Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš

Uzticēšanās vērtība. Kopsavilkums


Kopš 2018. gada vasaras “Delfi” meklē atbildes uz jautājumiem par spēju un nespēju uzticēties, guvumiem un riskiem, kas izriet no uzticēšanās. Desmit stāstu sērijā esam sarunājušies ar cilvēkiem, kuru pieredze, darba ikdiena vai interešu loks ir saistīts ar uzticēšanos. Sākot no biznesa, politikas un valsts pārvaldes līdz pat idejām un mācībām, ko mums var sniegt pagātnes pieminēšana. Noslēdzošajā uzticēšanās stāstu sērijā atskatāmies uz spilgtākajām atziņām, domājot par uzticēšanās vērtību.

Uzticēšanās idejām:

Vēsturiski tapušās idejas jāpielāgo šodienas pasaulei

Sarunājoties par daudzajiem uzticēšanās labumiem, aizvien jāsastopas ar pretrunu – guvumus ir viegli uzskaitīt un attiecināt uz plašāku sabiedrību, taču tos grūtāk saskatīt, kad runājam par konkrētu cilvēku. Kāda jēga turpināt uzticēties politiķim, kurš daudzkārt licis vilties? Kāpēc lai es uzticētos mazpazīstamam cilvēkam, kas pakļauj mani liekam riskam? Plaisa starp individuālu uztveri un izpratni par uzticēšanās guvumiem sabiedrībai kopumā ir mazināma, ja piedzīvojam godīgāku lēmumu pieņemšanu un ja vērtības, ko saskatām sev apkārt, ir mums pieņemamas un būtiskas. Kādas vērtības un idejas vieno šodienas cilvēkus, – “Delfi“ vaicāja eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai un vienam no vadošajiem sociologiem Krievijā Aleksejam Levinsonam.

Vērtējot uzticēšanās samazināšanos un notiekošās pārmaiņas sabiedrības vērtību sistēmā, Vīķe-Freiberga akcentē politisko partiju kā daudzveidīgu uzskatu vadības modeļa norietu. “Apstākļi mainās, tāpēc politiskās partijas ir krīzes situācijā. Rietumos tās ir nogurušas, Austrumos vēl īsti nav iemācījušās rīkoties, un tām ir ļoti īss mūžs. Kā kodolreaktoram, kurš izstrādā savu enerģiju un izbeidzas. Partijas vairs nespēj būt gultne, kurā plūst cilvēku domu daudzveidība. Tas ir novecojis modelis, kurš pagaidām nav spējis atrast sev mūsdienīgu veidolu.”

Levinsons aicina Eiropas intelektuāļus domāt par fundamentālisma ekspansijas apturēšanu. “Mēs nonākam ļoti bīstamā situācijā, kad visiem it kā labi pazīstamais populisms iegūst jaunas aprises. Ja savulaik politiķis populists runāja to, ko tauta grib dzirdēt, bet rīkojās tā, kā ir vajadzīgs viņam pašam, tad tagad mēs esam dabūjuši īstos populistus, kas gan runā, gan arī rīkojas tā, kā to vēlas publika.” Pēc Levinsona domām, tā saucamie liberālo ideju nesēji šobrīd nevienam vairs nav vajadzīgi, nav interesanti. “Traģiski ir, ka viņi arī neko jaunu nav piedāvājuši. Mēs – Eiropa, Krievija – atrodamies krīzē: jaunu ideju vienkārši nav.”

Tikmēr Vīķe-Freiberga mudina pārskatīt Eiropas ideju “pūra lādi”, jo “vēsturiski tapušās idejas nav atmetamas kā nederīgas, tās ir transformējamas atbilstoši jauniem apstākļiem un reālijām. (..) Šīs idejas mirst tad, ja netiek kustinātas un pārveidotas, savā ziņā – aprūpētas kā stādiņi. Idejai, tāpat kā stādam, pašai jau ir vienalga, kurš un kā to aprūpē, taču svarīgi ir, ka par tām kāds interesējas, pārdomā, strīdas”. 

Uzticēšanās politikā:

Rītdienas politiķiem būs vajadzīga drosme

Kad “Delfi” aizvadītā gada vasarā intervēja Centrāleiropas Universitātes rektoru Maiklu Ignatjevu, 1991. gadā Budapeštā dibinātās mācību iestādes un Ungārijas premjera Viktora Orbāna attiecības varēja raksturot kā galēji saspringtas. Orbāna partijas deklarētā “anti-Sorosa” politika bija skārusi Ungārijā dzimušā uzņēmēja un filantropa Džordža Sorosa izveidoto augstskolu. Tomēr bija grūti iedomāties, ka ES valstī pazīstama universitāte ar augstu reputāciju tiks piespiesta meklēt mājvietu citur, tāpēc ka labēji noskaņotai valdošajai partijai nepatīk Soross un liberāls skats uz pasauli. Tomēr tā ir noticis – decembra sākumā Ignatjevs paziņoja, ka viņa vadītā augstskola pēc vairāk nekā 25 gadus ilgas un auglīgas darbības Ungārijas galvaspilsētā ir spiesta pārcelties uz citurieni.

