Stāsts par ebreju glābēju Žani Lipki. Nosargātie 


Precīzu skaitu, cik ebreju Lipkem izdevās izglābt un nosargāt, grūti pateikt. Pats glābējs nekādus sarakstus neveidoja, tāpat ne visi glābšanas mēģinājumi bija veiksmīgi, daži arī izvēlējās paši atgriezties atpakaļ geto teritorijā. Intervijā Hercam Frankam Žaņa sieva Johanna stāsta, ka viņi izglābuši ap 60 ebreju. Dažādos avotos minēti no 55 līdz 60 cilvēkiem.

1935. gada tautas skaitīšanā Latvijā apkopota informācija par 93 tūkstošiem ebreju, gandrīz puse – 40 tūkstoši – dzīvoja Rīgā. Vācu okupētajā Latvijā bija palikuši ap 75 tūkstošiem ebreju, bet pēc kara dzīvi bija vien septiņi līdz astoņi tūkstoši. Lipkes nebija vienīgie, kuri riskēja un slēpa vajātos. Kopumā šādi nosargāti tika vairāk nekā 400 cilvēku. 2014. gadā tika atklāta interneta vietne “Pagrīdes Rīga”, kur atrodama karte ar atzīmētām vietām, kur pilsētā atradās ebreju slēpņi. Savukārt pilsētvidē pie šīm ēkām asfaltā iestrādātas lakoniskas metāla zīmes ar norādi un gadskaitļiem "1941.–1944."  Piemēram, Tērbatas ielā 56, kur rīdziniece Elvīra Rone slēpa pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera tēvu Marku Krēmeru.

Ar izglābtajiem un viņu pēctečiem Lipkem saglabājās draudzīgas attiecības visa mūža garumā. Tie, kuri palika Latvijā, ar savām ģimenēm pulcējās Ķīpsalā pie Lipkēm divas reizes gadā – kristiešu Ziemassvētkos un Jāņos, kad Žanim, īstajā vārdā Jānim, bija vārda diena. Savukārt no PSRS izceļojušie Lipkes ģimenei rakstīja vēstules, apsveikumus svētkos, arī sūtīja deficīta preces. Pats Lipke arī esot apmeklējis ebreju piemiņas pasākumus Rumbulā un sinagogu svētkos. Bet, kad mūža otrajā pusē viņš vairākkārt ar sirds kaitēm nonāca slimnīcā, viņš saņēma tik daudz laba vēlējumus un palīdzības piedāvājumus gan telefoniski, gan klātienē, ka personāls bijis izbrīnīts, kur šim vienkāršajam pensionāram tik daudz draugu.

1977. gadā Žanis Lipke beidzot saņēma atļauju tikt uz Austrāliju, apciemot dēlu Alfrēdu. Tur viņam radās izdevība doties uz Izraēlu, kurai tajā laikā nebija diplomātiskās attiecības ar PSRS. Dažādi atmiņu stāsti vēsta, ka Lipki Telavivā sagaidījuši vairāki tūkstoši cilvēku, kas viņu nesuši uz rokām, bet izglābtie un viņu radinieki neesot varējuši savā starpā sadalīt, pie kura mīļo viesi uzņemt. Izraēlā Žanis Lipke saņēma pirms 11 gadiem piešķirto goda titula “Taisnīgais starp tautām” piemiņas medaļu, kā arī iestādīja koku Glābēju alejā Jeruzalemē.

Glābēju alejā holokausta upuru piemiņas memoriālā Jeruzalemē tiek godināti tie, kuri glābuši ebrejus Otrā pasaules kara laikā. 135 Latvijas cilvēkiem ir piešķirts goda nosaukums "Taisnīgais starp tautām", arī Žanim un Johannai Lipkēm. Filmas režisors Dāvis Sīmanis iemūžinājis Lipkes piemiņas vietu Jeruzalemē.

