Ir sākusies advente – laiks, kurā sabiedrība sāk pakāpeniski gatavoties un noskaņoties nozīmīgiem svētkiem – Ziemassvētkiem. Portāls "Delfi" katrā no četrām adventes svētdienām iecerējis piedāvāt sabiedrībā cienītu kādas kristīgās konfesijas garīgo līderu ieteikumus, kādu mākslas darbu, piemēram, filmu, grāmatu, muzikālo darbu, iepazīt garīgai iedvesmai un priekam, lai šīs četras nedēļas līdz svētkiem neļautu sevi pārņemt tikai dāvanu gādāšanas, eglītes pušķošanas un mielasta gatavošanas drudzim.
Ar savām pārdomām un vēlējumiem Pirmajā adventes svētdienā dalījās četri, divu lielāko Latvijas diecēžu priesteri - Ilmārs Tolstovs, kuru šim uzdevumam deleģēja portāla "Delfi" uzrunātais Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Jezuītu mūks priesteris Jānis Meļņikovs (SJ), Valmieras un vēl vairāku Vidzemes draudžu prāvests Lauris Malnačs un Rēzeknes - Aglonas diecēzes Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests mariāņu kongregācijas mūks Andris Ševels (MIC).
Priesteris Ilmārs Tolstovs, kurš patlaban studē doktorantūrā Ļubļinas katoļu universitātē Polijā un kalpo kā Rīgas Garīgā semināra inspektors un kuram portālam "Delfi" atbildēt ieteicis arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs, norāda:
Ir klāt adventa laiks. Šogad, tapat kā pagājušo gadu. Un visdrīzāk, tā tas būs arī nākamgad. Bet šogad varbūt īpašāk, jo mēs nevaram atgriezties pagātnē un nākotne mums vēl nepieder. Dialektiskā pieeja garīgajā pasaulē ir grūti pielietojama. Tomēr šī gada adventa svētdienām es piedāvāju pārdomas, kas balstītas uz sava veida duālismu, jeb pretrunām. Katra tēma atsevišķai svētdienai palīdzēs dzīāk uzlūkot mūsdienu realitātes ar Kristus acīm. Kristus, kurš ir atnācis, bet vēljoprojām nāk!
Klusums un skaļums!
Daudzi no mums ir dzirdējuši par skandalozu mūziķi Džonu Miltonu Keidžu, jaunāko (John Milton Cage Jr.), kurš kļuva slavens, pateicoties skaņdarbam "4'33"" - klusumu, kura laikā neizskan neviena nots. Adventa laiks tiek asociēts ar klusumu. Bet kas tad ir klusums un skaļums. Es varu atrasties skaļā vidē, bet savas sirds dziļumos būt dziļā iekšējā klusumā, bet var būt arī tieši otrādi. Samērā bieži es dodos uz Lietuvu, kur mežā, blakus mazam ciematam, kas saucās Paparčiai dzīvo klostermāsas. Viņas sarunājas tikai stundu nedēļā, dzīvo mazās mājiņās mežā un visu laiku pavada lūgšanās, klusumā un darbā. Satiekoties ar klostermāsām, mani izbrīnīja viņu teiktais: "Zini, priesteri Ilmār! Pie mums ir tik skaļi. Ļoti gribētos kaut kur nolīst malā, kādā klusā vietā." Es pie sevis padomāju - hm, kur tad ir patiesais klusums un kas tad ir patiesā klusuma avots? Iesaku izlasīt no Bībeles, no Vecās Derības 107.psalmu.
Karš un miers!
Slavenam krievu rakstniekam Ļevam Tolstojam ir slavens darbs - "Karš un miers", kurš ir iekļauts pasaules 100 slavenāko darbu sarakstā. Šī darba galvenais varonis ir krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas visa darba garunā apjauš, ka savā dzīvē cilvēks ir maznozīmīgs, ka viņš bieži vien tiek ierauts dažādu notikumu, arī karu virpulī, taču kā persona, indivīds cilvēks sevī ir stiprs un šis spēks nāk no debesīm, no Dieva.