Tomēr sarunā par uzticēšanās lomu politikā Ignatjevs, kurš pats ilgus gadus ir bijis politiķis Kanādā, ir pārsteidzoši līdzsvarots. Jā, demokrātija, viņaprāt, šobrīd piedzīvo krīzi, taču tas nav nekas jauns vai pārsteidzošs. “Demokrātija nav glāze jauka baltvīna, drīzāk arēna, kurā nepārtraukti notiek konflikti un tiek meklēti kompromisi. Ļaudis ātri vien nonāk pie secinājumiem par demokrātisku parlamentu muļķību un nevarību. To solījās izbeigt komunisti pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. No kreisā un labā spārna vienmēr ir bijis jūtams naidīgums pret demokrātiju un uzbrukumi tai.” Lai pārdzīvotu kārtējo krīzi, nākotnes politiķiem Ignatjevs visvairāk novēl būt drosmīgiem. “Politika ir ļoti atkarīga no cilvēkiem, kam piemīt drosme, tas ir tikums, kas mums šodien ir vajadzīgs.”

Uzticēšanās un es pats:

Neuzticoties viss notiek lēnāk un smagnējāk

Uzticēties ir jēga, un tas atmaksājas ne tikai individuālā, bet arī globālā līmenī. Mācītājs Indulis Paičs intervijā runā par to, ka, līdzīgi kā divu cilvēku attiecībās, arī plašākā sabiedrībā uzticēšanās ir ilgstoša procesa rezultāts, tā tiek “nopelnīta”. Lai veidotu sabiedrību, kur valda augsta uzticēšanās, svarīga ir ne tikai veiksmīga valsts politika un kopējā sociālekonomiskā situācija, bet nepieciešams ikvienam individuāli strādāt ar sevi un “jāmēģina katrā cilvēkā patiešām saskatīt cilvēku, uzrunājot pozitīvo viņa daļu, nevis akcentējot negatīvo”. Mācītājs norāda, ka “cilvēki lielā mērā ir kā spoguļi – kā mēs attiecamies pret viņiem, to arī sagaidām atpakaļ”.

Svarīgs priekšnoteikums, lai uzticētos, ir drošības un stabilitātes izjūta, ko, pēc mācītāja domām, var iegūt, regulāri reflektējot par notikušo, bet vienlaikus pilnvērtīgi piedzīvojot katru dzīves mirkli: “Manā izpratnē tas ir labākais ceļš, lai iemantotu drošību un fundamentālu stabilitāti. Proti, gan izteikta spēja pieredzēt “te un tagad” sajūtu, gan spēja uztvert kopbildi par pasauli.”

Apzinātības pasniedzējs Ansis Jurģis Stabingis uzskata, ka vairums cilvēku dzīvo ilūzijā par to, “ka esam atsevišķi, neatkarīgi, brīvi indivīdi, kuri spēj pieņemt neatkarīgus lēmumus, ar kuriem savukārt mēs spējam ietekmēt notikumu gaitu. (..) Tomēr, ja mēs būtu rūpīgāk izpētījuši savu esību šai pasaulē, tad neizbēgami secinātu, ka vienīgais variants, kā dzīvot, ir – absolūtā uzticībā”.

Ziemeļvalstu piemērs:

Uzticēšanās ir resurss attīstībai

Ziemeļvalstu attīstības ceļš jau kopš 19. gadsimta lielā mērā bijis saistīts ar augstu sabiedrības iesaisti un uzticēšanos. Dānijā, Norvēģijā, Somijā uzticēšanos dēvē par “Ziemeļvalstu zeltu”, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos labumus, ko saņem sabiedrība ar augstu uzticēšanās līmeni. “Uzticēšanās ir vistiešākajā veidā saistīta ar valsts pārvaldi un politiku – jo vairāk cilvēki uzticas, jo efektīvāks ir ceļš uz kopīgiem mērķiem. Te ir runa gan par spēju definēt mērķus, gan par iešanu uz tiem. Ja cilvēks jūt, ka viņa intereses ir pārstāvētas kādos no varas līmeņiem, viņš uzticēsies,” par Ziemeļvalstu zelta fenomenu saka sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa, kura ilgus gadus ir dzīvojusi un strādājusi Norvēģijā.

