Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās un valsts.
Ziemeļvalstis kā uzticēšanās čempiones

Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par spēju un nespēju uzticēties, guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Ceturtais no stāstiem veltīts Ziemeļvalstīm, kur uzticēšanās ir viens no sabiedrības attīstības stūrakmeņiem.

Agnese Cimdiņa

lielu daļu dzīves ir veltījusi Ziemeļvalstu, īpaši Norvēģijas, izzināšanai un bilaterālo attiecību ar Latviju veidošanai. Maģistra un doktora grādu sociālantropoloģijā Agnese ir ieguvusi Bergenas Universitātē. Norvēģijā līdztekus studijām no 1996. gada viņa strādājusi uz zvejas kuģa Norvēģu un Barenca jūrā, pansionātā, imigrantu un valsts pārvaldes padomē, grāmatu izdevniecībā, pētniecības institūtā un kā tulks. Pēc studijām ilgus gadus bijusi pasniedzēja un pētniece Norvēģijas un Latvijas augstskolās, kā arī padomniece Norvēģijas vēstniecībā Rīgā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi reģionālo attīstību, saimniecības, inovācijas, Ziemeļvalstu uzņēmumus, organizāciju kultūru un uzņēmējdarbību starpkultūru kontekstos. Patlaban strādā pie pēcdoktorantūras pētījuma par Ziemeļvalstu uzņēmumiem Tuvajos Austrumos un ir Norvēģijas Tirdzniecības kameras Latvijā valdes locekle.

“Augsts sociālās uzticības līmenis ir viens no svarīgākajiem sabiedrības resursiem, nevis nafta vai zelts” – par augstās uzticēšanās fenomenu Ziemeļvalstīs saka sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa, kura ilgus gadus ir dzīvojusi un strādājusi Norvēģijā. Ziemeļvalstīs augsto uzticēšanos dēvē par “zeltu”, jo tā sabiedrībai dod ekonomiskus un sociālus labumus. Kā mūsu netālie kaimiņi ir tikuši tik tālu ar iekļaujošas sabiedrības veidošanu, un ko no viņiem varētu mācīties Latvija?

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Skandināvijas laime un rūdīšanās jūrā

Ja salīdzinām uzticēšanās līmeni savas valsts parlamentam, tad Ziemeļvalstīs saskaņā ar “Eirobarometra” datiem parlamentam uzticas vairāk nekā 60% iedzīvotāju, bet Latvijā ap 17%. Kā skaidrot tik milzīgu atšķirību?

Vienkāršas atbildes nav, var meklēt skaidrojumu Ziemeļvalstu vēsturē, taču ne tikai. Es vispirms vērtētu cilvēku savstarpējās attiecības, attiecības ar varas pārstāvjiem un institūcijām. Ziemeļvalstu gadījumā noteikti jārunā par pilsoniskās sabiedrības veidošanos, par spēcīgām pilsoniskām tradīcijām un brīvprātīgo organizācijām, kas ir veicinājušas uzticēšanos. Jāsaprot, ka mēs runājam par tā saucamo sociālo uzticēšanos, kas faktiski ir stāsts par uzticēšanos svešiniekiem, ne savai ģimenei, radiem un paziņām. Kad runājam par uzticēšanos kā Ziemeļvalstu zeltu, runa ir par šo sociālo uzticēšanos, kur Ziemeļvalstīs ir vieni no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Runa ir gan par līdzcilvēkiem, gan institūcijām. Piemēram, Norvēģijā, kur esmu ilgstoši studējusi un strādājusi, ir ļoti augsta uzticēšanās tiesu varai, pēc tam seko policija un parlaments. Latvijā šī situācija ir tieši pretēja, to apliecina gan socioloģiskie pētījumi, gan arī novērojumi ikdienā. Piemēram, šīs vasaras sarunu festivālā “Lampa”, kur es vadīju Ziemeļvalstu Ministru padomes organizēto diskusiju par uzticēšanos kā Ziemeļvalstu zeltu, mēs veicām aptauju klausītāju vidū, kur lielākā daļa atbildēja, ka drīzāk neuzticētos nepazīstamiem cilvēkiem. Atbildot uz jautājumu par to, kam tad ir vērts uzticēties, neparādījās neviena valsts institūcija.

Kāpēc Ziemeļvalstu uzticēšanās fenomenu sauc par zeltu?