Karš Ukrainā, Sīrijā, terorakti, bēgļi. Tik daudz draudīgu ziņu ikdienas portālos, avīzēs, televīzijā. Kā saglabāt mieru? Tomēr nevajag meklēt nemaz tik tālu. Vēzis, satiksmes negadījums, pārdozētas narkotikas, pašnāvība, ilgi gadi komā pēc mugurkaula lūzuma, ... Tās visas ir mūsu ikviena karadarbības, kurām mums ir jātiek pāri. Kā saglabāt mieru? Miera avots ir Kristus. Ja man ir Dievs, ja man ir Kristus, man ir viss. Bībelē ir teikts: "Kristus ir mūsu miers!" (Efeziešiem 2,14) Mieru nevar garantēt ne NATO, ne karaspēks, ne valdības. Tas ir labi, ka mums ir šādas organizācijas. Tomēr miers sākas vispirms katra mūsu sirdī. Miers mūsos, mūsu ģimenēs, draudzēs, ciematos, pilsētās, valstīs un visā pasaulē. Nāc, miera Karali un dāvā mums katram patieso mieru!
Mainīgais un nemainīgais
Postmoderna sabiedrība. Tikumības "kari". Dedzīgs kristietis vai fundamentālists? Konservatīvs vai liberāls? Iekļaujoša sabiedrība vai noslēgtu cilvēku grupa? Cik gan mēs esam noguruši savā ikdienā no tā visa. Liekas, gribās teikt: "Lūdzu, vismaz laikā līdz Ziemassvētkiem pabūsim klusumā, prom no tās kņadas un saspīlējumiem. Gribās ātri iebēgt kāda klusā dievnamā, uzlūkot adventa vainaga trešo svecīti un pie sevis nopūsties: "Kungs, kāpēc tu kavējies vēl? Nāc taču vēlreiz uz šo zemi, kā tu esi solījis Bībelē un ieved te reiz par visām reizēm kārtību. Kādēļ tu tik ļoti slēpies? Kāpēc Tevi daudzi cilvēki nespēj saredzēt, saskatīt, piedzīvot, ieticēt?" Tomēr Kristus jau ir šeit, starp mums. Viņš ir arī starp nezālēm, kaut pats paliek kā kviešu grauds. Jēzus saka: "[uzmanieties], ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus" (Mateja 13,29). Dievs mūs mīl visus vienādi, jo Dievs nemīl grēku, bet mīl grēcinieku. Dievs adventā pasniedz roku mums katram, neatkarīgi kādi mēs esam, pie kādas sabiedrības grupas piederam. Tad, kad piedzīvosim bezgalīgo Dieva mīlestību, kad sajutīsim, kā pukst Jēzus dievišķā Sirds, tad arī ieraudzīsim savu dzīvi pilnīgi citā gaismā un spēsim arī mainīties.
Dzīvība un nāve
Vēl dažus gadus atpakaļ, Rīgā, pie Jēkaba kazarmām, katru gadu tika uzbūvēta "dzīvā Betlēme", kurā bija gans ar avīm. Daudziem cilvēkiem ļoti patika šī instalācija, bērni nāca vērot aitiņas, kā arī stilizētā kūtiņā izveidoto Jēzepa, Marijas un Jēzus Betlēmas ainiņas atveidojumu. Un tad, 2006.gada 2.decembrī tas pats gans, kurš ganīja šīs aitiņas, vienai no tām pārgrieza rīkli, pie tam pašu kaušanas ainu redzēja arī bērni. Notikums izraisīja tik plašu rezonansi, ka nākamajos gados šādas instalācijas vairs netika rīkotas un notikums izpelnījās īsu sleju pat žurnālā "Rīgas laiks", ko uzrakstīja rakstnieks un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.
"Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa ev. 1,29) Jānis Kristītajs ir svarīga adventa laika personība. Neērts. Radikālis. Varbūt fundamentālists? Norāda uz Heroda grēku, aicina nožēlot grēku, grēciniekus nosauc par odžu dzimumu? Nekādas tolerances! Tomēr Jānis ir lielākais no praviešiem un Jānis sagatavo Kungam ceļu. Jēzum, kurš ir patiesais Karalis, Mesija, kuru gaidīja visa pasaule.
Ziemassvētkos Jēzus ir ērts, jo viņš ir maziņš, guļ silītē, daudz nerunā. Ja tā var teikt - komerciāli izdevīgs. Lieldienās ir pavisam citādi. Viņš ļauj sev, kā nevainīgam jēram "pārgriest rīkli" - mirt pie krusta. Tieši tādēļ Jēzus pie krusta nav "izdevīgs", viņu jānoņem no publiskās telpas, jo kuram gan patīk asinis, nāve, ciešanas. Daudziem šķiet, ka labāk arī "eitanazēt" visu kristietību no epikūriskās baudās ieslīgušās Eiropas skatuves. Par šo tēmu Ilmārs Zvirgzdiņš nerakstīja. Žēl. Jo šī tēma nav izdevīga, populāra, "ejoša". Bet tas "netraucē" Jēzum augšamcelties un valdīt kā Ķēniņam jau divus tūkstošu gadus.
Šajos Ziemassvētkos apstāsimies un padomāsim - vai manā dzīvē Jēzus ir tikai kā "Ziemassvētku vecītis", pie kura eju tikai saņemt dāvanas un izlūgties sev labumus? Vai esmu gatavs pieņemt Jēzu, kurš ir miris pie krusta par maniem grēkiem un augšāmcēlies?
Jezuītu mūks, priesteris Jānis Meļņikovs, kurš šogad atgriezās no Lielbritānijas un tagad sācis kalpošanu Latvijā, Rīgas arhidiecēzē:
Adventa laikā es ieteiktu tiem, kuriem ir iespējams, izlasīt grāmatu "Tattoos on the Heart: The Power of the Boundless Compassion" by Gregory Boyle (2010). Šī grāmata nav liela un nav par adventu vai Ziemassvētkiem, bet ir pina ar reāliem un aizkustinošiem stāstiņiem par to kā cilvēks var mainīties ja viņš ir piedzīvojis neviltotu mīlestību no kāda, tas ir: iecietību, sapratni, pacietību un vēlēšanos palīdzēt. Vai citiem vārdiem piedzīvo līdzjūtību un žēlsirdību, kur tiek dots, jo tic un cer, ka tas var kāda dzīvi mainīt uz labāku vai atvieglot. Un vai tas nav šī laika adventa un Ziemassvētku stāsts?!
Man šķiet, ka tas ir tas, ko katram vajadzētu piedzīvot un ko vajadzētu piedzīvot pasaulei, lai mēs spētu veidot pasauli un savu personīgo dzīves vietu par labāku un skaistāku, un pāri visam drošāku vietu. To es arī vēlos novēlēt ikvienam, piedzīvot savā dzīvē līdzjūtību, iecietību, izpratni, jo tikai tas var ļaut arī atvērties uz citiem un dot tālāk to, kas ir saņemts tādejādi veidojot labāku pasauli, ar mazo un lielo burtu "p".
Personīgi es esmu to piedzīvojis visdažādākos veidos, bet man šķiet viss iespaidīgākais ir, kas kāds cilvēks, piemēram, veikalā pārdevēja vai pārdevējs, kāds cilvēks kafejnīcā, lai arī pilnīgs svešinieks, vai jebkurā citā ikdienišķā un šķietami ne ar ko īpašu neizceļoties ikdienā, tev pasmaida, pasaka kādu labu vārdu vai palīdz. Tas ir iemesls, kas liek man atgriezties "tajā" kafejnīcā vai skatīties pēc "tā" pārdevēja.
