Līdz ar karstvīna aromāta virmošanu mājokļos, iedegtu otrās sveces liesmiņu vainagos un sirdī ielijušu mieru klusi ir pienākusi jau Otrā advente. Turpinot mūsu sarunu sēriju ar iedvesmojošām sievietēm par šo tik īpašo gaidīšanas laiku, savās adventes sajūtās un Ziemassvētku atmiņās dalās finansiste un grāmatas "Dzīves garša" autore Ilze Jurkāne.
Kā atklāj Ilze, viņas ikdienā adventes laiks vienmēr ir bijis īpaši nozīmīgs gada posms, kas, neraugoties uz iekšējo dilemmu – pagūt visu, kas gada nogalē palicis nepadarīts, vai tomēr ļauties iekšējam mieram un gaidīšanas priekam – tiek no sirds izbaudīts.
"Advente patiesībā ir ļoti nozīmīgs laiks, jo Ziemassvētkiem taču ir jāsagatavojas. Jēzus bērniņš ir jāsagaida, jānoslēdz arī rēķini ar sevi pašu. Savā ziņā vērtēju to arī kā uzdevumu – mums visiem jācenšas rast veidu, kā sabalansēt ikdienas darba pienākumus ar brīnuma gaidām, gatavošanos svētkiem un arī palīdzēšanu līdzcilvēkiem. Šai pirmssvētku steigā ir jāiemācās nepazaudēt sevi, nepazaudēt to īpašo adventes laika sajūtu un tā patiesās vērtības," uzskata Ilze.
"Kārlim Skalbem ir burvīgs dzejolis "Ziemassvētku roze". Tā pirmās rindas iesākas ar vārdiem "Meklētāja ceļš ir galā…" Manuprāt, tās teicami raksturo šī laika noskaņu, jo mēs patiešām ejam, skrienam, steidzamies pa dzīvi, līdz Ziemassvētkos esam spiesti kaut uz mirkli apstāties, palūkoties apkārt. Un tad meklēšana ir galā, varam ļauties svētku priekam un apjaust – Ziemassvētku sajūta ir mūs atradusi."
Kā atzīst Ilze, šai laikā ir īpaši vērtīgi atcerēties, ka, kā to skaidro mācītājs Juris Rubenis, mēs katrs esam apveltīti ar "Dieva DNS" un tāpēc katrā ir dievišķais, un vienlaikus esam arī tik līdzīgi un viens otram nepieciešami: "Mūs visus taču ir radījis Dievs, un mēs visi esam savā starpa vienoti. To noteikti nedrīkst aizmirst – ne adventes laikā, ne, pārējiem gada mēnešiem ritot."
Ar adventes un Ziemassvētku laiku Ilzei saistās arī atmiņas, ko veido agrā bērnībā piedzīvoti un tomēr joprojām neaizmirstami notikumi.
"Atminos, ka Ziemassvētku vakarā tēvs bija aizgājis pie mūsu latviešu draugiem, lai apmainītos ar dāvanām. Un tieši tai mirklī, kad viņš bija prom, pie mums atnāca Ziemassvētku vecītis. Es tā baudīju šo brīnumu un Ziemassvētku vecīša ciemošanos pie mums, bet ļoti sāpēja sirds, ka arī tētis to nepiedzīvo. Man bija tik žēl, ka viņš nav bijis līdzās, nav redzējis un sajutis šo maģiju, to vienkārši nokavējot!" smaida Ilze.
Tiesa, ar svētku laiku asociējas arī skumjāki mirkļi, ko Ilzes ģimene piedzīvojusi trimdas dēļ: "Kad man bija aptuveni seši gadi, mamma lasīja pasaku par ģimeni, kas Ziemassvētkus svin Sibīrijā. Viņiem nebija nekā – uz galda vien svecīte, viens čiekuriņš… Es par to tik ļoti pārdzīvoju! Atceros, kā man bira asaras. Jo tas ļoti spēcīgi asociējās ar apziņu, ka arī mums Latvijā ir palikuši tuvinieki, kam iet ļoti smagi, un tai laikā cilvēki joprojām dzīvoja arī izsūtījumā Sibīrijā.
Dažiem vecāki par notikumiem Latvijā neko daudz nestāstīja, taču mūsu ģimenē, iespējams, tika pat atklāts pārāk daudz. Vecāki ļoti pārdzīvoja būšanu trimdā, esot šķirtiem no savas zemes, tāpēc centās mūsos pēc iespējas vairāk ieaudzināt šo patriotisma garu.
Tādēļ svētku laiks man reizēm asociējās arī dalītām jūtām un tādu kā smagumu – kā bērns apzinājos, ka esam prom no dzimtās zemes, viens no maniem vectēviem bija nošauts, bet otrs – mira Sibīrijā. It kā mums bija viss, kas nepieciešams, un tomēr līdzi nāca arī savas sāpes un skumjas," atminas Ilze.