Ziemeļvalstu attīstības modelis nebūtu iespējams, ja cilvēki paši neizrādītu iniciatīvu un vēlmi sadarboties kopīga mērķa vārdā. Runa ir par dažādu virzienu un mērķu tautas kustībām, kas veidojās pirms vairāk nekā 100 gadiem. Kustības, kas vēlāk pārauga arodbiedrībās un dažādās brīvprātīgo organizācijās, izpaudās kā cilvēku aktīva iesaiste tam laikam nozīmīgu jautājumu risināšanā, piemēram, par strādnieku tiesībām, pret alkohola lietošanu, par tautas garīgo atmodu un līdzīgas. “Šīs nebija, tā teikt, no augšas uzspiestas organizācijas, bet cilvēku pašu iniciētas, veidotas un uzturētas,” saka Cimdiņa. Arī Ziemeļvalstīs ir daudz dažādu sociālo problēmu, turklāt citu valstu attīstības ceļu tieši “nokopēt” nevar, taču Cimdiņa Latvijai novēl pārņemt pārliecību, ka “godīgums vienmēr ir labāks nekā negodīgums un ka godīgā veidā vienmēr, vienmēr var panākt daudz vairāk nekā negodīgā – gan sev, gan sabiedrībai kopumā”.

Uzticēšanās biznesā:

Kā tiekam trenēti būt aprobežotiem

Sarunā par uzticēšanās krīzi starp uzņēmumiem, zīmoliem un patērētājiem reklāmas speciālists un jaunuzņēmumu mentors Džonatans Hovards izgaismo dažus no šīs neuzticēšanās iemesliem. Tie izriet no korporatīvās pasaules prasmēm piefrizēt patiesību. “Lielākoties patiesība nav pievilcīga, tādēļ tā tāda jāpadara. Un te veidojas uzticēšanās plaisa, jo mēs taču labi zinām, ka patiesība tiek padarīta pievilcīgāka.”

Par būtisku cēloni tam, ka arvien mazāk uzticamies viens otram, reklāmas speciālists arī min ļaužu tieksmi gūt aizvien spēcīgākus iespaidus un nevēlēšanos domāt pašiem: “Mēs esam “konfektizējuši” ļoti daudzas lietas – politiku, ziņas, vēsturi, seksu, attiecības, paši savu identitāti sociālajos medijos. Tas ir postošs process, kurā mēs paši pārtopam par “konfektēm”.” Pēc Hovarda domām, cilvēki arvien vairāk meklē patiesas, atklātas attiecības, ir noguruši no minētās “konfektizācijas”, tomēr tieši tādas saskarsmes iespējas kļūst arvien grūtāk atrast.

Uzticēšanos biznesā veido ilgstošs darbs, kas apliecina cilvēka spējas, kompetenci un solījumu turēšanu. Latvijas uzņēmējdarbības vides eksperti atgādina, ka Latvija ir maza un ka svarīgi būt godīgam. “Spēļu teorija norāda: jo vairāk reižu tiek atkārtota spēle ar tiem pašiem partneriem, jo svarīgāka kļūst tava rīcība pagātnē. Bizness Latvijā augstākā mērā ir pastāvīgu atkārtojumu spēle. Ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem nāksies saskarties atkal un atkal,” saka “Indexo” valdes loceklis Toms Kreicbergs.

Uzticēšanās un mediji:

Vides maiņa un nezināmā nākotne

Uz to, ka uzticēšanās rodas ilgtermiņā, norāda arī žurnālists un rakstnieks Maiks Koljērs. Neskatoties uz to, ka mūsdienu mediju vide būtiski atšķiras no agrākās, viņaprāt, uzticēšanās vēl joprojām “saistīta ar pārbaudītu faktu publicēšanu, par ko lasītājs vai skatītājs var pārliecināties ilgtermiņā”. Tomēr rūpes sagādā nevis cilvēku spēja uzticēties vai neuzticēties kādam medijam vai žurnālistam, bet gan tendence un ieradumi sekot informācijai no viena klikšķa pie nākamā. Koljērs saka: “Tas faktiski nozīmē palikšanu noslēgtā telpā, ko veido algoritms, kurš ņem vērā skatītāja vai lasītāja iepriekšējās izvēles un piedāvā nākamās.”

Žurnālists arī domā, ka sevišķi izklaides žurnālistikā spēja uzticēties publicētajai informācijai patiesībā ir nenozīmīga, jo “svarīgi ir likt smieties, aizmirsties, izklaidēt”. Vaina meklējama mediju nespējā noteikt pašiem savu dienaskārtību un attieksmē pret saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem kā pret “spriest nespējīgu masu”. Lai tas mainītos, nepieciešami ne tikai lielāki ieguldījumi kvalitatīvā žurnālistikā, bet arī cilvēku izglītošanā.

