Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās vērtība.
Uzticēšanās un cilvēks


Desmit stāstu sērijā par uzticēšanos “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Sestais stāsts veltīts spējai un nespējai uzticēties līdzcilvēkiem, ticībai kā drošības un stabilitātes avotam, kas palīdz kļūt atvērtākam un turpināt uzticēties arī tad, ja nākas piedzīvot vilšanos.

Indulis Paičs

Rīgas Lutera draudzes mācītājs un kristīgās meditācijas skolotājs Indulis Paičs ir viens no tiem mācītājiem, kurš šā gada sākumā publiskā vēstījumā vērsa sabiedrības uzmanību uz baznīcā notiekošajām, nereti visai pretrunīgajām norisēm. Jautājums aktualizējās pēc tam, kad mācītāja pilnvaras bija nolicis Juris Rubenis un visā Latvijā uzvirmoja jautājums par populārā mācītāja aiziešanas iemesliem. Pusgadu pēc šiem notikumiem publiski redzamās kaislības ir norimušas, bet baznīca – vieta, kur daudzi meklē drošību un atbalstu, – aizvien vēl ir pati sava attīstības ceļa un stabilitātes meklējumos. 

Baznīca ir ārējs spēks, kas var sniegt palīdzīgu roku, tostarp arī ceļā uz uzticēšanos līdzcilvēkiem, taču vēl nozīmīgāka ir spēja noticēt pašam sev. Par sevis iepazīšanu un par sadzīvošanu ar tādiem “dvēseles mocītājiem” kā alkatība, miesaskāre, mantkārība, dusmas, skumjas, nemiers, skaudība, godkāre un lepnība stāsta pērn izdotā Induļa Paiča grāmata “Dvēseles deviņi uzdevumi” (“Zvaigzne ABC”).

Sarunā ar mācītāju Induli Paiču – par to, vai ir jēga uzticēties, ar ko tas mums draud un kāpēc mūsu sabiedrībā uzticēšanās līdzcilvēkam ir daudz vājāka nekā, piemēram, Ziemeļvalstīs.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre

Labais un ļaunais cilvēkā – tikpat cik krokodilā

Vai uzticēties var iemācīties, vai šo īpašību var uztrenēt?

Spēju uzticēties nevar izveidot mākslīgi, taču mēs varam censties pārvarēt neuzticēšanos, koriģēt to. Uzticēšanās raksturo cilvēka iekšējo stāvokli, proti, kādam tā vai cita institūcija vienmēr šķitīs aizdomīga, citam šķitīs, ka uzticēties var un vajag, ka cilvēki viņu nepievils. Šo iekšējo stāvokli var konstatēt, un tā nav cilvēka izvēle, bet pamatā izriet no līdzšinējās pieredzes. Tā var būt gan objektīva, gan fiktīva, pastarpināta pieredze, piemēram, kad spriedumi tiek izdarīti no informācijas medijos, no pārstāstiem.

Vēl viena svarīga komponente ir uzticēšanās saikne ar cilvēka pašsajūtu, principiālu drošības sajūtu. Ja jūtamies neaizsargāti, nedroši, tad lielā mērā nonākam stāvoklī – es esmu viens pats pret šo visai problemātisko pasauli un cilvēkiem. Tad nu nekas neatliek, kā vien būt kritiskam un maksimāli piesardzīgam.

Kas nosaka atvērtību pasaulei vai piesardzību pret itin visu?

Zinātniski var runāt par mūsu nervu sistēmu, kurā iebūvētais mehānisms nepārtraukti skenē briesmu un apdraudējumu iespējas. Meklē šo nosacīto “zobenzobu tīģeri”, iespējams, ir pārāk piesardzīgs, lai lieku reizi nenonāktu briesmās. Vienam šī sistēma strādā pastiprinātā trauksmes, citam – mierīgākā režīmā. Otrs būtisks pamats ir mūsu bērnības pieredze, kas veido arī uzticēšanās sajūtu. Nedomāju, ka tas ir apzinātas izvēles jautājums. Ar apzinātu izvēli es varu baiļu novilktās robežas mazliet mazināt, proti, cītīgi “strādājot”, es varu kļūt atvērtāks, bet pamatā paliks bioloģiskie procesi un agrīnā pieredze.

