Pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks

Strēlnieku komandiera pulkveža Jukuma Vācieša ceļš no Jaunmuižas līdz Maskavai.

“Ar slavu bija pušķots latviešu strēlnieku šūpulis Rīgas frontē, ar triumfa saucieniem viņus apsveica visas lielās Krievijas attālākās robežās. Ar savu pulku varoņdarbiem latviešu tauta var būt lepna pret cittautiešiem un priekš nākošām paaudzēm.”

Citāts no Jukuma Vācieša ievada grāmatai “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” (grāmata pirmoreiz izdota Pleskavā 1922. gadā). Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis. Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

Sešas pieturas stāstā par pulkvedi Vācieti

  • Dzimis 1873. gadā Jaunmuižā (Jaunlutriņos).

  • Mācījies Šķēdes pagasta skolā, Jaunmuižas skolā un Kuldīgas ministrijas skolā, strādājis sērkociņu fabrikā “Vulkāns”.
     
  • 1897. gadā beidzis Viļņas kara skolu, 1909. gadā – Kara akadēmiju.

  • 1902. gadā turpina dienestu Rīgas unteroficieru bataljonā. 

  • 1912. gadā kļūst par apakšpulkvedi un 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri.

  • No 1915. gada novembra – 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona, no 1916. gada novembra – 5. Zemgales pulka komandieris. Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie” ietver arī ainu no 1916. gada vasaras – Vācietis te tēlots kā strēlnieku iedvesmotājs.

  • Pēc Oktobra revolūcijas Vācietis nostājas boļševiku pusē, pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Rīgas 1917. gada novembrī iecelts par 12. armijas pavēlnieku. Decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks sāk Sarkanās armijas organizēšanu.

  • 1918. gada aprīlī kļūst par latviešu strēlnieku divīzijas komandieri, kas Maskavā apspieda kreiso eseru sacelšanos. 

  • Jūlijā viņu ieceļ par Austrumu frontes pavēlnieku, bet septembrī – par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku.

  • Pēc gada Vācieti atceļ no bruņoto spēku virspavēlnieka amata, turot aizdomās par dalību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā.

  • 1921. gadā Vācieti ieceļ par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju, 1927. gadā – par profesoru. Viņš lasa kara vēstures, militāri sabiedriskās psiholoģijas kursu, saraksta vairākas grāmatas.

  • 1937. gadā, “lielo tīrīšanu”  laikā, Vācieti apcietina, pēc spīdzināšanām viņš atzīst sevi par vainīgu “kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā”. Pēc gada Vācietim un vēl 137 cilvēkiem tiek izpildīts nāvessods.

  • 1956. gadā PSRS Ģenerālprokuratūra Kara kolēģijas spriedumu par J. Vācieša represēšanu atceļ un viņa apsūdzības lietu pārtrauc nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

Pretrunīgi vērtējumi

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas pārstāvji viesošanās laikā frontē, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Stāv 1. rindā no kreisās: 2. Komitejas loceklis Voldemārs Zāmuels; 3. Komitejas loceklis Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Zālītis; 4. Pulka komandieris Jukums Vācietis; 5. Komitejas loceklis Krievijas valsts domes deputāts Jānis Goldmanis. 1916. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Pulkvedis Jukums Vācietis – vai tas mums patīk, vai nē – ir vienīgais latviešu karavīrs, kas pieder pasaules vēstures tipu galerijai. Ar to nav teikts, ka viņš būtu pats spējīgākais, varonīgākais un izcilākais starp mūsu virsniekiem. To gluži vienkārši nosaka tā loma, ko viņam liktenīgā kārtā nācās spēlēt vienā no vēstures nozīmīgākajiem laikmetiem – Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara laikā, it īpaši 1917.–1919. gadā.”

Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis. Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki pozīcijās. Ķekavas rajons, 1916. gada marts. No labās stāv: 2. Kapelmeistars B. Valle; 5. Bataljona adjutants praporščiks  J. Lerhs; 6. Bataljona komandieris apakšpulkvedis J. Vācietis, 9. Štābkapteinis  V. Ozols. Kara muzeja krājums.