Augsts sociālās uzticības līmenis ir viens no svarīgākajiem sabiedrības resursiem. Ieguvumi no sabiedrības, kurā cilvēki viens otram uzticas, ir ārkārtīgi lieli – ir pat zinātnieku mērījumi par to, ka, uzticēšanās līmenim pieaugot par 10 procentpunktiem, ekonomikas pieaugums palielinās par aptuveni pusprocentpunktu. Jo augstāks uzticēšanās līmenis, jo zemākas transakciju izmaksas. Valstīs ar augstu uzticēšanās līmeni vērojams daudz augstāks tā saucamais laimes indekss, kur galvgalī ir Somija, Norvēģija, Dānija – šajās valstīs arī sociālās uzticēšanās līmenis ir augstākais Eiropā. Šāda korelācija ir arī starp uzticēšanos un inovāciju, proti, to, cik liela ir mūsu gatavība riskēt, domāt atšķirīgi, nodarboties ar jaunradi. Zināmā mērā tas ir arī stāsts par uzdrīkstēšanos būt atšķirīgam un par sabiedrības toleranci pret dažādo, šķietami citādo. Un, protams, uzticēšanās ir vistiešākajā veidā saistīta ar valsts pārvaldi un politiku – jo vairāk cilvēki uzticas, jo efektīvāks ir ceļš uz kopīgiem mērķiem. Te ir runa gan par spēju definēt mērķus, gan par iešanu uz tiem. Ja cilvēks jūt, ka viņa intereses ir pārstāvētas kādos no varas līmeņiem, viņš uzticēsies. Ja ne, tad pretēji, un acīmredzot Latvijas sabiedrībā šī sajūta par interešu pārstāvību pagaidām ir ļoti nepietiekama. Un tam seko jautājums par cilvēka rīcību, viņa izvēlēm un stratēģijām apstākļos, kad viņš vai viņa uzticas un kad ne. Starp abiem šiem stāvokļiem ir milzīga atšķirība, tāpēc atšķiras arī cilvēku rīcība un tās sekas. Lūk, daļa no atbildes par tēmu, kāpēc mūsu sabiedrības atšķiras.

Kā piemēru izvēloties Norvēģiju – kā šī uzticēšanās izpaužas ikdienā?

90. gadu vidū, ierodoties Norvēģijā no Latvijas, protams, bija uzkrītošas atšķirības abu valstu sabiedrības pārvaldē, dzīves kvalitātē, uztverē un sadzīvē kopumā. Pozitīvs “šoks” bija tā labvēlība, ko es izjutu kā no mazpazīstamas vietas nupat atbraukusi svešiniece ar vājām valodas zināšanām. Es jutu, ka man uzticas, pieredzēju neskaitāmus gadījumus, kad cilvēki man palīdzēja – vienkārši tāpat, jo tā ir pieņemts. Pārsteidza arī tas, cik salīdzinoši viegli tu vari veidot savu karjeru un ka savu amatu tu vari iegūt ne tāpēc, ka kādu pazīsti, bet savu zināšanu un profesionālo kvalitāšu dēļ. Es brīnījos par to, ka dabūju darbu, lai arī nevienu nepazinu, man nebija nekādu kontaktu un uz šo vietu pretendēja vairāki norvēģi... Un tādā sadzīviskā līmenī – toreiz uzkrītoši bija tas, ka cilvēki atstāj mājas durvis neaizslēgtas, atstāj neaizslēgtu mašīnu, kafejnīcā vari atstāt pusatvērtu somu un būt drošs, ka neviens to neņems.

Stāsts par manu pirmo darbu Norvēģijā lielā mērā arī ir stāsts par uzticēšanos. Paralēli studijām es sāku strādāt uz zvejas kuģa Norvēģu un Barenca jūrā – viņu koks traumas dēļ nevarēja doties jūrā, un laimīgas sagadīšanās pēc šo darbu piedāvāja man. Lai varētu studēt un izdzīvot Norvēģijā, ir jāpelna nauda, gandrīz visi studenti kaut kur piestrādā, arī turīgu norvēģu bērni. Jā, es tolaik biju tādā vecumā, kad viss šķiet iespējams, un acumirklī piekritu piedāvājumam doties tālā jūrā uz zvejas kuģa un gatavot 40 grenlandiešu un norvēģu zvejniekiem. Tie bija gandrīz četri mēneši vētrās, neredzot krastu un dienas gaismu, jo ziemeļos vēlā rudenī un ziemā dienas gaismas praktiski nav. Pēc šiem četriem mēnešiem papildus algai es saņēmu dāvanu – kādus 60 kilogramus mencu filejas, kas Norvēģijā ir ļoti lielā vērtē. Nopirku milzīgu saldētavu, taču, pārceļoties uz Bergenu, saldētava nelaimīgā kārtā saplīsa, un visa mana dārgā krava bija lemta bojāejai. Tomēr tā jau nebūtu Norvēģija, ja viss netiktu apdrošināts, tostarp mana saldētava ar visu saturu. Un, lūk, apdrošinātājs jau otrajā dienā pēc mana zvana ieskaitīja manā kontā prāvu atlīdzību. Uz manu aicinājumu atbraukt un apskatīt pierādījumus, kas jau sākuši bojāties, apdrošinātājs nosmējās un teica, lai taču metu to visu ārā, jo viņi man tāpat ticot. Man tas šķita pilnīgi neticami. Un, jā, kad es stāstīju to paziņām Latvijā, pirmā reakcija bija: ārprāts, kāpēc tu neteici, ka tur iekšā bija vēl kādas vērtīgas lietas! Tas skandināvs vai ziemeļnieks – viņš pieņem par pašsaprotamu, ka līdzpilsonis ir labs un krietns cilvēks.

Mēs taču arī esam ziemeļnieki…

Ir labi, ka mēs vēlamies tādi būt. Jo viss tā saucamais Nordic model ir balstīts augstā uzticībā. Ir grūti iztēloties Ziemeļvalstu sabiedrības modeļus, ja pilsoņi neuzticas cits citam un valsts institūciju taisnīgumam. Cita starpā tas ir arī stāsts par nodokļu maksāšanu – vai es gribētu maksāt nodokļus, ja neticētu, ka to dara citi, un ja neuzticētos valsts spējai tos adekvāti, taisnīgi administrēt? Diemžēl mūsu sabiedrībā virmo neticība valdības un parlamenta spējai strādāt visas sabiedrības interesēs, taču tajā atspoguļojas arī mūsu pašu attieksme pret līdzcilvēkiem, tāpēc es teiktu, ka uzticēšanās pieaugumam būtu jāsākas vispirms jau katrā no mums. Ir jāsāk pašiem ar sevi.

