Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās vērtība.
Uzticēšanās idejām


Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Astotais un devītais stāsti veltīti divām it kā pretējām (bet vai tik ļoti?) pasaulēm – austrumu un rietumu pasaules uztverei, uzticēšanās līmeņiem un idejām, kurās sakņojas uzticēšanās .

Aleksejs Levinsons

Sociologs Aleksejs Levinsons ir viens no Krievijā spēcīgākās sabiedriskās domas izpētes organizācijas – “Levadas centra” – pētniekiem, Krievijas Ekonomikas augstskolas profesors, laikraksta “Vedomosti” un žurnāla “Neaizskaramie krājumi” pastāvīgs autors.

A. Levinsons ir beidzis M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāti. 1966. gadā viņš kļuva par vienu no Sociālo pētījumu institūta pētniekiem, strādāja sociologa Jurija Levadas vadībā. 1970. gadu sākumā institūts tika pakļauts tīrīšanai, taču tā kolektīva kodols saglabājās un turpināja uzturēt attiecības. 1987. gadā J. Levada kopā ar kolēģiem, tostarp arī A. Levinsonu, sāka strādāt PSRS pirmajā sabiedriskās domas izpētes centrā, vēlāk tā kolektīvs dibināja “Levadas centru”. A. Levinsons ir piedalījies vairākos postpadomju sabiedrības pētījumos – kā sociologs un analītiķis viņš ir pētījis tādas tēmas kā kalnraču streiki, ārpusreglamenta attiecības armijā (“ģedovščina”), seksuālo normu transformācija u. c. Daudz uzmanības viņš veltījis politiskiem jautājumiem prezidentu B. Jeļcina un V. Putina laikos.

Pētot gan Krieviju, gan rietumus, rosinām padomāt, kādām idejām būtu vērts uzticēties Latvijā, kuras varētu aizraut ļaudis vēlēšanās un tautas balsojumos, kuras spētu sniegt ko vairāk par sekošanu mainīgajam sabiedrības vairākuma noskaņojumam.

Ir daudz dzirdēts par Eiropas universālo ideju norietu, mazāk – par to, kas spētu nākt to vietā. “Esam ideju krīzē: jaunu ideju vienkārši nav,” saka viens no Krievijas vadošajiem sociologiem Aleksejs Levinsons. Šā brīža norisēs Krievijā viņš saskata četrus gadus valdošā naratīva norietu – tā sauktā Krimas kampaņa un antirietumnieciskā retorika sevi ir izsmēlusi, tā vietā šobrīd top kāds jauns stāsts, par kuru pagaidām varam vien spekulēt.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Ideju krīzē

Mūsu pirmajā telefonsarunā par uzticēšanās tēmu jūs minējāt, ka nesenajā pasaules futbola čempionātā krievi esot sevī atklājuši ko jaunu, ieraudzījuši sevi ar jaunām acīm. Ko tad viņi ieraudzīja?

Čempionātam, nenoliedzami, bija svarīga loma, taču vēlāk nāca Krievijas pensiju reforma, kas nozīmīgi izmainīja situāciju un sabiedrības attieksmi. Jāsaprot, ka 2014. gada martā sākās jauna, ļoti zīmīga ēra Krievijas jaunāko laiku vēsturē. Krievija šo četru gadu laikā ir dzīvojusi zināmā blokādē un kļuvusi par tādu kā atstumto – tas ir skats uz mums no ārpuses. No iekšpuses skats ir pavisam citāds, jo iedzīvotāji redz valsti, kas atkal kļuvusi varena (veļikaja djeržava), bet tas, ka mūsu ienaidnieki mūs apvaino un cenšas ieriebt, pierāda tikai un vienīgi to, ka mums ir taisnība un ka tie patiešām ir mūsu ienaidnieki. Šī sajūta – “visa pasaule pret mums, Krieviju” – ir noturējusies apbrīnojami ilgi, daudzas valstis tam ir gājušas cauri, bet mūsu gadījumā tie bija veseli četri gadi.

Tad tagad tas ir noslēdzies?

