Piedāvājam iepazīties ar oriģinālākajiem pieredzes stāstiem, kuri par gatavību dalīties savās ģimenes tradīcijās saņems arī dāvaniņas – grāmatas lieliem un maziem. Par balvām un to to saņemšanu autori saņems informāciju personīgi.
Labie vārdi mīļajiem
"Sveiki. Gribēju pastāstīt, kā mūsu ģimenē tiek atzīmēts laiks līdz īstajiem Ziemassvētkiem. Mēs ģimenē esam pieci – vīrs, es un mūsu trīs bērni – divi dēli un meitiņa. Kad gaidījām pirmo bērnu, kas dzima pēc Jaunā gada, vēlējāmies svētku gaidīšanas laiku padarīt īpašāku. Man laika bija daudz, nedaudz pieprotu šūšanas mākslu, tādēļ izdomāju pašūdināt Adventa kalendāru – katrai dienai nelielu kabatiņu. Un tā katru dienu kabatiņā ar vīru ielikām mazu zīmīti – ar labiem, mīļiem vārdiem un vēlējumiem mūsu gaidāmajam bērniņam. Tradīciju turpinājām arī nākamajā gadā. Un tā katru gadu, bet, kad mazais jau bija paaudzies, blakus zīmītei ielikām arī pa kādam saldumam. Vēstulītes krājām un joprojām tās stāv īpašā lādītē, un tām pievienojušies vēl laba vēlējumi mūsu mazākajiem bērniem.
Domāju, ka ikvienam vecākam nav grūti dienā izdomāt kaut vienu labu vārdiņu, ko pateikt savam mazajam vai lielajam bērnam, taču prieks un gandarījums ir liels, to nu varu teikt, roku liekot uz sirds. Visi mani bērni ik pa laikam, kad viņiem skolā vai pulciņā rodas kāda ķibelīte, pielavās pie lādītes, ielūkojas vēstulītēs un rod mieru. Jā, es uzskatu, ka bērnam ir svarīgi apzināties, ka vecāki viņus mīl un atbalsta – vienmēr, ne tikai svētku laikā.
Tās nelielās dāvaniņas, kas parasti ir saldumu veidā, arī nerada nekādus liekus izdevumus. Protams, Ziemassvētkos mēs visi pušķojam eglīti, visi skaitām pantiņus un visi saņemam dāvanas. Kad tās izsaiņotas, iestājas tāds miers – svētki ir klāt. Novēlu ikvienā ģimenē saticību un prieku, jo šis svētku gaidīšanas laiks ir tik jauks. Domāju, ka bērniem jāļauj tas izbaudīt," ar savas ģimenes tradīcijām dalījās mamma Dagnija.
Labie darbi un atalgojums
"Labdien. Vēlos izstāstīt mūsu ģimenes ieražas Adventa laikā. Nekā jau īpaša, bet tās mēs dzīvojam, nu jau daudzu gadus. Mums ir divas skaistas, atšķirīgas zeķes (pat vairs neatceros, kā tās nonāca līdz mūsmājām). Abas zeķes tiek piekarinātas pie mūsu bērnu divstāvu gultas gala. Vienā zeķē ik dienu tiek ielikta vēstulīte ar labo darbiņu, ko bērns dienā paveicis. Saprotams, ka katru dienu jau nekāda kalnu gāšana nesanāk, taču vakarā ar bērniem pārrunājam, kā pa dienu gājis, ko viņi darījuši un ik dienu atrodam vismaz vienu labu lietu. Otra zeķe stāv tukša, taču, kad labie darbiņi krājušies vairākas dienas, vai arī bērniem izdevies paveikt ko īpašāku, otrā zeķē iekrīt kāda dāvaniņa – visbiežāk jau saldumi, bet kādreiz arī kāds mazs pierakstu blociņš, pildspalva, baloni vai cits nieciņš. Bērniem pārsteigums, un viņi joprojām nedaudz tic, ka to visu sanesis rūķis. Bērni ir sākumklašu skolēni un it kā saprot, ka dāvanas gādā mamma, bet tomēr šādos brīžos, kad rīta agrumā atrod zeķē ko ieliktu, priecājas un nedaudz šaubās, vai patiesi mamma naktī būs cēlusies?
Tā mēs tos labos darbus krājam līdz Ziemassvētkiem, kad parasti tos saskaitām un vēl pārrunājam, ka būtu jauki, ja arī ikdienā mēs tā varētu piedomāt par to, ko darām," tā raksta mamma Elīza.
Sliktiem vārdiem mūsu mājās vietas nav
"Sveicināti. Mums ģimenē aug trīs bērni, brīžam villojas tā, ka nezinām, ku likties. Kad sākas Adventa laiks, ieviešam savu kārtību, kas bērnus disciplinē un ne tikai bērnus, arī pašiem nākas sekot. Tabu šajā laikā ir sliktie vārdi, brāļu un māsu aizvainošana, sišana, košana, kniebšana, mantu atņemšana. Mēs tā vienkārši vienojamies, ka, gaidot Ziemassvētku vecīti, būsim vsimīļākie, visjaukākie viens pret otru. Pirmajās dienās, protams, iet grūti, bet tad jau visi saņemās un tā lieta aiziet. Atzīšos, ka pēdējās dienās pirms svētkiem spriedze ir liela, bērni ir nocietušies. Tas gan nenozīmē, ka svētku vakarā vai uzreiz pēc tā mēs pieļautu kaušanos un lamāšanos, taču tad vairs šie drastiskie noteikumi nepastāv. Skaidrs, ka dažāda vecuma un dzimuma bērni kašķēsies ik pa laikam, taču mēnesi mēs parasti izturam.
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem visi ejam uz mežu, pušķot eglīti un atstāt gardumus meža zvēriem. Dzīvojam ārpus Rīgas, meža ielokā, tādēļ varam atļauties šādu ekstru. Mājās arī eglīti nesam, pušķojam, dedzinām īstās svecītes, neraugoties uz visādu drošības ekspertu iebildumiem, jo tā smarža, ko var sajust, kad padedzināts maz s zariņš egļu zara, ir burvīga. Nu tā mēs gaidām svētkus. Protams, protams, šokolādes Adventa kalendāru tukšošana notiek arī pie mums, bet tāds papildus prieciņš," tā par savu ģimeni stāsta mamma Aiga.
Rūķi gar logiem un šokolādes končas
Vēl gana daudz ģimenēs bērni Adventa laikā ēd šokolādes konfektes no veikalos nopērkamajiem Adventa kalendāriem, taču ar to arī aprobežojoties svētku gaidīšanas laiks. Daudzās ģimenēs bērni tiek disciplinēti, stāstot par rūķiem, kas staigā gar logiem, lai paraudzītos, kā bērns uzvedas un vai Ziemassvētkos būs pelnījis dāvanas. Ir arī pavisam krasi viedokļi - Ziemassvētki ir tik komercializēti, tik tālu no kristietības, ka kauns paliekot. Un vēl bērnus visa mēneša garumā "piebarot" ar dāvanām un saldumiem – tas jau nu gan esot par daudz. Jā, tik dažādi mēs esam un dzīvojam tik dažādās ģimenēs. Bez starpības – gaidām svētkus vai nē, tie atnāk. Portāls Cālis.lv priecājas, ka ir tik daudz ģimeņu ar savām tradīcijām. Lai jums visiem skaits pirmssvētku laiks!