Būt cilvēkam nozīmē nest sevī kaislības, kas ir neizbēgama mūsu pieredzes daļa. Uzskats, ka varēsim no tām tikt vaļā ar gribasspēka palīdzību, ir pielīdzināms ilūzijai, ka varēsim atbrīvoties no savas esības, no sevis pašiem. Tā ir cerība sevi aiz matiem izcelt no purva. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Pārmaiņas sākas nevis ar naivu optimismu, bet daudz piezemētāku jautājumu: “Ko man darīt ar šiem spēkiem, kas ir manī? Kā es varu mācīties saprast, ko tie vēlas panākt, un kā man nedot tiem pilnīgu vaļu un reizē īstenot mērķi, kādēļ tie pastāv?” Šī ir pilnīgi cita pieeja, jo mācāmies nevis sevi salauzt, bet gan ar sevi sadzīvot. 

Indulis Paičs. Deviņi dvēseles uzdevumi. Zvaigzne ABC, 2017.

Ja Latvijā varam konstatēt augstu neuzticēšanās līmeni, tad jārunā par nelāgas pieredzes izplatību mūsu bērnībā?

Jā, tā varētu būt. To varam atrast un saskatīt Latvijas vēsturē. Dzīvē veiksmīgākos, enerģiskākos un drosmīgākos mēs dažādos gadsimtos esam vairākkārt zaudējuši. Piesardzīgie un nosacīti bailīgie ir biežāk varējuši izdzīvot, un šādā nozīmē šī dabiskā “selekcija” nav bijusi pozitīva. Vēl viena komponente ir ārējie apstākļi. Ja cilvēks jūtas aizsargāts, viņa domāšana un rīcība bieži izrietēs no uzticēšanās cilvēkiem. Ja pamatā jādzīvo izdzīvošanas režīmā, tad tomēr prevalē piesardzība.

Vai ir jēga uzticēties līdzcilvēkam, ja ilgtermiņā “atmaksājas” piesardzība?

Tik viennozīmīgi nav, grūtos apstākļos katram cilvēkam individuāli piesardzība varētu atmaksāties. Savukārt mierīgos laikos tas rada problēmas attīstīties sabiedrībai kopumā, jo neuzticēšanās gaisotnē viss notiek daudz lēnāk, smagnējāk, birokrātiskāk. Viss jāuzraksta uz papīra, viss jādefinē, lai cilvēki justos kaut cik droši.

Ja pieņemam, ka uzticēšanās ir kaut kas sabiedrībai noderīgs, ko varam darīt, lai to veicinātu?

Līdzīgi kā divu cilvēku attiecībās, arī plašākā sabiedrībā uzticēšanās ir ilgstoša procesa rezultāts, tā tiek “nopelnīta”. Jāmēģina katrā cilvēkā patiešām saskatīt cilvēku, uzrunājot pozitīvo viņa daļu, nevis akcentējot negatīvo. Cilvēki lielā mērā ir kā spoguļi – kā mēs attiecamies pret viņiem, to arī sagaidām atpakaļ. Ja izturamies ar aizdomām, visticamāk, cilvēks šādu attieksmi sajutīs un arī būs piesardzīgs. Dažkārt ir jāpaiet veselām paaudzēm, lai notiktu šāda sabiedrības nobriešana. Katrā cilvēkā individuāli – pamatā tas vienmēr būs saistīts ar drošības, stabilitātes un prognozējamības sajūtu. To var veicināt, piemēram, ja mēs būtu mazāk orientēti katras nelielas nebūšanas pataisīt par valsts mēroga sensāciju. Protams, svarīga ir valsts sociālekonomiskā situācija, tās attīstība.

Ar ko es riskēju, ja saņemu drosmi un eju cilvēkos ar atvērtu sirdi, ar pilnīgu uzticēšanos?

