RĪGAS FOTOACS

Fotokluba biedri dalās atmiņās par pirmajiem soļiem fotomākslā un laiku, kad sāka veidoties Latvijas fotomāksla.

Valters Jānis Ezeriņš

Valters Jānis Ezeriņš ir fotogrāfs, fotodizainers un viens no fotokluba “Rīga” dibinātājiem. 

Gunārs
Binde

Gunārs Binde ir leģendārs latviešu fotomākslinieks. Fotokluba “Rīga” darbībā Binde iesaistījās neilgi pēc tā dibināšanas.

Eiženija Anna Freimane

Eiženija Anna Freimane ir fotogrāfe un fotokluba “Rīga” mākslinieciskā vadītāja. 

Valters Jānis Ezeriņš

Valters Jānis Ezeriņš ir fotogrāfs, fotodizainers un viens no fotokluba “Rīga” dibinātājiem, kurš iekārtojis vairākas kluba izstādes un veidojis izstāžu plakātus un bilžu zīmes. Ezeriņš daudz eksperimentējis ar dažādām fototehnikām un ir solarizācijas (Sabatjē efekta) tehnikas pionieris Latvijā. 

Valtera Jāņa Ezeriņa veidotā bilžu zīme fotoklubam “Rīga”.

“Pēckara gados visā PSRS nebija nevienas izglītības iestādes, kurā varēja apgūt mākslas fotogrāfiju. Beidzot 1960. gadā PSRS tika pieņemts lēmums, ka vajadzīga Tautas universitāte. Tur, Žurnālistikas fakultātē, beidzot bija iespēja apgūt kaut ko vairāk par fotogrāfiju pie dažādiem pasniedzējiem. Mūsu foto kursa vadītājs bija Vilnis Folkmanis. Pēc mācību beigām, kad mums visiem bija jāšķiras, vecajā Poligrāfiķu klubā, Lāčplēša ielā, iespiedām Vilni Folkmani stūrī un teicām, ka jāorganizē fotoklubs vai kursi, jo gribējām turpināt. Bija nobriedusi vajadzība foto entuziastiem pulcēties un apgūt kaut ko vairāk. 

Viļņa Folkmaņa uzruna fotokluba devītās izstādes katalogā. 

“Pēc mācību beigām, kad mums visiem bija jāšķiras, vecajā Poligrāfiķu klubā, Lāčplēša ielā, iespiedām Vilni Folkmani stūrī un teicām, ka jāorganizē fotoklubs vai kursi, jo gribējām turpināt.”

Valters Jānis Ezeriņš

Poligrāfiķu centrālā kluba direkore Maija Lāčkāja aizgāja uz partijas komiteju un “izsita” to, ka tāds fotoblubs varēs pastāvēt. Mūsu sākotnējais nosaukums – “Rīgas foto amatieru klubs pie centrālā Poligrāfiķu kluba”. Es uztaisīju arī pirmās bilžu zīmes, ekslibrus. Diezgan drīz sāku darboties kā profesionāls fotogrāfs. Visa mana dzīve ir fotogrāfija, un es biju par to bezgala laimīgs. Fotogrāfija bija mana māte, meita un brūte.

“Visa mana dzīve ir fotogrāfija, un es esmu par to bezgala laimīgs. Fotogrāfija ir mana māte, meita un brūte.”

Valters Jānis Ezeriņš

Valters Jānis Ezeriņš “Emīļa Melngaiļa portrets”. Svītru rastrējuma tehnika.

Liela problēma tajā laikā bija laboratorijas, to trūka, visi vienmēr meklēja kādas alternatīvas iespējas. Pats labu laiku fotogrāfijas attīstīju savā vannas istabā, visas palīgierīces un laboratorijas iekārtojumu konstruēju pats. Es jums nevaru tā īsti sīkumos stāstīt, bet es dabūju atļauju vienā baznīcā pagrabiņā ierīkot sev mazu laboratoriju. 

“Pats labu laiku fotogrāfijas attīstīju savā vannas istabā, visas palīgierīces un laboratorijas iekārtojumu konstruēju pats.”