Viedokļu sadaļā Latvijas žurnālisti runā par tradicionālo mediju norietu un mediju vides maiņu, kas nesusi daudz neziņas par mediju nozīmi nākotnē. “Kādi būs žurnālistikas mediji nākotnē – tas atkarīgs gan no sabiedrības izpratnes par to, kas žurnālistika īsti ir, gan arī no žurnālistu spējas sabiedrībai pārliecinoši demonstrēt savu vērtību,” atgādina Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs.

Uzticēšanās pagātnei:

Neiekrist vēsturisku analoģiju slazdā

“Uzticēties vēsturei ir bīstami,” pārdomājot sazaroto vēstures un uzticēšanās tēmu, brīdina vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. “Vēsturē sakņotie stereotipi rada konfliktus, savstarpēju neuzticēšanos un asiņainus karus, kļūstot par agresīvas politiskās ideoloģijas pamatojumu un par tās propagandas mašīnas degvielu.” Arī vēsturnieks un rakstnieks Kirils Kobrins intervijā brīdina no tiešu paralēļu meklēšanas ar pagātnes notikumiem. “Domāšana vēsturiskās analoģijās ir pats bēdīgākais veids, kā domāt par pagātni un vispār – domāt. Jā, tā ir vieglāk, tāpēc cilvēki iekrīt šādā prātošanā teju automātiski. (..) Kad runā par “mācīšanos no vēstures” – tas balstās pieņēmumā par objektīvi eksistējošu, sastingušu vēstures faktu. Objektīvi, protams, eksistē pagātnes notikumi, bet vēsture – tas ir naratīvs par šiem notikumiem.”

Tas, protams, nebūt nenozīmē, ka no vēstures mācīties nav iespējams. Pagātnes notikumu pārstāstīšana, pārlasīšana un pieminēšana ir pamācoša nodarbe, jo, mainoties norišu “skatuvēm”, cilvēka dabā sakņotie motīvi paliek nemainīgi. Vēsture mūs māca tos atpazīt, dažkārt pat prognozēt to sekas, un, kā šai tēmai veltītā esejā norāda Mintaurs: “Vēstures zināšanas jēga tieši ir iespēja nekļūt lētticīgiem, saskatot sev apkārt tikai draugus vai tikai ienaidniekus. Jā, tas viss jau reiz ir bijis, tikai citā laikā un ar citiem cilvēkiem, un, to apzinoties, mēs varam aiztaupīt sev vēl vienu satikšanos ar grābekļa kātu.”

Deviņi stāsti par uzticēšanās vērtību

Jautājumu par uzticēšanos – politikā, biznesā, žurnālistikā un citās jomās – varētu turpināt pētīt un vērtēt, atrodot aizvien jaunus skatpunktus. Sērijas noslēgumā mums šķita svarīgi noskaidrot, ko uzticēšanās (vai neuzticēšanās) dažādiem cilvēkiem ir nozīmējusi viņu dzīvē. Kā ikdienišķas situācijas ir kalpojušas par piemēru tam, lai saprastu, ka uzticēties ir/nav vērts. Tāpēc uzticēšanās sērijas priekšpēdējo materiālu “Delfi” veltīja deviņiem spilgtiem dzīvesstāstiem par un ap uzticēšanos.

“Uzticēšanās ir divvirzienu kustība,” saka dokumentālists Ivars Zviedris, kurš dokumentālajā kino katru reizi no jauna mēģina iegūt uzticību no tiem, ar kuriem strādā, kā arī ļauj filmas varoņiem pietuvoties sev. Tas var būt sāpīgi, bet var arī būt tā vērts. Galvenais ir būt godīgiem un gribēt veidot ko kopīgu. Par uzticēšanos svešiniekiem stāsta arī fitnesa trenere Madara Baltiņa – abi viņas bērni piedzima Marokā, kas prasīja uzticēšanos vietējiem dakteriem. “Ir jāieklausās sevī, savās sajūtās un jāmēģina izdarīt pareizo izvēli,” viņa saka.

Rakstniece Gundega Repše stāsta, kā iemācījusies uzticēties sev, kas sniedzis “desmitiem un simtiem brīnišķīgu dzīves dāvanu” un ļāvis uzticēties arī citiem. Uzticēties sev aicina arī rakstniece Inga Gaile, sakot, ka nepieciešams “rūpēties par savu tikumību un tās dilemmām un nemācīt dzīvot citus”. Ekonomists Pēteris Strautiņš aicina doties pārgājienos dabā, lai pārbaudītu savas spējas un iegūtu emocionālo noturību. “Paļauties uz sevi var labi iemācīties vienatnē. Iemācīties paļauties uz citiem var sabiedrībā,” viņš saka.