Risks pamatā būs saistīts ar vilšanos brīžos, kad uzticēšanās tiek ļaunprātīgi izmantota. Ja cilvēka iekšējie resursi ir gana lieli, tad nekas – no desmit gadījumiem, teiksim, divi būs tādi, kur uzticēšanās būs bijusi auglīga. Pārējos gadījumos tā būs kā dāvana tiem ļaudīm, kuri manu uzticēšanos nespēj novērtēt. Turpretim, ja es knapi tieku ar sevi galā, dzīvoju stresā un milzīgās grūtībās, tad risks vēl kaut ko zaudēt izskatās pavisam citādi.

Baznīca tradicionāli ir bijis tāds kā izņēmums, kam uzticas krietni vairāk nekā citām institūcijām. Vai jūtat, ka jums kā mācītājam uzticas aizvien vairāk?

Jā, esmu to jutis un jūtu. Taču šaubos, vai sabiedrība kopumā ļoti uzticas baznīcai. Visticamāk, ikdienā man vienkārši nav saskares ar cilvēkiem, kuri pret baznīcu un mācītājiem ir izteikti skeptiski. Attieksme ir atkarīga no tā, kādā informācijas un ideju vidē cilvēks dzīvo un ir dzīvojis agrāk. Ja, piemēram, ģimenē pamatā ir bijušas aizdomas pret baznīcu un citiem cilvēkiem, tad šī pastarpinātā pieredze būs tāda, ka labāk ir uzmanīties, neuzticēties.

Ko cilvēki meklē baznīcā?

Dažos vārdos – drošības sajūtu. Citiem tā būs Dieva svētība, kādam – atbalsts krīzē vai problēmās. Ir cilvēki, kuri baznīcā un ticībā meklē jēgu, atnākot ar intuitīvu nojautu, ka kristietībai ir atbildes uz jautājumiem par to, kas mēs īsti esam. Visticamāk, jau te var runāt par drošības un stabilitātes meklējumiem. Un, jā, tas faktiski ir ceļš arī uz atvērtību pasaulei un uzticēšanos.

Vai baznīca šodien ir spējīga šo drošības sajūtu “piegādāt”?

Baznīca cauri gadsimtiem ir izstrādājusi zināmu sistēmu – tā ir mācība, tā ir korekta, strukturēta domāšana par pasauli. Šādā izpratnē tas ir viens no drošības avotiem. Jo baznīca ļauj paskatīties uz dzīves procesiem no malas – mikrolīmenī mums ir problēmas un sarežģījumi, bet, paskatoties uz to ar plašāku skatu, var saskatīt, ka kopumā dzīve tomēr ir ar pozitīvu ievirzi. Tā ir garīga prakse, kas dod pieredzi, ka mana dzīve, tas, kas ar mani notiek, pamatā tomēr izriet no dzīves un eksistences labā pamata.

Otra svarīga lieta ir baznīcas rituāls. Nemainīgums, kas piešķir dzīvei ritmu un palīdz ne vien saprast, bet arī tikt galā ar nekontrolējama haosa sajūtu visapkārt. Arī cilvēcisks kontakts un sadraudzība, kas daudziem ir milzīgs ieguvums, iesaistoties draudzes dzīvē. Tie ir cilvēki, kas mani pieņem un akceptē ārpus citiem manu attiecību lokiem.

Labi, kādai jābūt nākotnes baznīcai, kas spētu vairāk dot šo drošības un stabilitātes sajūtu?

Daļēji baznīca to jau dod – daudzi te atrod atspēriena punktu un mieru, jo pati baznīca kopumā ir piesardzīga un konservatīva. Daļai cilvēku tas rada drošības sajūtu –nemainīgums, apziņa par vērtībām, kas saglabājas. Taču šis stabilitātes jautājums Latvijā ir nevajadzīgi sasaistīts ar dažām teoloģiskām nostādnēm. Un tas daļu no cilvēkiem atbaida. Mums būs vēl vajadzīgs krietni ilgs laiks, lai nodalītu šo nemainīgo baznīcas kodolu no tā, kā mēs skaidrojam, kā runājam ar ļaudīm. Jāņem vērā, ka baznīca šodien nav sociāli pārāk liels spēlētājs, tās piederīgo skaits salīdzinoši nav liels.

Kāpēc baznīcas loma sarūk, ja pieprasījums pēc drošības taču nesamazinās, pat otrādi?