“Nevienu pulka komandieri strēlnieki nebija tā iemīļojuši kā viņu. F. Briedi, piemēram, apbrīnoja, bet Vācieti mīlēja.”

Citāts no intervijas ar A. Kroderu. Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis. Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

“Vācietis kļūdījās, taču 1917.–1919. gadā kļūdījās daudzi latviešu strēlnieki (nejaukt ar čekistiem, kas ļoti reti nāca no strēlniekiem), kuriem nebija iespējas atgriezties vācu karaspēka okupētajā dzimtenē un kuri, tāpat kā Vācietis, uzskatīja, ka latviešu galvenais ienaidnieks ir baltie, kas nedeva latviešiem nekādas cerības pat uz autonomiju. Vienkārši lielākajai daļai pēc tam bija iespēja izpirkt kļūdas – Latvijas armijā dienēja vairāki simti bijušo sarkano strēlnieku komandieru, no kuriem daudzi bija komandējuši sarkanās armijas pulkus, divīzijas un pat armijas. Vācietim kā visas sarkanās armijas virspavēlniekam tādas iespējas nebija.”

Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtamu akcentu. “Mājas Viesis”, 2005. g. 1. aprīlis.

“Zvaigzne”, Nr. 22 (20.11.1972). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

“J. Vācietis vairākkārt meklēja iespējas atgriezties Latvijā. Tā pastāv versija, ka J. Vācietis 1918. gada vasarā piedalījies slepenās sarunās ar Vācijas sūtni Krievijā grāfu fon Mirbahu par latviešu strēlnieku atgriešanos Latvijā. (..) J. Vācieša pārnākšanu nevēlējās Latvijas augstākie virsnieki, baidoties, ka paliks viņa ēnā.”

Voldemārs Šteins. Dižais kurzemnieks Jukums Vācietis. Zvaigzne ABC, 2010.

Uzruna Piņķu baznīcā – fakts vai leģenda?

Viss par veselīgu dzīvesveidu, rāmu prātu, možu garu un laimīgu dzīvi. Tautas receptes un ekspertu ieteikumi ikvienam

“Ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti pulkvedis Vācietis 1916. gada 17. jūlijā pavēl saviem karavīriem sapulcēties vecajā Piņķu muižas dievnamā un tur notur savu slaveno dievkalpojumu. To apdzejojis A. Čaks poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā”.”

Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis.
Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, celta 1874. gadā. LNB, “Zudusī Latvija”.

To, vai Piņķu baznīcā strēlnieki patiešām reiz klausījās iedvesmojošu Vācieša uzrunu, vēsturnieki šodien apšauba. Kā savā pētījumā norāda LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis: “Īstenībā 5. Zemgales bataljona vienības tajā laikā neatradās Piņķos un Jukuma Vācieša teiktais sprediķis ir dzejnieka Aleksandra Čaka fantāzijas auglis, tomēr tas sevī ietvēra tādu emocionālo potenciālu, ka kolektīvajā atmiņā nostiprinājās kā faktoīds jeb sociāls fakts. Nekritiski izmantojot laikabiedru – īpaši ģenerāļa Andreja Auzāna – liecības, kā arī paļaujoties uz dzejnieka A. Čaka vēstījumu, šo epizodi laikabiedri uztvēra kā neapgāžamu faktu, ko ieviesa gan trimdas, gan padomju Latvijas historiogrāfijā.”

– Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā, –
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

– Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc, ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs – un arī nenogrimsit,
Neatslīksit nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Aleksandrs Čaks. Mūžības skartie. Rīga, Liesma, 1988. 

