No milzīgām tortēm līdz flikerklopsim un ķidu zupai - kas bija rīdzinieku ēdienkartē gadsimtu mijā?
Šai zupai ņem zosu ķidas - spārnus, kaklu, galvu, māgu utt. -, sacērt spārnus mazos gabaliņos, māgas - uz pusēm un visu krietni nomazgā. Nu novelk kakliem ādu un noliek pildīšanai, pārējos krāmus liek katliņā ar 3 stopiem auksta ūdens. Pēc tam apgriež kaklu ādām iekšpusi uz virsu, labi notīra, pārkaisa ar miltiem, atgriež atpakaļ un piepilda ar maisījumu no smalki sakapātām zosu aknām, drusku speķa, tikpat daudz rīvmaizes, 2 karotēm izkausēta sviesta, vajadzīgiem pipariem un sāls, aizsien galus un liek vārīties ar citiem krāmiem. Pēc noputošanas pieliek sāli, piparus un virces, 1 sīpolu, kādu lozberlapu un vāra, līdz ķidas mīkstas. Pēdīgi sajauc drusku miltu ar 1 glāzi salda krējuma un pielej zupai. Galdā liekot, noņem kakliem saites un sagriež tos puscollu biezās šķēlēs. Ja patīk, var zupai pielikt arī klimpas.
Minjonas ieteikumi pavārniecības mākslā
Klimpas mēdz pagatavot gan kā iekšā liekamus piederumus pie buljona un citām zupām, gan kā īpašu ēdienu: ar sviestu pārlietas vai ar ievārījumu utt. Garnētas klimpas mēdz pagatavot tādējādi, ka vispirms iemērc karoti un nazi karstā ūdenī, tad ar nazi iespiež klimpu masu karotē, ņem otru karoti - izveido un liek lēzenā kastrolī.
Sviesta ķiļķeni: Sašūmē 1 karoti sviesta, pieliek 2 olas, 2 karotes ūdens, 4 karotes miltu un sāli pēc garšas, izmaisa krietni masu un izvāra no tās mazus ķiļķenus vārošā zupā.
Minjonas ieteikumi pavārniecības mākslā
Glīti iztīrītu zivi - zandartu, lasi vai kādu citu lielu zivi - pārsmērē ar sakulstītu olu, kurai pieliek sāli, pārkaisa ar Maskavas miltiem, liek pannā izkausētā veidā un cep mēreni karstā krāsnī, bieži pārlaistot ar sviesta zosti skaisti brūnu. Tad liek to uz zivju bļodas un garnē pa virsu ar citrona šķēlītēm, vēžiem un ietaisītiem šampinjoniem. Gar malu var likt arī brūni apceptus kartupeļus un sviestā ar citronu sulu izsutinātas veselas baraviciņas.
Koka veidīgas kūkas ir smalku viesību galda lepnums. Koka veidīgo kūku izgatavošana prasa daudz veiklības un mākslas garšas, jo tām arī patiesi jāizskatās kā mākslas darbam. Koka veidīgās kūkas stumbenu pagatavo tādējādi: 3 mārciņas sviesta samaļ putās, pieliek tām 3 mārciņas smalka cukura un, arvien maļot, pielaiž pa vienam 40 olu dzeltenumus, pieliek ar cukuru sagrūstu vaniļas standziņu, kā arī kādas 10 virces neļķītes, izloba un sagrūž kādas 15 kardamonas un sagriež 2 citronu vai apelsīnu dzelteno miziņu kā garšas vielu, tad maisa 1 stundu.
Pēc tam pieliek vienu korteli tauka krējuma, 3 mārciņas miltu un olu šķūmes. Koka stumbrs tiek izcepts uz iesma jeb rokas resnuma bomīša no liepas koka, kuram viens gals izdreijāts šaurāks. Ap bomīti apsien biezu, baltu papīri, nosmērē to ar svaigu sviestu, tad lej ar krūzīti kūkas mīklu lēnām uz bomīša un griež to pastāvīgi riņķī, lai tā no visām pusēm apcep. Kad mīkla jau vispāri kā lente aptīta, tad griež bomīti arvien ātrāk riņķī un lej mīklu virsū, caur ko ceļas dažādie žuburi. Kad kūka jau gatava, tad pārvelk to ar baltu vai krāsotu glazūru un griež vēl riņķī, lai glazūra apkalstu. Pēc kādas pusstundas, kad tā jau atdzisuse, atgriež kūku vienā un otrā galā ar asu nazi, tad novelk to veikli no bomīša, izņem papīri no viduča un uzstāda uz kūku bļodas. Lejas malu garnē ar marcipānu, no kura izformē skaistas figūras un puķu vītnes, un tās ar brūno cukuru salīmē kūkas lejas daļā lepnā garnējumā.
Avoti:
Mellin, M. Lauksaimnieču pavāru grāmata ar pamācību dažādu godību sarīkošanu pēc lauku vajadzībām un apstākļiem. Smiltene: Autora apgādībā. 1904.
Zālīte, Hermīne, Minjonas Pavārniecības māksla: receptes sastādītas pēc dažādu tautu labākās garšas un piemērotas Latvijas apstākļiem, 4. papildināts izdevums, Rīga, Valters un Rapa, 1921.
Laikā, kad trolejbuss bija vēl tālā nākotnē, Rīgā izmantoja 4 galvenos transporta veidus: zirgu omnibusu, ormani, zirgu tramvaju, tvaikoni.
Atmini mīklu! Tās atminējums raksturo cilvēku, no kura lēmumiem bija atkarīgi latviešu un vēl tikai topošās Latvijas likteņi.
Notikumi Rīgas attīstībā, kas palīdzēja tai kļūt par Eiropas līmeņa galvaspilsētu.
Kāda bija Rīgas strādnieku ikdiena 19./20.gs. mijā, kad strādāja sešas dienas nedēļā, 10 līdz 12 stundas dienā.