Daļēji baznīcas pašas dēļ, jo vēsturiski labajos laikos tā ir bijusi diezgan aroganta. Piemēram, kad nāca klajā Čārlza Darvina darbs par sugu izcelšanos un evolūciju un tika rīkota diskusija par viņa idejām, baznīcas pārstāvis īsti pat nebija grāmatu izlasījis. Šāda attieksme intelektuāļos ir radījusi pārliecību, ka baznīca nav nopietns sarunas partneris, ka tie ir vai nu pasaku stāstītāji, vai augstprātīgi ļaudis, kuri sarunāties īsti nemaz nevēlas. Vienlaikus jāatzīst, ka baznīca ir mērķtiecīgi marginalizēta, uzskatot to par pārāk nemainīgu, “sasalušu” institūciju, kas nebūt tā nav. Pārmaiņas ir bijušas, un šobrīd jau ir vērojamas pazīmes par pavērsienu pretējā virzienā, jo ir daudzas balsis, kas saka, ka stabilitāte ir jāatgūst, ka pārmaiņu ir bijis pārāk daudz. Tas, ko baznīca ir iemācījusies, – ka tā nevar atļauties nesarunāties, neskaidrot lietas, pasniegt tās kā kaut ko pašsaprotamu.

Kas ir šis nemainīgais kodols, kam jāpaliek nemainīgam, un kas būtu pakļaujams pārmaiņām?

Nemainīgā vērtība ir mīlestība cilvēku starpā, kas sastāv no devīguma, žēlastības, pretimnākšanas, no taisnīguma izjūtas. Tas padara dzīvi ne vien iespējamu, bet arī laimīgu. Taču mūsu vārdi, skaidrojumi, interpretācijas – tas mainās līdzi laikam. Metaforiskais, tēlainais Bībeles teksts – tie ir stāsti, kas jāskaidro un jāinterpretē. Un šī interpretācija var piedzīvot attīstību, jaunu skatu. Lielā mērā runa ir par nozīmīgu jautājumu izvirzīšanu un kopīgiem atbilžu meklējumiem. Jo jautājumi ir tas, kas mūs vieno, striktas atbildes ir tas, kas parasti šķeļ.

Ko varat ieteikt cilvēkiem, kas savos meklējumos ir nonākuši līdz domai, ka varbūt baznīca būtu īstā vieta?

Es iesaku nebaidīties atsaukties savām ilgām un vēlmei izzināt patiesību. Pat ja mēs nekad to savās rokās satvert nespēsim, meklējumu process katram cilvēkam ir ļoti būtisks. Tas piešķir gan jēgu, gan garšu dzīvei. Aicinu nenorakt savas ilgas un atcerēties, ka baznīca ir tikai instruments, iespēja bagātināt sevi. Jo nereti jau ir tā, ka tas, kas mums sākotnēji šķiet kaitinošs, nevēlams, vēlāk, pēc gadiem, izrādās kaut kas patiešām vērtīgs.

Iepriekš divās intervijās par uzticēšanās tēmu ir izskanējis diametrāli pretējs viedoklis par cilvēka dabu – ka cilvēks savā pamatā ir krietns un labs, tāpēc viņam ir vērts uzticēties, un, tieši pretēji, – ka cilvēka daba nav laba, tāpēc ar uzticēšanos ļoti jāuzmanās. Kā tad īsti ir?

Manuprāt, ne viens, ne otrs. Eksistence prasa izdarīt izvēles, katra no tām ir par labu vienai vai otrai nosacītajai “pusei”. Cilvēku dalījums labos un ne tik labos varbūt palīdz mums skaidrot pasauli un kādas norises, bet patiesībā mēs esam dzīves būtnes, kas reaģē uz apkārt notiekošo. Un galējus spriedumus izteikt par cilvēku būtu tas pats, kas meklēt labo un ļauno pirmsākumu, piemēram, krokodilā. Svarīga ir iekšējā drošība un stabilitāte. Brīdī, kad es jūtos harmonisks, ar mani viss ir kārtībā, es droši vien diezgan viegli tikšu galā ar kādu sadzīviski kaitinošu situāciju vai negatīvi noskaņotu cilvēku. Turpretī, ja man pašam pamati zem kājām ļogās, tad pat sīka negācija var radīt sāpīgas sekas.

