Elitas plaušu vēža neatklātā mīkla

Tas notika 2017. gada jūnija vidū, kad Elitai parādījās neliels "krekšķis" un drīz pēc tam arī cēlās temperatūra. Pirmā doma bija, ka tā ir vienkārši apsaldēšanās, jo pavasarī arī pašam Vilnim bija līdzīgs klepus, vairāk atgādinot alerģisko klepu. Ģimenes ārsts izrakstīja antibiotikas, bet temperatūra tomēr nesamazinājās pat pēc 7-10 dienām. Tika veiktas analīzes, kas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, C reaktīvais olbaltums (CRO) bija 104. Arī temperatūra turējās paaugstināta, un ārste nosūtīja uz plaušu rentgenu. Pēc rentgena radās pirmās aizdomas par sabiezējumu/pneimoniju un tika saņemts ieteikums veikt datortomogrāfiju. Temperatūra neatkāpās, un Elitas pašsajūta neuzlabojās, tāpēc ārste nosūtīja Viļņa sievu uz Stradiņa slimnīcas plaušu nodaļu. Vēl pirms tam izdevās veikt datortomogrāfiju, kas apstiprināja aizdomas par ļaundabīgu veidojumu plaušās un metastāzēm citos orgānos un kaulos.

Slimnīcā veica bronhoskopiju un citoloģisko izmeklēšanu, kas apstiprināja ļauno diagnozi – zemu diferencēts plaušu vēzis 4. stadijā ar metastāzēm. Stradiņa slimnīcas ārstu konsīlijs ar onkologu piedalīšanos secināja, ka ne operāciju, ne starošanu nevar veikt, atlika tikai ķīmijas terapija. Elita paspēja iziet pirmo ķīmijas terapijas kursu, bet uz otro, kas bija paredzēts 7. septembrī, viņa ierasties slimnīcā vairs nespēja. Elita pēdējās mūža dienas aizvadīja gultas režīmā ar paliatīvo ārstēšanu mājas apstākļos. 15. septembra vakarā, trīs dienas pirms savas vārdadienas, Elita devās mūžībā. Bet apglabāja Vilnis viņu savā dzimumdienā.

Kopš tā atklāšanas, vēzim pietika ar trim mēnešiem, lai pilnībā uzveiktu Elitu. Uztraukums bija jau uzreiz pēc pirmā rentgena izmeklējuma, arī analīzēs bija ļoti augsts CRO un temperatūra turējās starp 37 un 38 grādiem, kas ir "plaušinieku temperatūra". Pēc otrā izmeklējuma satraukums turpināja palielināties, bet vēl bija cerības, ka Elita izķepurosies, jo viņa bija cīnītāja. Savukārt pēc trešā izmeklējuma jau bija visai skaidrs, ka izveseļoties vairs neizdosies un atlika cīņa.

Elitas plaušu vēža rašanās cēloni nevarēja noteikt. Plaušu vēzi sabiedrībā nereti mēdz saukt par "smēķētāju vēzi", bet ne Elita, ne Vilnis, ne arī līdzās esošie cilvēki nebija smēķētāji. Arī ģimenes ārste nespēja izskaidrot radušos situāciju, jo Elita regulāri gāja uz dažādām veselības pārbaudēm un rūpīgi sekoja līdzi savas veselības stāvoklim. Slimošanas periodā Elita savas izjūtas vairāk turēja pie sevis, bet varēja just viņas bailes un Elita ļoti vēlējās, lai Vilnis vienmēr ir tuvumā. Visnozīmīgākās izmaiņas notika pēc ķīmijas terapijas kursa, kad Elita ļoti pārvērtās gan ārēji, gan iekšēji. Viņa vairs nelaida tuvumā arī savu iemīļoto sunīti Billi, visdrīzāk, lai pasargātu viņu no iespējamās šķiršanās sāpēm. Bille savu saimnieci ir pārdzīvojusi un turpina dzīvot kopā ar Elitas dzīvesbiedru.