Droši vien tas ir arī vides jautājums. Vai nav tā, ka šī spēja uzticēties jums Norvēģijā vienkārši ir pielipusi?

Jā, tā var teikt. Ja tu jūti, ka tev uzticas, negribas pievilt. Cilvēcīgā attieksme, labestība, uzticēšanās liek atmaksāt ar to pašu. Uzticēšanās faktiski ir mūsu priekšstats par sabiedrības morāli tajā vietā, kur dzīvojam, un mūsu ticība tam, ka līdzcilvēku nodomi ir pamatā labi, nevis ļauni.

Bet mēs tajā nemitīgi viļamies.

Cita ceļa nav, kā tikt pāri šai vilšanās sajūtai. Un atkārtošu vēlreiz – sākt apdomāties pašam, vai es pats rīkojos tā, kā es gribētu, lai mani līdzpilsoņi rīkojas, un tad izdarīt secinājumus. Vēl kāds piemērs no manas pieredzes Skandināvijā. Pirms kāda no iekšējiem lidojumiem es rīta steigā nebiju paspējusi pabrokastot, un man ļoti gribējās ēst. Tiklīdz stjuarte pienāca ar sendvičiem, es vienu paķēru, izsaiņoju un, vienā rokā turot, jau sāku ēst, kamēr ar otru meklēju bankas karti. Tad atklājās, ka ar karti maksāt nevar, bet skaidras naudas man nebija. Tas bija nepilnas minūtes jautājums, kad kāds vietējais pasažieris par mani jau bija samaksājis. Protams, šo naudu es lidostā uzreiz atdevu, taču stāsts nav par naudu, tas ir par gluži vai automātisku gatavību izpalīdzēt. Par izpratni, ka palīdzēt – tas ir normāli.

Tad atbilde ir – palīdzēt katram, kas to prasa?

Nevajag jaukt uzticēšanos ar lētticību. Doktora disertāciju es rakstīju par norvēģu biznesa ienākšanu Baltijas valstīs no 90. gadu vidus līdz šī gadsimta sākumam. Viņu sākotnējā pieredze bija dažāda, arī skarba, jo te nereti viņu uzticēšanos jauca ar naivumu, kuru var izmantot. Balstoties pieredzē un turot stingru mugurkaulu, viņi šeit ir kļuvuši par vieniem no lielākajiem ārvalstu investoriem. Jo neba jau viņi neguva mācību. Atskatoties uz šo pētījumu un salīdzinot to ar citiem plašākā pasaulē, ir skaidri redzams, ka Ziemeļvalstu uzņēmēji nevis piemērojas nepieņemamām konkrētās vides īpatnībām, bet savas vērtības, šo Nordic model, cenšas nest līdzi. Piemēram, “Statoil” [šobrīd – “Equinor”, aut.], ieejot Tanzānijas tirgū un paredzot, ka veiksmīga biznesa gadījumā viņiem būs nepieciešami vismaz pāris tūkstoši vietējo darbinieku, pirms biznesa uzsākšanas sāka iniciēt un atbalstīt vietējo arodbiedrību veidošanu pēc Norvēģijas modeļa. Darba devēju un arodbiedrību sadarbība ir neatņemama darba dzīves sastāvdaļa Ziemeļvalstīs un tiek uzskatīta par vienlīdz lielu ieguvumu kā darba ņēmējam, tā devējam. Līdzīgu Ziemeļvalstu vērtību pārnesi var vērot arī Arābu līča valstīs, kur patlaban veicu pētījumu. Ja konkrētajā valstī arodbiedrības ir aizliegtas, tad paša uzņēmuma ietvaros tiek veidots tāds dialogs, lai uzņēmuma un darbinieku intereses būtu savstarpējā saskaņā, citādi veiksmīgu ilgtspējīgu biznesu veidot ir ļoti grūti. Un ne par velti pasaulē ir zināms šāds Ziemeļvalstu vadības stils ar stabilām, nemainīgām vērtībām, kā dēļ ar viņu uzņēmumiem vēlas sadarboties un tajos strādāt. Piemēram, vienlīdzība, atklātība, dialogs un neliela varas distance starp vadību un padotajiem ir izteiktas vērtības. Aptuveni 15 gadus esmu nostrādājusi Norvēģijā, un uz mani vadītāji nekad nav pacēluši balsi, nekad. Atsākot strādāt Latvijā, tas man bija šoks, ka vadītājs atļaujas kliegt. Kāpēc? Visu taču var izrunāt mierīgi.

Bet, runājot plašāk par Ziemeļvalstu modeli, – vēsturiski viens no tā balstiem ir sociālā vienošanās par sabiedrības pamatvērtībām, kas ir cilvēktiesības, atklātība, atbildība, godīgums, vienlīdzība. Ziemeļvalstu modeļa stūrakmeņi ir egalitāra un demokrātiska politiskā prakse, labklājīga valsts un darba tirgus politika ar labi funkcionējošiem noteikumiem.

Kā cilvēki nonāk līdz šādam vienošanās mirklim, kāds ir ceļš uz to?