Tāpēc jau garīgā prakse palīdz cilvēkam – priekšstats par pasauli neveidojas stihiski, bet mērķtiecīgi par to reflektējot. Šādi tiek paplašināta izpratne par realitāti, un tas ļauj nonākt kontaktā ar tiešu, nepastarpinātu ik mirkļa pieredzi. Manā izpratnē tas ir labākais ceļš, lai iemantotu drošību un fundamentālu stabilitāti. Proti, gan izteikta spēja pieredzēt “te un tagad” sajūtu, gan spēja uztvert kopbildi par pasauli.

Uzticība aug ilgstošās attiecībās


Uzticēšanās pamati tiek ielikti bērnībā

Zane Krūmiņa,
psiholoģe, psihodinamiskā psihoterapeite

Uzticēšanās ir ticība un paļaušanās tam, ka pasaule un cilvēki pārsvarā ir labi, un pārliecība, ka es esmu labs šai pasaulei. Tā ir pietiekama un pamatota atvērtība kaut kam vai kādam. Bāzes uzticēšanās (jēdzienu ieviesis amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons) pamatā ir drošā piesaiste – ko bērnam var sniegt vecāki. Bāzes uzticēšanos raksturo izjūta, ka pasaule pamatā ir paredzama un droša.

Uzticēšanās pamati tiek ielikti bērnībā – posmā, kad bērns ir pilnībā atkarīgs no pieaugušajiem, kuri viņu aprūpē. Ja vecāki reaģē uz bērnu konstanti labvēlīgi, ir atsaucīgi, pieņemoši, emocionāli pieejami un spēj atsaukties bērna aktuālajām vajadzībām – tas nodrošina pietiekamu pamatu drošībai un spējai uzticēties. Vecāku emocionālā klātbūtne rada sajūtu – es neesmu viens, varu paļauties, ar visu iespējams tikt galā. Tātad pasaule ir droša vide. Es varu paļauties, ka mani nepievils, nepametīs. Ja vecāki ir trauksmaini, attālināti, noraizējušies, nespēj tikt galā ar savām emocijām un nomierināt bērnu, tas rada bērnā nedrošību. Atraidījumi, nepieņemšana, slikta izturēšanās pret bērnu rada nopietnu uzticēšanās deficītu.

Uzticēšanās nodrošina mijiedarbību. Tā ir jebkuru attiecību pamats. Ir dabiski būt piesardzīgam, bet pārlieku liels aizdomīgums kļūst par nopietnu šķērsli kontaktā ar pasauli, draudot novest sociālā izolācijā. Ja nespējam uzticēties, nespējam būt atvērti attiecībām. Tad cieš darba, profesionālās attiecības, bet jo īpaši – tuvās, privātās, intīmās attiecības.

Uzticēšanās sastāvdaļas ir – atklātība, atvērtība, patiesums, godīgums, spēja turēt solījumus, labvēlīgums, cieņa. Uzticoties es nebaidos sevi parādīt, jūtos droši, kontaktējoties ar apkārtni. Uzticēšanās ir galvenais fundaments mīlestībai un draudzībai. Tātad tā ir galvenā komponente, lai veidotu un uzturētu labi funkcionējošas attiecības.

Pati uzticība un uzticēšanās kā vēsturisks fenomens gan pasaulē, gan Latvijas historiogrāfijā skatīta maz. Tomēr ir skaidrs, ka nevienā laikā un vietā nav bijusi pilnīga uzticība valdošajam režīmam un tā paustajām tēzēm. Tas parāda, ka mūsdienu situācija, kad tiek risināts jautājums par uzticēšanos, nav unikāla. To ņemot vērā, kļūst skaidrs, ka arī vēstures skaidrojums veidojas no katra indivīda un sabiedrības grupas subjektīvā skatpunkta (kas vienam labi – otram slikti), līdz ar to veidojot dažādas vēstures interpretācijas un brīžiem pilnīgi pretējus viedokļus.

