Latvijai, pēc šiem ekonomiku noteicošajiem faktoriem pa 24 neatkarības gadiem bija visas iespējas kļūt par vienu ekonomiski attīstīto un sociāli nodrošinātu labklājības valsti.
Realitātē Latvija ir kļuvusi par nabadzīgākoEirozonas valsti un mūsu tautsaimniecība šajos gados nonākusi "Simlatnieku "stāvoklī. Kopš deviņdesmitajiem gadiem nevienas valdības prioritātē nebija valsts iedzīvotāju labklājības celšana. Latvijas ekonomikas atpalicības cēlonis ir hroniski sliktā valsts pārvaldība. Tās problēma ir valsts pārvaldes ekonomiskais analfabētisms, kuri savā vieglprātībā nav spējuši pretoties globālai un pašmāju korupcijai, nav spējuši novērst valsts nozagšanu. Pasaules bankas dati par 2012.gadu liecina, ka Latvijā ir viena no nekompetentākām valsts pārvaldēm Eiropas Savienībā.
"Zemo nodokļu dēļ Latvijas valsts budžetā pietrūkst līdzekļu , nodokļu ieņēmumi pret iekšzemes kopproduktu (IKP) tuvākajos gados var nokristies līdz 25%, kas būtu zemākais līmenis Eiropas Savienībā (ES), kur vidēji šis rādītājs ir 40%," uzsvēra finanšu ministrs A. Vilks intervijā "Latvijas Avīzei".
Jāizsaka izbrīns, kā tik augsta amatpersona, valsts finanšu ministrs, savieno divas savstarpēji saistītas lietas - valsts budžetu un nodokļu līmeni. Nodokļi ir fiskālās politikas instrumenti un tiem nav tiešas sasaistes ar IKP. Sasaiste ir valsts budžetam. Ja runājam par pēdējo, tad var piekrist, ka budžeta ieņēmumu attiecība pret IKP tiešām ir viena no zemākajām ES. Bet pašreizējām darba algām summām nodokļu likmes ir trīs līdz piecas reizes lielākās nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Latvijā ir regresīvs kopējais nodokļu slogs, kurš veido lielu ienākumu nevienlīdzību un tas ik gadus pieaug, kā to rāda GINI koeficenta analīze. Latvijā tas joprojām ir viens no augstākiem rādītājiem ES - 35,7. Nabadzības risks Latvijā vidēji apdraud 40,1% iedzīvotāju, tai skaitā 43,6% bērnu, 40,9% pieaugušo un 33,2% pensionāru, liecina Eiropas statistikas biroja "Eurostat" dati. Nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars Latvijā 2011.gadā bija trešais lielākais starp ES valstīm. Lielāks bērnu nabadzības risks pastāv tikai Bulgārijā un Rumānijā.
90% pasaules valstu atzīst progresīvā nodokļa priekšrocības un regresīvo nodoklis piemēro tikai pasaules nabadzīgas valstis,tajā skaita arī Baltijas valstīs. Salīdzinot iedzīvotāju darba algas 2014. gadā, nodokļu likmes no vidējās valsts algas (720 eiro) sociālais nodoklis (Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) ir 34,59% (darba devēja iemaksas – 23.59% un darba ņēmēja iemaksas 11%); iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir 24%; nepaliekamais minimums 75 Eiro mēnesī, par katru apgādībā esošu personu –165eiro mēnesī. No tā var secināt, ka Latvijā no darba algas (uz papīra) 720 eiro kopējā darba izmaksu summa ir 890.21 eiro, lai saņemtu uz rokas 507.74 eiro, valstij nodokļos jāsamaksā 382.47 euro. Tādejādi nodokļu slogs ir 42.96%, kas ir pats augstākais no šādas summas Eiropas Savienībā.
