Agita Putāne: svarīgākais jau ir būt veiksmīgiem iekšēji, nevis ārēji

Agita Putāne: svarīgākais jau ir būt veiksmīgiem iekšēji, nevis ārēji
Foto: Privātais arhīvs

Pilsētai pamazām kļūstot arvien gaišākai un rotājoties mirdzošās gaismas dzirkstelēs, mūsu ikdienā klusi ienācis arī gada trauksmainākais, pārsteigumiem bagātākais un, šķiet, arī krāšņākais laiks, līdzi gan nesot arī zināmu apcerīgumu un dvēseles mieru. Iestājoties adventei, kārtējais gads strauji tuvojas tā izskaņai un, šķiet, tā vien gribas nospiest "pauzi" ikdienas steigai…

Šo "pauzi" izbaudot, arī mēs atlicinājām laiku, lai nedaudz iepazītu četras iedvesmojošas un brīnišķīgas sievietes un viņu pirmssvētku un svētku laika atmiņas, tām radot šo gaidīšanas un miera maģiju, kas tik ļoti piestāv adventes laika svētdienām.

Kā pirmo uz sarunu aicinājām vecpilsētas mākslas sirds - galerijas Putti dvēseli Agitu Putāni, kura tās sirdspukstus sargā jau piecpadsmit gadu garumā, ik dienas ticot un radot arvien jaunus brīnumus.

Neraugoties uz notikumu virpuļiem, kas tieši gada nogalē mēdzot satricināt Agitas ikdienu, viņa atzīst, ka pirmssvētku laiks un to gaidīšanas prieks viņā mitis jau kopš mazotnes. "Vai dzīve būtu straujāka vai mierīgāka, vai ir sniegs, vai nav… Svētku sajūta mani šai laikā atrod pati, iemājojot manā ikdienā uz palikšanu. Adventes un Ziemassvētku laiku es patiesībā dēvēju par mīlestības svētkiem, un tieši tad arī jūtos vislabāk," atklāj Agita.

Agitas bērnībā valdošās iekārtas dēļ Ziemassvētku vietā gan svinēti tās saulgrieži, svētku tradīcijām to klasiskajā izpratnē tiekot ieviestām līdz ar pašas ģimenes dibināšanu un Atmodas laiku.

"Spilgta atmiņa, kas man asociējas ar Ziemassvētku laiku, ir tas, kā bērnībā uzvilkām maskas un kopā ar pieaugušajiem gājām caur pilsētu. Man vecāki un vecvecāki atbalstīja pagāniskās tradīcijas, tad nu tādā latviskā garā mēs arī gājām caur Kauguriem, visi uz mums skatījās," smejas Agita.

"Kad jau pati biju kļuvusi par mammu, Ziemassvētkus svinējām kopā ar draugu ģimenēm. Mums visiem ir aptuveni viena vecuma bērni, tad nu visi kopā devāmies uz mežu, lai Ziemassvētku vakaru sagaidītu svaigā gaisā. Iekūrām ugunskuru, izrotājām tuvējās egles, bērni skrēja, kur nu kurais, dauzoties pa sniegu. Uz kādas mašīnas kapota uzklājām improvizētu svētku galdu. Atceros, kā dzērām tēju no tāda ķīniešu termosa ar lielām puķēm. Mežs bija piesnidzis, tā kopības sajūta tiešām bija maģiska," stāsta Agita.

Bērniem izaugot, svētku tradīcijas mainījušās. Tiesa, kā atzīst Agita, viņa sevi nebūt nedēvē par tradīciju cilvēku – to vietā drīzāk ar interesi un entuziasmu tiek ieviesti to jauninājumi.

"Es noteikti neesmu cilvēks, kurš ikdienā cenšas pieturēties pie kādiem priekšrakstiem, darīt tā un šā, jo tā taču ir pieņemts… Protams, svētku vakarā cenšamies sanākt kopā, arī vecākie bērni zina, ka būtu labi atbraukt mājās, bet, ja konkrētajā gadā tas neizdodas, mēs to pieņemam.

Manuprāt, radīt bērnos pienākumu konkrētajā laikā būt mājās ir gluži lieki. Tad pazustu tas sirsnīgums, patiesums… Piemēram, ja mans dēls, kurš nesen apprecējās, vēlēsies Ziemassvētkus atzīmēt divatā ar manu vedeklu vai viņas vecākiem, tad taču mēs Ziemassvētkus varam arī pavadīt divatā ar vīru, izdomājot arvien ko jaunu un interesantu.

Noteikti nevēlos pārvērsties par mammu, pie kuras bērni dodas pienākuma apziņas vadīti. Pagaidām mēs vēl visi sanākam kopā, bet, kā būs nākamgad, vēl nezinu, Dzīve mainās, maināmies mēs, un tas arī ir tās skaistums," apgalvo Agita.

Taujāta par steigu, kas vairumam nereti asociējas ar gada nogali, galerijas vadītāja atzīst, ka šos brīžus patiesībā no sirds izbauda.

"Es Ziemassvētkus noteikti nesaistu ar tādu maniakālu dāvanu gādāšanas maratonu. Tā nepavisam nav to būtība, taču man ļoti patīk iepriecināt cilvēkus sev apkārt. Un, protams, es arī pati labprāt saņemu dāvanas. Tagad taču ir tik daudz, no kā izvēlēties!" priecājas Agita.

Aizdomājoties par adventei raksturīgajām pārdomām un mieru, Agita atzīst, ka to pirmsākumi jau rodami mūsos pašos.

"Pēdējais mēnesis šajā gadā man bija īsts pārbaudījumu un izaicinājumu laiks. Piedzīvoju notikumus un sajūtas, ko, iespējams, gribētos atstāt aiz ārdurvīm, taču apzinos, cik vērtīga dzīves mākslas stunda tā bijusi. Patiesībā jau viss, kas ar mums notiek, vērtējams kā tās dāvana, kas sniedz pieredzi, atklāsmes, izaugsmi, iemāca mūs, kā kļūt labākiem. Un svarīgākais šo sajūtu jau ir rast sevī – atcerēties, ka jātiecas būt veiksmīgiem nevis ārēji, bet gan iekšēji," rezumē Agita.

Source info

Delfi Svētku laiks


Lasi vēl