Jā, lai arī pēdas ir palikušas, tostarp tādas, kas paliks uz ilgu laiku, tās mantos nākamās paaudzes. Jau šā gada pavasarī mēs sabiedrībā fiksējām zināmu nogurumu no šīs situācijas, lai gan Vladimira Putina reitings un atbalsts Krimas pievienošanai nemazinājās. Un, lūk, futbola čempionāta efekts nāca ar daudziem negaidītiem pārsteigumiem. Pirmkārt, Krievijas iedzīvotāji nedomāja, ka pie tik negatīvas attieksmes no ārvalstīm tomēr atbrauks tik daudz viesu. Tas bija patīkams pārsteigums. Otrkārt, pilsētās, kur notika čempionāta spēles, nebija jūtama konfrontācijas gaisotne, tieši pretēji – ap šiem sporta notikumiem drīzāk virmoja viesmīlības gaisotne. Esmu no daudziem dzirdējis viedokli, ka Krievijas cilvēkiem izdevās pārsteigt pašiem sevi. Tas savā ziņā ļāva veiksmīgi, pozitīvā ceļā atbrīvoties no spriedzes, kas četru gadu laikā bija krājusies. Jāuzsver, ka izteikti negatīvā sabiedrības attieksme pret ASV un Eiropu pēc čempionāta kopumā uzlabojās.

“Levadas centra” izdotā žurnāla “Sabiedriskās domas vēstnesis” (“Вестник общественного мнения”) publikācijās norādīts, ka ir noslēdzies posms, kurā Krievija izcēla ārējo ienaidnieku nodarījumus, zināmā mērā mazinot iekšējo spriedzi.

Krievijas iedzīvotāji nebūt nebija aizvēruši acis uz negācijām, problēmām viņu ikdienā. Jautājums ir par to, kā uz to reaģēt. Te gan ārējā ienaidnieka tēls zināmā mērā palīdz pārdzīvot grūtības kā kaut ko neizbēgamu. Tas nenozīmē, ka, mazinoties ārējā ienaidnieka šķietamai vai reālai ietekmei, cilvēki pēkšņi apzinātos savas ikdienas problēmas.

Krievijā šogad notika prezidenta vēlēšanas, kas visus nomierināja, jo līdz tam valdošā vara diezgan jūtami nervozēja par vēlēšanu iznākumu, taču sabiedrībā nekāda uztraukuma nebija, jo zināja, kurš tiks ievēlēts. Vēlēšanas pagāja, un jebkādas spekulācijas zuda. Tas būs Putins. Visi nomierinājās, un līdz ar to noslēdzās arī saspringtā sabiedrības viedokļu mobilizācija Krimas periodā. Likās, tagad mūs sagaida tāda visai rutinēta ikdiena – negaida nekas pārāk labs, taču arī nekas izteikti slikts. Daudzus tas apmierina. Un šajā atslābumā pēkšņi nāk pensiju reforma, kas paredz pensijas vecuma palielināšanu. Tas radīja izteikti asu un plašu pretreakciju. Jūlijā mēs fiksējām ap 37% respondentu, kuri būtu gatavi iziet ielās, protesta demonstrācijās, kas Krievijai ir ļoti daudz. Augustā tie bija jau 53%, kas ir tik milzīgs skaits, ka es pat lūdzu kolēģus pārliecināties, vai datos nav tehniskas kļūmes. Viss izrādījās korekti. Tas, protams, nenozīmē, ka visi šie ļaudis jau grasītos iet ielās. Runa ir par to, ka viņi tā apgalvo, tas liecina par noskaņojumu. Vērtējot Putina reitingu šajā laikā, var secināt, ka cilvēki kādu laiku cerēja, ka prezidents tautu aizstāvēs, nostāsies pret reformu, to apturēs. Tā nenotika – Vladimirs Putins ar savu reakciju vilcinājās, apzinoties, ka uz spēles ir likts ļoti daudz – viņa attiecības ar lielu Krievijas cilvēku daļu. Reforma tika mazliet mīkstināta, bet ne apturēta. Šobrīd sabiedrībā ir jūtama vilšanās, kas pamatā attiecas uz valdību, tas ir skāris arī prezidentu, kurš nekļuva par tautas aizstāvi.

Droši vien jāņem vērā milzīgās cerības un uzticēšanās kredīts, kas Putina gadījumā pēdējo četru gadu laikā svārstās starp 50% un 60% un ir krities tikai pēdējo mēnešu laikā. Šķiet, vairāk Krievijā uzticas vēl vienīgi armijai.

