Stāsts par ebreju glābēju Žani Lipki. Varonis 


“Taisnīgais starp tautām” ir Izraēlas goda tituls, ko piešķir cilvēkiem, kuri Otrā pasaules kara laikā nesavtīgi no holokausta glāba ebrejus. Zināmākais no latviešiem, kuram tas piešķirts, ir Žanis Lipke (īstajā vārdā Jānis, 1900–1987) un viņa ģimene, kuri vācu okupācijas laikā riskēja ar savām dzīvībām un  izglāba vairāk nekā 50 cilvēku.

Žanis Lipke 30. gados. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma.

Kad Otrais pasaules karš sasniedza Rīgu, Žanim Lipkem bija 41 gads – vīrs spēka gados. Viņš ar ģimeni – sievu Johannu un bērniem Ainu, Alfrēdu un Zigfrīdu mitinājās trīsdesmitajos gados īrētā mājiņā Ķīpsalā, Balastā dambī 50. 

Lipke kā pusaudzis bija pieredzējis Pirmo pasaules karu –  mobilizēts darba vienībā rakt ierakumus, vēlāk dienējis jaundibinātās Latvijas armijā, bet no 1926. līdz pat 1939. gadam strādājis Rīgas ostā par doku strādnieku un krāvēju. Lipkes ģimene nepiederēja pie Latvijas politiskās vai intelektuālās elites, kuru vēlāk skāra padomju režīma represijas. Viņš nebija guvis izcilu izglītību un nebija strādājis prestižā amatā. Lipke bija vienkāršs strādnieks, kura cilvēcība un taisnīguma izjūta neļāva noskatīties kara ellē, tikai šausminoties, bet neko nedarot. 

Lipkes biogrāfija pirmās brīvvalsts laikā nebija tik vienkārša, kā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist. Viņš bija iesaistījies pagrīdes darbībā – pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma 1934. gadā Žanis ostas noliktavās un kuģu tilpnēs slēpis sociāldemokrātus un komunistus. Arhīva dokumenti liecina, ka Lipke nodarbojies arī ar kontrabandu, par ko ticis saukts pie atbildības Ostas Senāta tiesā. Iespējams, tieši kontrabandista izveicība, izdoma, pārdrošība un šņabja krājumi viņam vēlāk noderēja, īstenojot veiksmīgas ebreju glābšanas operācijas Rīgas geto. Lipkes slēpņi visu vācu okupācijas laiku tomēr netika atklāti. Viņš kaut kā intuitīvi zinājis, kad geto apsargus pabaidīt ar priekšniecību, kad piekukuļot ar degvīnu vai smēķiem.  

“...viņam nebija ne statusa, ne līdzekļu, tikai liela vēlēšanās glābt un neapšaubāmi spožs organizatora talants”. Viens no holokaustu pārdzīvojušajiem Latvijas ebrejiem, vēsturnieks Marģers Vestermanis

Žanis Lipke ar sievu Johannu 40. gados. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma 

1941. gadā, jau vāciešu okupētajā Rīgā Žanis Lipke pabeidza gaisa aizsardzības kursus. Drīz pēc tam viņš sāka strādāt “Luftwaffe” noliktavās, tā saucamajos Sarkanajos Spīķeros pie Centrāltirgus. Tās atradās netālu no Rīgas geto, kur par palīgstrādniekiem spaidu darbos tika nodarbināti geto ieslodzītie. Žanis bija iemantojis priekšniecības uzticību un bija atbildīgs par ebreju nogādāšanu no geto uz darbu un atpakaļ. Šādi apstākļi bija labvēlīgi, lai Lipke varētu uzsākt un izvērst cilvēku glābšanu. 


Pirmais Lipkes izglābtais ebrejs bija ģimenes draugs Haims Arje Smoļanskis – draudzība abus saistīja vēl pirms kara sākuma. Smoļanskim bija izšķiroša loma tālākajās glābšanas operācijās. Tieši pateicoties viņam, Lipke iemantoja ebreju uzticēšanos, kas bija ļoti būtiski, lai viņi riskētu izkļūt no geto un uz nezināmu laiku apmestos Lipkes sarūpētajos slēpņos vai viņa mājas bunkurā.  

Lipkes pienākums bija darba dienas beigās nogādāt strādniekus atpakaļ geto, parakstoties par atvesto cilvēku skaitu pie vārtsarga. Tomēr ebreju vietā geto reizēm atgriezās Lipkes paziņas vai Lipke pats, jo pēc strādnieku atvešanas, viņi varēja iziet ārā, uzrādot caurlaides. Pirmajos geto pastāvēšanas mēnešos drošības pasākumi vēl bija salīdzinoši vāji. Tomēr no geto izvesto ebreju lielākā problēma bija nevis izkļūšana ārā, bet gan vēlākā slēpšanās un apmešanās vietas. To Lipke saprata ātri, kad pagaidu slēptuvēs dažādās Rīgas vietās vairs nebija droši izmitināt no geto izvestos cilvēkus.  Kad bija notikušas 1941. gada 30. novembra un 8. decembra masu slepkavības Rumbulā, geto palikušo ebreju liktenis bija skaidrs. Tādēļ Lipke pieņēma, iespējams, riskantāko un drosmīgāko lēmumu – izveidot bunkuru savās mājās – zem šķūnīša. 

