Rakstnieki, mākslinieki, mūziķi

Pirmā pasaules kara laikā strēlnieku rindās stājās arī tā laika mākslinieki, rakstnieki, mūziķi. Šī pieredze vēlāk gūst spilgtu atspoguļojumu viņu daiļradē..

“Vairāki latviešu rakstnieki jau Pirmā pasaules kara sākumā atrodas Krievijas armijas sastāvā. Viņu vidū ir vēlākais bibliogrāfs un tulkotājs Kārlis Egle, rakstnieki Valdis Lesiņš un Kārlis Štrāls. (..) 1915. gada septembrī uz Galīcijas fronti no Maskavas nosūta praporščiku Jēkabu Grīnu, vēlāko rakstnieku Aleksandru Grīnu, strēlnieku lielromāna “Dvēseļu putenis” autoru. (..) 1916. gada novembrī Kārlis Skalbe brīvprātīgi iestājas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, viņu iedala 2. brigādes transporta nodaļā (vezumniekos), kur tam jāveic rakstveža pienākumi. Skalbe staigā formas tērpā un izskatās svešādi, jo bārda nodzīta. 2. brigādē ir arī viņa draugi Jānis Akuraters un Edvarts Virza.”

Avots: 

Ar rakstāmspalvu, ar šauteni. Ilgonis Bērsons. Pulcējaties zem latviešu karogiem, sast. Andris Balcers, biedrība “Vilki”. Zelta grauds, Rīga, 2013.

Jāzeps Grosvalds, “Trīs krusti”
(“Baltie krusti”) (1917)

Latviešu strēlnieka lūgšana pirms kaujas. Aleksandrs Čaks.
Mūžības skartie. Liesma, 1988.

“Mana dusma
Rūgtā, ilgā,
Sacelies pret ienaidnieku,
Vēro:
Latvju zeme briesmās zvēro.

Dusma rūgtā,
Dusma ilgā,
Vērsies zvērā,
Vērsies vilkā,
Samin tālumu kā slieku
Un caur telpu
Auļo šurp uz manu sirdi, laiku sagāžot ar elpu.”

Niklāvs Strunke,
“Pie ložmetēja” (1916)

Uzbrukums. Aleksandrs Grīns.

“Bet tad šī neskaidrā dunoņa kļuva arvien dobjāka un dzirdamāka, pieņemdamās stiprumā kā augošs negaiss. Tad sāka jau klusi drebēt sasalusī zeme, stenēdama zem tūkstoš bruņotu un kaujās norūdītu karotāju smaguma. Arvien tuvāka kļuva šī ritmiskā dunoņa, un rokas kā drudzī aptvēra šautenes. Aizsalušais purvs tagad viegli līgojās ritmisku, cieti un vingri spertu soļu taktī. No priedītēm drebēdamas bira lejup sniega pārslas, aprāvās vējš. Un tad jau varēja caur purvu kokiem saredzēt kaut ko mirdzam un zibam. Tuvāk, arvien tuvāk. Biezās rindās, ķēde aiz ķēdes, rota aiz rotas, vāci nāca uzbrukumā, asi un cieti, kā parādes laukumā maršēdami uz priekšu, un viņu rindām nevarēja saredzēt gala. (..) Pašā priekšgalā slaiks virsnieks parādes ķiverē un kailu zobenu rokā. Aiz viņa – nebeidzamās durkļu un kasku rindas, cietsirdīga niknuma pilnas, zvēriski sašķobītas sejas, kauju kāres šalkas un uzvaras iepriekšējās apziņas ļaunais, visu dragājošais reibonis.” 

Strēlnieku stāsti. SIA J.L.V., 2014.

Niklāvs Strunke,
ilustrācija Aleksandra Grīna romānam “Dvēseļu putenis” (1935)

Lielā uzbrukuma nakts. Aleksandrs Čaks.

