Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās un vēsture.
Ko mums var iemācīt pagātnes pieminēšana


Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par spēju un nespēju uzticēties, guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Piektais no stāstiem veltīts vēstures pieminēšanai – tam, kā stāsts par mūsu pagātni kļūst par uzticēšanās un (vai) neuzticēšanās avotu.

Kirils Kobrins

Vēsturnieks, rakstnieks un publicists Kirils Kobrins lasītājiem Latvijā ir labi pazīstams kā spilgtu eseju autors žurnālā “Rīgas Laiks” (no 2007. gada līdz 2016. gadam). Agrāk strādājis kā pasniedzējs, bijis “Radio Brīvā Eiropa” līdzstrādnieks Prāgā, vadījis šī medija Krievijas redakciju. Pēc vairāku gadu dzīves Londonā K. Kobrins šogad ir kļuvis par grīziņkalnieti. Viņš turpina pierakstīt savus vērojumus portālā “Arterritory.com”, ir viens no Maskavā iznākošā žurnāla “Неприкосновенный запас” (“Neaizskaramie krājumi”) redaktoriem. Augusta nogalē Rīgā nāca klajā K. Kobrina jaunākā grāmata “Vēsture. Work in Progress” (“Orbīta”, tulkojis Dens Dimiņš).

Vai vēstures pārstāstīšana, pārlasīšana un pieminēšana mums spēj kaut ko iemācīt? Par to, kāpēc un kā atgriežas pagātnes maldi, kāpēc sabiedrība “atomizējas” un zaudē uzticēšanos, – sarunā ar vēsturnieku un rakstnieku Kirilu Kobrinu.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

“(Don’t) Express Yourself!”

Viens no jūsu vadītā žurnāla “Neaizskaramie krājumi” numuriem ir veltīts vēstures pieminēšanai dažādu valstu definētās un koptās svinībās. Kā jums šķiet, ko šogad visvairāk būtu vērts svinēt Latvijā, ņemot vērā mūsu valsts simtgadi?

Te varētu būt acīmredzama atbilde – simt gadus kopš valsts dibināšanas. Taču tā ir ļoti vispārīga un ietilpīga atbilde, patiesībā tur var ielikt, ko vien vēlaties. Vai nu tiek godināta tās valsts izveide, kuras mantiniece ir šodienas Latvija. Vai arī – tās valsts rašanās, kurā mēs šodien atrodamies. Vai arī tādas valsts rašanās, kurai ir kāda saikne ar šodienas Latviju. Tās ir dažādas lietas.

Piemēram, Dublinā ik gadu tiek pieminēta tā sauktā Lieldienu sacelšanās gadadiena, pirms diviem gadiem arī šim notikumam bija simtgade. Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka šī atceres diena ik gadu tiek svinēta atšķirīgā datumā, jo Lieldienu laiks mainās. Sacelšanās, protams, notika konkrētā datumā, taču, kad veidojās Īrijas valsts, tika nolemts, ka šo sacelšanos atzīmēs Lieldienās, un tā nu šis piemiņas datums ir katru gadu citā datumā. It kā anekdotisks gadījums, taču arī zīmīgs – tiek pieminēta nevis neatkarības kustība pret britiem, bet sevis ziedošana nākotnes neatkarības vārdā. Tāda ir šo svētku ideoloģiskā slodze. Vai cits piemērs – Čehoslovākijas Republikas dibināšana pirms 100 gadiem. Valsts, kuras vairs nav, neesošas valsts neatkarības simtgadi var svinēt gan čehi, gan slovāki.

Šādā nozīmē Latvijai ir paveicies – jums šis datums ir nemainīgs, tā nozīme diezgan skaidra un valsts neatkarības pieminēšanai var pievienot virkni dažādu uzslāņojumu, piemēram, nacionālas valsts izveide, tai topot uz impērijas drupām. Vai, teiksim, var runāt par sabiedrības veidošanās simtgadi.

Vai Latvijā ir jūtama kāda īpaša, unikāla vērtība, ko šajās svinībās būtu vērts akcentēt?

No tāda ieinteresēta svešinieka skatpunkta Latvija ir pārsteidzoša, unikāla vieta. Te ir izteikti jūtama dažādu kultūru, nacionalitāšu, reliģisko tradīciju krustošanās. Nereti tiek piemirsts tas, ka šī ir multireliģiska valsts, manuprāt, šo apstākli nenovērtē, taču tā klātbūtne ir jūtama dažādās Latvijas vietās. Un te runa nav tik daudz par tautas folkloru, jo kultūras tradīciju veido arī dzīvesveids, domāšanas veids un tā tālāk. Festivālos un svinībās to parādīt ir grūti. Taču šī kultūras tradīcija apliecina valsts pārmantojamību, lai arī padomju okupācijas un Otrā pasaules kara dēļ šī saikne ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Sarežģītais gan parasti ir labāks par vienkāršo.

Jā, ja sarežģītais tiek adekvāti pieminēts. Britu vēsturnieks Tonijs Džads savas esejas par aizmirsto 20. gadsimtu iesāk ar ievadu, kurā runā par vēstures iekonservēšanu muzejos un memoriālos, kas nevis mūs saista ar kopīgu pagātni, bet drīzāk nošķir no tās.

Vēsturisku norišu fiksācija muzeju un memoriālajā industrijā, 20. gadsimta un tajā piedzīvoto katastrofu iekļaušana popkultūrā – kino un tamlīdzīgi – tā kopumā ir laba lieta, taču, jā, tam ir arī otra puse. Visa šī drāma, šī traģēdija it kā tiek atskaņota no mums pietiekami drošā atstatumā. Nu, sagribējās, aizgājām uz muzeju, paskatījāmies, nopūtāmies.