Runa ir par dažādu virzienu un mērķu tautas kustībām, kas Ziemeļvalstīs intensīvi veidojās jau 19. gadsimtā. Šīs kustības, kas vēlāk pārauga arodbiedrībās un dažādās brīvprātīgo organizācijās, bija cilvēku aktīva iesaiste tam laikam nozīmīgu jautājumu risināšanā, piemēram, kustība par strādnieku tiesībām, pret alkohola lietošanu, par tautas garīgo atmodu un līdzīgas. Kas ir svarīgi – šīs nebija, tā teikt, no augšas uzspiestas organizācijas, bet cilvēku pašu iniciētas, veidotas un uzturētas. Cilvēkos auga pārliecība, ka viņi kaut ko varēs panākt, ka viņi kopīgi realizē kādu mērķi un tā vārdā ir gatavi sadarboties. Ar laiku šīm organizācijām veidojās cieša sadarbība ar valsti, valsts tās sāka arī finansiāli atbalstīt. Piemēram, Norvēģijā jau 1935. gadā tika slēgta trīspusēja vienošanās, kas regulē attiecības starp darba ņēmējiem, darba devējiem un arodbiedrībām. Arī tas lielā mērā deva grūdienu Ziemeļvalstu ekonomikām. Uz šīs bāzes ir veidojusies tā pilsoniskā sabiedrība, ko mēs šodien redzam Ziemeļvalstīs, – tajā publiskās un privātās intereses iet roku rokā, ar ļoti izteiktu sajūtu, ka indivīdu intereses ir pārstāvētas visos valsts pārvaldes līmeņos. Interesanti, ka šīs vērtības nemainās arī imigrācijas rezultātā – Ziemeļvalstīs ir iebraukuši ļoti daudz cilvēku no dažādām pasaules malām, taču pētījumi liecina, ka uzticēšanās līmenis nav samazinājies, bet pat audzis. Ziemeļvalstu modelis ir gana stiprs, lai ar to tiktu galā.

Uzticēšanās saknes Ziemeļvalstīs

“Ziemeļvalstu sociālās uzticības salīdzinoši modernā vēsture ir sākusies saistībā ar lielajām tautas kustībām 19. gadsimta otrajā pusē. Par tautas kustībām parasti dēvē visas tautas masu kustības, piemēram, atturības, garīgās atmodas un strādnieku kustības. [..]

Organizācijas, kas radās no tautas kustībām, ar savu veidolu un funkcijām ļoti ietekmēja organizāciju tradīcijas Ziemeļvalstīs. Salīdzinot ar citām valstīm, Ziemeļvalstu organizācijas daudz biežāk ir bijušas brīvprātīgas, lokālas, ar aktīviem biedriem un demokrātiskiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Līdz ar sabiedrisko organizāciju tradīciju sabiedrībā radās tāda kā saistviela – spēcīgas sociālās uzticības un cieņas normas, kas veicināja un atviegloja sadarbību. [..]

Šī Ziemeļvalstu reģiona organizāciju tradīcija ir palīdzējusi radīt uzticēšanos starp organizācijām, kam sākotnēji bijušas pretrunīgas intereses. Sarunu gaitā tās ir izveidojušas augstu savstarpējo uzticēšanos.

Organizācijām ir izveidojušās nozīmīgas attiecības ar valsti. Tas tāpēc, ka vēsturiski jau agri Ziemeļvalstu iedzīvotāji neuzskatīja valsti un likumdošanu par ienaidnieku, kā tas ir bijis daudzās citās zemēs. Ziemeļvalstu organizācijas lielā mērā bijušas arī subsidētas no valsts nodokļu ieņēmumiem. Līdz ar to pilsoniskā sabiedrība ir darbojusies paralēli ar valsti, lai gan organizācijas bieži – paradoksālā kārtā – ir kritizējušas valsti vai valsts politiku.

Dalība organizācijās un valsts atklātā attieksme ir palīdzējusi radīt priekšnoteikumus varas izkliedēšanai. Tas savukārt ir vairojis uzticēšanos institūcijām, kā arī vispārēju sociālo uzticību sabiedrībā.”

“Uzticēšanās – Ziemeļvalstu zelts” (“Trust – The Nordic Gold”), Ulfs Andreasons, Ziemeļvalstu Ministru padome, 2017. g.

Ir pazīmes, ka Latvijas sabiedrība iet uz kādu savu labklājības modeli?

Pazīmes var redzēt uz ielas. Mēs bieži aizmirstam par tām milzīgajām pozitīvajām pārmaiņām, kas Latvijā ir notikušas 25 gadu laikā. Dzīves līmenī, mūsu iespējās, uzņēmējdarbībā, pilsoniskās sabiedrības jomā – ir daudz dažādu interešu grupu, kas cenšas aktualizēt sev būtiskus jautājumus un cīnīties par izvirzītajiem mērķiem. Jā, dažās jomās attīstība nav notikusi tik strauji. Uzticēšanās līmenis aizvien ir salīdzinoši zems, un tam ir savi iemesli – nav ticības pārmaiņām, nav pārstāvības sajūtas, ir priekšstats par plaši izplatītu korupciju, kas ir liels uzticēšanās grāvējs, viens no galvenajiem pretspēkiem.

