Taču ar šādu apgalvojumu un revolucionāru pārliecību nepietiek. Ministram ir jāspēj gan izskaidrot, gan pamatot − tieši KĀ jāmainās izglītībai Latvijā, tieši KAS jādara katram skolotājam, skolas direktoram, skolēnam un skolēna vecākam, lai izglītība Latvijā kļūtu modernāka un strauji mainīgajai realitātei piemērotāka. Ministram ir jāspēj arī paskaidrot − kas tieši būs tas, kas padarīs skolēna uzturēšanos skolā tik patīkamu un interesantu, un kādai tai būtu jābūt, lai katrs varētu mācīties ar prieku.
Pašreizējais izglītības reformas piedāvājums ir balstīts uz skaistiem vārdiem. Vārdiem, kas ir izteikti no Saeimas tribīnes vai ierakstīti internetā. Taču reformu izglītībā nav iespējams balstīt uz vārdiem. Reforma izglītībā ir jābalsta uz cilvēkiem. Cilvēkiem, kuru ikdienas uzdevums būs šo reformu īstenot − skolotājiem, skolu direktoriem, skolēniem un viņu vecākiem. Taču lielāko reformas smagumu, nenoliedzami, atkal būs jāiznes skolotājiem. Skolotājiem ar lielo burtu, kuri pašaizliedzīgi un entuziastiski, upurējot savu brīvo laiku un neatlaidīgi graužoties cauri birokrātijas kalniem, spēs bez ministrijas palīdzības un atbalsta padarīt mācību procesu skolēniem saistošu un uz kompetencēm balstītu.
Tādi Skolotāji ir. Viņi jau šobrīd strādā Latvijas skolās un bez visiem projektu ietvaros apgūtajiem miljoniem jau šobrīd īsteno kompetenču pieeju izglītībā. Jau šobrīd šie Skolotāji ar savu personisko piemēru rāda, ko nozīmē kritiskā domāšana, ieinteresētība savā priekšmetā, starpdisciplināra pieeja un izpratne par apgūstamo zināšanu kopsakarībām. Diemžēl nav pārliecības, ka šie Skolotāji kaut ko ir saņēmuši no projektam piešķirtajiem miljoniem.
Taču nenoliedzami ir arī skolotāji, kuri, slīkstot ministrijas birokrātisko prasību jūrā un nesaņemot par savām pūlēm adekvātu atlīdzību ne naudas, ne cieņas vai novērtējuma un pat ne "paldies" veidā, nespēj pietiekami daudz sava brīvā laika veltīt aizraujošu un kompetencēs balstītu mācību stundu sagatavošanai milzīgās 30 bērnu klasēs.
Kāpēc es runāju par skolotāju brīvo laiku? Tāpēc, ka Ministru kabineta apstiprinātie Pedagogu darba samaksas noteikumi paredz, ka pirmsskolas izglītības pedagogiem ir apmaksātas 40 darba stundas nedēļā, tai skaitā 36 darba stundas ar izglītojamiem un 4 darba stundas – sagatavošanās nodarbību vadīšanai. Matemātikas, literatūras un valodu mācību priekšmetu skolotājam 21 mācību stundas sagatavošanai 25−30 skolēniem atvēlētas 4,5 stundas. Fizikas, ķīmijas, bioloģijas, vēstures, ekonomikas, ģeogrāfijas informātikas un citu eksakto un sociālo mācību priekšmetu skolotājam 21 mācību stundas sagatavošanai 25−30 skolēniem atvēlētas 3 stundas. Citu mācību priekšmetu skolotājiem 21 mācību stundas sagatavošanai 25−30 skolēniem atvēlētas 2,5 stundas.
Ar šādu sagatavošanās laiku nepietiek pat tad, ja skolotājs strādā skolā jau daudzus gadus, visi materiāli viņam ir aprobēti, labi zināmi un viegli pieejami. Ar šo laiku nepietiek pat stundu plānu pārskatīšanai. Šajā laikā nevar runāt pat par jaunākās literatūras un zinātnisko pētījumu apguvi, kas būtu katra progresīvi domājoša skolotāja ikdienas darba sastāvdaļa. Un šajā ministrijas atvēlētajā gatavošanās laikā – 2 vai 4 stundās, kas paredzētas 21 mācību stundas sagatavošanai, – noteikti nevar runāt par visu mācību līdzekļu un mācību metožu pārstrādi. Ja skolotājs kaut ko tādu vēlas darīt, tas iespējams vienīgi viņa brīvajā laikā, uz atpūtas, miega, ģimenes rēķina. Šāda darba cena agrāk vai vēlāk būs izdegšana. Un izdedzis skolotājs nespēj īstenot nekādas reformas, lai cik skaistas būtu to ieceres.
Kārlis Šadurskis nav brīnumdaris un viņa iecerētās, iespējams, pozitīvās mācību satura reformas nav iespējams īstenot vienpersoniski vienas dienas vai pat vienas vasaras laikā. Šīs reformas nav iespējams īstenot bez plaša skolotāju atbalsta un visu skolotāju līdzdarbošanās. Izglītības un zinātnes ministrs reformas īstenošanai nav paredzējis nodrošināt skolotājus ar sagatavotiem mācību materiāliem. Tas arī nebūtu nepieciešams. Skolotājiem nav vajadzīgas zivis, bet makšķeres – zināšanas par to, kā šī jaunā kompetenču pieeja ir realizējama, pieredzes apmaiņa ar skolām un skolotājiem, kas to jau īsteno, metodiskais atbalsts un iespēja saņemt atbildes uz saviem jautājumiem.
Mācību materiālu "banka", kur pasmelties idejas un iedvesmu savu mācību stundu sagatavošanai, u. tml. Taču šādas iespējas nav. Un nav arī atvēlēts laiks "makšķerēšanai" jeb individuālam darbam līdzšinējo mācību metožu un materiālu pārstrādei. Ministrs acīmredzot sagaida, ka no 1. septembra, kā uz burvju mājienu, viss notiks "pa jaunam". Tas nav iespējams! Šādi brīnumi var notikt tikai tad, ja pirms tam tie ir rūpīgi sagatavoti, īpašu uzmanību pievēršot Skolotāju pārkvalifikācijai. Diemžēl līdzšinējā ministrijas attieksme pret skolotājiem neliecina, ka tas varētu notikt kvalitatīvā veidā.
Izglītības reforma bez skolotājiem nav iespējama. Jauns mācību saturs skolās bez Skolotājiem nav iespējams. Kompetencēs balstīta pieeja mācībām bez Skolotājiem nav iespējama. Kritiskās domāšanas trenēšana bez Skolotājiem nav iespējama. Starpdisciplināra pieeja bez Skolotājiem nav iespējama. Pati izglītība bez Skolotājiem nav iespējama. Novēlu to beidzot ieraudzīt un saprast arī Kārlim Šadurskim.