“Mēs dzīvojam piemiņas laikmetā. It visur Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, lai atgādinātu mums par pagātnes mantojumu, tiek celti pieminekļi, memoriāli, uzstādītas piemiņas zīmes un veidotas piemiņas vietas. (..) Mums ir uzradies daudz vairāk pieminamā; mēs nespējam vienoties, ko un kā pieminēt, un, ja vēl ļoti nesen (vismaz Eiropā) muzeju, piemiņas plākšņu un monumentu uzdevums bija atgādināt cilvēkiem to, ko viņi jau zināja vai domāja zinām, tagad šie objekti kalpo citam mērķim. Tie ierīkoti, lai vēstītu cilvēkiem par to, ko viņi, iespējams, nezina, ir aizmirsuši vai nekad nav zinājuši. Mūs nomāc aizvien lielākas bailes, ka mēs aizmirsīsim pagātni, ka lielā tagadnes jucekļa vidū tā kaut kādā veidā pazudīs. Mēs pieminam pasauli, kuru esam zaudējuši; reizumis pieminam jau tad, kad tā vēl nav zaudēta. Ceļot pakaļdarinājumus vai oficiālus atgādinājumus par to, ko vēlamies atcerēties, mēs riskējam aizmirst vēl pamatīgāk; liekot simboliem vai pārpalikām vēstīt par veselumu, mēs iemānāmies ilūzijās. (..) Piemiņas objekti – teiksim, kauju piemiņas zīmes – laika gaitā nemanāmi saplūst ar ainavu; tie vairs nav atgādinājumi par pagātni, bet kļūst par daļu no tās.”

Tonijs Džads. Pārvērtēšana. Esejas par aizmirsto 20. gadsimtu, Dienas Grāmata, 2012.

Jā, tas taču sen pagājis, ko nu tur vairs.

Bet patiesībā mēs esam šis 20. gadsimts, mēs “no tā sastāvam”. Un tas, kas pēdējo dažu gadu laikā notiek ASV un Eiropā, pierāda, ka mēs pieredzam apbrīnojamu recidīvu, kas ir nevis pat 20. gadsimts, bet 19. gadsimta beigas ar tam laikam raksturīgo reālpolitiku, nacionālismu, populismu. Teju viss, ko šodien zinām, ir dzimis 19. gadsimta otrajā pusē – no rasisma un populisma līdz marksismam, freidismam, liberālismam. Es nesaku, ka tās ir sliktas vai labas lietas, tas vienkārši tad radās. Un dīvainā veidā tad, kad šķita, ka tas viss ir beidzies un ir sākusies jauna dzīve, kad mēs lidojam pa gaisu ar saviem viedtālruņiem un tamlīdzīgi, izrādījās – nekā tamlīdzīga. Mēs aizvien esam tie paši cilvēki, kuri tika nosūtīti uz ierakumiem 1914. gadā. Un tā ir ļoti svarīga tēma. Skaidrs, ka ir notikušas pārmaiņas, ir piedzīvots progress un atsevišķas lietas šodien ir tabu. Tomēr tās ļoti nepatīkamās lietas, kas notiek šobrīd, un runa ir gan par Trampa prezidentūru, par Trampa atbalstītājiem – lai arī tā nav puse valsts, tomēr nozīmīga tās daļa –, gan arī par populismu Eiropā. Kāpēc šis atbalsts pēkšņi ir kļuvis tik masveidīgs?

Kāpēc?

Psiholoģiski tas ir labi saprotams. Liela daļa cilvēku savās mājās mēdz būt gan rasisti, gan mizogīnisti un tamlīdzīgi. Viņi vienkārši saprata, ka to nedrīkst teikt.

Viņi turējās...

Jā, turējās. Un te pēkšņi parādās kāds, kurš saka: puiši, drīkst! Uz priekšu! Un, dabiski, – tas viss pēkšņi raujas uz āru. Pat tad, ja ikdienā šie cilvēki šādas lietas nesludina, psiholoģiska reakcija ir notikusi. Atbrīvošanās, kaut kāda atvieglojuma reakcija, sak, “es tagad pateikšu to visu”. Protams, sociālie tīkli to veicina, jo rada distancētības un anonimitātes ilūziju. Tas viss būtībā ir Rietumu sabiedrības cilvēka apziņā. Latvijas sabiedrība ir Rietumu sabiedrības daļa, un, starp citu, arī Krievijas sabiedrība šādā izpratnē ir Rietumu sabiedrības daļa. Tas ir 20. gadsimta produkts, kurš, iespējams, vēl arī dzīvo 20. gadsimtā.

Labi, bet kur palikušas mācības, kuras mēs – 20. gadsimta cilvēki – esam lasījuši, dzirdējuši skolās un universitātēs, skatījušies kino? Kur tas viss ir izgaisis?

Rietumu sabiedrības projekta pamata kļūda, manuprāt, ir Ruso iedvesmotajā idejā par dabiski labo pamatu cilvēkā. Ka cilvēks tā dabiskajā stāvoklī ir labs. Un ir jādara viss, lai cilvēks šo labo varētu izpaust. Uz ko tiek būvēta Rietumu sabiedrības retorika un prakse, līdz pat reklāmai? Tā ir tēze: “Express Yourself!” Nekas nav vajadzīgs, tikai atveries, parādi, kāds tu esi, un viss būs brīnišķīgi. Lūk, tas arī notiek, un izrādās, ka labāk to nevajag darīt. Acīmredzot cilvēka daba pamatos tomēr ir ļauna, jo “dabiski” nozīmē pievākt no kaimiņa to, kas tev ir vajadzīgs, iespējami vienkāršā ceļā, dabiski ir, atvainojiet par banalitāti, ēst ar rokām, nevis ar dakšu un nazi. Lūk, šī uzticēšanās cilvēka dabai, kas ir apvērsusies drāmā, kuras liecinieki šobrīd esam.

Un viss taču it kā ir labi – mēs esam uzvarējuši, Padomju Savienība ir sabrukusi, totalitārisms praktiski ir izzudis, Rietumu pasaule kopumā kļūst humānāka. Likumi tiek pieņemti un ievēroti. Tas nekas, ka šai nelielajai pasaulītei visapkārt valda ciešanas. Un varētu šķist, ka tā saucamie labās gribas cilvēki ņem virsroku, taču patiesībā ne – pārsvaru iegūst cilvēki ar ne tik labiem nodomiem. Un uzticēšanās apvēršas neuzticībā. No šejienes rodas konspirāciju teorijas un naids, ko savukārt ļoti sekmīgi izmanto dažādi populistu strāvojumi.

Bet tomēr – vēsturiskā pieredze mums nevar neko iemācīt?