“Tā bija dīvaina ziema. Maiga, mīksta, pilna mitruma un līpoša sniega. Upes stāvēja vaļā. Ūdeņi, vāri kūpēdami, skrēja tāpat kā rudenī. Zeme gulēja slapja, smaga un ļodzīga kā mīkla. Iepelēks tvans un sūra, iezaļgana smaka kāpa purvainākās vietās pretim cietējām, zaļajām debesīm.

Dažas dienas priekš 5. janvāra uz nesasalušās, mīkstās irdnes uzsniga dziļš sniegs. Purvi un lieli grāvji zem sniegiem neaizsala, bet slēpās kā lielas, vaļā vērtas mutes, kuru dziļumā un alkā varēja pazust visa pasaule.

4. janvārī un naktī uz 5. plosījās spēcīgs sniegputenis. Lielie, plašie Krastiņu meži starp Lielupi un Daugavu tinās biezos, baltos dūmos. Līpošā sniega masā, kas, nepārtraukti riņķodama, lieliem klēpjiem gāzās no augšas lejup, zuda telpa, atstatums, virziens un žņaudzās elpa.

Ceļi panira zem sniega. Tos nācās meklēt ar lāpstām un mietiem. Munīcijas vezumi aplipa par lielām sniega gubām, un vezumnieku zirgi stiga sniegotā muklājā līdz krūtīm, kūpēdami kā lauku virtuves.

Telefona vadi, kas klāja mežus kā milzīgs zirnekļa tīkls, šajā naktī trūka. Tos rāva savā steidzīgajā pārgājienā rotas, vezumnieku zirgu pakavi un sniegs ar savu smagumu. Sakaru nodaļas lādēdamās ložņāja pa mežu un sēja bojājumus, bet darbam nebija beigu.

Šinī sniegainajā naktī astoņi latviešu pulki taustīdamies gāja, lai saskaņā ar apvienotās latviešu divīzijas pavēli novietotos katrs savā vietā lielajam triecienam pret vācu pozīcijām.”

Strēlnieku gaitas. SIA J.L.V., 2015.

Jāzeps Grosvalds,
“Mirstošais kareivis” (1917)

Kaujas vakars. Jānis Medenis.

“Tā pirmā atmiņa no manām bērnu dienām:
Dzied dziesmu tecila, ko jauni vīri griež,
Un spožas izkaptis kā šķēpi zib pret sienām,
Krāsns mute gailējas un blāzmu logā sviež.

Un aiziet varenie caur sirmo krēslu laukā,
Skals klusā istabā met liesmu dūmaināk,
Bet naktī šāvieni skan, silam kaucot aukā,
Tos ceļā aizvadot, no kura nepārnāk.”

Tecila. Dzejoļu izlase “Miķeļnīcas”. Ziemeļblāzma, Vesterosa, Zviedrija, 1952.

Voldemārs Tone,
“Jāņa Akuratera portrets” (1917 – 1928)

Ugunīgi ziedi. Jānis Akuraters.

“Pa ielām klīda dienu no dienas vezumnieku rindas ar frontei nolemtiem produktiem, pelēkie kareivji, virsnieki un paretam viens otrs kara bēglis, kurš, aizmeties te, mēģināja dzīvot no savas pārdotās mantas, gaidīdams nesagaidāmo. Šur tur varēja satikt kurzemnieku saimnieces savos lauku lakatos un arī kādu dzidru skatu gaišmatainu jaunavu sejā, kura žigli metās no iepirkuma veikalā uz māju, lai nebūtu jāsatiekas ar visvareno, smacējošo, manekenam līdzīgo Krievijas kareivi. Bet no visa – no cilvēku gaitas, izskata, valodas – varēja nojaust, ka tie dzīvo pagaidām, ka tie nolikuši visu atbildību par to, kas notiek. Viss grozījās ap to, kas frontē, viss dzīvoja no tiem līdzekļiem, kurus valsts izšķieda savām armijām. (..) Un, tā kā kareivjiem ir jādzīvo steidzīgi, tad neviena dzīves bauda nevarēja viņiem tikt liegta, un sievietes pataisīja savus svārkus īsākus un blūzes krāsainākas. Rīga dzīvoja tā kā nedēļu pirms pastardienas vai – kā leģendā – kā mēra laikā, kad vistrakākās dzīres notikušas.”