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” projektu koordinatore Irina Parhomenko savā stāstā par uzticēšanos runā par to, ka “atslēga tam, lai mēs mainītos, ir meklējama bērnībā – bērnudārzā un skolā”, ka uzticēšanās sabiedrībā iespējama tad, ja pieņemam visus sabiedrības locekļus, arī tos, pret kuriem dzīve ir bijusi īpaši barga.

Biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes priekšsēdētāja Māra Rūse norāda, ka “varam katrs sākt ar acu atvēršanu pret uzticības meklētājiem”. Sieviete Latvijā atgriezās pēc deviņpadsmit gadu prombūtnes, mācījās iegūt uzticību Latvijas sabiedrībā un tic, ka “mums kā mazas valsts iemītniekiem ir unikāls uzticības modelis un tālāk attīstāms potenciāls”.

Lai noteiktu, kam uzticēties, kam ne, operators un fotogrāfs Jānis Freimanis aicina “attīstīt savu iekšējo “uzticēšanās kompasu”, kas spēj noteikt šo grūti pamanāmo, bet tik ļoti patīkamo sajūtu, ka uz tevi neskatās kā uz potenciālo medījumu, bet, piemēram, kā uz potenciālo sarunu biedru”. Toties piedzīvojumu tūrisma gids Kārlis Zemke norāda, ka “ne tikai tērauds tiek cietināts un rūdīts karstumā un aukstumā, tieši tāpat arī draudzība un spēja uzticēties tiek pārbaudīta visskarbākajos apstākļos”.

Fukujama par uzticēšanās vērtību: ko atnesīs neuzticēšanās vilnis

Francis Fukuyama

Amerikāņu politologa un zinātnieka Frānsisa Fukujamas (Francis Fukuyama) vārds pasaulē kļuva plaši pazīstams saistībā ar viņa grāmatu “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks” (“The End of History and the Last Man”), kas kopš pirmizdevuma 1992. gadā ir piedzīvojusi vairāk nekā 20 izdevumus dažādās valodās visā pasaulē. Fukujamas slavenā tēze par “vēstures beigām” pirmoreiz tika publicēta jau agrāk – 1989. gadā, esejā ASV žurnālā “The National Interest”, un tolaik tā bija sakņota Aukstā kara noslēgumā, autoritāro režīmu sabrukumā un t.s. Rietumu liberālās demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas uzvaras gājienā daudzviet pasaulē. Ekonomikas attīstības un uzticēšanās jautājumiem Fukujama ir veltījis grāmatu “Uzticēšanās: sociālās vērtības un labklājības radīšana” (“Trust: The Social Virtues and The Creation of Prosperity”, 1996. g.).

Tāpēc “Delfi”, turpinot meklēt atbildes uz jautājumiem par uzticēšanās vērtību un sekām, ko var nest pieaugoša neuzticēšanās, bija liels gods sarunāties ar Stenforda Universitātes profesoru Fukujamu.

Intervēja Anna Ūdre

Savulaik esat sacījis, ka līdz ar Aukstā kara beigām un komunisma sabrukumu ir pienākušas “vēstures beigas”, kur liberālā demokrātija ir uzvarējusi kā labākais politikas modelis pasaulē. Šobrīd Rietumu pasaule saskaras ar jauniem izaicinājumiem, daudzi nav apmierināti ar pastāvošo kārtību. Vai joprojām uzskatāt, ka liberālā demokrātija ir labākais iespējamais variants?

Jā, uzskatu, ka tas ir labākais, ilgtspējīgākais modelis, kas cieši saistīts ar augstu labklājības un attīstības līmeni. Pašlaik šim modelim ir divi nedemokrātiski sāncenši. Viens ir Ķīnas modelis, kur tirgus ekonomika pastāv savienojumā ar autoritatīvu valsti, kas vismaz Ķīnā ir ļoti spēcīgs. Otrs ir daļējas demokrātijas modelis (illiberal democracy), kas pārstāvēts tādās valstīs kā Krievija, Ungārija, Polija, Turcija, kur zināmā mērā pastāv demokrātijas daļas, bet netiek ievēroti tiesību akti un citi nosacījumi, kas veidotu īstu demokrātisku sabiedrību.

Uzticēšanās līmenis valsts institūcijām, medijiem, arī līdzcilvēkiem pasaulē pēdējo gadu laikā pazeminās. Sevišķi liels kritums redzams ASV, turpretī, piemēram, Ķīnā ir audzis uzticēšanās līmenis gan līdzcilvēkiem, gan institūcijām. Kur ASV ir kļūdījušās?