Pamatā ES valstīs darba ņēmējiem ir progresīvais algas nodoklis un Latvijā nodokļa likme 42.96.% būtu piemērojama vidēji Eiropas Savienībā no ienākumiem kas pārsniedz 3300 eiro mēnesī, bet Latvijā šādu nodokļa likmi sāk piemērot no 320 eiro,jo Latvijā neapliekamais minimums ir tikai 75 eiro, bet vidēji ES tie būtu 700 eiro mēnesī.
Latvijā, maksājot mēnesī valsts noteiktos 14 nodokļus (darba algas 42,9%,PVN 21%, NĪN 1,5% , akcīzes nodokļi degvielai,alkoholam, tabakai, limonādēm,kafijai, elektroenerģijas nodoklis,autotransporta ekspluatācijas nodokļis)no vidējas darba algas (uz papīra) 720 eiro, vidēji nodokļos iekasējas ap 72 %. Pie tam vēl pastāv 97 valsts un pašvaldības nodevas. No ekonomikas viedokļa likumsakarīgi, ka pie tik liela kopējā nodokļa sloga darba ņēmējiem 72%, budžeta ieņēmumi attiecīgi pret IKP sastāda tikai 28%. Piemēram, Zviedrijā kopējais nodokļu slogs sastāda 60%,līdz ar to ieņēmumi valsts budžetā sastāda 40%.
Pašreiz valstī iekšzemes kopproduktu (IKP) 23 miljardu eiro apmērā veido tikai 467 tūkstoši privātajā sektorā un 52 tūkstoši valsts uzņēmumos strādājošie. Lielo nodokļu pēc, darba ņēmēji ir transformēti par trūkumcietējiem. Nespējot rast iztikas līdzekļus, valsti pametuši vairāk nekā 300 tūkstoši darbspējīgo valsts iedzīvotāju.Nodarbinātības valsts aģentūras veiktā simlatnieku programms ir degradējusi 100 tūkstošu darbspējīgo iedzīvotāju. Ņemot no cilvēkresursu fiziskā kapitāla stāvokļa, valstij praktiski ir zaudēts otrs iekšzemes kopprodukts. Neveicot strukturālās reformas,valdība ik gadu izšķērdē ap vienu miljardu eiro.
Saskaņā ar ASV ekonomista A. Lafēra (Arthur Betz Laffer) pētījumiem,kurš ir atklājis sakarību starp ieņēmumiem valsts budžetā un nodokļu likmēm, kritisko punktu, aiz kura, pieaugot nodokļu likmei budžeta ieņēmumi samazinās, nosaka dažādi - no 35% līdz 65%. Pārāk augstas nodokļu likmes nestimulē uzņēmējdarbību. Līdz ar to samazinās ieņēmumi valsts budžetā. Ņemot par pamatu A. Lafēra ekonomisko definīciju, Latvijas ekonomiskajai attīstības veicināšanai darba ņēmējiem būtu piemērojama kopējā nodokļu likme līdz 50%, tieši samazinot darba algas nodokļus un piemērojot pazemināto PVN likmi pārtikas precēm.
Banku interešu lobēšana un taupība uz bērnu un pensionāru rēķina ir neatņemama valdošo partiju zīme. Balsojumā par Eiropas Parlamenta iniciatīvu, ka no mājokļa izliktos iemītniekus būtu jāatbrīvo no hipotekārā kredīta atmaksas, "Vienotību" pārstāvošie deputāti no balsojuma atturējās un Latvijai to pat nepiedāvā. Rezultātā daudzie tūkstoši valsts iedzīvotāji, kam ir banku kredīti, bija spiesti pamest valsti.
Praktiski visi valsts ekonomisti atzīst, ka Dombrovska valdība ir izvēlējusies visneveiksmīgāko krīzes pārvarēšanas variantu - banku glābšanu un nodokļu paaugstināšanu.Vai tas bija ļaunprātīgs ekonomiskais eksperiments vai valdības ekonomiskā nekompetence? Eiropas lielās ekonomikas, Lielbritānija, Zviedrija, Polija, strikti ievēroja ekonomikas pamatprincipus.