Tas, ko ir grūti saprast, – kāpēc cilvēki balso par politiķiem, kam viņi neuzticas? Iespējams, ka neredz alternatīvas, taču, iespējams, arī tāpēc, ka šādi attaisno paši savu rīcību. Varbūt paši pieļauj, ka līdzīgās situācijās varētu būt rīkojušies līdzīgi. Diemžēl priekšstats par to, ka politiķis kalpo vienīgi sabiedrības interesēm, daudzos šodien izraisa smaidu, jo tie šķiet tukši vārdi. Mans mērķis nav idealizēt Ziemeļvalstis, arī tur ir daudz dažādu problēmu, taču vienu gan es gribētu “pārnest” uz Latviju – pārliecību, ka godīgums vienmēr ir labāks nekā negodīgums un ka godīgā veidā vienmēr, vienmēr var panākt daudz vairāk nekā negodīgā – gan sev, gan sabiedrībai kopumā.

Ar ko jūs sāktu kā Latvijas premjere, ja saņemtu uzdevumu, ka valstī jāpaaugstina uzticēšanās līmenis par 50%?

Premjeram jau nu nevajadzētu gaidīt tādu uzdevumu, bet pašam to saprast. Uzskatu, ka katram ir jāsāk ar sevi, nevis jāgaida, ka kāds ”no augšas” paaugstinās uzticēšanās līmeni. Bet ir konkrētas lietas, ko varētu darīt. Pirmkārt, es sāktu ar lēmumu pieņemšanas procesu pārskatāmību, caurspīdīgumu. Atsaucoties uz Ziemeļvalstu ekspertiem, bez korupcijas mazināšanas uzticēšanās līmeni būtiski paaugstināt nevar. Valsts amatpersonas amata izmantošana savtīgos nolūkos nav pieļaujama.

Otrkārt, ļoti lielu uzmanību es pievērstu izglītības jautājumiem, jo cilvēku spēja kritiski domāt ir pilsoniskās sabiedrības pamatā. Te ieteiktu piemēru no Norvēģijas – pirms parlamenta un pašvaldību vēlēšanām, kā arī pirms referendumiem tur vidusskolās vienmēr notiek vēlēšanas, kur partiju jauniešu organizācijas [tajās apvienojušies vairāk nekā 20 tūkstoši jauniešu, aut.] veido savus sarakstus, ļoti aktīvi piedalās debatēs, argumentē un runā par valstij un sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Tā ir pilsoniskās domāšanas audzināšana. Šādas priekšvēlēšanas Norvēģijas vidusskolās tiek organizētas nacionālā līmenī jau kopš 1989. gada.

Treškārt, jāapzinās, ka mēs sen nedzīvojam sabiedrībā, kur kāda viena šķira vai grupa prevalē pār citām. Visām sabiedrības grupām ir jābūt iespējām tikt valstiski pārstāvētām. Es vairāk domātu par valsts atbalstu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, lai cilvēki jūtas iesaistīti un iekļauti valsts attīstībā. Balstoties Norvēģijas pieredzē, es pašvaldībās ieteiktu veikt regulāras iedzīvotāju aptaujas (piemēram, “Local Democracy Survey” Norvēģijā, ko ik gadu iniciē Norvēģijas Pašvaldību savienība) ar reālu atgriezenisko saiti par to, kas iedzīvotājiem rūp, kas būtu jāmaina, jāuzlabo un kā. Šo aptauju rezultāti būtu atklāti pieejami visiem un kalpotu par turpmākās politikas veidošanas instrumentu konkrētās pašvaldībās, vienlaikus ļaujot vietējiem iedzīvotājiem ietekmēt notiekošo.

Ceturtkārt, ja reiz atsaucamies uz Ziemeļvalstu labo praksi, vēl viens ieteikums būtu stiprināt darba ņēmēju tiesības, piemēram, rosinot darbinieku pārstāvniecību uzņēmumu valdēs. Visās Ziemeļvalstīs uzņēmumos, kur ir vairāk nekā daži desmiti darbinieku (piemēram, Dānijā, ja vairāk nekā 35; Norvēģijā, ja vairāk nekā 30; Zviedrijā, ja vairāk nekā 25), šo uzņēmumu valdēs ir arī darbinieku pārstāvji.

Šo ieteikumu sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, bet, kā redzat, runa ir par iekļaujošas sabiedrības veidošanu – politiski, ekonomiski, sociāli, kulturāli, lai neveidotos vairāki “viņi”, bet drīzāk vieni lieli “mēs”. Lai cilvēks justu, ka viņa intereses tiek pārstāvētas un ka viņam ir instrumenti, kā ietekmēt lēmumu pieņemšanu dažādos līmeņos. Protams, valsts pārvaldei ir jābūt pārskatāmai un efektīvai, valsts vadībai – gudrai, atbildīgai, stratēģiskai, bet vispirms ir vajadzīga plaša cilvēku līdzdalība ar pārliecību, ka viņu pašu rīcība ietekmē dzīvi valstī, kurā viņi dzīvo.

Uzticēšanās somiem un Džeka Rasela terjers

Maira Dobele (Helsinkos)

Somi uzticas ugunsdzēsējiem un aptiekāriem. Tādu statistiku rāda gadu vecs pētījums par somu uzticēšanos. Tas pats pētījums apliecina, ka vismazāk somi uzticas telemārketinga darbiniekiem un politiķiem. Pirms gada politiķiem uzticējās tikai 11% aptaujāto somu. Vēl pirms piecpadsmit gadiem tādā pašā pētījumā uzticēšanās politiķiem rādītājs bija par dažiem procentiem augstāks. Atšķirības viedokļos iezīmē aptaujāto vecums un dzimums. Piemēram, vīrieši biežāk nekā sievietes uzticas armijas virsniekam vai medmāsai. Vecāka gadagājuma somi savukārt pauduši uzticību savam auto tirgotājam, sabiedriskās raidorganizācijas meteorologam un vietējam policistam.