Te jārunā par diviem dažādiem jautājumiem, kas savstarpēji nav saistīti. Pirmkārt, nedomāju, ka ķīnieši savstarpēji viens otram uzticas. Grāmatā “Uzticēšanās” norādīju, ka Ķīna ir piemērs, kur pastāv ļoti zema savstarpējā uzticēšanās sabiedrībā. Viņi uztur spēcīgu, autoritāru valsti ar spontānu uzticēšanos sabiedrībā, kas galu galā nav pārāk labs modelis. Šobrīd ķīniešiem ir relatīvi augsta uzticēšanās valsts pārvaldei, taču to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu parādību. Tas ir vēsturiski nestabila perioda rezultāts, ko ķīnieši pārdzīvoja 20. gadsimtā. Pašlaik viņi vienkārši ir pateicīgi par stabilitāti un ekonomisko izaugsmi valstī, tomēr, kad tas izzudīs, cietīs arī režīma leģitimitāte. Neuzskatu, ka tas ir veiksmīgs modelis.

Tas ir pilnīgi atšķirīgi no tā, kas notiek ASV, un nav saistīts ar populisma pieaugumu. ASV vienmēr bijusi valsts ar relatīvi augstu uzticēšanās līmeni sabiedrībā – amerikāņi labprāt sadarbojas viens ar otru, veic brīvprātīgo darbu, kas savukārt veido ļoti spēcīgu pilsonisko sabiedrību. Mūsu tagadējās problēmas ir saistītas ar lielu polarizāciju politisko partiju atbalstā. Šis process ir noticis pēdējo 20 līdz 30 gadu laikā, kas, manuprāt, ir problēma mūsu politiskajā sistēmā.

Kā šis populisma pieaugums ASV līdzinās tam, ko redzam tādās Centrāleiropas valstīs kā Ungārija, Polija?

Pastāv vairākas būtiskas atšķirības, kas galvenokārt saistītas ar kultūru, tomēr ir arī vienojoši faktori. Abus fenomenus vieno bailes no pašreizējās kultūras pārmaiņām, pretošanās pārmaiņām kopumā. Pēdējās paaudzes laikā ASV ir bijis ļoti augsts imigrācijas līmenis, kas arī ietekmējis populistiskas politikas attīstību, savukārt Eiropā tās ir bailes no iespējamas imigrācijas, kas reāli vēl nemaz nav notikusi. Vēl nav notikusi tāda konfrontācija, kur jāsadzīvo dažādu kultūru minoritātēm un tamlīdzīgi. Tomēr abi faktori noved pie līdzīga veida politikas. Līdzīgs ir arī stils, kādā darbojas populisti, proti, viens harismātisks līderis mēģina nodibināt tiešu kontaktu ar cilvēkiem, kurus reprezentē. Tas viņu padara antiinstitucionālu. Proti, jebkura institūcija, vai tā būtu tiesu sistēma vai mediji, visa birokrātiskā sistēma it kā zaudē savu nozīmi iepretim šim līderim. Vēl pie līdzībām jāpiemin etniskais faktors. Tā sabiedrības daļa, ko līderis pārstāv vai tiecas reprezentēt, nav visa sabiedrība. Ir konkrēta sabiedrības daļa, kas šķietami līdzinās, piemēram,[Ungārijas premjeram Viktoram] Orbānam. Ungāru nacionālā identitāte balstās ungāru etniskajā piederībā, kas, loģiski, neiekļauj nevienu, kas nav ungārs. Tas arī daudzus uzrunā.

Vai Donalds Tramps ir parādījis piemēru citiem pasaules līderiem un politiķiem par to, kā veiksmīgi darbināms populisms, vai arī populistiski līderi dažādās pasaules valstīs ir parādījušies vienā laika periodā?

Nedomāju, ka amerikāņu modelis ir veiksmīgs. Tramps ir panācis vēl lielāku polarizāciju. Viņš ir viens no nepopulārākajiem prezidentiem tik agrā kandidatūras laikā, kāds mums jebkad bijis. Viņa darbību atbalsta kāda ceturtā daļa vai aptuveni 35% no visas sabiedrības, bet viņš nav spējīgs piesaistīt pārējos. Vēlreiz gribu uzsvērt – neuzskatu, ka tas ir veiksmīgs modelis. Tiesa, ir politiķi, kas veikuši līdzīgas darbības, proti, uzbrukuši medijiem, deleģitimizējuši savus ienaidniekus, mēģinājuši vājināt tiesu sistēmu. Jautājums, cik ilgi tādā veidā var palikt pie varas.

ASV administrācijā ļoti bieži mainās personāls, no Baltā nama dzirdam pretējas nozīmes ziņas. Kā sabiedrotie var uzticēties ASV?