Jā, armija un militarizācijas ideja pēdējo gadu laikā ir ļoti augusi, šis ir dzīvotspējīgs virziens, kas bauda uzticību. Armijai izdevies panākt, ka tai pastāvīgi tiek pievērsta uzmanība, ka tai atvēl resursus, un tās iesaiste karadarbībā dažādās pasaules malās šo nozīmīgumu stiprina. Armijas loma ir Krievijas varenības sargāšanā, tai ir simboliska nozīme, jo par kādu patiešām lielu karu šobrīd neviens nedomā.

Ja jau šis četru gadu periods “viņi pret mums” ir beidzies, kas būs nākamā lielā ideja, kam būtu gatavi noticēt un sekot Krievijas cilvēki?

Nopietns, liels jautājums. Man šķiet, šim nākamajam periodam vēl nav sava skaidra apzīmējuma vai marķējuma. Domāju, ka šāda lielā ideja šobrīd tiek meklēta visdažādākajos līmeņos – attiecībās ar ASV un Eiropu, ar citiem mūsu kaimiņiem. Tas lielā mērā būs atkarīgs no Putina administrācijas, kas vienmēr meklē un arī atrod kādu īpašu tēmu, ar kuru Krievija kādu laiku dzīvo. Tam būtu jāizskaidro Krievijas ārpolitika, iekšējie procesi, vienlaikus jāsniedz atbildes uz ļoti dažādiem jautājumiem.

Jūsu intervijā ar ungāru sociologu Palu Tamašu, runājot par pēckara laiku, izskan doma, ka ir īpaši iespēju brīži – window of opportunity – un ka Gorbačovs ar savu perestroiku nokavēja kādus 20 gadus, jo īstais brīdis pārmaiņām Krievijā bija piecdesmito gadu nogalē un sešdesmito sākumā. Vai šobrīd arī nav šāds window of opportunity?

Pirmkārt, tā ir Tamaša kunga ideja, un, otrkārt, es laikam neņemtos salīdzināt pēckara periodu ar šodienu. Runa tomēr ir par cita mēroga notikumiem – Otrā pasaules kara laika beigas ar visām tā šausmām, totalitārisma beigas – tie nav ar šodienu salīdzināmi notikumi. Jā, ir vērojamas zināmas totalitārisma iezīmes arī tagad, taču likt šodienas situāciju vienā līmenī ar staļinismu tomēr nevar. Cits jautājums ir par lietu attīstību nākotnē. No tiem cilvēkiem, kas izsaka viedokli, saklausāmi vismaz trīs dažādi apgalvojumi. Ir mazākums, kas uzskata, ka pašreizējais režīms ir ļoti noturīga konstrukcija, kas izturēs vēl desmitiem gadu. Ir cits mazākums, kas saka: “Jūs ko, neredzat, viss irst pa vīlēm, jau pavisam drīz tas sabruks.” Un ir vēl vairākums, kas vienlaicīgi uzskata i vienu, i otru. Ja mums nāksies piedzīvot kaut kādu Putina režīma noslēgumu, kas varētu pat tikt paveikts ar viņa paša ziņu, tad nu gan atveras diezgan liels dažādu iespējamību logs, no kura var izlidot Dievs vien zina kas. Bet šobrīd runa ir par nelieliem vēdlodziņiem, kas paveras un rada vien sīku vējošanos.

Apskatot “Levadas centra” datus par Krievijas draugiem un nedraugiem, redzams, ka Latvija ir minēta kā ceturtā nedraudzīgākā valsts aiz ASV, Ukrainas un Lielbritānijas. Ar ko tas skaidrojams?