Viens no retajiem Žaņa Lipkes stāstījumiem, kā arī izglābto un viņu pēcteču atmiņas par kara laikā pārdzīvotajām šausmām un izglābšanās brīnumu apkopotas ASV dzīvojošā ebreju vēstures entuziasta un rakstnieka Dāvida Zilbermana grāmatā "Kā zvaigzne tumsā", ko drīzumā plānots pārizdot jaunā redakcijā. Zilbermana fiksētajos stāstos daudzi izglābtie atceras savu pirmo sastapšanos ar Žani Lipki, to kā ebreju sabiedrībā geto klīduši nostāsti par viņu, kas šķituši fantastiski, bet pats Žanis – nesasniedzams. 

Daudzos stāstos minēta ne tikai Lipkes izdoma un bezbailīgā atjautība, izplānojot bēgšanu, bet arī neticamā spēja saglabāt vēsu prātu un savdabīgu humoru. 

Haims Arje Smoļanskis

Haims Arje Smoļanskis vidū. Pa labi – Johanna Lipke. 1945. gads. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma.  

Kā iepriekš rakstījām, pats pirmais Žaņa Lipkes izglābtais ebrejs bija Haims Arje Smoļanskis. Viņam 30. gados bija piederējis savs veikaliņš, Žanis viņam šad tad izpalīdzējis ar kādu darbu. Ienākot padomju armijai, veikaliņš tika nacionalizēts. Smoļanskis grāmatā "Kā zvaigzne tumsā" atceras, ka līdz ar vācu okupāciju, pēkšņi mainījusies arī agrāko paziņu un kaimiņu attieksme, visticamāk baiļu un arī milzīgās antisemītiskās propagandas dēļ. Taču Žanis kāds bija, tāds palika.

Smoļanskis nacistu akcijās (ebreju iznīcināšana – aut.) 1941. gada beigās zaudēja sievu un abus bērnus, tomēr vēlāk pēc kara izveidoja jaunu ģimeni. Ebreju glābšanas un slēpšanas gados viņš bija nozīmīgs atspaids Lipkem, gan palīdzot rakt bunkuru, gan pārliecinot citus bēgļus Žanim uzticēties.

Kā viena no spilgtākajām liecībām, kas apliecina Lipkes aukstasinību un drosmi, ir stāsts, kā Smoļanskis kārtējās pārmeklēšanas laikā ticis atklāts, bet Žanis vācu policistus piedzirdījis. Lai gan krietni piedzērušies, tomēr policisti abus aizveduši uz iecirkni, bet tur Žanis nostājies priekšā Smoļanskim un nav ļāvis nošaut.

“Tajā brīdī pēkšņi Žanis nostājās starp mums un skaļi sāka kliegt: “Nomierinies! Tu zini, kas ir šis cilvēks? Viņš ir mans strādnieks! Es par viņu atbildu vāciešiem!”” No grāmatas "Kā zvaigzne tumsā" 

Nākamajā dienā Lipke draugu no apcietinājuma izpircis, bet geto šis stāsts klīdis no mutes mutē kā brīnums, jo līdz šim nevienam pēc aresta policijā nebija izdevies palikt dzīvam. 

Smoļanskis arī vēlreiz atgādina par Lipkes izcilo spēju manipulēt ar pāridarītājiem. Viņš vajadzīgos brīžos spējis izlikties par savējo latviešu kolaborantiem, turklāt brīvi runājis vāciski un tādās sarunās meistarīgi spējis nospīdēt ar žargonvārdiem, kas tajā brīdī bija modē vācu priekšniecībai.

Villijs Frišs

Villijs Frišs. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma. 

Villijs Frišs bija viens no ebrejiem, kas izdzīvoja Žaņa Lipkes un viņa domubiedru iekārtotajā slēptuvē "Mežamaku" mājās, Dobeles pusē. Par bēgšanu no geto viņš izšķīrās 1943. gadā. Līdz tam Frišs par Žani Lipki bija dzirdējis tikai nostāstus, bet viņa adresi dabūjis no studiju biedrenes Emīlijas Ābeles, kura, starp citu, vēlāk kļuva par Lipkes palīdzi, bet pēc kara – par Friša sievu. 