Es ASV šobrīd nemaz neuzticētos. Pašlaik ir divas politikas, kas skar jūsu reģionu. Vienu no tām atbalsta vairākums ASV Kongresā un birokrātija. Tā ir tradicionāla, proti, atbalsts NATO, atbalsts sabiedrotajiem, piesardzība pret Krieviju un tā tālāk. Un tad ir Tramps, kam ir pavisam citāds skatījums uz ārpolitiku. Līdz ar to pastāv dīvaina situācija, kur pašreizējā administrācija nosaka ļoti stingras sankcijas, kādas nekad nebija Baraka Obamas laikā, pret Krieviju, bet vienlaikus Tramps dodas uz Helsinkiem un slavē Vladimiru Putinu. Gala rezultātā pastāv divas atšķirīgas, diametrāli pretējas politikas. Šī situācija tik ātri neatrisināsies. Vai nu nākamajās vēlēšanās viņam nāksies pamest amatu, vai arī viņa administrācija nostiprināsies. Līdz ar to neuzskatu, ka šobrīd varat uzticēties ASV, lai arī saku to ar nožēlu. Ļoti daudz valstu pasaulē paļaujas uz ASV līderību, taču šobrīd mums ir ļoti smagas iekšējās problēmas, kas jārisina.

Ņemot vērā, ka paši amerikāņi nav apmierināti ar šā brīža ASV politiku, – vai nav tā, ka vairāk cilvēku iesaistās, kļūst aktīvāki, protestē un mēģina ko mainīt?

Tas noteikti attiecināms uz demokrātiem, kas ir mobilizējušies vairāk nekā jebkad. Mani vairāk satrauc tas, kas notiek ar Republikāņu partiju. Agrāk Republikāņu partija nosodīja Obamu par viņa draudzīgo attieksmi pret Krieviju, Putinu, bet tagad tas ir pretēji. Pēc dažiem datiem, vairāk nekā pusei republikāņu vēlētāju patīk Putins. Daži ekstrēmi atbalstītāji dod priekšroku Putinam un Krievijai, nevis Demokrātu partijai. Manuprāt, tas ir satraucoši – Tramps būtiski maina Republikāņu partiju. Vēsturiski bijis, ka ASV sabiedrotie vairāk paļaujas tieši uz republikāņu, nevis demokrātu atbalstu, pašlaik tas ir mainījies.

Minējāt, ka imigrācija ir viens no faktoriem, kas veicina populismu. Zviedrija ir viena no valstīm, kas Eiropā uzņēmusi visvairāk migrantu, tomēr tur, tāpat kā citās Skandināvijas valstīs, savstarpējā uzticēšanās un uzticēšanās valstij ir augstākā pasaulē. Kā skaidrot šo fenomenu?

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tās ir ļoti mazas valstis, kas vēsturiski bijušas homogēnas. Arī šeit redzam pretestību imigrācijai. Piemēram, Dānijā ir Dāņu cilvēku partija (Danish People's Party), Zviedrijā ir Zviedru demokrātu partija (Swedish Democrats). Tas saistīts ar bēgļu krīzi un ilgtermiņa izaicinājumiem saistībā ar imigrāciju. Šajā jautājumā nepastāv vienprātība. Ir jādomā par to, kā saglabāt valsts labklājību. Imigranti nesniedz ieguldījumu valsts sociālās sistēmas uzturēšanā, bet rada papildu izdevumus, kas jāsedz citiem.

Ja uzticēšanās turpina kristies, kādā virzienā varētu attīstīties šāda sabiedrība?

Ir daudzas valstis, kur pastāv zema savstarpējā uzticēšanās, bet tas noved pie atšķirīgiem rezultātiem, tāpēc ir grūti izteikt kādu vienu, universālu prognozi. Viens variants ir, ko iepriekš jau minēju saistībā ar Ķīnu, ka sabiedrībai, kas savstarpēji neuzticas, veidojas izteikti autoritāra vadība. Savukārt, piemēram, Eiropas dienvidos, Itālijā un Grieķijā, eksistē funkcionējošas, demokrātiskas sistēmas, bet, salīdzinot ar pārējo Eiropu, savstarpējā uzticēšanās ir zemā līmenī. Šajās valstīs nav tik spēcīgas pilsoniskās sabiedrības, ir lielāka politiskā polarizācija un disfunkcionālas politiskās sistēmas. Tādi ir iespējamie attīstības scenāriji sabiedrībai, kur nevalda savstarpēja uzticēšanās.

Savā grāmatā (“Uzticēšanās”) apskatīju uzticēšanās saikni ar ekonomiku. Labi funkcionējošas ekonomikas priekšnoteikumi ir ne tikai tiesiskums un spēcīgas institūcijas, bet arī augsta savstarpējā uzticēšanās sabiedrībā.