Somi par uzticēšanos saka: būt zilacainam. Vai somi uzticas viens otram? Jā, somi ir zilacaina tauta. Viņi uz jautājumiem atbild bez aplinkiem un tik tieši, ka citās kultūrās tāda saruna varētu tikt noturēta par nepieklājību vai sliktām manierēm. Soma vaļsirdīgā taisnības teikšana saviesīgā vai intīmā sarunā spēj sabojāt noskaņu vienā mirklī, novedot sarunā iesaistītos neveiklā situācijā. Taču Somijā uzticēties somiem nav grūti, un dzīvot dzīvi tādā sabiedrībā arī nav grūti.

Piecpadsmit šeit Somijā nodzīvotos gados patiešām ir radies iespaids, ka somi ne īsti māk, ne arī grib melot vai šmaukties. Tā, kas vairākus gadus brauca sabiedriskajā transportā bez biļetes, biju es. Mani ne reizi nepieķēra, jo toreiz par biļešu kontroli brīdināja vēl pirms iekāpšanas sabiedriskajā transportā. Tagad par biļešu kontroli brīdinājumus vairs neesmu dzirdējusi. Varbūt tāpēc, jo biļeti iegādājos. Iegādājos biļeti, jo esmu veiksmīgi integrējusies. Veiksmīgā integrācija notikusi, arī pateicoties soda maksas dubultošanai par braukšanu bez biļetes. Pirms piecpadsmit gadiem tie bija četrdesmit eiro, tagad – jau astoņdesmit.

Somijā, kur vien griezies, cilvēku sagaida norādes un noteikumi. Somi ir klausīgi un noteikumus ievēro. Noteikumi ir skaidri, to ir daudz – to esot visvairāk pasaulē (uz vienu valsts iedzīvotāju). Somiem pat ir tāda raidījumu sērija, kur viņi paši meklē un skaidro jēdzīgus un nejēdzīgus visiem zināmus un mazāk pazīstamus noteikumus.

Melojošs soms ir reta parādība. Šķiet, vienu reizi esmu somu turējusi aizdomās par melošanu, un te nu jāatgriežas pie jau minētajiem ugunsdzēsējiem (98% aptaujāto somu uzticas ugunsdzēsējiem).

Kādā svētdienas rītā manu uzmanību piesaistīja ziņa par nakts notikumiem tepat kaimiņos, Helsinku Universitātes Vīki lauku Āpšu mežā. Deviņi ugunsdzēsēji sešas stundas bija rakuši zemi, lai izglābtu āpša alu sistēmā iesprūdušu suni, sešus gadus vecu Džeka Rasela terjeru. Pirmā ugunsdzēsēju komanda, kas ieradās notikuma vietā, ar uzdevumu netika galā, tāpēc aicināja palīgā citu komandu – ar visu kanalizācijas kameru. Kad divas komandas pārņēmusi bezspēcība sarežģītā uzdevuma priekšā, talkā tika aicināta vēl viena komanda – ar ekskavatoru. Lasot ziņu, manu uzmanību piesaistīja suņa īpašnieka apgalvojums, ka suns bijis palaists bez pavadas tikai uz īsu mirkli, jo pavada esot sapinusies krūmos. Zinot Vīki lauku plašumu burvību, es, arī suņa īpašniece, šim soma apgalvojumam nenoticēju. Man pat ir vienalga, vai soms izvairījās no soda maksas par neatļautu suņa turēšanu bez pavadas. Gandrīz ļāvos solidāram žēlumam, uzzinot par rēķinu, ko melojošais soms saņēma no ugunsdzēsējiem, – suņa palaišana brīvībā īpašniekam toreiz izmaksāja padsmit tūkstošus eiro.

Emeritētais psiholoģijas profesors Marku Ojanens (Markku Ojanen) savā grāmatā “Kāpēc mēs melojam?” stāsta, ka visvieglāk esot melot svešiem cilvēkiem. Jo paviršākas attiecības, jo vieglāk ir sameloties vai izlikties.

Ojanens raksta, ka tad, ja soms melo, viņš melo, lai parādītu sevi labākā gaismā, stiprinātu savas pozīcijas personiskajā vai darba dzīvē. Vēl soms šad tad melojot, lai aizstāvētu vai nenodotu kādu citu cilvēku, – un tāda uzvedība esot vien cienāma un saprotama.