Domāšana vēsturiskās analoģijās ir pats bēdīgākais veids, kā domāt par pagātni un vispār – domāt. Jā, tā ir vieglāk, tāpēc cilvēki iekrīt šādā prātošanā teju automātiski. Tā ir vienkāršāk medijiem, kuriem ir jāizmanto kādas nodrāztas metaforas, lai cilvēki to vispār saprastu. Teiksim, ja Rietumu presē runā par Putinu, automātiski tiek saprasts, ka viņš ir cars. Sirpja un āmura izmantošana kaut kādās kampaņās, kas it kā vēršas pret norisēm Krievijā. Piedodiet, bet kāds sirpim un āmuram sakars ar šodienas Krieviju? Tā ir pati antisociālistiskā valsts Eiropā, un jābūt pilnībā nedomājošam, lai ko tādu vēstītu.

Kad runā par “mācīšanos no vēstures”... – tas balstās pieņēmumā par objektīvi eksistējošu, sastingušu vēstures faktu. Objektīvi, protams, eksistē pagātnes notikumi, bet vēsture – tas ir naratīvs par šiem notikumiem. Tāpēc veidojas apburtais loks – mēs gribam mācīties no mūsu pašreizējā priekšstata par pagātni.

“Pagājušais gadsimts caur savām varenajām kataklizmām piedāvā divas skaidras un nepārprotami saklausāmas, taču nelaimīgā kārtā savstarpēji pretrunīgas mācības. Pirmais pasaules karš māca, ka teritoriāli kompromisi ir labāki par globāla mēroga karu, ka saistības, ko lielvaras, liekot ķīlā savu godu, uzņemas pret mazākām nācijām, ir drošs ceļš uz masu slaktiņiem un ka ir neprāts ļaut aklajam armiju un alianšu mehānismam gūt virsroku pār veselo saprātu. Otrais pasaules karš māca, ka tiekties pēc mierīgas sadzīvošanas ar tirānijām, nododot mazākas nācijas, nozīmē tirānu tikai iedrošināt, ka atteikšanās cīnīties šobrīd noved pie jo smagāka kara vēlāk un ka, vienīgi stingri noraidot jebkādus kompromisus, var apturēt dabisko tendenci steigšus noslēgt sliktu mieru ar vēl sliktākiem cilvēkiem. Pirmais māca nemesties pa kaklu pa galvu cīņā, otrais – nekad nepiekāpties agresīvas varas priekšā. (..) Ikreiz, kad kāds Rietumu politiķis, kam piemīt kaut cik vēstures izjūtas, nonāk krīzes situācijā, viņam ir jāizlemj, vai pareizāk būtu atkāpties un censties atrast vienalga kādu kompromisu, lai tikai neatkārtotu 1914. gadu, vai arī palielināt spiedienu un sadot kādam sutu, bīstoties no jauna 1939. gada.”

Ādams Gopniks. Lielais. Rīgas Laiks, 2005. g. janvāris (pirmpublicējums “The New Yorker”, 2004. g. 23. augusts, tulkojusi Sabīne Ozola).

Un kā tad ar vēstures stāstnieku, vēsturnieku?

Te būtu jāsāk ar paša uzticēšanās jēdziena dziļāku analīzi. Tam, ka uzticēšanās automātiski ir ar pozitīvu šī vārda konotāciju, bet neuzticēšanās – ar negatīvu, es nevaru pilnībā piekrist. Jo gan uzticēšanās, gan neuzticēšanās var būt adekvāta – atbilstoši konkrētajai situācijai. Viens no maniem īstenajiem skolotājiem Mišels Montēņs kādā no savām esejām ar nosaukumu “Pārrunu laiks – bīstams laiks” stāsta vairākus atgadījumus par uzticēšanās tēmu, kur pamatā runa ir par cietokšņa aplenkumu, pārrunām un sekām, kas iestājas pēc pārrunām. Un šo stāstu centrā ir šaubas, pamatotas šaubas.

Stāsts par uzticēšanos – vairāk nekā 200 gadus pēc Montēņa, 1815. gadā, notiek Vaterlo kauja ar Napoleonu vienā pusē un sabiedroto armiju – otrā. Abas armijas bija sadalītas divās daļās – sabiedroto pusē tās komandēja ģenerālis Velingtons un feldmaršals Blihers. Napoleona galvenā armija vispirms uzbruka Bliheram, tad imperators lika maršalam Grušī viņus vajāt. Napoleons pilnībā uzticējās Grušī, būdams pārliecināts, ka viņa vadītā armija padzīs Bliheru un tad atgriezīsies, dodot izšķirošo triecienu galvenajā kaujā. Taču tā nenotika – brīdī, kad sabiedroto armija jau liecās zem franču pārspēka, no malas tuvojās jauni spēki, Napoleons bija pārliecināts, ka uzvara ir rokā, bet izrādījās, ka atgriežas Blihers, kurš frančus bija apmānījis. Ja vien Napoleons būtu uzmanīgi lasījis Montēņu...

Cits piemērs. 1917. gada februārī Krievijas impērija, kā rakstīja Vasilijs Rozanovs, burtiski izzuda trīs dienās. Tas ir pārsteidzoši – gigantiska impērija sabrūk dažu dienu laikā. Un, ja 1917. gada janvārī būtu veikta socioloģiskā aptauja par iedzīvotāju uzticēšanos caram, 97% imperatoram Nikolajam otrajam paustu uzticību. Pēc mēneša visa impērija, kas bija veidojusies gadsimtiem ilgi, pēkšņi sabrūk un šie paši 97% caram vairs neuzticas. Un zemnieks, kurš vēl pirms dažiem gadiem bija kārtīgi gājis baznīcā, lūdzies, tagad piedalās dedzināšanās, dauza ikonas un nogalina garīdznieku.

“Kas attiecas uz mums, kas esam mazāk aizspriedumaini un uzskatām, ka gods karā pienākas tam, kurš tajā guvis labumu, un kopā ar Līsandru sakām, ka tur, kur pietrūkst lauvas ādas, vajag piešūt lapsādas gabaliņu, – šādi uzskati pilnībā attaisno negaidītu uzbrukumu; un nav otras tādas stundas, mēs sakām, kad pavēlniekam jābūt modrākam, kā sarunu un miera noslēgšanas laikā. Un šā iemesla dēļ visi mūsu laika kara speciālisti atzīst par vispārēju likumu to, ka aplenkta cietokšņa pavēlniekam nevajag iziet no tā uz sarunām ar pretinieku. (..)

