Mazais vēl nemāk runāt, bet telefonu jau prasa. Kas jāzina vecākiem?

Par vismazākajiem

Telefons tikai izņēmuma situācijās

"Pateicoties cūciņai Pepai, teletūbijiem un citiem laikmeta varoņiem, ar ko mazais bija aizrāvies, es pēc pārnākšanas no darba varēju pagatavot vakariņas un nedaudz atpūsties. Bet tagad telefona dēļ mums mājās ir nemitīgi skandāli," – tamlīdzīgus stāstus šodien bieži dzird no vecākiem, kuriem viedierīces uz pusslodzi mēdz kalpot arī kā aukles. Tās novērš bērna uzmanību, iekams tētis vai mamma tiek galā ar neatliekamiem pienākumiem mājās. Par sekām maksāsim vēlāk. Neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa uzsver, ka no bērna attīstības viedokļa tas ir mūsdienu vecāku lielākais izaicinājums – audzināt bērnu tā, lai līdz 3 gadu vecumam viedierīces viņam netiktu ierādītas. "Šajā vecumā paskatīties kādu multenīti telefonā varētu tikai izņēmuma situācijās. Piemēram, ja ir piespiedu dīkstāve, gaidāms garāks pārlidojums ar lidmašīnu, kādu laiku jāuzturas slimnīcā vai nepieciešams veikt medicīnisku manipulāciju. Tādā veidā var novērst uzmanību, lai ārsts pagūtu paveikt savu darbu un bērnam procedūru būtu vieglāk pārciest," skaidro neiroloģe. Agrīna pierašana pie filmiņām viedierīču ekrānos bērnam nozīmē pārlieku aktīvu vizuālo stimulāciju. Attēls nemitīgi ņirb gar acīm, grūti koncentrēt uzmanību. Mazais pie tā pierod, viņam tas arī šķiet gana saistoši, tāpēc multenīte telefonā veikli izkonkurē citas radošas aktivitātes, kas daudz vairāk nāktu par labu bērna attīstībai. Spēlēties, darboties, likt puzles, no klucīšiem veidot piramīdas, būvēt namiņus vairs nešķiet tik saistoši, jo tas tiek asociēts ar zināmu piepūli, kas liek nodarbināt vēl citas maņas.

Traucē valodas attīstībai

Kaut arī viedierīcēm bieži tiek piedēvētas izglītojošas funkcijas, bērni līdz divu gadu vecumam vairāk mācās no tiešas komunikācijas dzīvē nevis no virtuāliem video. Ja agrīnā bērnībā tiek dota viedierīču visatļautība, iznākums var būt valodas attīstības traucējumi, kam vēlāk, uzsākot skolas gaitas, seko rakstīšanas un lasīšanas traucējumi. Telefona ekrāna glāstīšana nav alternatīva nodarbēm, kas aktivizē sīko motoriku, liek strādāt ar pirkstiem. "Tāpat bērns nevar iemācīties runāt, ja viņam nelasa pasakas, ja ar viņu nesarunājas. Valodas attīstība ir saistīta tikai un vienīgi ar dzīvas valodas lietošanu, bet vārdu krājumu bērns var paplašināt, tikai klausoties dzīvā tekstā. Ja agrāk teicām – nedodiet saldumus bērniem līdz trīs gadu vecumam, tad tagad šo pašu ieteikumu var attiecināt uz mobilajiem telefoniem. Sliktākais, ko vecāki var nodarīt savam bērnam – nolikt priekšā mobilo telefonu un ieslēgt multeni, lai pa šo laiku mazo varētu pabarot. Tas šodien jau ir pierādīts, ka aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids un telefonu atkarība ir trīs kaitīgas lietas, kas viena ar otru iet roku rokā," saka neiroloģe.

Pašiem savi noteikumi! Atkāpties nedrīkst arī vecāki

Pilnībā izvairīties no tā, ka bērns lietos viedierīces, šodien nav ne iespējams, ne arī nepieciešams. Taču kopīgiem spēkiem jāizkopj to lietošanas paradumi. Jaunu aplikāciju vai spēli vecāki var izmēģināt kopā ar bērnu, var kopā skatīties filmas un pēc tam pārrunāt redzēto. "Lai notiek dzīvā komunikācija! Tāpat varam viens ar otru sazināties Whatsapp, pārsūtīt jokus – telefons piedāvā arī daudz labu un vērtīgu iespēju. Tikai nemitīgi jātur roka uz pulsa, neļaujot viedierīcei aizēnot savstarpējo komunikāciju ikdienā," iesaka neiroloģe. Otrs ieteikums: pirms dodiet telefonu bērnam, formulējiet tā lietošanas nosacījumus. Ja vienojaties par 20 minūtēm, ko atļauts pavadīt, sērfojot internetā vai spēlējot spēlīti, tad šis nosacījums jāievēro arī vecākiem pat tad, ja pēkšņi uzrodas svarīga nodarbe un būtu izdevīgi bērna uzmanību novērst vēl uz kādu laiku. "Noteikumi ir efektīvi, ja tos ievēro abas puses. Uzskatu, ka tā ir mūsdienu pārprastā demokrātija – domāt, ka mazs bērns pats drīkst izlemt un izvēlēties, kā pavadīt brīvo laiku. Tas nav gluži pareizi, jo kā gan bērns var zināt, vai tas, ko piedāvājat, nāks viņam par labu?"

