Amanda Aizpuriete

“Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū kāda meitene pašā padomju Rīgas vidū atvēra kādas diezgan noplukušas kafejnīcas durvis – un pēkšņi jutās kā ienākusi franču filmā.
Uzreiz varēja noprast, ka tie, kuri sēž pie galdiņiem, netaisās steigšus aprīt bulciņas un uzstrēbt virsū kafiju, lai skrietu tālāk pildīt un pārpildīt plānus un turēties pie dienas režīma. Viņu sejas vaibstos bija kaut kas tāds… kaut kas atšķirīgs.”

“Pēc tam man kāds teica, ka tā [laika pavadīšana “Kazā” – aut.] bijusi tāda tukša laika nosišana, un es jutos ļoti pārsteigta… 

Viss, kas nāca no “Kazas”, bija ar tādu īpaša svaiguma piegaršu, no turienes nāca ziņas par jaunatnes nemieriem Francijā – tas bija 1968. gadā, un mūzika pilnīgi crazy, kādu radio nekad neraidīja, un visa tā dzeja…Tas radīja it kā papildu dimensiju visā toreizējā Rīgas dzīvē, tādu papildu brīvu telpu. Patiesībā man šķita pats par sevi saprotams, ka tā ir jābūt, ir jābūt tādai vietai, tādai cilvēku kopībai.”

Jura Zvirgzdiņa zīmējums, tapis uz salvetes kafejnīcā “Kaza”. No Zaigas Cērpas privātā arhīva.

““Kazā” ienācu 1961. gada rudenī. Jurim Zvirgzdiņam bija garš mētelis skujiņu rakstā. Viņš deva man roku un teica: “Juris no Torņakalna.” Man šķiet –  mani pieņēma tāpēc, ka biju daudz lasījusi un redzējusi. Sarunas “Kazā” lielākoties bija par literatūru, kino un citām smalkām padarīšanām. Daudz lasījām, mainījāmies ar grāmatām. Mūsu iemīļota vieta bija Valsts bibliotēkas lasītava Jēkaba ielā. [..]

Vēl “Kazā” stāstīja anekdotes, kādas nekur citur nedzirdēja. Juris Zvirgzdiņš zīmēja uz salvetēm vai jebkura cita papīra gabala...”

Vladimirs Frenkels 

Jura Zvirgzdiņa zīmējums

“Protams, ka – tāpat kā jebkurš normāls cilvēks – mēs nemīlējām padomju varu, mēs lasījām samizdatu un klausījāmies “ienaidnieku balsis”. Bet šis dzīvesveids tomēr vairāk līdzinājās ikdienai, nevis esībai, tā nebija cita realitāte. Mēs ne pret vienu negribējām cīnīties, mēs gribējām uzreiz būt brīvi. Cilvēktiesības? Jā, tā ir laba lieta. Bet pastāv vēl augstākas tiesības: tiesības uz vientulību tukšā kafejnīcā.”

Aivars Neibarts

“Tāpat kā agrāk augām dienām dauzīju kājbumbu, tagadiņ varēju augām dienām dīdīties pie “Kazas” galdiņa, tempt spaiņiem kafiju (toreiz kafija bez cukura – 6 kapeikas) un vēstīt, apstrīdēt, apšaubīt, noraidīt, pieņemt. Dostojevskis un Breigels, Vijons un Šopenhauers, Nīče un Brehts, Hamsuns, Čaks, Hemingvejs, Remarks, Solžeņicins, Kants, Renē Klērs, Pikaso, Dali, bītli, Preslijs... Un vēl, un vēl. Šie pasaules vīri ienāca pa “Kazas” mazajām durvīm mūsos un mēs viņus taustījām, garšojām, aicinājām piesēst un raidījām projām. Un allažiņ centāmies būt maksimāli patiesi gan pret sevi, gan pārējiem.”