Leģendārās kafejnīcas ikdiena, apmeklētāji un interesanti atgadījumi pašu “kazistu” atmiņās.
“Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū kāda meitene pašā padomju Rīgas vidū atvēra kādas diezgan noplukušas kafejnīcas durvis – un pēkšņi jutās kā ienākusi franču filmā.
Uzreiz varēja noprast, ka tie, kuri sēž pie galdiņiem, netaisās steigšus aprīt bulciņas un uzstrēbt virsū kafiju, lai skrietu tālāk pildīt un pārpildīt plānus un turēties pie dienas režīma. Viņu sejas vaibstos bija kaut kas tāds… kaut kas atšķirīgs.”
Amandas Aizpurietes atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 16. lpp.
Pie “Kazas”. 1964. gads. Huberts Delle, Imants Reinholds, Juris Zvirgzdiņš, Laura Rītupe un Ieva Brašmane. Foto: Māra Brašmane.
“Pēc tam man kāds teica, ka tā [laika pavadīšana “Kazā” – aut.] bijusi tāda tukša laika nosišana, un es jutos ļoti pārsteigta…
Viss, kas nāca no “Kazas”, bija ar tādu īpaša svaiguma piegaršu, no turienes nāca ziņas par jaunatnes nemieriem Francijā – tas bija 1968. gadā, un mūzika pilnīgi crazy, kādu radio nekad neraidīja, un visa tā dzeja…Tas radīja it kā papildu dimensiju visā toreizējā Rīgas dzīvē, tādu papildu brīvu telpu. Patiesībā man šķita pats par sevi saprotams, ka tā ir jābūt, ir jābūt tādai vietai, tādai cilvēku kopībai.”
Vijas Virtmanes atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 41. lpp.
No kreisās: Ieva Brašmane, Laura Rītupe, Huberts Delle un Tonija Pudāne “Putnu dārzā”. 1964. gads. Foto: Māra Brašmane
Vecrīga, Vaļņu iela. 60. gadi. Foto: Māra Brašmane.
““Kazā” ienācu 1961. gada rudenī. Jurim Zvirgzdiņam bija garš mētelis skujiņu rakstā. Viņš deva man roku un teica: “Juris no Torņakalna.” Man šķiet – mani pieņēma tāpēc, ka biju daudz lasījusi un redzējusi. Sarunas “Kazā” lielākoties bija par literatūru, kino un citām smalkām padarīšanām. Daudz lasījām, mainījāmies ar grāmatām. Mūsu iemīļota vieta bija Valsts bibliotēkas lasītava Jēkaba ielā. [..]
Vēl “Kazā” stāstīja anekdotes, kādas nekur citur nedzirdēja. Juris Zvirgzdiņš zīmēja uz salvetēm vai jebkura cita papīra gabala...”
Zaigas Cērpas atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 38. lpp.
Imanta Reinholda atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 20. lpp.
Eižens Valpēters un Tamāra Dobrova uz Rīgas Politehniskā institūta laboratorijas jumta. 1965.gads. Tagad ēka nojaukta. Foto: Māra Brašmane
“Protams, ka – tāpat kā jebkurš normāls cilvēks – mēs nemīlējām padomju varu, mēs lasījām samizdatu un klausījāmies “ienaidnieku balsis”. Bet šis dzīvesveids tomēr vairāk līdzinājās ikdienai, nevis esībai, tā nebija cita realitāte. Mēs ne pret vienu negribējām cīnīties, mēs gribējām uzreiz būt brīvi. Cilvēktiesības? Jā, tā ir laba lieta. Bet pastāv vēl augstākas tiesības: tiesības uz vientulību tukšā kafejnīcā.”
Vladimira Frenkela atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 182. lpp.
“Tāpat kā agrāk augām dienām dauzīju kājbumbu, tagadiņ varēju augām dienām dīdīties pie “Kazas” galdiņa, tempt spaiņiem kafiju (toreiz kafija bez cukura – 6 kapeikas) un vēstīt, apstrīdēt, apšaubīt, noraidīt, pieņemt. Dostojevskis un Breigels, Vijons un Šopenhauers, Nīče un Brehts, Hamsuns, Čaks, Hemingvejs, Remarks, Solžeņicins, Kants, Renē Klērs, Pikaso, Dali, bītli, Preslijs... Un vēl, un vēl. Šie pasaules vīri ienāca pa “Kazas” mazajām durvīm mūsos un mēs viņus taustījām, garšojām, aicinājām piesēst un raidījām projām. Un allažiņ centāmies būt maksimāli patiesi gan pret sevi, gan pārējiem.”
Aivara Neibarta atmiņas grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”, 19. lpp.
“Kazas” atkalatvēršana 1993. gadā. Foto autors nezināms.
Avoti:
“Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX. gs. 60-tie un 70-tie gadi”. Sastādījis Eižens Valpēters. Latvijas Vēstnesis, 2010.
Attēli:
No Māras Brašmanas privātā arhīva
No Zaigas Cērpas privātā arhīva
Abstraktie, sirreālie un dadaistiskie “kazistu” mākslas meklējumi.
Intervija ar režisori Laimu Žurginu par topošo filmu “Kaza kāpa debesīs”.
Kamēr daudzi sapņo par sociālismu ar cilvēcisku seju, dažiem ir skaidrs – brīvība ir meklējama un nostiprināma sevī.