Maskas un masku balle
Protams, ka tumšais laiks nomāc, tā tas šajā zemē bijis gadsimtiem, tāpēc senos laikos cilvēki jau kopš Mārtiņiem, kad raža bija novākta, sāka "ballēties" jeb iet ķekatās. Un kulmināciju šis budēļos iešana sasniedza tieši ap saulgriežu laiku. Arī mūsdienās šī lieta nevar būt zaudējusi aktualitāte, un ballīte latviskā stilā ar maskām būs laba ieskaņa svētku laikam. Ja pašiem nav ideju, kā tādu noorganizēt, tad jau svētdien, 21. decembrī, kad būs īstie ziemas saulgrieži Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiks svinēts Bluķa vakars ar kārtīgu maskošanos.
Ja nolemts Bluķa vakaru svinēt mājās, muzeja seno telpu rotāšanas speciāliste un tradīciju zinātāja Māra Kuplā iesaka pirms tam pamācīties kādas dziesmas, bet tā kā latvieši tās izmantojuši tikai kā muzikālu pavadījumu, tad vēl svarīgāk ir iemācīties vai atcerēties rotaļas, kas izklaidēs viesus šajā pasākumā. Saulgriežu galvenā simboliskā jēga ir saules gaidīšana, tāpēc pārsvarā arī dziesmas un spēles ietver šo ideju, un nevienos ziemas svētkos nevarot iztikt bez rotaļas "Vilks un kaza", jo kaza simbolizē gaismu un sauli, bet vilks tumsu. Turklāt šīs rotaļas izsenis bijis viens no veidiem kā jaunajiem labāk iepazīties, "salauzt ledu" un satuvināties, jo nereti tie, kas saskatījušies Ziemassvētkos, nākamajā rudenī dzēruši kāzas. Kāpēc, lai mūsdienās būtu citādi?
Telpu dekorēšana
Kā jau minēts, viss šajos svētkos saistās ar saules gaidīšanu, tāpēc arī rotājumi tiek gatavoti apaļi, bet pats galvenais un droši vien arī viszināmākais rotājums ir puzuris. Nevajadzētu gan aloties un domāt, ka tas ir vienveidīgs rotājums, jo puzuriem ir ļoti daudz veidu, skaidro Māra Kuplā.
Tradicionālais un vienkāršākais puzuris ir kartupelis, kurā sasprausti vai nu salmi, vai niedres, izmantot varot arī kaltētus ziedus vai smilgas. Puzurī gan neesot jāliek daudz dažādu augu kā Jāņu vainagā vai pušķī, tāpēc tradicionāli tas sastāvot no trim līdz četrām dažādām sastāvdaļām. Māra Kuplā arī stāsta, ka kādreiz viņas vecmāmiņa kartupeļus puzuriem speciāli atlikusi jau ilgāku laiku pirms svētkiem – tie bijuši zaļie un ēšanai nederīgie tupeņi, kas savukārt rotājumiem tie ir pašā laikā, jo zaļā krāsa tikai izdaiļo un padara košāku.
Protams, ja abas rokas nav kreisās, var mēģināt uztaisīt arī tradicionālo puzuri, kas atgādina lukturīti - no 12 stiebriņiem, kas savērti uz viena, nepārgriezta diega. 12 stiebri simbolizē 12 mēnešus gadā. Māra Kuplā pastāstīja, ka, ja domāts izveidot lielāku puzuru un tajā ielikt vēl mazo, nevajag aizsiet lielo uzreiz ciet, bet atstāt stūrīti vāļā un tad būs viegli mazo puzurīti tajā "iemānīt" iekšā, nesalaužot trauslos stiebrus. Attiecībai lielajiem puzuriem pret mazākajiem tradicionāli jābūt 1: 2.
Senos laikos puzurus, kā jau saules zīmes, kāra pie grieztiem, bet ne jau visur, kur pagadās, bet gan istabas viducī un katrā stūrī pa vienam, bet tad tos krusteniski savienoja ar vijām. Arī tās pakarināja visai augstu, lai netraucē budēļiem iet rotaļās un dejot. Vijas var pagatavot, vienkārši uz gara diega verot īsus salmu vai niedru stiebrus pamīšus ar ozolzīļu cepurītēm. Tām gan jābūt vai nu zaļām vai arī jau sakaltušās jāpamērcē ūdenī kādu brīdi, lai tās nesaplīstu, kad mēģina izdurt caurumu.
Ēdieni
Latviešiem neesot bijis raksturīgi jau ilgi pirms ziemassvētkiem sākt gatavot kādu tradicionālu ēdienu, kā piemēram, angļiem, kas tradicionālo pudiņu taisa jau labu laiku pirms svētkiem. Viss, kas celts galdā, bijis svaigs un smaržīgs, tomēr, pirms tam, protams, šis tas bijis jāsagatavo. Piemēram, žāvētā gaļa pīrāgiem tapusi jau rudenī, tāpat arī tauku "krikumiņi", ko likt pie grūbu putras pagatavoti iepriekš, stāsta Māra Kuplā.
Savukārt svētkos visam, ko lika uz galda, bija jābūt pēc iespējas apaļā formā, lai pievilinātu un simbolizētu tik ļoti gaidīto saulīti. Tāpēc viens no iecienītākajiem ēdieniem bijis sklandrausis jeb "žoga rausis", kā to dēvējot kurzemnieki, ar zeltaini oranžo viduci. Sklandrauša recepte.
Zīlēšana
Ziemassvētki ir saules gaidīšanas un jauna gada sākums, tādēļ loģiski, ka daudzi grib tam sagatavoties un uzzināt, kas gaidāms. Viens no veidiem ir arī zīlēšana, ko, iespējams, ir vērts atsaukt atmiņā un izmēģināt tieši saulgriežos – 21. decembrī. Tomēr, ne vienmēr šī zīlēšana bijusi ļoti nopietna, stāsta seno paražu zinātāja. Viena no šādām zīlēšanas " rotaļām" ikvienam no mums zināma, tomēr ne visi iedomājas, ka tā nākusi no seniem laikiem – tā ir "pudeles griešana", ko atceramies vēl no skolas klases vakariem. Tiešām, tā jau izsenis latvieši mēģinājuši gan savu izredzēto noskaidrot, gan kādus jautājumus uzdot un vēl citādi "amzierēties".
Protams, nevajadzētu aizmirst arī par laimes liešanu, izmantojot vai nu svinu vai vasku.
Vel viens ticējums, kas varētu noderēt zīlēšanai arī mūsdienās, īpaši pilsētā varētu būt šāds. Svētku vakarā jāiet pie kaimiņa durvīm klausīties. Ja pirmo dzird "Jā!" — būs lielas pārmaiņas, ja "Nē!" — nekas liels nākamajā gadā nav gaidāms. Vēl cits ticējums vēsta, ka Ziemassvētku vakarā nākotni zīlē, kurpi ar kāju uz durvīm sviežot, ja tā krīt ar purnu uz durvju pusi, sviedējs no tās mājas nākamā gadā aizies.