Attieksmei pret mūsu Baltijas kaimiņiem ir priekšvēsture. Kad Baltija atdalījās no PSRS, un tas notika vēl līdz PSRS sabrukumam, Krievijas sabiedrībā nebija gandrīz nekādas pamanāmas reakcijas. Sabiedrība klusēja, un, manuprāt, šī klusēšana ir jātulko kā šoks. Tikai pēc zināma laika šis šoks apvērtās negatīvā attieksmē. Un no Krievijas cilvēku redzespunkta tam ir bijuši vairāki iemesli – strīdi par okupāciju, ko citi uzskatīja par atbrīvošanu, dažādas demonstrācijas, stīvēšanās ap piemiņas objektiem un citi. Var teikt, attiecības ar Baltijas valstīm sit pa ļoti vārīgiem, sāpīgiem punktiem, no kuriem galvenais ir Otrā pasaules kara piemiņa. Šis ir Krievijas nāciju konsolidējošs faktors, līdz Krimai faktiski vienīgais. Tāpēc viss, kas nostājas pret šī kara, uzvaras un kritušo pieminēšanas stāstu, piemēram, sakot, ka tas ne visiem atnesis laimi, bet kādam arī nelaimi, radīja un rada asu pretreakciju.

Runājot par uzticēšanos un neuzticēšanos tā saucamajiem svešajiem, minoritātēm un cittautiešiem, – vai esat novērojis kādas jaunas parādības, attieksmes tendences?

Aptaujās ksenofobija Krievijā, it īpaši pret atnācējiem no Vidusāzijas, bijusi ļoti asi jūtama, taču vienlaikus tai nebija sadzīvē jūtamu izpausmju. Domāju, ka notika zināma emociju aizvietošana – bija krājusies negācija un agresija pret birokrātiju, taču pret to emociju izlāde nav iespējama. Šo dusmu simboliskā pārnese notika no “savējiem” uz “svešajiem”, no “stiprajiem” uz “vājajiem” un tamlīdzīgi. Un pētījumos ir redzama korelācija starp attieksmi pret birokrātiju un ksenofobiskām izpausmēm.

Attiecības, piemēram, ar ASV, tas ir atsevišķs stāsts, jo neieredzēt amerikāņus ir droši, var sēdēt mājās un neieredzēt. Ar Ameriku ir bijuši sarežģījumi, jo pēc izteikti negatīvas attieksmes pret Obamu Trampa atnākšana daudzos viesa cerības par labākām attiecībām, taču tās ir pieviltas. Ne reizi vien.

Pēdējā laikā nostiprinās ideja par Rietumu un Krievijas pretstāves vēsturiskumu, ka tā tas esot bijis vienmēr. Iracionāla konstrukcija, tāpēc pret to cīnīties ļoti grūti.

Runājot par idejām – kam jūs gribētu veltīt nākamo “Levadas centra” žurnālu?

Domāju, ka Eiropas intelektuālajiem spēkiem nekavējoties ir jāiedziļinās un jādomā par fundamentālisma ekspansiju. Te būtu sava vieta arī pārdomām par dažādiem procesiem Krievijā. Taču šie procesi notiek visā Eiropā: būtu jāskatās uz norisēm Ungārijā, Polijā, Austrijā. Mēs nonākam ļoti bīstamā situācijā, kad visiem it kā labi pazīstamais populisms iegūst jaunas aprises. Ja savulaik politiķis populists runāja to, ko tauta grib dzirdēt, bet rīkojās tā, kā ir vajadzīgs viņam pašam, tad tagad mēs esam dabūjuši īstos populistus, kas gan runā, gan arī rīkojas tā, kā to vēlas publika. Bēda ir tā, ka vērtību konstrukcijas, kas operē ar masu apziņu, ir izrādījušās ļoti vājas. To varētu saukt par Eiropas universālisma civilizācijas norietu. Klasiski liberālo ideju nesēji atrodas stūrī, viņi nevienam nav vajadzīgi, nav interesanti. Traģiski ir, ka viņi arī neko jaunu nav piedāvājuši. Mēs – Eiropa, Krievija – atrodamies krīzē: jaunu ideju vienkārši nav.

Viedokļi par uzticēšanos idejām


Kopsaucēju meklējumos

Viktorija Terentjeva,
žurnāliste, Latvijas Radio 4 producente

Esmu piedzimusi 1989. gada decembrī Rīgā. Tajā pašā gadā, kad Latvijā tika ieviesti taloni ziepēm, bija noticis ”Baltijas ceļš”, Latvija jau bija Trešās atmodas vidū un savas neatkarības atjaunošanas ceļa sākumā. Ideja, ka Latvija beidzot būs brīva, autonoma un nedalāma valsts, esot vilinājusi tūkstošiem cilvēku – toreiz arī manus vecākus. Gribas ticēt, ka šī ideja aizvien vēl silda mūs visus, neraugoties uz pagātni, kādas iedzīvotāju daļas valsts valodas zināšanu pakāpi un Saeimas vēlēšanu balsojuma rezultātiem.