Haims Smoļanskis. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma 

1942. gada janvārī Lipkes ģimene un Smoļanskis pašu spēkiem pa naktīm izraka pirmo bunkuru,  sākumā tajā mitinājās četri cilvēki. 1942. gadā izraktais bunkurs līdz ar pirmo atkusni sabruka. Uzreiz pēc tam Žanis kopā ar izglābtajiem izbūvēja jaunu.  Tā bija 3×3 metrus liela telpa zem malkas šķūņa tieši blakus Lipkes dzīvojamajai mājai, tajā bija ievilka elektrība, bija radiouztvērējs. Bunkuram bija divas ieejas – vienu no ārpuses nosedza suņubūda, pa otru varēja bēgt uz tuvējo gravu, ja slēptuve tiktu atklāta. 

“Ķīpsala ir kluss stūris, tālu nost no visām acīm. Mēs Rīgu redzam, bet kas mūs te krūmos redz,” savā grāmatiņā “Puika ar suni” (“Liels un mazs”, 2017) raksta Inese Zandere. Viņas darbā Otrā pasaules kara traģiskie notikumi un Lipkes drosme skatīti bērnu – mazā Zigfrīda Lipkes un kaimiņu meitenes Silvijas acīm. Astoņus gadus vecajam Zigim bija uzdevums – izslēgt elektrību ebreju slēpnī, ja mājā nāk kāds svešinieks vai vāciešu pārbaude. Savukārt Žaņa Lipkes sieva Johanna pie vistu kūts kaisījusi tabaku, lai policistu suņi nesaostu pagrīdē esošos cilvēkus. 

Protams, uzturēties tik ilgu laiku šaurā telpā, pazemē, neziņā, tik cieši līdzās vienam ar otru bija fiziski un psiholoģiski smagi. Reizēm ebreji varēja nakts tumsā izkustēties šķūnīti vai pagalmā. Kā stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, reizēm paslēptie, saģērbti par lauku sieviņām, gājuši ravēt dārzu. Kaimiņi, protams, redzējuši, ka pie Lipkēm “kaut kas notiek”. Bijuši tādi, kuru dēļ nākušas pārbaudes, gan tādi, kuri noskatījušies klusējot, bet kaimiņos dzīvoja arī cilvēki, kuri bez vārdiem sapratuši, ka jāpalīdz un, neko nejautājot, snieguši atbalstu. Piemēram, zvejnieka Kraukļa ģimene bieži nesusi zivis, lai palīdzētu paēdināt paslēptos ebrejus.  

Lipkem un viņa ģimenei, iespējams, ebreju glābšana nebūtu izdevusies bez citu domubiedru palīdzības. Glābšanā iesaistījās arī Žaņa draugi un paziņas, gan ar transportu, gan papildu pārtikas krājumiem, apģērbu un pagaidu slēptuvju nodrošināšanu. 

“Ja nacisti bija ieradušies pārmeklēt māju un cilvēki tobrīd bija izlīduši no bunkura, Žanis sauca Zigim, lai viņš laiž ārā suņus. Tādējādi parādījās maza laika rezerve, lai pagūtu iesprukt atpakaļ bunkurā. Kad vācieši klieguši Zigim: “Aizvāc suņus!”, zēns atsaucies: “Pagaidiet, nevaru noķert!” – tādējādi velkot laiku.” Ilana Dolgicera, izglābtā Haima Smoļanska māsasdēla Haima Dolcigera sieva

Vēlākos vācu okupācijas gados, kad aizvien palielinājās iespēja “uzrauties”, Lipke atrada iespēju ebrejus slēpt pie paziņām laukos Dobeles pusē. Ebreji tika slēpti “Miltiņu”, “Mežamaku” un “Rešņu” mājās, pazemes slēpņos. Prasme vadīt automobili un viltotās atļaujas ļāva viņam un draugiem šoferiem – Jānim Briedim un Kārlim Jankovičam, netraucēti izbraukt ārpus Rīgas. Ebrejus viņi paslēpa kravas kastēs, reizēm zem maizes klaipiem, aiz ķieģeļu krāvuma vai mēbelēm, lai nogādātu drošā vietā Dobeles apkaimē. 

Par paša paveikto kara laikā Žanis Lipke nemīlēja runāt. No padomju varas puses nekāda atzinība par ebreju glābšanu netika saņemta. Gluži pretēji – Lipkes mājā Valsts drošības komiteja vairākas reizes meklēja izglābto ebreju zeltlietas, bet pašu pratināja, neticēdami, ka Žanis cilvēkus glāba nesavtīgi, neņemdams mantisku atlīdzību. Žanis pats uzskatīja, ka tas, ko viņš izdarījis, ir cilvēka pienākums. Ja kāds jautāja: „Žani, cik cilvēku tu esi izglābis?” viņš vienkārši atbildējis: „Es neesmu skaitījis. Ko vajadzēja, tos glābu. Ko varēju, tos glābu, es neskaitīju.” Par Lipkes cilvēkglābēja aicinājumu izteiktas ļoti dažādas versijas – minēts gan personīgs nicinājums pret vācu okupantiem, gan avantūrisms, gan tas, ka Žanis vienkārši bijis neparasti labs cilvēks. 


Žanis Lipke pēc vairākiem infarktiem mira 1987. gada 14. maijā. Viņu pavadīt esot ieradušies vairāki simti cilvēku, bet Ebreju kopiena, pateicībā par paveikto, uz viņa kapavietas Meža kapos uzstādījusi pieminekli.