Bet ir arī daudz citi gadījumi, kad, piemēram, slimībā, kāds dakteris ir izrādījis rūpes utt.. Vai - tāda neierastāka pieredze bija svētceļojumā pa Latviju, kad kāda ģimene tevi pieņem, iedod naktsmājas un pabaro, tad tā ir fantastiska sajūt. Tad gribas dot pretī un dot tālāk to pašu.
Tie varbūt pat ir banāli piemēri salīdzinājumā ar to, kas tiek aprakstīts manis minētajā grāmatā, bet man šķiet, ka nevajag jau būt lielai lietai, bet autentiskai.
Attiecībā uz dziesmām, ko noklausīties, es jau vēlētos aicināt izmantot tās iespējas, kuras Rīga un arī citas pilsētas piedāvā. Tā vien šķiet adventa un Ziemassvētku laikā Latvija atmostas un iededz "gaismu" gan burtiskā, gan metaforiskā nozīmē ar dziesmām un mākslu, ar labdarību un domāju, ka nevajadzētu palaist to garām.
Taču viena dziesma ir "O Come, O Come, Emmanuel" (Enya). Vai cita skaista dziesma, ko ieteikt gan varbūt pat ir "apgrēcība" no priestera puses - "Imagine" (by John Lennon). Domāju, ka Parīzes kontekstā šīs dziesma ir ļoti atbilstoša un kaut kādā ziņā, man šķiet, Jēzus cīnījās pret "reliģiozitāciju" - tādu ticību, kas ir birokratizēta, iztukšota no dievišķā un kurā aizmirsts par cilvēcīgo.
Par filmām: es ieteiktu "The Imitation Game"; "Calvary"; "The Theory of Everything", "12 Years a Slave"; "The Best Exotic Marigold Hotel". Tās atkal nav, teiksim tā, ļoti kristīgas, bet par vienkāršām attiecībām un dzīvēm. Manuprāt, šīs filmas parāda cilvēcību un tas ir skaisti.
Taču man nav tā, ka es atgrieztos pie kādas filmas vai grāmatas, kas man būtu kļuvusi dārga es šķiet ņemu vienmēr kaut ko jaunu un izbaudu to, lai jau nākamajā brīdi ņemtu nākamo jauno filmu. :)
Labu šo svētku gaidīšanas laiku.
Priesteris, Valmieras draudzes prāvests priesteris Lauris Malnačs, kurš ir arī Mazsalacas, Alojas, Sedas, Raunas un Rūjienas draudzes prāvests un kalpo Valmieras cietumā, saka:
Katram mums ir kaut kas tāds, kas iepriecina, piepilda emocijas un ļauj kaut ko brīnišķīgu no visa ko radījis Dievs pabaudīt.
Man ļoti patīk kalni. Gan vasarā pastaigā, gan ziemā slēpojot. Šī gada sākumā ar draugiem biju slēpot Austrijā. Viens no draugiem uzlika šo dziesmu - "Atemlos durch die Nacht" (Helene Fischer) un mani tā uzrunāja. Patīkamas atmiņas.
Skaistu ķermeņu ir daudz, bet skaistu dvēseļu maz. Šodien svētdiena - Kunga diena. Atrodiet laiku uzpucēties no iekšpuses!
Un lai katram mājās mirdz svētīts Adventa vainadziņš!
Svētīgu pirmo Adventa svētdienu.