Domāju, ka tieši tieksme pēc dzīves brīvā un nedalāmā valstī ir Latvijas sabiedrību vienojoša ideja. Protams, vienmēr ir tie, kas vēlas ko citu. Bet vairākums vēlas mierīgi dzīvot šajā zemē, laimīgi audzināt bērnus, palīdzēt saviem vecākiem un vecvecākiem. Tā ir tāda pieticīga ideja.

Mūsu sabiedrību vieno arī doma, ka vēlamies dzīvot labāk. Tā, lai, piemēram, mūsu jaunajiem ārstiem nav jābrauc prom uz Vāciju. Bet vai sabiedrībai ir skaidrs, kurp mums jāiet, piemēram, ekonomikas attīstībā? Diez vai. Vai pie varas esošajiem ir kāda spoža ideja? Grūti spriest, jo īpaši laikā, kad aizvien vēl notiek garas un mokošas valdības veidošanas sarunas, un laikā, kad sabiedrība neuzticas politiķiem – atbildot uz jautājumu ”Vai valdība respektē sabiedrības viedokli?” 80% respondentu saka ”Nē” (SKDS dati, 2018. gada septembris). Kad tad mēs baudīsim labāku dzīvi? Iespējams, kad atradīsim kopsaucēju sabiedrības vajadzībām un varas vēlmēm. Tikai... kad?

Foto: Marija Andrejeva

Idejas, kas attīsta, idejas, kas liek domāt

Andrejs Osokins,
pianists

Politiskās idejas Latvijā ilgu laiku diemžēl nāca “no augšas”, tās noteica viena komunistiskā partija, un pastāvēja viena ideoloģija. Domāt un pieņemt lēmumus varēja tikai ārpus politiskās dzīves. Mūsdienu pasaulē Latvijai ir milzīga priekšrocība būt starp tām valstīm, kas pauž brīvības idejas, idejas par to, ka katra cilvēka dzīvība ir individuāla, unikāla un vislielākā vērtība. Un to nevar atņemt – nevar atņemt cilvēkam dzīvību, brīvību, tiesības tiekties pēc laimes. Šīs lielās idejas mūsdienu sabiedrību ir pacēlušas vēl nebijušā dzīves līmenī, kāds civilizācijas vēsturē vēl nav piedzīvots.

Bet šīs idejas rada arī ārkārtīgi daudz jautājumu. Kas ir brīvība? Vai kārtība ir brīvības antitēze? Vai arī, tieši pretēji, – brīvība nav iespējama bez kārtības? Vai brīvība ir atbildības uzņemšanās? Vai brīvība ir iespēja tiekties uz laimi? Un vai, pieņemot tiekšanos uz laimi, var pieņemt, ka citiem cilvēkiem ir citi priekšstati par to, kas ir laime? Vai arī citi uzskati par to, kā vajadzētu dzīvot? Kādai reliģijai piederēt? Kāda ir attieksme pret ģimenes jautājumiem – kas ir ģimene? Ar ko kopā veidot ģimeni? Tie ir jautājumi, kurus ir ārkārtīgi svarīgi apspriest, svarīgi ir dalīties viedokļos, izprast vienam otru, dzirdēt vienam otru, jo tikai tādā veidā mēs varam attīstīt valsti, varam virzīties uz priekšu, uz šiem skaistajiem ideāliem – brīvību, cerību un ticību savai un savu bērnu laimei.