Tomēr ir arī tādi karavadoņi, kas rīkojušies pareizi, uzticēdamies aplencēju vārdam un iziedami no cietokšņa. Par to liecina piemērs ar Šampaņas bruņinieku Anrī de Vo, kuru Kommersī pilī bija aplenkuši angļi. Bartelemī de Bonns, kas vadīja aplenkšanu, bija paracies zem ievērojamas cietokšņa daļas, un viņam vairs bija tikai jāpieliek uguns, lai apraktu aplenktos zem drupām. Tad viņš piedāvāja minētajam Anrī viņa paša labā iznākt no cietokšņa uz sarunām. Tā kā viņš atklāja tam savas kārtis un Anrī paša acīm pārliecinājās par savu neizbēgamo bojāeju, pēdējais izjuta dziļu pateicību pret ienaidnieku un ar visu savu karaspēku bez ierunām padevās. Šahtai pielaida uguni, un, kad koka balsti sabruka, pils bija iznīcināta līdz pamatiem un pilnīgi. Es labprāt uzticos citu cilvēku godīgumam. Bet es to darītu nelabprāt, ja tādējādi dotu kādam iemeslu domāt, ka es to daru izmisuma un mazdūšības dēļ, nevis aiz atklātības un ticības cilvēku patiesumam.”

Mišels de Monteņs. Esejas. Tulk. Pēteris Zvagulis, Zvaigzne, 1981.

Pirms 100 gadiem bruka impērijas, kas ir šodienas būtiskākā aktualitāte?

Sabiedrības atomizācija ir viena no tām. Astoņdesmito gadu beigās Gorkijā, kur es dzīvoju, bija diezgan trūcīgi ar pārtiku. Un pēkšņi tirdzniecībā parādījās mākslīgie melnie ikri, kas bija ražoti no naftas produktiem. Mēs ar draugiem atklājām, ka šo “ikru” lodītes uz plakanas virsmas atgrūžas viena no otras, tās kustējās, jo nespēja veidot saiknes savā starpā. Rietumu sabiedrība šodien ir tāda – mākslīgo ikru lodītes atgrūžas, par spīti sociālajiem tīkliem notiek ārprātīga sabiedrības atomizācija. Cilvēki kļūst par šiem atomiem, kuri nav spējīgi veidot molekulas, nav spējīgi sadarboties, saprasties. Ir mākslīgi, manipulatīvi veidotas grupas un grupējumi, taču zināmos apstākļos to dalībnieki būtu gatavi viens otram rīkli pārgriezt.

Un tam nav pretspara, nav izteikta protesta.

Savulaik protests kā kultūras un sociālo norišu forma radīja daudz vērtīga un laba. Man ir aizdomas, ka šodien tas tā vairs nedarbojas. Man, tieši pretēji, šodien patīk tās kultūras izpausmes, kas nenāk ar ambīciju cīnīties ar netaisnību pasaulē. Tās rodas tāpēc, ka šie cilvēki ir pārliecināti – pasaule bez šī konkrētā kultūrfakta nevar pastāvēt. Tas ir brīnišķīgs sasniegums, un, kamēr šāda pārliecība pastāvēs, saruna, tostarp par mūsu kopīgo pagātni, turpināsies.

Vēsture starp uzticēšanos un lētticību

Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks

Vēsture esot mūsu dzīves skolotāja. Šo frāzi, kas pieder banālo, pārāk bieži piesaukto un tādēļ visiem apnikušo “patiesību” klāstam, nebūtu vērts atgādināt, ja vien tā nebūtu tik bieži sastopama. Bet kā gan mūsdienu cilvēkam var noderēt pieredze, kas radusies citā laikā un atšķirīgos apstākļos? Ko mums var dot zināšanas par pagātnes cilvēku dzīvi, ja lieliski saprotam, ka tās vienmēr būs nepilnīgas un dažādi skaidrojamas? Turklāt ikviens zina, ka vēsturē sakņotie stereotipi rada konfliktus, savstarpēju neuzticēšanos un asiņainus karus, kļūstot par agresīvas politiskās ideoloģijas pamatojumu un par tās propagandas mašīnas degvielu. Uzticēties vēsturei ir bīstami. Tad kādēļ gan ar to nodarboties?

Atcerēties vai aizmirst – ar šo dilemmu sastopas katrs, kurš negaidot satiekas ar kādu atgādinājumu par pagātnes klātesamību šodienā. Dzīve balansē starp atmiņas jūru un aizmirstības bezdibeni, un tie abi vienlīdz viegli var cilvēku aprīt. Kultūras vēsturnieks Pīters Bērks (Peter Burke) apgalvo, ka vēsturnieka uzdevums ir būt par neērtu faktu atgādinātāju. Lai uzvarētāji savā pārākumā nekļūtu paštaisni un zaudētāji spētu paskatīties uz sevi bez mūžīgā upura lomas radītajiem attaisnojumiem. Taču vēsture ir abpusgriezīga, jo nav tādas situācijas, kurā būtu atrodami vienīgi uzvarētāji un vienīgi zaudētāji. Tādēļ ikviens laikmets arī Latvijas vēsturē kādam būs sāpīgs un traģisks, bet citam raisīs lepnumu un vairos pašapziņu. Valsts jubilejas gadā ir pierasts meklēt valstiskuma saknes un cildināt varoņus. Tas ir dabiski un pašsaprotami, taču vēsture nepastāv tikai vienā, heroiski melnbaltajā, dimensijā. Lai saprastu valstiskuma rašanos 1918. gadā, ir jāzina, kā latviešu sabiedrība attīstījās un izauga no zemnieku kārtas līdz modernai nācijai. Vēsturisko romānu par sevi ir pelnījis 19. gadsimta zemnieks, pilsētas strādnieks, skolotājs, tiklab mecenāts Augusts Dombrovskis, kā arī jaunstrāvnieks, ārsts un publicists Kārlis Kasparsons (1865–1962). Lai saprastu, kādēļ atjaunotā Latvijas valsts ir tieši tāda, kāda tā ir, padomju laiks būtu jāredz kinofilmā, kuras vēstījums šķērsotu dažādus tālaika sabiedrības slāņus, kā to izdarījis Aivars Tarvids romānā “Robežpārkāpējs” (1989).