Lielinieku pusē, domās ar Latviju

Strēlnieku virsnieki Rīgas Jūrmalā. No kreisās: pulkvedis Andrejs Auzāns, kapteinis Gustavs Mangulis, apakšpulkvedis Jukums Vācietis. 1916. gada pavasaris. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Vācieša darbība vēl jāpēta, taču skaidrs, ka viņš bija nacionāli noskaņots, talantīgs karavadonis, labs rakstītājs un godkārīgs cilvēks. Nebūdams lielinieks, viņš 1917.–1918. gadā izvēlējās lielinieku ceļu. Un, nebūdams lielinieks, 1918.–1919. gadā izmantoja savu vecajā armijā un tās Ģenerālštāba akadēmijā izkopto neapšaubāmo militāro talantu, lai izveidotu un nostiprinātu sarkano armiju, kā arī sagrautu padomju valsts ienaidniekus. Paradokss, kas bija iespējams vienīgi Krievijas Pilsoņu kara haosā un kas iznesa Vācieša vārdu neiedomājamos augstumos. Izskaidrojums meklējams gan Vācieša personiskajās īpašībās – vēlmē palikt kopā ar saviem strēlniekiem, godkārē –, gan latviešu tautas sarežģītajā vēsturē, kas vispār radīja tā saukto sarkano strēlnieku fenomenu.”

Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtamu akcentu. “Mājas Viesis”, 2005. g. 1. aprīlis.

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona jātnieku-spridzinātāju komanda pie Huzāru kazarmām Rīgā. 1916. gads.  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Viņam nav nekādu simpātiju ne pret lieliniekiem, ne sociāldemokrātiem. Februāra (pilsoniskajā) revolūcijā viņš redz iespēju panākt lielākas pašnoteikšanās tiesības latviešiem. Kā akadēmiķis samērā labi pazīdams vēstures norisi, viņš varbūt nojauš, ka revolūcija ies savu gaitu – akmens ir sācis velties. Kā virsnieks viņš jūtas ļoti cieši saistīts ar saviem kareivjiem un nevar iedomāties tos pamest. Bez tam Vācieti jau sen bija nodarbinājusi doma par latviešu strēlnieku pulku pārformēšanu taktiskā kaujas vienībā – korpusā. (..) Septembrī viņš ieradies Valkā, lai dabūtu armijas štāba atbalstu projektam. Armijas štābs arī piekrīt, bet no Kerenska atļauja nepienāk. Vācietim tā, neapšaubāmi, bija liela vilšanās. Es domāju, ka ir pamatoti šajā apstāklī saskatīt vienu no tiem motīviem, kas pamudināja Vācieti izšķirties par sadarbošanos ar lieliniekiem, kas solīja nacionālu pašnoteikšanos visām Krievijas tautām.”

Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis.
Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

Padomju armijas virspavēlnieks

Padomju Krievijas Bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks Jukums Vācietis (1873–1938). Latvijas Okupācijas muzeja krājums.

“1917. gada novembrī viņš vadīja “kontrrevolucionārā” 12. armijas štāba likvidāciju Valkā, bet pēc tam tika iecelts par 12. armijas pavēlnieku. Decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks viņš sāka sarkangvardu organizēšanu, bet 1918. gada janvārī vadīja kaujas pret Dovbor-Musņicka poļu korpusu Baltkrievijā. Aprīlī viņu iecēla par sarkanajā armijā iekļautās Latviešu padomju strēlnieku divīzijas – tās pašas, kas 6.–7. jūlijā Maskavā vadīja kreiso eseru sacelšanās apspiešanu, – komandieri. Sākotnēji lielinieku vadoņi Vācietim negribēja uzticēt operācijas vadību. Amerikāņu vēsturnieks Ričards Paipss uzskata, ka iemesls ir Vācieša sakari ar Vācijas sūtniecību: sūtnis bija sācis slepenas sarunas ar divīzijas vadību. Uz jautājumu, vai latvieši nostātos pret lieliniekiem, viņš saņēma apstiprinošu atbildi – tas varētu notikt, ja Vācijas valdība dotu strēlniekiem tiesības atgriezties dzimtenē. Sūtnim tomēr aizliedza turpināt sarunas, jo vācu militāristi baidījās, ka tādējādi Baltijā izplatīsies lielinieciskums. 