Ja valda neuzticēšanās, tad cilvēku vada dažnedažādas bailes – bailes, ka mani atgrūdīs, kritizēs, nemīlēs, izmantos, pārņems savā varā, neļaus būt pašam, sodīs. Neuzticēšanās ir sevis sargāšana no negatīva scenārija, kurš varētu sāpināt. Cilvēks baidās no pagātnes drāmas attīstības šodienā. Neuzticēšanās iet roku rokā ar neticību sev pašam, pašvērtības problemātiku. Arī jau pieaugušā vecumā gūtās emocionālās traumas var radīt neuzticēšanos vai paspilgtināt to – smaga vilšanās, nodevība – ievainojumi, kuri nav sadziedēti, kavē uzticēšanās spēju.

Noturīgas, stabilas un pietiekami pozitīvas attiecības sekmē uzticēšanās atjaunošanos. Svarīgi atrast iemeslus apgrūtinātajai uzticēšanās spējai. Traumatisko pagātnes pieredzi vēlams pārstrādāt un koriģēt uzticēšanos caur stabilām, mīlošām attiecībām. Uzticēšanos vairo pozitīvās pieredzes izcelšana. Gandrīz katrs pagātnē vai tagadnē var sataustīt kādas stabilas, labvēlības pilnas attiecības, epizodes, kas vairo ticību drošai pasauli.

Uzticēšanos sekmē arī spēja reālistiski lūkoties uz pasauli. Ir jāpieņem, ka nekur un nekad nebūs garantiju attiecībām, tās būs dinamikā mainīgas, bet, neskatoties ne uz ko, ir vērts iesaistīties un izbaudīt. Ir jācenšas atkāpties no vispārinājumiem, neskatīt visu kategoriski – melns/balts. Vairojot ticību sev, stiprinot pārliecību par sevi, varam spert soli pretī lielākai uzticēšanās spējai.

Mūsdienu sabiedrībā varam sataustīt pieaugošu sociālo izolētību. Īpaši Rietumu kultūrā, lielpilsētās, metropolēs samazinās aktīva cilvēku komunikācija vienam ar otru. Iespējams, tas skaidrojums arī ar uzticēšanās grūtībām. Pieaug tādu cilvēku skaits, kuru iekšējā drāma saistīta ar bailēm no neizdošanās, no atraidījuma, nepieņemšanas, kas liek vairāk norobežoties un vientulībā cīnīties ar iekšējiem dēmoniem. Pieaug bailes atklāties – paredzot, ka mani var ieraudzīt kā nepievilcīgu, neinteresantu, nepietiekami labu. Narcistiska sacensība iet roku rokā ar neuzticēšanos. Pieaugot vardarbības gadījumu skaitam – gan skolas vidē, gan pieaugušo sabiedrībā –, radītās emocionālās traumas liek būt izteikti piesardzīgiem, lai nesaņemtu atkārtotu ievainojumu. Uzticēšanās izjūta ir iedragāta.

Ir pierādīts, ka tuvas attiecības nodrošina emocionālu labklājību, pozitīvi ietekmē gan fizisko, gan psihisko veselību un pagarina mūžu. Ja valda neuzticēšanās, iespēja būt kopā ar kādu – būt pieņemtam, mīlētam un pašam mīlēt – ir ierobežota. Tas negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti.

Pētījumi parāda, ka spēja uzticēties ir cieši saistīta ar labklājību arī sabiedrībā kopumā – sabiedrība, kurā uzticēšanās ir vairāk izteikta, ir apmierinātāka ar dzīvi.


Uzticība kā uzdāvināta ticība

Vents Sīlis,
Rīgas Stradiņa universitātes docents

Pašā vārdā “uzticība” galvenais uzsvars likts uz “ticību”. Proti, paļāvība uz to, ka lietas ir tādas, kādas mums tās šķiet, vai ka kāda teiktais ir patiess un solītais tiks izpildīts. Tālākā pieredze vai nu apstiprina, vai neapstiprina šo paļāvību.