Villijs Frišs grāmatā "Kā zvaigzne tumsā" atceras Žani: "Viņš norunātajā vietā atnāca precīzi kā solīja – pulksten piecos no rīta. Viņu ieraudzīju kā iespaidīgu, stipras miesas būves vīrieti 40–45 gadu vecumā. Jūrnieka svārki un par spīti aukstajam laikam galvā jūrnieka kepka. Viņš vērīgi mani uzlūkoja. Vēlāk viņš man teica, ka jau pirmajās pazīšanās minūtēs nospriedis, ka es varētu būt tas, kas sagatavos jaunu bāzi bēgļiem no geto. Arī es no pirmā brīža sāku šim cilvēkam pilnībā uzticēties. Dvēselē jutu, ka viņš nevar mani nodot. Viņa pašsavaldīšanās un aukstasinība deva cerīgu pārliecību par saviem spēkiem.

Viņš teica, ka projām jādodas nekavējoties. Kurp? No dažām neskaidrām frāzēm es sapratu, ka nāksies tikt līdz kādām lauku mājām. Cenšoties būt godīgs, es Lipkem teicu, ka naudas man diemžēl nav pat tramvajam un es nekādi nespēšu viņam pateikties par rūpēm.  Žanis mani pārtrauca: "Ko tu tur muldi! Vai tad es pie tevis atnācu pēc naudas!?""

Sofija un Hanna Šternas

Sofija Šterna. 1945. gads. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Mātes un meitas Sofijas un Hannas Šternu izglābšanās stāsts ir skaudrs mīlestības brīnums, kad pēc smaga zaudējuma, kaut kas tiek dots vietā

Lipke no Vīnes deportēto Šterna kundzi un viņas septiņgadīgo meitiņu sāka meklēt pēc ārsta Šmuļjana lūguma. Viņš bija zaudējis savu ģimeni, bet Šternas vīrs un pusaugu dēls nošauti. Šmuļjans bija iepazinies ar šo sievieti nometnē, un abiem bija radušās jūtas vienam pret otru. 

Lipke ar Šternu bija sazinājies un nodevis bēgšanas instrukciju zīmītē ar citu ieslodzīto palīdzību, piekodinot turēties kopā ar bērnu.

Hanna Šterna. 1944. gads. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Pienākusi izšķirošā diena. Ieslodzīto grupa netālu no nometnes remontēja sliežu ceļus starp Sarkandaugavas un Brasas stacijām. Uzraugs soļojis turp un atpakaļ pa dzelzceļa uzbērumu. Žanis nemanot piezadzies klāt un tajā brīdī, kad sargs pagrieza muguru, devis Šternai zīmi doties uz tualetes būdiņu. Tur jau atradās sainītis ar apģērbu abām – mātei un meitai. Kad esesietis atkal soļoja atpakaļ, viņas, nometušas strīpaino arestanta tērpu un uzvilkušas citu, pēc Žaņa signāla nolēca lejā no uzbēruma.

Piesardzīgi virzoties cauri klusiem pagalmiem, Žanis izvedis Šterna kundzi uz Duntes ielas. Meitenīte no bada bija kļuvusi pavisam bezspēcīga, tāpēc nācās viņu nosēdināt sev uz pleciem. Žanis aizveda bēgles līdz Daugavai. Pēc tam ar Žaņa draugu zvejnieku palīdzību viņi laimīgi pārcēlās pāri platajai upei, bet no Cementa rūpnīcas jau ar kājām tika līdz mājām. Dažas dienas vēlāk bija paredzēts doties tālāk. Tagad jau uz “Mežamaku” mājām. 

Vēlāk Žanis Lipke šo operāciju atcerējās kā vissarežģītāko no visām veiktajām.