mākslā viņš necentās neko nojaukt no vecā, no romantismam raksturīgā: mērķtiecīgas un kulminējošas formas, loģiskām skaņu attiecībām harmoniskajā valodā. Skrjabins nekad nenoliedza melodijas nozīmību un, - nekādā gadījumā, arī emocionalitātes nozīmību mūzikā. Taču viņš to visu papildināja ar pilnīgi unikālu līdz tam, un arī pēc tam mūzikas vēsturē nesastaptu kompozīcijas sistēmu un harmonisko valodu, kas pēc visiem saviem tehniskajiem parametriem ir 100% modernisms. Jā, Skrjabins atklāja atonālās rakstības sistēmu vēl pirms Šēnberga. Taču salīdzinājumā ar 20.gs dodekafonistu Šēnberga un Vēberna daiļradi, Skrjabina mūzika izklausās emocionāli, ikvienu uzrunājoši un klausītājiem draudzīgi. Klausoties Skrjabina darbus, ne vienmēr es pats spēju noteikt, tieši kurā brīdī notiek šīs mūzikas pāreja no tonālās uz atonālo. Tas ir fenomenāli, ka Skrjabins šo pāreju ir padarījis tik nemanāmu, kas tikai apliecina, ka jaunā kompozīcijas sistēma, jaunais stils un atonalitāte viņam nebija pašmērķis. Komponists vienkārši gribēja radīt skaņdarbus, kas spētu izteikt viņa vēlmi pārvarēt gravitāciju mūzikā un garīgi izlauzties zvaigžņotā skaņu Visumā.

Kopš brīža, kad es 11 gadu vecumā dzirdēju kā Skrjabins pats spēlē savu mūziku, man bija pilnīgi skaidrs, ka kādu dienu es gribēšu ierakstīt savu Skrjabina mūzikas albumu. Daudzus gadus es par to domāju un daudzus gadus no tā arī drusku baidījos, jo man šķita, ka es varbūt neizdarīšu to tik labi, cik vajadzētu. Gaidīju tādu īpašu savas attieksmes briedumu pret šo mūziku, lai varētu 100% tajā justies kā savējā. Pirms pāris gadiem es sapratu, ka tas laiks ir pienācis. Kad es strādāju pie jaunām programmām, es nekad neklausos citu pianistu interpretācijas, lai neiespaidotos no tām savā spēlē. Šoreiz mans ideāls bija reiz vecā platē dzirdētā paša Skrjabina spēle, kuras lidojuma "garam" es tiecos šajā albumā tuvināties. Ieraksts tapa uz brīnišķīgām klavierēm kādā akustiski ļoti patīkamā un skanīgā Oksfordas baznīcā sadarbībā ar Francijas ierakstu kompāniju Artalinna. Šopavasar mūzikas albums Vestard Shimkus plays Scriabin jau ir nācis klajā. Albumā skan tie paši skaņdarbi, kurus es spēlēšu Rīgas festivālā, tikai citā secībā. Tā ka 15.jūnija vakars Lielajā ģildē savā veidā būs jaunā albuma prezentācijas koncerts Latvijā.

Rīgas festivāls. Vestarda Šimkus solokoncerts

Sestdiena, 2019. gada 15. jūnijs - 20:00
Lielā ģilde

Programma:
ALEKSANDRS SKRJABINS (1872.-1915.)

Poēma – noktirne op.61 (1911)
Piecas prelūdijas op.74 (1914)
Trīs albuma lapas
Fantāzija op.28 (1900)
6.sonāte op.62 (1912)
Valsis op.38 (1903)
4.sonāte op.30 (1903)

Ilga Auguste, LR3 "Klasika", speciāli Delfiem.

Source

Tags

Rīgas festivāls
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form