Atceroties seno parunu, ka divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams, godīgs vēsturnieks kritiski vērtēs publikas iecienītās tagadnes un pagātnes analoģijas – tās dzimst pārāk viegli un ir pārāk ērtas jebkādai konjunktūrai, lai tām varētu uzticēties, neriskējot iekrist paša veidotajā lētticības slazdā. Taču vēstures zināšanas jēga tieši ir iespēja nekļūt lētticīgiem, saskatot sev apkārt tikai draugus vai tikai ienaidniekus. Jā, tas viss jau reiz ir bijis, tikai citā laikā un ar citiem cilvēkiem, un, to apzinoties, mēs varam aiztaupīt sev vēl vienu satikšanos ar grābekļa kātu.

Cilvēks, kam bija izšķiroša nozīme Latvijas valsts izveidē, bija Kārlis Ulmanis. Traģiska paradoksa dēļ šis uzticības kredīts, ko viņam deva valsts praktiskā izveidotāja loma 1918. un 1919. gadā, ieguva pretēju nozīmi 1939. un 1940. gada situācijā. No uzticēšanās spēka līdz lētticības vājumam ir tikai viens solis.

Viedokļi par vēstures izziņas nozīmi un uzticēšanos


Pagātnes izzināšana atbrīvo no mītiem

Aiga Bērziņa,
LU Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva eksperte, LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorante

Uzticēšanos veicina skaidra valoda un mazāk liekulības (šodien to sauc arī par populismu). Godīga operēšana ar faktiem un datiem, skaidrojot arī sarežģītas izvēles un to ietekmi uz dažādām sabiedrības grupām, var palīdzēt vairot uzticību un kritisko domāšanu. Ikviens lēmums – tā ir izvēle. Izvēle parasti ir par resursiem (laika, finanšu, cilvēku savstarpējās sadarbības), kuri vienmēr ir pieejami ierobežotā apjomā.

Ir labi izlasīt kaut vienu vēstures grāmatu, vēl labāk, tajā rakstīto iemācīties no galvas, bet vai tas lasītāju padara par vēstures zinātāju vai, vēl vairāk, par vēsturnieku? Nevajag ticēt cilvēkam, kurš saka, ka zina vēsturi. Tāpēc vēsturnieka uzdevums nav zināt vēsturi, bet gan vienmēr pašam apšaubīt savus un citu pieņēmumus, meklēt atbildes uz aizvien jauniem jautājumiem un, pats galvenais, – radīt. Turpretī “nevēsturnieku” pienākums ir patērēt vēsturnieka radīto.

Kāpēc pienākums? Pagātnes skaidrojums (tiešs un netiešs) un no tā izrietošais mūsdienu vērtējums vienmēr bijis viens no politikā visvairāk izmantotajiem ieročiem, un tas aktīvi tiek darīts arī mūsdienās. Un, ne tikai runājot par atšķirībām Latvijas un Krievijas televīzijas raidītajā, bet arī tepat valsts iekšienē dažādu politisko spēku un masu mediju starpā. Vēstures izzināšana ļauj izrauties no dažādiem aktuāliem mītiem un daudzām apzināti un neapzināti propagandētām nepatiesībām dzimtas, pagasta, valsts un visas pasaules līmenī, ļaujot personai izdarīt brīvus lēmumus.

Svarīgi ir nevis akli ticēt visam pateiktajam un uzrakstītajam, bet analizēt un vērtēt. Vēstures zinātnei jābūt atvērtai diskusijai, turklāt diskusijai ir jābūt veidotai divos līmeņos – akadēmiskā un populārzinātniskā. Bet diskusijai jābūt konstruktīvai, nevis balstītai tikai dzimtas leģendās, starpkaru autoru darbos un tukšos pieņēmumos.

Pati uzticība un uzticēšanās kā vēsturisks fenomens gan pasaulē, gan Latvijas historiogrāfijā skatīta maz. Tomēr ir skaidrs, ka nevienā laikā un vietā nav bijusi pilnīga uzticība valdošajam režīmam un tā paustajām tēzēm. Tas parāda, ka mūsdienu situācija, kad tiek risināts jautājums par uzticēšanos, nav unikāla. To ņemot vērā, kļūst skaidrs, ka arī vēstures skaidrojums veidojas no katra indivīda un sabiedrības grupas subjektīvā skatpunkta (kas vienam labi – otram slikti), līdz ar to veidojot dažādas vēstures interpretācijas un brīžiem pilnīgi pretējus viedokļus.

Atbilde uz jautājumu, vai varam ticēt vēstures naratīvam, ir neviennozīmīga. Dzīvojot laikā, kad nav vienas “pareizās” vēstures, jo īpaši svarīgi uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Vēstures izzināšana attīsta loģiku un spēju uz procesiem paraudzīties plašāk, ne tikai akli ticēt propagandas kanālos rādītajam. Tāpēc es aicinu interesēties par vēsturi, to pētīt, argumentēt savu viedokli, bet vienlaikus to vienmēr apšaubīt un, balstoties iegūtajā pieredzē, izvērtēt.


Ētiskas pamatvērtības – vide, lai veidotos spēcīgi līderi

Harijs Tumans,
Dr. hist., profesors

Šodien mēs dzīvojam vispārējas neuzticēšanās laikmetā, jo ētikas pamatprincipu zuduma situācijā mēs esam pieraduši nevienam neuzticēties, visur sagaidām slazdus, dzirdam melus un prognozējam krāpšanu. Valsts neuzticas pilsoņiem un pilsoņi – valstij, darba devējs – darba ņēmējam un otrādi. Par pieaugošo neuzticēšanos liecina ne tikai kliedzošie pārspīlējumi datu aizsardzības jomā, bet arī pieaugošais instrukciju, kontroļu, pārbaudījumu, veidlapu un atskaišu slogs. Nav šaubu, tas viss ir kārtējais krīzes simptoms.