Soma pastiprināta vēlme šmaukties vai melot diemžēl esot saistīta ar varas iegūšanu. Pie varas esošs soms savu šmaukšanos un melus attaisnojot daudz vieglāk nekā soms, kam varas nav. Bet vispār cilvēks esot attīstījies uz labo pusi. Emeritētais profesors Ojanens atgādina, ka, paanalizējot šī brīža taisnīguma, godīguma, vienlīdzības un līdztiesības situāciju sabiedrībā, somiem pašiem vajadzētu būt optimistiskākiem un lepoties ar savām sliktajām iemaņām melošanā. Somi joprojām novērtējot atklātību, lai gan viņiem esot vērts dažreiz rozā brilles arī noņemt (nevajadzētu būt tik zilacainiem). Ojanena pētījumā minēts, viņaprāt, neizskaidrojams fakts, ka ziemeļzemēs cilvēki viens otru tur aizdomās daudz retāk nekā, piemēram, Āfrikas zemēs un Indijā. Tas gan nenozīmējot, ka citur aizdomām būtu kāds pamatots iemesls. Šeit, ziemeļos, joprojām dzīvs esot cēlais priekšstats par to, ka mēs visi esam līdzīgi: ja es nemeloju un uzticos, gan jau arī citi dara tāpat.

Ojanens min arī kāda sava kolēģa nelielu, bet domas rosinošu pētījumu, kurā pretstatīti skumjie un laimīgie cilvēki. Laimīgie cilvēki bijuši daudz gatavāki melot un šmaukties. Ja vien es nebūtu klišeju un vispārinājumu pretiniece, ja vien kārtējā pētījumā somi tikko nebūtu nosaukti par laimīgāko tautu pasaulē, es piedēvētu somiem ne vien klusumu, bet arī skumjas.

Ekspertu viedokļi: Kā veicināt uzticēšanos valstij


Jārunā skaidra valoda, jāskaidro lēmumi un to sekas

Pēteris Vilks, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs

Uzticēšanos veicina skaidra valoda un mazāk liekulības (šodien to sauc arī par populismu). Godīga operēšana ar faktiem un datiem, skaidrojot arī sarežģītas izvēles un to ietekmi uz dažādām sabiedrības grupām, var palīdzēt vairot uzticību un kritisko domāšanu. Ikviens lēmums – tā ir izvēle. Izvēle parasti ir par resursiem (laika, finanšu, cilvēku savstarpējās sadarbības), kuri vienmēr ir pieejami ierobežotā apjomā.

Uzticība sākas ar spēju ikvienam objektīvi novērtēt un apzināties savus lēmumus, uzņemties atbildību par šo lēmumu sekām. Ar spēju sadarboties ar līdzcilvēkiem apkaimē, ar cilvēkiem, kam ir kopīgas intereses un vērtības, tā veidojot aktīvu un atbildīgu sabiedrību un vairojot savstarpējo uzticību.


Uzticības kredītu rada vadītājs

Ilze Kreicberga, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja

Runājot par iestādēm – uzskatu, ka vadītājs rada iestādes uzticības kredītu sabiedrībā, līdz ar to katras iestādes uzticības kredīts lielā mērā ir attiecināms uz tās vadītāju/vadību. Ar atrunu – uzticības kredītam ir inerce (kas, līdzīgi kā fizikā, ir atkarīga no masas), tādēļ lielai iestādei/organizācijai uzticības kredīts ir grūtāk (ilgākā laika periodā) iegūstams un lēnāk arī pazaudējams. Līdz ar to tas ne vienmēr atbilst aktuālajam vadītājam/vadībai.


Uzticēšanās veidojas sadarbībā

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Iespējams, gan mans raksturs, gan darba specifika liek tiekties uz sadarbību kopīgu mērķu sasniegšanai, tādēļ nevaru teikt, ka valsts sektorā trūktu speciālistu, kas ir uzticēšanās vērti. Liela loma ir sākotnējai komunikācijai. Ja pie publiskā sektora darbinieka/speciālista ierodas “uzvilcies” klients, kuram ir lielas pretenzijas un gaidas, ka publiskā sektora darbiniekam ir tikai pienākumi, tad dzirksteles šķīdīs un diena tiks sabojāta abiem. Savukārt, ja pie publiskā sektora speciālista vērsies kā pie sabiedrotā, kura viedoklī ieklausies, izproti atšķirību starp privāto un publisko sektoru (proti – privātajā ir atļauts viss, kas nav aizliegts, bet publiskajā aizliegts tas, kas nav atļauts) un mēģini kopā meklēt risinājumu (tostarp apņemoties daļu darba paveikt pašam), tad tikai retos gadījumos esmu bijis vīlies.


Jānošķir ticība valstij un uzticēšanās amatpersonām

Ineta Ziemele, Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Uzticība valstij ir fundamentāla vērtība un nepieciešamība, ja vēlamies panākt tautas ilgtspēju. Satversmes tiesa vairākkārt par to ir izteikusies savos spriedumos. Jāsaprot, ka uzticībai ir vairākas dimensijas, – juridiski mēs runājam par uzticēšanos valstij, jo runāt par uzticību konkrētiem cilvēkiem, lai arī ir svarīgi, tomēr tas lielākoties būs subjektīvi. Ir svarīgi, lai cilvēki, neskatoties uz konkrētām amatpersonām, uzticētos savai valstij un tās institūcijām. To žurnālisti un citi eksperti bieži nenošķir – sajaucot kādas amatpersonas kritiku ar pašas valsts kritiku. Valsts esība ir neapgāžama vērtība. Par to būtu jāaizdomājas biežāk, tādējādi nostiprinot ticību tam, ka mēs katrs un visi kopā veidojam savu valsti. Līdz ar to primāra ir ticība valstij un savām spējām to darīt labāku.