Daugava, 2004.

Ugunīgi ziedi. Jānis Akuraters. 

“Rīga bija pieplūdusi ar savādiem, nepazīstamiem cilvēkiem. Daļa bija kareivju un virsnieku uniformās, daļa privāti. Visi viņi bija ar dažādām pilnvarām, visi runāja par revolūciju un viņas paplašināšanu. No Pēterpils komitejas un pagaidu valdības nāca rīkojums pēc rīkojuma un turpināja vergu brīvlaišanu. Nebija vairs kareiviskās cieņas, savāds brīvības reibums, likās, apdzirdījis visus. No šī dzēriena reiba arvien vairāk, un tad nāca prātā nodomi un darbi, kurus nekādi nevarēja veikt skaidrā, loģiskā prātā. Visu to pastiprināja savādie aģenti, kuri izdeva avīzes un uzsaukumus, turēja runas, jauca disciplīnu. (..) 

Un viena nogāzta idiota vietā jau nosēdās otrs, kura valstība bija desmitreiz plašāka un varenāka nekā cara valstība. Asiņainas idejas, trakas tieksmes plauka un apreibināja ar savu smaržu visu svēto Krieviju.””

Daugava, 2004.

Niklāvs Strunke,
“Karavīri teltī” (1916)

Mazais strēlnieks Ansis. Aleksandrs Čaks.

“1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 2. rotai viņš pieklīda kādā tumšā rudens vakarā. Izmirkušām drēbēm, skumjām acīm un nosalušām rokām. Viņa tumši brūnie mati spīdēja plīvojošās sveces liesmas gaismā, un istabas siltais, valgais gaiss apņēma to kā balts mētelis. No zābakiem izlīda tumša ūdens urdziņa un steigā metās zem galda, atstājot uz smilšainās grīdas spīdīgu diegu.

– Kā tevi sauc? – jautāja adjutants.

– Ansis, – teica klusā balsī puika.

– Hm. Cik tev gadu?

– 12 būs.

– Kur lai mēs tevi liekam? – vairāk it kā ar sevi runāja lādzīgais adjutants. Priekš kara viņš bija skolotājs.

Ansis ar lūdzēja acīm paskatījās virsniekā: ka tikai nu nedzītu projām. (..)

Pēc pusstundas Ansis sēdēja virtuves būdā, strēlnieku tērpā. Tas gan viņam bija krietni par lielu, bet tomēr Ansis bija uz to lepns. Arī viņš tagad bija latviešu strēlnieks.”

Strēlnieku gaitas. SIA J.L.V., 2015.

Kārlis Baltgailis,
“Kritušie strēlnieki” (1929).

Invalīda stāsts. Aleksandrs Grīns.

“Tādas vienkāršas un sākumā gaišas sirdis bija viņiem, lauku un pilsētu jaunekļiem, kas stājās latvju strēlnieku bataljonos, lai sargātu Rīgu un izdzītu vācu pulkus no Zemgales un Kurzemes. Kas būs pēc tam, par to viņi pagaidām nedomāja, tāpat kā ugunsgrēka naktī liesmu dzēsējiem nav vaļas domāt par rītdienas darba gaitām. Ienaidnieks, kuru tie nīda ar asinsnaidu, mantotu no sentēviem, bija ielauzies zemē, un viņi cēlās tiem pretī, neprasīdami, kas viņiem pašiem par to būs. (..) 