Taču bez uzticēšanās neviena sabiedrība nav un nevar būt veiksmīga. Nācijas gūst spožus panākumus, kad tām ir spoži līderi, kuriem tauta uzticas. Latvijas valsts izveidē milzīga loma bija tādām dižām personībām kā Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Rainis un citi. Personību loma īpaši pieaug grūtos vēstures brīžos, tādēļ dabiski rodas jautājums: kādēļ šodien mums ir līderu deficīts? Atbildot ir jānosauc vairāki faktori.

Viens ir šī totālās neuzticēšanās atmosfēra, kas mūs atsvešina, rada nedrošību un bailes. Partiju iekšējā sistēma audzina disciplīnu un paklausību, kas neveicina spilgtu personību veidošanos un ienākšanu politikā. Arī ideoloģija, kas uzspiež politkorektumu, ir kritiska pret spēcīgiem līderiem, jo tie var radīt apdraudējumu demokrātijai. Un protams, pats laikmeta gars: masu kultūrā valda vidusmēra cilvēka gaume, kas notrulina apziņu un audzina pelēcību. Par teicamu un vēlamu kvalitāti šodien tiek uzskatīta spēja viegli pielāgoties un pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, stingras pārliecības trūkums. Tas ir cilvēks, kuram nav mugurkaula, nav savas pārliecības, tātad cilvēks-tārps. Tādēļ līderu vietā šodien mēs redzam glaunas pelēcības, kas runā un dara, “kā vajag”. Turpretī personība un līderis pēc definīcijas ir cilvēks ar stingru mugurkaulu, pārliecību un principiem. Tādi mums šodien ir vajadzīgi. Bet, lai tādi veidotos, ir jāatgriežas pie ētikas pamatvērtībām: godīguma, krietnuma un savstarpējas uzticēšanās.


Neiestigt 20. gadsimtā

Mārtiņš Kaprāns,
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks

Socioloģiskās aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotāju vēsturiskie priekšstati nesniedzas īpaši tālāk par 20. gadsimtu. Arī Latvijas oficiāli atzīmējamo dienu kalendārā dominē 20. gadsimts. Taču mūsu kultūrtelpa atgādina, ka Latvijas vēsturē arī pirms 20. gadsimta ir daudzas iedvesmojošas un nacionālo iztēli rosinošas epizodes un personāži.

Norobežojoties no vēsturiskās patiesības un estētiskajiem spriedumiem, nesenie filmas “Nameja gredzens” panākumi apliecināja, ka arī pavisam tālas pagātnes attēlošana var piesaistīt plašākas sabiedrības uzmanību, kas ir mazs solītis vēsturiskās apziņas paplašināšanas virzienā. Ar kino, teātra un daiļliteratūras starpniecību nepieciešams modināt Latvijas sabiedrības interesi arī par Livonijas laiku un Kurzemes un Zemgales hercogisti – vēstures periodiem, kas iekapsulējušies Ulmaņlaiku un padomju laikā radītajā tēlu galerijā. Tāpat ļoti interesantu un 21. gadsimta realitātē rezonējošu vēstures ainu varētu uzburt kultūras produkti par 19. gadsimta notikumiem Latvijas teritorijā, kas ietver gan dzimtbūšanas atcelšanu, gan latviešu nacionālās pašapziņas rašanos un iekšējo noslāņošanos.

Vienlaikus populārās kultūras veidotāji būtu vairāk jāiedrošina raudzīties uz Latvijas vēsturi ne tikai caur latviešu etnokulturālo vai “aizmirsto gadsimtu” prizmu, bet arī no vispārīgāku, eiropeiskajā ideju vēsturē sakņotu vērtību skatpunkta. Tas mudinātu domāt par to, kā Latvijas teritorijā vēsturiski ir spējušas sadzīvot dažādas kultūras vai kā dažādas sabiedrības grupas ir spējušas vienoties un pretoties sociālajai netaisnībai un politiskajai varmācībai. Balstoties šādos motīvos, varētu radīt sulīgus un starptautiski konvertējamus vēstījumus, piemēram, par 18. gadsimta apgaismības ideju nesējiem (Vecais Stenders, Garlībs Merķelis u. c.) Latvijas teritorijā vai par latviešu anarhistiem. Tāpat šāda transnacionāla perspektīva ļautu no jauna atklāt it kā zināmas vēstures epizodes, piemēram, 1905. gada revolūciju vai pretestību sociālisma iekārtai vēlīnajā padomju periodā.


Skats Latvijas pagātnē – fragmentārs

Gustavs Strenga,
Tallinas Universitātes pēcdoktorantūras pētnieks/Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks 

Atskats Latvijas pagātnē no 2018. gada ir saraustīts un fragmentārs. Vienus laikmetus mēs redzam un izprotam skaidrāk, piemēram, starpkaru laiku un Otro pasaules karu, savukārt citi, piemēram, 17. gadsimts, ir izplūduši un grūti saskatāmi. Nereti par Latvijas pagātni tiek atražoti iepriekšējos laikmetos, politiskajos režīmos un vēsturiskajās situācijās radušies stereotipi.

Šis saraustītais skats ir veidojies nepietiekamā pētniecības finansējuma dēļ, kas vajā humanitārās zinātnes pēdējās desmitgades, un arī tādēļ, ka Latvijas sabiedrību pagātnē visvairāk interesē 20. gadsimts ar mūsu identitātei ļoti svarīgajiem sāpīgajiem notikumiem, kā arī izdzīvošanas, triumfa un veiksmes stāstiem. Tāpat arī atmiņu politikai, kuru īsteno valsts institūcijas, svarīgs ir valstiskumu apliecinošais 20. gadsimts.

Simtgades svinības veicina šo laikā un telpā ierobežoto skatīšanos uz 20. gadsimtu. Tomēr mums nav mūsdienīgas, visus šeit reiz dzīvojušos iekļaujošas plašākas pagātnes versijas par sevi, šo zemi un valsti, kas būtu svarīga, definējot Latvijas identitāti šodien un izvirzot nākotnes mērķus. Versiju par sevi nav iespējams radīt bez, piemēram, 19. gadsimta notikumiem – dzimtbūšanas atcelšanas, latviešu ekonomiskās elites veidošanās, jaunlatviešu kustības – un to mūsdienīgas izpētes. Raugoties tikai uz nesenu pagātni, mēs nevaram arī ievietot sevi Ziemeļeiropas telpā, kurā kopš “vikingu laikiem” Latvijas teritorija ir bijusi cieši ieausta.