18. jūlijā Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, bet 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma – par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Vienlaikus Vācietis skaitījās arī Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks, taču tikai īsā Rīgas un Daugavpils apmeklējuma laikā 1919. gada janvārī. Viņš palika sarkanās armijas virspavēlnieka amatā līdz 1919. gada jūlijam, kad čeka Vācieti apcietināja. Viņu apvainoja par dalību “kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā”, arī vājā kontrolē pār Lauka štābā strādājošajiem virsniekiem, no kuriem daži izrādījās “nodevēji”. Apsūdzība “neapstiprinājās”, taču Vācietis nosēdēja astoņus mēnešus. Pēc atbrīvošanas viņu piekomandēja Kara revolucionārajai padomei “sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei”.”

Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtamu akcentu. “Mājas Viesis”, 2005. g. 1. aprīlis.

Latviešu strēlnieku pulku virsnieku grupa kopā ar viesiem pie kazarmām Rīgā. Centrā 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris Jukums Vācietis. 1916.–1917. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

“Trockis savā autobiogrāfijā ievietojis par Vācieti šādu raksturojumu: “Par frontes komandieri bija iecelts Vācietis, kas līdz šai iecelšanai komandēja latviešu strēlnieku divīziju. Vācietis bija uzņēmīgs, aktīvs un apķērīgs. Viņš izvirzījās kreiso revolucionāru sacelšanās laikā. Pēc avantūrista Muravjeva nodevības stājās viņa vietā un pretēji citiem kara akadēmiķiem neapjuka revolūcijas haosā, bet priecīgs tanī ķepurojās, laižot gaisā dažādus burbuļus, aktīvi rīkojoties un izdodot pavēles pat tad, kad nebija nekādas izredzes, ka šīs pavēles kāds izpildīs. Kad pārējie speciālisti visvairāk baidījās pārkāpt savu kompetenču robežas, Vācietis labākos iedvesmas brīžos izsludināja dažādus dekrētus, pavisam aizmirstot, ka pastāv arī Tautas komisāru padome un boļševiku partijas centrālā komiteja. Apmēram pēc gada Vācieti apvainoja aizdomīgos nolūkos, tā ka vajadzēja viņu nomainīt. Bet nekā nopietna šinīs apvainojumos nebija. Varbūt, ka vakaros, lai labāk aizmigtu, viņš palasījās Napoleona biogrāfiju un palielījās ar saviem plāniem pāris jaunāko virsnieku priekšā. Tas ir viss.”

Jukums Vācietis, kas pieprasīja atsaukt Staļina pavēli. “Laiks”, Nr. 60 (28.07.1956).

Konflikts ar Staļinu

Revolucionārās kara padomes loceklis Jukums Vācietis. “Zvaigzne”, Nr. 7 (05.04.1973). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

“Liesma”, Nr. 11 (01.11.1963). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

“Vācietim nelaimējās. Kad 1919. gadā viņš bija atspiedis atpakaļ adm. Kolčaka spēkus, viņš gribēja ļaut frontei “iesalt” Urālos un no tās atvilkt dažas divīzijas,  kas varētu doties uz dienvidiem un kauties ar draudīgo Deņikinu. Arī Trockis viņam piekrita, bet šim nodomam asi pretojās austrumu frontes komandieris pulkv. Kameņevs, arī kara akadēmiķis, un kara padomes loceklis Smilga un Latiševs. Viņi uzskatīja, ka nevajag ļaut Kolčakam “atvilkt elpu”. Citādi viņš atkal nostiprināsies un gūtie panākumi var tikt apdraudēti no jauna. Konflikts starp Vācieti un Kameņevu tā paasinājās, ka Trockim vajadzēja Vācieti atbrīvot no amata. Vācieti apcietināja, tad atkal atbrīvoja un ļāva viņam pelnīt maizi ar lekciju lasīšanu boļševiku kara akadēmijā. Pilsoņu kara laikā, kad Vācietis vēl bija armijas virspavēlnieks, frontē ieradās arī Staļins un ņēmās pa Caricinu (Staļingradu) kā velns pa kārkliem. Nevienu citu neatzīdams kā tikai sevi, viņš izdeva dažādus rīkojumus, kas nemaz nesaskanēja ar rīkojumiem, kādus publicēja virspavēlnieka štābs. Šīs patstāvīgās rīcības rezultātā Trockis reiz saņēma šādu telegrammu: “Staļina kara pavēle Nr. 118 jāatsauc. Esmu nosūtījis pilnīgas instrukcijas dienvidu frontes komandierim Sitinam. Staļina rīcība sajauc visus manus plānus. Vācietis, armijas virspavēlnieks. Daniševskis, revolucionārās kara padomes loceklis.” Protams, Staļins to nekad nevarēja piedot nedz Vācietim, nedz Daniševskim. Vācietis Staļina varas laikā tad arī faktiski jau skaitījās nolikvidēts, kaut arī vēl vairākus gadus līdzīgi ēnai klaiņoja pa ielām, meklēdamies aizbildnību pie veciem cīņu biedriem un pudeles brāļiem.”