Priesteris Andris Ševels, mariāņu kongregācijas mūks, Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests norāda:
Adventa laika pārdomām es ieteiktu izlasīt Džona Eldredža grāmatu "Mežonīgā sirds" un noskatīties amerikāņu režisora Raina Litlsa mākslas filmu "Forever strong" (2008), krieviski "Неугасающий". Šī ASV mākslas filma stāsta par dēla un tēva sarežģītām attiecībām un arī par draudzību, sportu, sāncensības garu un piedošanu. Riks nodarbojas ar amerikāņu futbolu un viņa treneris, balstoties uz savu dzīves pieredzi, dod viņam padomu: "Nevajag zaudēt laiku uz to, lai dusmoties uz pagātni. Atlaid viņu (piedod tētim), un tu atbrīvosi sevi." Filmas noslēgumā dēls saka tētim: "Man žēl... piedod... piedod par to, ka liku vilties tev un mammai... man žēl, ka es nekļuvu tāds, kādu tu mani gribētu redzēt..." "Dēls, tā nav tikai tava vaina..." sacīja tēvs.
Piedošanas jautājums ir ļoti aktuāls mūsdienās. Man atmiņā ataust stāsts par rekolekcijām, kurās priesteris, kurš tās vadīja, studentiem pirmās dienas vakarā sacīja: "Kad jūs šodien pārnāksiet mājās, apskaujiet un samīļojiet savu tēti un mammu." Nākamajā tikšanās reizē viņš jautāja: "Kurš no jums samīļoja savu mammu?" Apmēram 80 % jauniešu teica, ka viņi to darījuši. Bet uz jautājumu: "Kurš no jums apskāva un samīļoja savu tēti?" pozitīvi atbildēja tikai 30 % jauniešu.
Ja tu nevari paspiest roku savam tēvam vai mammai, nevari tos samīļot, tad tas nozīmē, ka nes sevī apslēptu aizvainojumu, dusmas, nepiedošanu, varbūt pat vaino viņus arī savās neveiksmēs. Šajā sakarā atceros, kā reiz kāds jaunietis man stāstīja: "Priesteri, tas ir savādi, es brīvi varu sarunāties ar dažādiem cilvēkiem: skolotājiem, ārstiem, kaimiņiem, pat policistiem, bet nekad tā pa īstam neesmu runājis ar savu tēti..." Bet kur lai zēns saņem savu vīrieša identitāti un spēku? To viņš nevar iemācīties no citiem zēniem, nedz arī no sievietēm, to var saņem vienīgi no tēva. Dēls un meita neatkarīgi no vecuma vienmēr ilgojas dzirdēt no sava tēva vārdus: "Dēls, Tu esi īsts vīrietis! Es ar Tevi lepojos!" Un meita vēlas dzirdēt: "Cik Tu esi skaista! Tevis dēļ ir vērts cīnīties."
Varbūt šodien arī tavs tēvs, mamma, dēls vai meita gaida šādus vārdus un sarunu. Mēs gaidām un vienlaikus arī baidāmies sastapties viens ar otru, baidāmies cits citam paspiest roku, apskaut, samīļot un parunāt. Ja šīs bailes tomēr ņem virsroku, jāvēršas pie Dieva, lūdzot, lai Viņš palīdz tās pārvarēt.
Piedot ir grūti, bet dzīvot bez piedošanas ir vēl sarežģītāk, jo tā ir kā sevis paša iesodzīšana un atrašanās garīgā tumsā. Piedodot citiem, mēs palīdzam paši sev - atbrīvojam sevi no iekšējā cietuma. Vai gaidāmie Ziemassvētki sniegs mums spēku pārvarēt bailes un atrast laiku ilgi gaidītai sarunai un savstarpējai piedošanai? Atcerēsimies mātes Terēzes no Kalkutas vārdus: "Tik reižu, cik tu uzsmaidi savam brālim un pastiep viņam pretī roku, tik reižu ir Ziemassvētki. Cik reižu tu sniedz cerību cilvēkam, kas piedzīvojis vilšanos, tik reižu ir Ziemassvētki."
Advents ir svarīgs gatavošanās, gaidīšanas un arī cerību laiks. Kamēr cilvēks dzīvo, Dievs var palīdzēt visu mainīt. Novēlu jums rast patiesu mieru un prieku izlīgstot ar saviem līdzcilvēkiem!