Šobrīd vietā būtu jautājums, kas no mūsu pagātnes ir piemirsts, bet vai mēs šodien vispār zinām un izprotam, kas Latvijā pēdējo tūkstošgadu laikā ir noticis? Manuprāt, saprotam visai maz.


Uzticēšanās un neuzticēšanās metamorfozes

Ineta Lipša,
LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece

Uzticēšanās un “mācības, ko mums sniedz (var sniegt) vēsturisku norišu izzināšana”, ir slidena tēma. Jo “pareizu” un “nepareizu” uzticēšanos izšķir tikai retrospektīva, no šodienas redzespunkta vērtējot pagātni no kādas cilvēku grupas, piemēram, latviešu nācijas, viedokļa. Sociālās līdztiesības idejas pēlēji teiktu, ka ļaužu uzticēšanās radikāļiem Piektajā gadā bija “nepareiza”. Nodedzinātas pilis, tūkstošiem nāvīgi pazemoto ar publiskajās pēršanās sakapātām mugurām, simtiem pakārto, nošauto, simtiem bez savām mājām palikušo – raugi, tāda bija uzticēšanās alga. Tā stiprināja daudzu valsts “dibinātāju“ pašapziņu.

Uzticēšanās un neuzticēšanās ir vienlīdz svarīgas vērtības. Latvijas valsts nodibināšana sākās ar neuzticēšanos impērijas varai un vienlaikus ar uzticēšanos sevis paša varēšanai. Tik pašpārliecināti un enerģiski, lai ņemtu varu savās rokās, kad “tautas” uzticēšanās vēl tikai panākama. Ne kultūras atmiņā, ne historiogrāfijā nav piemirsts starpkaru valsts posms. Piemirsta ir problemātika – par Piektā gada radikāļu sociālajām metamorfozēm Latvijas valstī. Konkrētas valsts dibinātāju – Piektā gada radikāļu – grupas labklājībā iegrimšanas stāsts – diplomātos, deputātos, ministros, valžu un padomju locekļos – tandēmā ar vēlētāju uzticēšanās zudumu noveda pie jaunu radikāļu organizāciju darbības pagrīdē. Un tad viņu priekšā nokrīt 1940. gads. Trillera cienīgi to varētu vēstīt Piektā gada mīlas stāsts – latviešu Žanna d’Arka un Toms. Milda Kļaviņa un Voldemārs Salnais Piektā gada baznīcu demonstrācijās un kaujiniekos. Bēgšana, atgriešanās, bērna dzimšana cietumā, katorga Sibīrijā, atgriešanās Latvijas valstī. Viņa teju kļuva par pirmo sievieti ministri. Viņš bija deputāts, ministrs, augsta līmeņa ierēdnis, diplomāts.


Iztēlotās pagātnes skaistuma vilinājums

Vita Zelče,
LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore

Viens no sabiedrības attieksmes pret savu vēsturi raksturlielumiem ir nostalģija. Ar šo jēdzienu tiek apzīmētas ilgas pēc pagājušā, precīzāk – idealizētas pagātnes un/vai tās kādiem posmiem. Visai bieži tiek atzīts, ka Atmodas laikā un Latvijas atgūtā valstiskuma pirmajos gados latviešu sabiedrībā valdīja nostalģija pēc 20. gs. 30. gadu otrās puses jeb tā sauktajiem Ulmaņlaikiem, ko raksturoja pārticība, stabilitāte, latviskums, patriarhāla dzīves kārtība, sakopta vide, godīgi (vai salīdzinoši godīgi) un tautas uzticību baudoši valstsvīri.

Vai mūslaiku sabiedrībā arī valda kāda nostalģija pēc pagātnes? LU Sociālo zinātņu fakultātes īstenotā pētījumā valsts pētījumu programmas “SUSTINNO” ietvaros tika meklēta atbilde uz jautājumu – vai mūsdienu Latvijas sabiedrībai ir raksturīga nostalģija pēc padomju perioda? 2016. gadā tika veikta iedzīvotāju aptauja, kuras rezultāti liecina, ka lielākā daļa aptaujāto padomju okupācijas posmu vērtē negatīvi. Pozitīvu attieksmi pauda 32,4% respondentu. Salīdzinoši pozitīvāka attieksme pret padomju laiku bija gados vecākās paaudzes, krievvalodīgo, nepilsoņu, lauku iedzīvotāju un sieviešu vidū. Uz jautājumiem, kuros dzīve Padomju Savienībā tika salīdzināta ar mūsdienām, vairāki padomju laika dzīves aspekti saņēma augstāku novērtējumu nekā dzīve mūsdienu neatkarīgā un demokrātiskā valstī. Pārsteidzoši? Runa ir par materiālo labklājību, sociālo atbalstu un iedzīvotāju ikdienas noskaņojumu. Vairāk nekā puse (51%) aptaujāto uzskatīja, ka dzīve padomju laikā bija pārticīgāka. Aptaujāto vairākums (59,8%) arī atzina, ka padomju laikā cilvēkos bija vairāk prieka un optimisma nekā mūsdienās. 64,2% norādīja, ka cilvēkiem bija nodrošinātākas vecumdienas, un 52% aptaujāto pauda pārliecību, ka padomju periodā ārstēšana un medicīnas pakalpojumi bija labāki. Turklāt šajos vērtējumos nebija izteiktas atšķirības starp aptaujātajiem latviešiem un krievvalodīgajiem, pilsoņiem un nepilsoņiem, labi izglītotajiem un mazizglītotajiem.