Uzticība vienmēr nāk avansā, proti, tā tiek vispirms dāvāta un tikai pēc tam attaisnota. Tādēļ uzticība ir daudz svarīgāka ilgtermiņa attiecībās, jo paredz, ka cilvēki atkārtoti kontaktēsies. Tas nozīmē, ka pagātnes rīcība ietekmēs nākotnes attiecības.

Pievilta uzticība ir psiholoģiski ļoti grūts stāvoklis ne tikai tādēļ, ka rada ciešanas un materiālos zaudējumus, bet arī tādēļ, ka negatīvi iespaido pasaules uzskatu. Daudzkārt pievilta uzticība pārvēršas par konstantu neuzticēšanos nevienam un nekam. Neuzticīgs cilvēks pastāvīgi ir aizdomu pilns un orientējas uz negatīvo. Tā kā neviens no mums nav ideāls, tad agri vai vēlu šādas saasinātas aizdomas saņems apstiprinājumu, pat ja tikai pavisam nenozīmīgu. Ja attiecības ir ilgstošas, tad neuzticībai vajadzētu izzust.

Protams, pārlieku vieglu uzticēšanos var saukt par naivumu un uzskatīt par trūkumu, taču arī pārlieku liela un ilga neuzticēšanās ir trūkums, kas var sagraut ilgtermiņa attiecības. Pieaudzis, kritiski domājošs un psiholoģiski nobriedis cilvēks var atļauties dāvāt uzticību. Jā, dažkārt tā tiks pievilta. Taču negatīvā pieredze nedrīkst laupīt dzīvesprieku un pozitīvu pasaules redzējumu. Uzticēties nozīmē ticēt labam iznākumam. Ir grūti iedomāties, kā cilvēks var justies laimīgs, ja viņš vai viņa neprot uzticēties.


Par uzticēšanos ģimenē un par ticību sev, uzsākot ko nezināmu

Zane Reķe,
audžumamma

Piedzimstot viena no pirmajām lietām, ko mēs iepazīstam, ir instinkts. Mazulis uzreiz uzticas savai mātei, rod drošības sajūtu viņas apskāvienos, nomierinās, dzirdot savas mātes balsi, viņš instinktīvi, bez jautājumiem un apdoma viņai uzticas. Tas ir izdzīvošanas jautājums, ir jāuzticas. Kas notiek, ja kādu iemeslu dēļ šī uzticība tiek pievilta jau mazā vecumā? Es nezinu. Bet tās pašas instinktīvās mātes jūtas, kas man liek ar pilnu atdevi rūpēties par savu bērnu, liek man arī censties šo uzticību kaut kādā mērā atjaunot arī mūsu audžudēlam un ticēt, ka tas ir šīs centības vērts.

Es pati esmu augusi pilnā, mīlošā ģimenē ar mammu un tēti. Es joprojām esmu bērns saviem vecākiem. Kaut kur sirdī man vienmēr ir sajūta, ka varu uz viņiem paļauties, ka grūtā brīdī es vienmēr varu pie savas ģimenes vērsties. Es viņiem jūtos piederīga un pilnībā uzticos. Šobrīd daudz tiek runāts par to, cik svarīga bērnam ir viena stabila piesaistes persona dzīves sākumā, uz kuru var paļauties un kurai no sirds uzticēties. Tāpēc arī es ļoti stipri ticu, ka katram bērnam šajā pasaulē ir vajadzīgs vismaz viens stabils un drošs pieaugušais.

Es nezinu, kāda būs mūsu nākotne, bet zinu, kāda ir mūsu ikdiena tagad. Bērns ir tāds burvīgs aparātiņš, kurš ļoti daudz ņem, bet vienlaikus ļoti daudz dod. Katra jauna prasme ir sajūsma, katrs smaids ir prieks, katrs sasniegums – milzīgs, ne ar ko nesalīdzināms gandarījums. Šis ir darbs, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu citu, bet tas noteikti ir tā vērts.


Dzīvojam neuzticēšanās ilūzijā

Ansis Jurģis Stabingis,
apzinātības pasniedzējs

Uzticēšanās ir izvēle. Neatkarīgi no notikušā, no faktiem, no informācijas daudzuma, no pagājušā – mums vienmēr ir brīvība izvēlēties uzticēties.