Vilnis uzsver, ka ļoti vērtīgu ieteikumu sniedza Stradiņa slimnīcas daktere Līga Ciekure – pēc iespējas pilnvērtīgāk kopā izmantot atlikušo laiku. Radinieki līdz sievas nonākšanai slimnīcā vēl cerēja, ka tā ir slimība, kuru ir iespējams izārstēt. Tomēr, laikam ritot, visi radinieki – māte, māsa ar vīru un māsas bērni – arvien vairāk saliedējās, lai palīdzētu Elitai, un attiecības kļuva vēl sirsnīgākas. Jāuzsver, ka Elitai jau kopš bērnības bija pārvietošanās grūtības, kā arī dzīves gaitā gūtas traumas, tomēr mūsdienu tehnoloģijas un internets to visai labi kompensēja. Ilgu laiku abi kopā strādājām bibliotēkā, bet, sākoties pārmaiņu laikiem, par iztikas pelnītāju kļuva Vilnis, bet Elita vairāk atbildēja par mājsaimniecību. Elitas slimībai progresējot, Viļņa uzņēmuma vadība bija ļoti saprotoša un atļāva viņam pēc iespējas vairāk būt kopā ar Elitu, jo slimības gaitā vajadzēja arvien vairāk palīdzēt un atbalstīt sievu.

Vilnis uzsver, ka ārstes padomu iesaka ņemt vērā ikvienam, kam gadās būt kopā ar plaušu vēža slimnieku. Izmantot atvēlēto laiku kopā visos iespējamos veidos. Rast iespēju pabūt pēc iespējas ilgāk kopā, meklēt iespējas ātrāk veikt nepieciešamos medicīniskos izmeklējumus un ārstnieciskās procedūras, jo katrs mirklis ir svarīgs un var atvieglot slimnieka ikdienu. Jācenšas to darīt iejūtīgi, atceroties, ka tā visbiežāk būs cīņa, ko nāksies zaudēt.

Vilnis atzīst, ka informatīvā ziņā joprojām ir novērojami trūkumi. Pietrūkst vienkāršu skaidrojumu par to, ko nozīmē staru un ķīmijas terapija, kā šie ārstēšanās veidi izpaužas, kādas ir blaknes un kā ir jārīkojas, lai tās ātrāk pārvarētu. Tāpat trūkst skaidrojošas informācijas par plaušu vēža sākotnējiem simptomiem. Uzskats par to, ka plaušu vēzis ir "smēķētāju slimība", arī ir visai maldinošs.

Vilnis uzsver, ka lielāks valsts atbalsts būtu nepieciešams jauno plaušu vēža zāļu un terapijas metožu ieviešanā, jo visbiežāk, pēc slimības atklāšanas, vairs nav palicis daudz laika, lai cilvēku izārstētu vai spētu uzlabot viņa dzīves kvalitāti, – tad parasti sākas "skriešanās ar laiku".

Latvijā beidzot būtu jāievieš plaušu vēža skrīnings. Citur pasaulē to jau dara. Latvijā parasti plaušu vēzi atklāj 3. vai 4. stadijā, kad laika un iespēju izārstēt gandrīz vairs nav.

Nepieciešams nodrošināt "zaļo koridoru" visu slimības periodu, kā arī tās atkārtojuma brīžos. Ļoti svarīga ir profesionālu un iejūtīgu ārstu un medmāsu palīdzība, arī psihologu atbalsta pieejamība. Turklāt tiem jābūt pieejamiem neatkarīgi no pašu slimnieku vēlmes, jo slimnieki un to tuvinieki ļoti bieži nemaz nevar šajā situācijā adekvāti novērtēt paši savas spējas.

Elita kopā ar savu sunīti Billi.

Vilnis ar Elitu 2006. gadā Sidnejā.

Plaušu vēzis ir ļaundabīgu audzēju grupa, kas attīstās no plaušu un bronhu šūnām un ir Nr.1. "slepkava" onkoloģisko slimību vidū. Plaušu vēža rašanās šūnu līmenī nav pilnīgi izprasta, un tā savlaicīgu diagnostiku apgrūtina fakts, ka slimniekiem nav ne specifisku sūdzību, ne konkrētu pazīmju, kamēr vēzis nav jau attīstījies un sasniedzis vēlāku stadiju. Tāpēc tieši plaušu vēža atklāšanai kritiski svarīga ir savlaicīga diagnostika, valsts profilaktiskās programmas, inovatīvo zāļu pieejamība un personalizētās medicīnas attīstīšana.