Lai mazinātu krīzes ietekmi uz valsts ekonomiku, tika samazināti nodokļi un nacionālā valūta tika devalvēta par 20%. Islande, kura atteicās par nodokļu maksātāju naudu glābt banku sektoru, piedzīvoja vien ekonomisko kritumu par 5% no IKP. Salīdzinājumā - Latvija, glābjot "Parex" banku, piedzīvoja pasaulē lielāko ekonomisko kritumu par veseliem 25%. Valdības demagoģija par krīzes veiksmīgu pārvarēšanu ir populisms. Bez strukturālām reformām valsts sektorā , krīzes seku likvidēšanānav iespējama.
Latvijā jautājums par tautsaimniecības attīstību vispār nav politikas dienas kārtībā. Visa valsts attīstība ir nodota ārvalstu baņķieru rokās, un viņi ar savu lobistu atbalstu dara visu, lai iegūtu savām valstīm salīdzinošas priekšrocības, respektīvi, vietējo tirgu pielāgotu savām vajadzībām kā atkarīgu. Valsts vadošie politiķi, aplikti ar neatmaksājamiem komercparādiem, nepagurstoši un precīzi realizē viņu plānus.
Lai valstī būtu valstī ražošana, vispirms ir nepieciešama enerģētika. Latvijā šobrīd enerģētikas politika vērsta pret ražošanas interesēm. Latvijā elektroenerģijas cena ir 78 eiro par MWh, kas ir augstākā elektrības cena pasaulē, kas par elektroenerģiju ir jāmaksā lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem. Latvija, diemžēl, ir stabili pirmajā vietā ar augstāko cenu. Bet valstī varētu būt viena no lētākām elektroenerģijām pasaulē, jo vairāk nekā puse tiek saražots Daugavas kaskadēs.
Ekonomiskā izrāviena vietā – nebeidzamas neveiksmes: "Liepājas metalurgs", Latvijas ražošanas flagmanis "Aldaris", Rīgas Vagonbūves rūpnīca. Pasaules cementa ražošanas milzis"Cemex" izskata iespēju pamest Latviju. Kur lielās investīciju upes pēc eiro ieviešanas, kā to solīja Finanšu ministrija? Kāpēc lielās investīcijas Latvijai met lielu līkumu. "Porsche" veidos SUV automašīnu ražotni Slovākijā, "Pirelli' piecu gadu laikā investēs Rumānijas rūpnīcā 105 miljonus eiro. "Nokia" ražo mobilos telefonus Ungārijā!
Par Ekonomisko slepkavu uzdevumiem ir rakstīts ASV ekonomista Džona Pērkinsa grāmatā. Viņu mērķis ir iedzīt verdzībā veselas valstis un tautas, uzspiežot tām megaprojektus - lamatas, kas it kā nodrošina attīstības paātrinājumu, taču patiesībā beidzas ar valstu ekonomikas sagraušanu.
Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, bankas un ar tiem saistītās starptautiskās aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un attiecīgi var izmantot šo valstu resursus, lai būvētu savu globālo impēriju.Tur aprakstītās metodes mēs varam atpazīt arī joprojām notiekošajā Latvijas izputināšanas gadījumā – milzīgi, neatmaksājami starptautiski aizdevumi, absurda ekonomiskā politika, korumpanti un neprašas vadošos amatos, meli un tukši solījumi, un protams atlikušo vietējo uzņēmumu izputināšana, valsts uzņēmumu "Latvenergo", "Latvijas Valsts meži', V"Latvijas dzelzceļš" prihvatizācija.
Salīdzinot Dombrovska & Vilka definēto "Veiksmes stāstu" ar reālo valsts ekonomisko situāciju,varam jautāt,vai šie stāsta autori nav Latvijas ekonomikas slepkavas?