Šobrīd Latvijā mēs redzam ļoti lielu iedzīvotāju neapmierinātību ar politiku. To varētu saukt par aklu vai naivu, bet, tieši patiecoties tai, pateicoties brīvam vēlēšanu procesam, valsts var pastāvēt. Tieši pateicoties uzskatu brīvībai, valsts var mainīties un brīžiem kļūt konservatīvāka vai liberālāka, brīžiem dot vairāk tiesību strādnieku arodbiedrībām, kas, piemēram, notika gadsimta sākumā Anglijā un lielā mērā novērsa to bezdibeni, kurā vēlāk krita Vācija un Krievijas impērija. Vai, tieši pretēji, kā Tečeres laikos – atņemt daudzas tiesības arodbiedrībām, tādējādi veicot ļoti sāpīgu reformu, bet atkal jau padarot Angliju par vadošo – postindustriālo – valsti.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums: ko radoši cilvēki var izdarīt sabiedrības labā? Kas cilvēkus motivē radīt? Kas motivē izvēlēties ļoti riskantu ceļu, pilnu lielu neveiksmju, pilnu vilšanos savā talantā un iespējās, kas nenodrošina dvēseles mieru un materiālo stabilitāti? Iespējams, tā ir vēlme tuvināties Radītājam, jo radot mēs jūtam, ka arī pasaule ir radīta. Jā, tā nav ideāla, bet toties burvīga un neizsmeļama, tāpat kā īsta māksla. Mūsu pašu rokās ir tas, vai uzlabosim šo pasauli, vai dosim kaut ko labu šai pasaulei, vai tikai ņemsim. Vai veidosim mūsu sabiedrību stiprāku, labāku un laimīgāku. Tāpēc ir vērts desmitgadēm spodrināt savu meistarību, tāpēc ir vērts uzlabot pilsētas vidi, tāpēc cilvēki iet uz koncertiem, tāpēc ir vērts būvēt jaunas, lielas koncertzāles.

Foto: Jānis Romanovskis


“Doverjai, no proverjai”

Sergejs Grodņikovs,
Rietumu Bankas Sabiedrisko attiecību un reklāmas pārvaldes vadītājs

Pirmkārt jāsaka, ka pilna uzticība ir nesasniedzams ideāls, jo arī cilvēce un sabiedrība nekad nav ideāla. Nopietna uzticība netiek sasniegta ātri, tā pakāpeniski uzkrājas kā sava veida kapitāls un noteiktā līmenī sāk strādāt kā pozitīvs praktiskais faktors. Svarīgi priekšnoteikumi īstas uzticības veidošanai ir atklātība un vaļsirdība, vārdu atbilstība darbiem.

Tomēr mums ir labi zināms, ka vēsturē ir bijuši daudzi periodi, kad sabiedrība uzticējās patiesi briesmīgām idejām. Sabiedrība var uzticēties idejām, kuras tai ir smalki pasniegtas un pareizi ”pārdotas”. Tāpēc, runājot par uzticību, pirmkārt ir svarīgi jebkuras idejas motīvi, tās morālais aspekts.

Nopietna ilgtspējīga uzticība būtu jāgūst idejām, kuras apvieno, nevis sašķeļ, kuras ir vērstas uz cēliem mērķiem, kuras motivē uz sasniegumiem, nevis aizvaino, kuras augstu vērtē personības brīvību un veido priekšnoteikumus tās attīstībai, jo katra personība būtībā ir milzīga sabiedrības bagātība. Balstoties uz šādām idejām, mūsu sabiedrība virzīsies pa attīstības ceļu, vairosies tās labklājība, tiks veidots vairāk iespēju cilvēku cienīgai nākotnei. Un, tā kā mūsdienu Rietumu sabiedrībā visi bāzes priekšnoteikumi, kas nepieciešami cilvēka izdzīvošanai, jau ir nodrošināti, aizvien svarīgāki kļūst risinājumi, kuri ir vērsti uz turpmāko progresu un ir ētiski visplašākajā nozīmē. Diemžēl daudzas idejas, kuras pašlaik tiek mēģināts “pārdot” sabiedrībai, neliecina ne par vienu, ne par otru.

Nekad nevajadzētu aizmirst arī par seno gudrību, kuru bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans krieviski atgādināja vēsturiskajā tikšanās reizē ar Mihailu Gorbačovu: Doverjai, no proverjai (uzticies, bet pārbaudi).