No izdevuma “Laiks”. Jukums Vācietis, kas pieprasīja atsaukt Staļina pavēli.  Nr. 60 (28.07.1956).

1905. gada notikumos

Atklātne “Rokas augšā”. Fotomontāža uz Rīgas Daugavmalas tirgus fona. Pēc 1905. gada. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.

Šajā laikā Vācietis dzīvoja Rīgā, Elizabetes ielā 6. “Te elegantais virsnieks iepazinās un iemīlējās deviņus gadus par viņu jaunākajā Margaretā [Kergerē, red.] – namīpašnieka meitā. 1904.gadā svinēja Jukuma un Margaretas kāzas. Vācieša ģimenē piedzima trīs bērni – Irēna (1905. gadā, Jukums – 1909. gadā un Vera – 1911. gadā. (..) 1906.gadā štābkapteini J. Vācieti ieskaitīja Nikolaja ģenerālštāba akadēmijā par klausītāju. Sākās Pēterburgas laiks.”

Voldemārs Šteins. Dižais kurzemnieks Jukums Vācietis.
Zvaigzne ABC, 2010.

“Kurā pusē poručiks Vācietis atradās 1905. gadā? Viņš pats vēlāk raksta, ka simpatizējis tautai – panācis, ka atbrīvo apcietināto brāli Jani. Tomēr ir skaidrs, ka Vācietis, tāpat kā desmitiem citu revolucionārajā Baltijā novietotā karaspēka latviešu tautības virsnieku, bija spiests pakļauties pavēlēm un ārēji nekādas simpātijas “nemierniekiem” neizrādīt. Un to viņš arī nedarīja. Galu galā arī padomju laikā, tikai garāmejot, kā šķietami nebūtisks tika minēts viņa dienests Rīgas unteroficieru bataljonā, jo tieši viena šīs vienības rota šāva uz demonstrantiem Daugavmalā 1905. gada 13. janvārī.”

Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtami akcentu. “Mājas Viesis”, 2005. g. 1. aprīlis.

Avoti:

Uldis Ģērmanis. Pulkvedis Jukums Vācietis. Pa aizputinātām pēdām. SIA J.L.V., 2017.

Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtami akcentu. “Mājas Viesis”, 2005. g. 1. aprīlis.

Voldemārs Šteins. Dižais kurzemnieks Jukums Vācietis. Zvaigzne ABC, 2010.

Jukums Vācietis, kas pieprasīja atsaukt Staļina pavēli. “Laiks”, Nr. 60 (28.07.1956).

Kaspars Zellis, Dr. hist. Mūžības skartie: latviešu strēlnieka tēls Latvijas kolektīvajā  atmiņā. “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”, 2014, Nr. 4 (93).

Aleksandrs Čaks. Mūžības skartie. Rīga, Liesma, 1988. 

Attēlu avoti:

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Latvijas Okupācijas muzejs

Latvijas Kara muzejs

Latvijas Nacionālā bibliotēka

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Pulkveža Brieža uzvaras gājiens

Kā Fridriha Brieža izcilās plānošanas spējas atnesa nozīmīgas uzvaras latviešu strēlniekiem.

Ģenerāļa grāmatas

Ieskats ģenerāļa Pētera Voldemāra Radziņa bibliotēkā.

Atpazīsti virsniekus

Izaicini savu atmiņu, atceroties slavenus un ievērojamus latviešu virsniekus!