Aptaujas rezultāti vēsta, ka daudzi respondenti, atbildot uz anketas jautājumiem, maz rēķinājās ar patiesību. Raugoties uz Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni un pārticību, nekādi nav iespējams apgalvot, ka 20. gs. 80. gados tā bija augstāka nekā tagad. Preču pieejamība un daudzveidība, modernās komunikācijas un sadzīves tehnoloģijas, transports, medikamenti, kultūras produktu bagātība un ļoti daudz kas cits mūslaikus jau krasi atšķir no padomju gadiem. Vai aptaujas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir izplatīta nostalģija pēc padomju laika vai tā atsevišķiem aspektiem? Nostalģijas sociālā funkcija ir radīt piederību, tā kompensē sociālo saišu trūkumu vai to vājumu tagadnē. Tātad runa ir par uzticēšanos savam laikam, to veidojošām politiskajām, sociālajām, ekonomiskajām un kultūras komponentēm. Nostalģija palīdz cilvēkiem un/vai to grupām pārvarēt neapmierinātību, depresivitāti, sociālo bezspēcību, dzīves jēgas zudumu, liek justies sociāli novērtētiem, kā arī mazina bailes no tagadnes un nākotnes problēmām, sarežģījumiem un pārmaiņām.

Spēle uz ļaužu nostalģiju ir arī labs politiskais instruments, kā liecina pēdējo gadu lielie pasaules politiskie notikumi. Donalda Trampa vēlēšanu lozungi “Make America great again!” (Darīsim Ameriku atkal diženu!) un “America First” (Amerika pirmajā vietā) lielā mērā balstījās vēstures mītā par “labu dzīvi” 20. gs. 30. gados, ignorējot gan Lielo depresiju, gan ASV salīdzinoši daudz vājākās starptautiskās pozīcijas, gan citas pagātnes reālijas. Vēstures fakti politiskajā propagandā – apelācijā pie ļaužu noskaņojuma – var kļūt un kļūst maznozīmīgi, amerikāņu pagātnes “labās dzīves” ainā iekļāvās iztēlotā cilvēku vienlīdzība un taisnīgāka dzīves kārtība, baltās rases sociālā hegemonija, mazkvalificētu strādnieku darbvietu pārpilnība prestižās ražošanas nozarēs. Tas viss, kā daļai sabiedrības pietrūkst viņu sociālajā piederībā savam laikam un viņu sociālajā apmierinātībā ar sevi un savu dzīvi. Nostalģijas klātbūtne spilgti vērojama arī Eiropas politiskajā ainavā. Krievijā padomju nostalģijas kultivēšana ir būtiska valsts politikas un mediju darbības sastāvdaļa. Apvienotās Karalistes iedzīvotāju balsojumu “Brexit” referendumā sekmēja nostalģija pēc bijušā laika.

Iztēlotam pagātnes skaistumam ir liels politiskās malduguns spēks. Nespējot un baidoties uzticēties tagadnei un iesaistīties tās veidošanā, cilvēki meklē patvērumu sevis iztēlotās pagātnes ainās un vērtībās. Tādējādi pagātne pārtop par aku, kurā populisti un dezinformatori smeļ savus lozungus un vēstījumus. Latvijas iedzīvotāju ilūzijas par padomju laika sociālo taisnīgumu un labumiem, optimisma caurvīto dzīvi, kā liecina minētās aptaujas dati, ir laba augsne populismam, demokrātiskas un neatkarīgas valsts nolieguma vai daļēja nolieguma iespējamībai. Vēstures kā pagātnes pieredzes krātuves jēgpilnumu veido skaidri fakti un nežēlīga (lai arī skaudra, kolektīvi un/vai individuāli nepatīkama) patiesība. Arī uzticēšanās pamats ir patiesība.

Kas veidoja Latviju?

Dažādi notikumi Latvijas vēsturē, neapšaubāmi, snieguši mācības, no kurām varam secināt, kam esam uzticējušies un kuros gadījumos šī uzticēšanās attaisnojusies. Lai noskaidrotu, kas ir tie cilvēki, kam bijusi būtiska loma Latvijas valsts izveidē, kam esam kā tauta uzticējušies, aptaujājām 17 Latvijas vēsturniekus.

Lūk, visbiežāk minētās uzticības personas:

Kārlis Ulmanis
(1877. gada 4. septembris – 1942. gada 20. septembris).

Viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs, vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma – Latvijas diktators.

Zigfrīds Anna Meirovics
(1887. gada 5. februāris – 1925. gada 22. augusts)

Pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents, viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.

Jānis Čakste
(1859. gada 14. septembris – 1927. gada 14. marts)

Pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922. gada 14. novembris – 1927. gada 14. marts).

Francis Trasuns
(1864. gada 16. oktobris – 1926. gada 6. aprīlis)

Latviešu un latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks, Krievijas impērijas I Valsts domes deputāts (1906), Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs (1917), Tautas padomes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922–1926), veltījis dzīvi latgaliešu valodas un kultūras aizstāvībai.

Miķelis Valters
(1874. gada 7. maijs – 1968. gada 27. marts)

Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918–1919), jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris.

Vilis Olavs
(1867. gada 18. maijs – 1917. gada 28. marts).

Latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists, studentu korporācijas “Talavija” filistrs dibinātājs, Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdi.

Papildus tiem, kurus aptaujātie vēsturnieki nosauca visbiežāk, tika minēti arī šādi cilvēki, kuriem ir bijusi loma Latvijas valsts tapšanā un (vai) kuri būtu pelnījuši padziļinātu uzmanību, izpēti:

  • Kristaps Morbergs 
  • Jānis Goldmanis 
  • Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (Aspazija) 
  • Jānis Krišjānis Pliekšāns (Rainis) 
  • Volters fon Pletenbergs 
  • Hamilkars fon Felkerzams 
  • Elizabete fon Hallarte, Kampenhauzens un grāfs fon Cincendorfs 
  • Jānis Cimze un Ferdinands Valters 
  • Pauls Šīmanis 
  • Mordehajs Dubins 
  • Oskars Kalpaks 
  • Jānis Balodis 
  • Pēteris Valdemārs Radziņš 
  • Gustavs Zemgals 
  • Pēteris Stučka 
  • Pāvels Bermonts 
  • Ivande Kaija (Antonija Lūkina)
  • Aleksis Mierlauks

Rakstā tiek izmantotas bildes no fotoaģentūras f64, nacionālās aģentūras LETA un arhīva

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par vēstures izziņas vērtību