Fotoklubs – tā  bija mūsu akadēmija. Salasījāmies tur ceturtdienās. Formula ilgu laiku bija viena un tā pati – tu atnes savas bildes un tad pārējie sāk “apspļaudīt” – kritizēt, analizēt. Izteikties par atnestajām fotogrāfijām varēja visi, tomēr gala vārds bija mākslinieciskajam vadītājam Gunāram Janaitim. Viņš mēdza būt pat ļoti ass un nežēlīgs, tomēr tas bija vajadzīgs, lai arī tie, kuriem varbūt nesanāca tik labi, saprastu savas kļūdas.”

Gunārs Binde

Gunārs Binde ir leģendārs latviešu fotomākslinieks. Fotokluba “Rīga” darbībā Binde iesaistījās neilgi pēc tā dibināšanas 1962. gadā. 1965. gadā par fotogrāfiju “Portrets” Binde saņēma zelta medaļu starptautiskā konkursā Argentīnā, kas bija pirmā šāda līmeņa atzinība kādam no kluba biedriem.

1965 gads. Gunārs Binde. Smiļģa portrets

“Hruščova atkušņa laikā parādījās iespēja lielākai radošai brīvībai. Pakāpeniski mazinājās ideoloģiskie aizspriedumi pret radošo un radošām izpausmēm. Manuprāt, šie aizspriedumi bija Staļina represiju sekas, kas lika cilvēkiem vienmēr šaubīties par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Piecdesmito gadu beigās arī pats Hruščovs sāka braukt uz citām valstīm, līdz ar ko ārzemes vairs nešķita tik bīstamas.

Kad nodibinājās fotoklubs “Rīga”, ar fotogrāfiju biju nodarbojies jau piecus gadus. Fotografēt iemācījos pats. Pasūtīju visus iespējamos žurnālus, kas bija pieejami, – čehu, poļu, vācu. Citu valstu žurnālus varēja dabūt tikai tad, ja bija radi ārzemēs. Uz Dzirnavu un Brīvības ielas stūra bija grāmatu veikals, kurā bija žurnālu stends. Reizēm tur parādījās pat angļu un amerikāņu žurnāli par fotogrāfiju. Tā nu es sadraudzējos ar vienu no pārdevējiem, tiku “blatā” – reizēm viņam kaut ko izmaksāju, apsolīju, ka vienmēr nopirkšu to, kas man atlikts. Un tad viņš man zem letes pataupīja tos interesantākos žurnālus, arī tādus, kurus plauktos nevarēja likt, jo tur bija akti. Tādi bija dažādi mehānismi, kā nonākt pasaules apritē un uzzināt, kas citur pasaulē notiek.

Čehu žurnāls “Fotografie”. Periodika no citām pasaules daļām spēlēja lielu lomu fotogrāfijas attīstībā Latvijā. 

“Ja uz aploksnes bija rakstīts vārds “fotogrāfija”, tai nepievērsa pastiprinātu uzmanību. Domāja – ko gan tāda maza bildīte var paust?”

Gunārs Binde

Līdz astoņdesmitajiem gadiem fotogrāfijas varēja sūtīt uz ārzemēm bez īpašām pārbaudēm. Ierobežojumi bija (nedrīkstēja fotografēt svarīgus infrastruktūras vai militārus objektus, dzelzceļa tiltus un tamlīdzīgas vietas vai pornogrāfiskus attēlus) tomēr tie nebija tik strikti kā, piemēram, glezniecībā. Tas bija tāds “robs”, caur kuru mēs varējām izpausties, sūtīt fotogrāfijas uz ārzemēm, uz izstādēm. Ja uz aploksnes bija rakstīts vārds “fotogrāfija”, tai nepievērsa pastiprinātu uzmanību. Domāja – ko gan tāda maza bildīte var paust?