Domājot par uzticēšanos, var redzēt, ka mēs, cilvēki, neesam ļoti apzināti par to, cik uzticamies, kam uzticamies. Pēc maniem novērojumiem, mēs dzīvojam neuzticēšanās ilūzijā – mums šķiet, ka mēs uzticamies daudz mazāk, nekā uzticamies patiesībā. Ja cilvēki apzinātos to uzticēšanās apjomu, kuru viņi, pat visskeptiskākie, jau šobrīd ikdienā lieto, tad, visdrīzāk, viņi būtu šokēti. Jo mums nākas uzticēties pārtikas ražotājiem (ka veikalā nopirktais būs ēdams, nevis inde), nākas uzticēties mantu izgatavotājiem (ka tās kalpos tā, kā tas paredzēts), pakalpojumu sniedzējiem (ka būs pieejams ūdens, telefons, elektrība), satiksmes dalībniekiem (ka viņi ievēros ceļu satiksmes noteikumus).

Mēs uzticamies sev un pasaules likumiem – tādā veidā, ka no manām šī brīža darbībām ir atkarīgs nākotnes iznākums. Šīs ikdienišķās lietas mēs pieņemam kā pašas par sevi saprotamas, bet visās tajās iekšā ir neapzināta uzticēšanās. Tāpēc bieži, runājot par uzticēšanos, mēs to saprotam tikai ļoti šaurā aspektā – raugoties uz attiecībām ar līdzcilvēkiem. Mēs sakām, ka neuzticamies, ka neprotam uzticēties, kaut gan – mēs jau uzticamies daudz vairāk, nekā mums šķiet, tikai neapzināmies to.

Bet pat tad, kad mēs runājam par parasto neuzticēšanos, es redzu, ka tā iemesli ir atrodami fundamentālajā ilūzijā par to, kas mēs esam. Mums šķiet, ka esam atsevišķi, neatkarīgi, brīvi indivīdi, kuri spēj pieņemt neatkarīgus lēmumus, ar kuriem savukārt mēs spējam ietekmēt notikumu gaitu. Mēs ticam šai ilūzijai un palīdzam viens otram to apstiprināt. Tomēr, ja mēs būtu rūpīgāk izpētījuši savu esību šai pasaulē, tad neizbēgami secinātu, ka vienīgais variants, kā dzīvot, ir – absolūtā uzticībā.

Uzticēšanās plaisa sabiedrībā

Lielākās uzticēšanās barjeras, kas traucē iekustināt sabiedrību un cilvēkiem savstarpēji sadarboties kopīgu mērķu labad, vislabāk izprot nevalstiskā sektora jeb NVO darbinieki, kas tiešā veidā strādā ar dažādām sabiedrības grupām.

Lai uzzinātu, kas ir lielākie izaicinājumi, aptaujājām desmit vadošo nevalstisko organizāciju vadītājus. Lūk, šie minēti kā galvenie šķēršļi pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanai.

Visbiežāk traucē aizspriedumi

Viena no populārākajām atbildēm bija dažādu mītu un aizspriedumu esamība sabiedrībā, kas liedz vienoties, lai atrisinātu problēmu. Papildus NVO pārstāvji min neticību un vilšanos NVO sektorā. 

Vēstures mantojums 

Bieži NVO pārstāvji min arī PSRS vērtību, pasaules uztveres mantojumu, vilšanos politiskajos procesos un neticību iespējai tos ietekmēt. Tikpat bieži tiek minēts arī zināšanu un izpratnes trūkums par problēmas esamību, empātijas trūkums pret līdzcilvēkiem, rīkošanās tikai personīga labuma dēļ, kā arī nevēlēšanās aktīvi rīkoties, iesaistīties, izprast procesus sabiedrībā. 

Komunikācijas trūkums

NVO pārstāvji min arī to, ka pastāv savstarpēja konkurence un nespēja sastrādāties, lai īstenotu kādu mērķi, kā arī komunikācijas trūkums un darbību nepārskatāmība, kas liedz cilvēkam uzticēties.

Rakstā tiek izmantotas bildes no nacionālās aģentūras LETA

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par uzticēšanās barjerām