Uzticēšanās priekšnoteikums – atklātība

Valts Ābols, BKUS valdes priekšsēdētājs

Ticu, ka uzticēšanās ir atbalstošs spēks, kas “baro” indivīdu, organizāciju vai institūciju attiecības visos virzienos. Uzticēšanās stiprina jebkuras attiecības, ļauj racionālāk izmantot līdzekļus (neuzticēšanās prasa virkni verifikācijas pasākumu), stimulē radošumu un jaunu risinājumu rašanos. Uzticēšanās rodas tad, kad sakrīt vairāki priekšnoteikumi. Lai kādam uzticētos, parasti mēs vērtējam viņa personību (patiesumu/godīgumu, nolūkus) un kompetenci (objektīvās spējas un iepriekš paveikto). Par šiem uzticēšanās priekšnoteikumiem priekšstatu lielā mērā veido mediji. Vērtējot Latvijas realitāti – tas, kas nepieciešams uzticības stiprināšanai, kardināli atšķiras no tā, kas ikdienā tradicionāli lasāms ziņās un īpaši virsrakstos.

Mana pārliecība saka, ka ceļš uzticības virzienā ved tikai caur atklātību, tostarp visu rezultātu rādīšanu un skaidrošanu. Padomju laika pieeja, ka lepojamies tikai ar sasniegumiem un neveiksmes paslaukām zem tepiķa, ir spēcīgs attīstības inhibitors. Pēc slimnīcas pieredzes redzu, ka tieši vēl neatrisinātās lietas rada lielāko attīstības un uzlabojumu iespēju, taču tikai tad, ja esam gatavi godīgi uz tām paskatīties un “pienaglot pie tāfeles”. Daudz kur tas nenotiek, jo šādai atklātībai var izrādīties augsta cena.


Uzticēšanās palīdz vienoties par mērķi

Maksims Jegorovs, “Accenture Latvija” vadītājs

Tik tiešām – uzticēšanās ir sabiedrības “līme”. Valsts vai lielas kompānijas ietvaros tā ļauj katram justies piederīgam, iesaistīties un sniegt savu vērtību. Uzticēšanās palīdz vienoties par mērķi un ļaut katram tur aiziet pa savu ceļu. Uzticēšanās sabiedrībā nav iedomājama bez līdzdalības visas grupas jautājumos. Tas veicina fokusu uz to, ko katrs grupas biedrs var dot, nevis saņemt. Uzticēšanās samazina nepieciešamību pēc pārbaudēm pirms ekonomiskām transakcijām. Uzticēšanās nav iedomājama un nav iespējama bez sociāla taisnīguma. Lielā grupā cilvēki uzticas viens otram, ja gan darba, gan labumu sadale tiek uzskatīta par taisnīgu. Cilvēku attiecībās savukārt uzticēšanās ir sava veida kredīts, kuru var izmantot sarežģītos brīžos. Tikai tad, ja cilvēks uzticas, viņš var uzklausīt arī kaut ko nepatīkamu. Tieši tāpēc draugi ir tik vērtīgi, cik tie ir uzticami.


Vērtība, kas rada nāciju

Aigars Rostovskis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents

Uzticēšanās valstij – tā ir vērtība, kas rada nācijas kopumu, patriotismu un vēlmi veidot savu nākotni konkrētā vietā. Ja uzticēsimies viens otram, kā arī saviem politiķiem, ierēdņiem, skolotājiem, armijai un citiem sabiedrības locekļiem, tad tā kļūst par vērtību, kā dēļ dzīvot un veidot laimīgu valsti. Šādu uzticēšanos nav iespējams veidot caur mānīšanos, zagšanu un korupciju, kas pavada procesus un rada šaubu ēnu. Attīrīšanās, sakārtošanās un dzīvošana saskaņā ar savu sirdsapziņu ir vienīgās zāles, lai sabiedrībā veidotos uzticēšanās.

Ja cilvēki uzticas viens otram, tad labklājība un materiālās vērtības tiks radītas, lai kopumā visi justos droši un aizsargāti, jo tas jau ir tikai “tehnikas” jautājums. Politiķiem, kuri kandidē vēlēšanās, kā arī valsts darbā strādājošajiem ir jāsaprot, ka vara ir nevis līdzeklis sava labuma gūšanai, bet gan instruments, lai palīdzētu ikvienam Latvijas iedzīvotājam dzīvot labāk. Pieņemtie lēmumi tad arī kalpos par atskaites punktu tam, vai mēs kopumā uzticamies vai, gluži pretēji, – neuzticamies savai valstij.

Kam uzticamies valsts pārvaldē

Lai noskaidrotu, kādiem cilvēkiem vai iestādēm uzticas Latvijā, aptaujājām 41 labas pārvaldības ekspertu un pārvaldības jautājumos kompetentus iestāžu un organizāciju vadītājus, kuru darbību tieši ietekmē valsts un pašvaldību līmenī veiktie lēmumi.

Lūk, pārvaldības ziņā uzticamāko cilvēku un iestāžu saraksts, ko nosauca vairums aptaujāto:

CSDD

Ceļu satiksmes drošības direkcija

Arnis Cimdars

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) un tās priekšsēdētājs

Arvīds Ozols

Zemkopības ministrijas Meža departaments un tā direktors

Anna Vītola-Helviga

Lauku atbalsta dienests (LAD) un tā direktore

Andris Vilks

Bijušais finanšu ministrs

Dace Melbārde

Kultūras ministre

Rakstā tiek izmantotas nacionālās aģentūras LETA bildes

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanos valstij