1967 gads. Gunārs Binde, “Sākums” (sākotnējais nosaukums “Celtnes sākums”)

Šis jautājums tika pārskatīts tikai astoņdesmitajos gados. Tad arī fotogrāfija nonāca zem tās pašas kategorijas kā citi mākslas darbi. Ar šo lēmumu PSRS robežās fotogrāfija kļuva par potenciāli “bīstamu” un līdz ar to arī tika atzīta par mākslu, kam bija jāiet cauri cenzūrai.”

Gunārs Binde, “Akts”. Šo fotogrāfiju pats autors raksturo kā savu “zelta foto”, kas visbiežāk publicēts un pirkts.

Eiženija Anna Freimane

Eiženija Anna Freimane ir fotogrāfe un fotokluba “Rīga” mākslinieciskā vadītāja. Freimane ar fotogrāfiju nodarbojas jau kopš sešdesmitajiem gadiem un ir īpaši pazīstama ar teātra un baleta fotogrāfijām. Par savu darbu saņēmusi arī starptautiskajā foto pasaulē atzīto AFIAP titulu (Starptautiskās fotomākslas federācijas FIAP piešķirts tituls - mākslinieks, meistars (Artist)).

Eiženija Anna Freimane “Mēdeja”

“Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados fotokluba “Rīga” biedri ar savu darbu panāca to, ka klubs bija pazīstams visā pasaulē, visos kontinentos. Jā, ne tikai Latvijas teritorijā vai PSRS, bet visā pasaulē. Fotogrāfiem tā nebija vienkārši brīvā laika pavadīšana, viņi to uztvēra ļoti nopietni un rūpīgi gatavojās arī izstādēm, pienesa to labāko no sevis. Fotoklubā “Rīga” vienmēr ir valdījusi Eiropas elpa, to pat vēl mūsdienās piemin kolēģi no kaimiņvalstīm.

Attēls: Eiženija Anna Freimane “Vasaras pēcpusdiena”.

Fotoklubā šo gadu laikā darbojušies daudzi talantīgi fotogrāfi, piemēram Vilhelms Mihailovskis, Leonīds Tugaļevs, Jānis Gleizds, Jānis Kreicbergs, Valdis Brauns, Gunārs Binde, Ilmārs Apkalns.  

“1995. gadā [fotokluba] valdes priekšsēdētājs Imants Puriņš mani uzaicināja kļūt par fotokluba māksliniecisko vadītāju un par manu mērķi kļuva kluba saglabāšana.”

Deviņdesmitajos gados, kad sākās reorganizācija, fotoklubs “Rīga” strādāja nepilnā jaudā. Lai nodrošinātu sevi materiāli, 1991. gadā kluba telpās Blaumaņa ielā 21 tika nodibināts komisijas veikals, kurā vēlāk pārdeva arī fotopreces. 1995. gadā valdes priekšsēdētājs Imants Puriņš mani uzaicināja kļūt par fotokluba māksliniecisko vadītāju un par manu mērķi kļuva kluba saglabāšana.

“Fotogrāfijā ļoti svarīga ir individualitāte, sava ceļa un izpratnes veidošana. Tas ir kaut kas, ko nevar iemācīt.”

Iemācīt var tikai tehniskas lietas. Cilvēki bieži ir pārņemti ar dažādiem semināriem, lekcijām un plenēriem, tomēr mākslas fotogrāfija prasa apstāšanos, pārdomas.”

Attēli:

No Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma
No Valtera Jāņa Ezeriņa privātkolekcijas
No Gunāra Bindes privātkolekcijas
No Eiženijas Annas Freimanes privātkolekcijas

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Fotoklubs “Rīga” 1962–1991

No amatieru kluba līdz pasaules līmeņa māksliniekiem – fotokluba “Rīga” attīstība.

Eksperimenti ar realitāti

Fotomākslinieku vidū vienmēr ir bijusi interese par eksperimentiem. Arī fotokluba “Rīga” dalībnieki labprāt izmantoja dažādas fototehnikas.

Fotomākslas rēbuss

Atrodi simbolus, kas veido fotogrāfa Gunāra Bindes teikto par fotomākslas īpatnībām un vilinājumu.