Vislielāko uzticību pelnījušo cilvēku tops Latvijā

Katrā no sadaļām aptaujājām attiecīgās jomas ekspertus un viedokļu līderus, lai noskaidrotu, kam Latvijā uzticas mediju pārstāvji, lielo uzņēmumu vadītāji, politikas pētnieki un citi. Piedāvājam visvairāk uzticības pelnījušo cilvēku topa apskatu pa nozarēm.

Biznesā kā cilvēki, kam visvairāk var uzticēties, atbalstu guva:

Uldis Biķis

“Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētājs

Ģirts Rungainis

“Prudentia” investīciju baņķieris, viens no uzņēmuma dibinātājiem

Uldis Pīlēns

UPB padomes priekšsēdētājs

Normunds Bergs

“SAF Tehnikas” valdes priekšsēdētājs

Juris Binde

“Latvijas Mobilā Telefona” prezidents

Juris Gulbis

“Lattelecom” valdes priekšsēdētājs


Visvairāk uzticības pelnījušais cilvēks politikā, iegūstot pārliecinošu politikas pētnieku un ekspertu, kā arī aptaujāto politiķu atbalstu:

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga


Lai noskaidrotu, kuriem cilvēkiem vai iestādēm uzticas Latvijā, aptaujājām labas pārvaldības ekspertus un pārvaldības jautājumos kompetentus iestāžu un organizāciju vadītājus, kuru darbību tieši ietekmē valsts un pašvaldību līmenī pieņemtie lēmumi. Visbiežāk nosauktie:

CSDD

Ceļu satiksmes drošības direkcija

Arnis Cimdars

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) un tās priekšsēdētājs

Arvīds Ozols

Zemkopības ministrijas Meža departaments un tā direktors

Anna Vītola-Helviga

Lauku atbalsta dienests (LAD) un tā direktore

Andris Vilks

Bijušais finanšu ministrs

Dace Melbārde

Kultūras ministre

Dažādi notikumi Latvijas vēsturē, neapšaubāmi, snieguši mācības, no kurām varam secināt, kam esam uzticējušies un kuros gadījumos šī uzticēšanās attaisnojusies. Cilvēki, kam uzticējusies tauta un bijusi būtiska loma Latvijas valsts izveidē, lielas daļas vēsturnieku ieskatā ir:

Kārlis Ulmanis
(1877. gada 4. septembris – 1942. gada 20. septembris).

Viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs, vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma – Latvijas diktators.

Zigfrīds Anna Meirovics
(1887. gada 5. februāris – 1925. gada 22. augusts)

Pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents, viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.

Jānis Čakste
(1859. gada 14. septembris – 1927. gada 14. marts)

Pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922. gada 14. novembris – 1927. gada 14. marts).

Francis Trasuns
(1864. gada 16. oktobris – 1926. gada 6. aprīlis)

Latviešu un latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks, Krievijas impērijas I Valsts domes deputāts (1906), Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs (1917), Tautas padomes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922–1926), veltījis dzīvi latgaliešu valodas un kultūras aizstāvībai.

Miķelis Valters
(1874. gada 7. maijs – 1968. gada 27. marts)

Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918–1919), jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris.

Vilis Olavs
(1867. gada 18. maijs – 1917. gada 28. marts).

Latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists, studentu korporācijas “Talavija” filistrs dibinātājs, Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdi.

Visbiežāk nosauktie žurnālisti un mediji, kam uzticamies: 

Inga Spriņģe

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" dibinātāja un redaktore

Jānis Domburs

dažādu sabiedrībā populāru politisko raidījumu vadītājs, šobrīd raidījuma "Delfi TV ar Jāni Domburu" vadītājs

Sanita Jemberga,

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektore un redaktore

Guntis Bojārs

LTV Ziņu dienesta redaktors, raidījumu "Aizliegtais paņēmiens", "Tieša runa" veidotājs un vadītājs.

Sadrumstalota mazākumtautību līderu vide:

Pēc atbilžu apkopošanas izcelt vienu vai dažus visbiežāk minētos cilvēkus neizdevās, jo teju visās atbildēs tika minēti dažādi cilvēki, tādēļ secināms, ka mazākumtautībām Latvijā izteiktu līderu nav.

Visbiežāk nosauktie cilvēki, kuri veido sabiedrisko domu Latvijā: 

Vaira Vīķe-Freiberga,

bijusī Latvijas Valsts prezidente

Vita Matīsa,

politoloģe, starptautisko tiesību
un diplomātijas eksperte

Ivars Ījabs,

politikas zinātnieks un publicists

Māris Zanders,

analītiskais žurnālists

Juris Rubenis,

garīgais skolotājs, teologs, rakstnieks

Rakstā tiek izmantotas bildes no fotoaģentūras f64, nacionālās aģentūras LETA un arhīva