Par skolniekiem

Grūtāk saprasties ar vienaudžiem

"Tā dēvētās ekrānu paaudzes bērniem daudz biežāk tiek konstatēti ne tikai valodas attīstības, bet arī autiskā spektra un uzvedības traucējumi. Ir grūtības komunicēt ar vienaudžiem, atpazīt emocijas, novērojamas miega problēmas, atmiņas pasliktināšanās," stāsta Baiba Norīte-Lapsiņa. "Iemācīties atpazīt emocijas nevar citādi, kā tikai komunicējot ar saviem līdzcilvēkiem. Bērns, kurš mācēs emocijas atpazīt, zinās, kā pareizi uz tām reaģēt. Ja šo prasmju nav, ja viņš nespēj adekvāti reaģēt uz vienaudžu kustību, emociju signāliem, uz grimasēm, tas rada dažādas konfliktsituācijas."

Visbiežāk pie bērnu neirologa pacienti nonāk ar sūdzībām par fiziska rakstura simptomiem, galvassāpēm. Vecāki sūdzas par bērna hiperaktivitāti, grūtībām koncentrēties, bet tikai iedziļinoties un analizējot situāciju sīkāk, tiek atklāts, ka bērns pārāk daudz laika pavada telefonā. Turklāt – jo agrīnākā vecumā mazais pie planšetes un telefona pieradis, jo smagāki mēdz būt traucējumi. Skolas vecuma bērniem šobrīd raksturīga problēma ir mazs vārdu krājums, grūtības atstāstīt dzirdēto vai lasīto tekstu. Lai tas nenotiktu, neiroloģe iesaka vismaz 15 minūtes dienā veltīt bērnam absolūti nedalītu uzmanību, lai pārrunātu, kā šodien katram ir klājies. Arī vecākiem nevajag izlikties perfektiem. Drīkst atzīties, ka diena nav gluži izdevusies, jo tādā veidā bērns iemācas ne vien atpazīt emocijas, bet atstāstīt notikumus.

Par pusaudžiem

Mācīt sociālo tīklu kultūru

Pusaudžu vecumā bērns visbiežāk jau ir patstāvīgs un pats kontrolē laiku, ko velta viedierīcēm. Tad vecāki var palīdzēt, skaidrojot sociālo tīklu lietošanas kultūru, izstāstot, kas ir mobings jeb psiholoģiskā ietekmēšana, un kā no tās izvairīties. Ētikas zelta likumu – nedari citiem to, ko tu negribētu, lai tev dara citi – jāielāgo katram sociālo tīklu lietotājam. "Pieredze diemžēl rāda, ka par mobingu sociālajos tīklos vecāki uzzina tikai tad, kad bērnam jau parādījušās depresijas iezīmes, viņš slimo, sūdzas par vēdersāpēm, galvassāpēm, neapmeklē skolu un ir jākonsultējas ar ārstu. Tad atklājas, ka šo simptomu iemesls ir emocionāli traucējumi un komunikācijas prasmju trūkums," uzsver bērnu neiroloģe. Līdz šim gan neviens nav izpētījis, cik ilgi dienā atļauts pavadīt laiku viedierīcēs, lai tas nebūtu uzskatāms par kaitīgu paradumu. "Pirms 10 gadiem uzskatīja, ka šo laiku var aprēķināt pēc formulas "bērna vecums x 3 minūtes", tātad 10 gadu vecumā internetu drīkstētu lietot 30 minūtes dienā. Šodien, kad arī mācību process paģērē viedierīču lietošanu, ar šo laiku varētu nepietikt. Es teiktu, ka bērniem līdz 5 gadu vecumam no viedierīču lietošanas maksimāli jāatturas, 6-8 gadu vecumā tā varētu būt 1–2 stundas dienā, sākumskolā 2–3 stundas dienā, bet pusaudžu vecumā vēl mazliet ilgāk. Savukārt vecākiem vēlos atgādināt, ka nav jēgas bērnam teorētiski skaidrot, cik kaitīgi ir visu laiku "sēdēt" telefonā, ja viņš redz, ka tieši to dara tētis un mamma. Bērni mācās no reāliem piemēriem, ko viņi dzīvē redz, nevis no tā, ko viņiem saka."

Aizliegums panāks tikai pretēju efektu. Rīkojies gudrāk!