Foto: Kaspars Filips Dobrovoļskis

Sadarbība un uzticēšanās kā virzītāja

Natālija Jevsejeva,
mākslas zinātniece

Uzticēšanās – tā nav tikai nozīmīga vērtība, tā ir cilvēka iekšēja vajadzība. Nav nejaušība, ka vārds “uzticēšanās” ir saistīts ar vārdu “ticība”. Mums katram savā dzīvē ir jāienes kāda nozīme, jēga, un katrs to paveic savā veidā: kāds tic cilvēka saprāta un intelekta spēkam, kāds ģimenes vērtībām, nacionālām idejām, kāds tic Dievam, kāds, tieši pretēji, – ir ateists, taču arī tas ir īpašs “ticības” veids. Uzticēšanās var izrietēt no gara spēka, tāpat kā tā var izrietēt no vājuma. Naiva un akla uzticēšanās cilvēkiem un idejām ir kaitīga. Uzticēšanās, kuru izrāda prātīgs cilvēks, ir vērtība abām pusēm. Bez uzticēšanās nevar iztikt, kad vienā kopīgā lietā iesaistīti daudzi cilvēki. Un būtiskas lietas, tādas, kas nes labumu daudziem, vienatnē paveikt nav iespējams. Spēja sadarboties un uzticēties ir virzošs spēks, un tas virza nevis kaut kādu abstraktu “sabiedrību”, bet patiesībā tie esam mēs visi kopā, kas varam izmainīt un padarīt labāku šo pasauli, mūsu valsti, pilsētu, mūsu ielu un māju...

Sadrumstalota līderu vide

Tēmu par uzticēšanos idejām esam sadalījuši divās daļās, kur pirmo vairāk veltām Latvijas krievvalodīgo domām. Lai noskaidrotu, kam cilvēki Latvijā uzticas ideju ģenerēšanā un sabiedriskās domas veidošanā, aptaujājām 33 akadēmiķus, rakstniekus, žurnālistus un pētniekus, kas bieži strādā mazākumtautību valodās.

Pēc atbilžu apkopošanas izcelt vienu vai dažus visbiežāk minētos cilvēkus neizdevās, jo teju visās atbildēs tika minēti dažādi cilvēki. Autoritātes un uzticēšanās vērti ideju “nesēji” tika gan nosaukti, taču izteiktu līderu nebija. Tāpēc publicējam visus aptaujā pieminētos cilvēkus.

  • Olga Proskurova, bijusī LTV Krievu redakcijas galvenā redaktore
  • Aleksandrs Krasņickis, LSM krievu valodas versijas galvenais redaktors
  • Georgijs Surkovs, teātra režisors
  • Tatjana Zandersone, Latvijas Radio 4 programmu vadītāja
  • Dmitrijs Petrenko, teātra režisors un žurnālists
  • Dana Bjorka, aktrise, Rīgas Krievu teātra vadītāja
  • Marina Kosteņecka, publiciste, rakstniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece
  • Oļegs Ignatjevs, žurnālists
  • Grigorijs Zubarevs, PBK raidījuma “Aiz kadra” vadītājs
  • Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors
  • Deniss Hanovs, kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors
  • Andrejs Hutorovs, Latvijas Radio 4 programmu vadītājs
  • Valdis Zatlers, bijušais Latvijas Valsts prezidents
  • Iļja Gerčikovs, ekonomikas doktors, profesors, AS “Dzintars” valdes priekšsēdētājs
  • Uldis Pīlēns, UPB padomes priekšsēdētājs
  • Vaira Vīķe-Freiberga, bijusī Latvijas Valsts prezidente
  • Māris Sirmais, latviešu kordiriģents, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs
  • Ilmārs Šlāpins, latviešu publicists, filozofs, rakstnieks, tulkotājs un dīdžejs
  • Kaspars Vanags, mākslas zinātnieks un kultūrteorētiķis 
  • Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, festivāla “Homo Novus” rīkotāja
  • Roberts Ķīlis, sociālantropologs, pasniedzējs un politiķis
  • Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedriskais darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
  • Viktors Avotiņš, dzejnieks, publicists, preses darbinieks
  • Raimonds Pauls, latviešu komponists, pianists, politiķis
  • Māris Gailis, latviešu uzņēmējs un bijušais politiķis
  • Pēteris Kļava, bērnu ārsts, reanimatologs
  • Ivars Ījabs, politikas zinātnieks un publicists
  • Pēteris Strautiņš, “Luminor” ekonomists

Rakstā tiek izmantotas bildes no "Levadas centra" un Linkedin.com

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanos idejām