Mēs asiņojām, mēs vairākas reizes bijām pārrāvuši fronti, bet vāci, visai mūsu varonībai par spīti, stāvēja, kā stāvējuši, tepat pie Rīgas, jo cīņas spars bija tikai mums: kara talcinieki krievi to jau bija sen zaudējuši. Un tad, redzot, ka dzimtene netiek vaļā no vācu varas, ka velti ir krituši mūsu draugi, mums sāka briest krūtīs auksts izmisuma naids. Tas vērsās pret gļēvajiem krievu kareivjiem, pret viņu vadoņiem, kam nācās klausīt arī mūsu virsniekiem, pret sapuvušo galmu un dinastiju; un beidzot mēs sākām nīst visu, kas nenīda līdz ar mums. Šis izmisuma naids bija tik liels un visvarens, ka tam vajadzēja drīz izlauzties uz āru, – tas žņaudza mūsu sirdis un kaklus un taisījās mūs nosmacēt.

Tā mēs kļuvām pēc revolūcijas par to cilvēku draugiem, kas niknāk par visiem citiem nīda veco Krieviju. Gar viņu programmas pantiem un tamlīdzīgiem sīkumiem mums bija maza daļa – mēs gribējām no sava izmisuma naida vaļā tikt.”

Strēlnieku stāsti. SIA J.L.V., 2014.

Niklāvs Strunke,
ilustrācija Aleksandra Grīna romānam “Dvēseļu putenis” (1935)

Dvēseļu putenis. Aleksandrs Grīns.

“Daudzi brīvprātīgie nākuši no strādnieku kvartāliem, kur tagad valda baigs klusums, jo Rīgas fabriku mašīnas izvazātas pa visiem Krievijas dzelzceļiem, varenie korpusi palikuši tukši, bez monotonās ratu dunēšanas un spoļu dūkšanas, un strādniekiem līdz ar darbu zudusi arī maize. Gados vecākie pa lielai daļai devušies ar sievām un bērniem līdzi savu fabriku mašīnām, cerēdami, ka kādā pasaules malā tās atkal sāks dunēt no jauna, bet jaunatne, kas dzimusi un augusi Rīgā, ir tā pieradusi pie savas pilsētas gaisa, ka bez tā viņai jānonīkst. Viņa cer atsviest vācus no Rīgas, aiztriekt tos atpakaļ ar savu trakulīgo jaunības sparu un cer, ka pēc tam dzīve atkal ritēs savu agrāko mierīgo ritēšanu. Viņu bālajās, spītīgajās sejās, kas nepazīst lauku saules svelmi, vēl samanāmi ādā iezīdušies akmeņogļu putekļi, kuri nebaidās no ziepēm, un vienā otrā redzamas baltas rētas, sevišķi fēniksiešiem, kam lielas mutes, cietas dūres un nazis kabatā vienmēr pa grābienam. Viņi pieraduši strādāt kā zvēri savas sešas dienas nedēļā, lai sestdienas vakarā iztrakotos priekšpilsētas ballītēs, dzertu, kautos un glāstītu savas skuķes, svētdien izgulētu un salāpītu paģiras un pirmdien atkal stāstos uz sešām darba dienām pie savām virpotavām, mašīnu ratiem un rūcošiem zobriteņiem. Ejot uz darbu vai krogu un nākot mājup, viņi paraduši negriezt pretimnācējiem ceļu un droši vien nedarīs to arī tad, ja saskriesies ar pretimnācēju kaujas laukā.”
Liesma, 1990.

Jēkabs Kazaks,
“Strēlnieks” (K. Baltgaiļa portrets) (1917)

Uz kaujas lauka. Kārlis Skalbe.

““Slava, slava gan tagad latviešiem būs liela!” es dzirdu kādu strēlnieku sakām droši un skaļi. Lūk, ko meklē strēlnieks cīņas ugunīs. Varoņu slavas savai tautai. Un agrāk mums pietika, ka mums bija sava maizīte. Kā ir izaudzis pa šiem gadiem tautas raksturs! Viņā ir pamodušies bruņniecības instinkti. Viņu aicina slavas ceļš. Pret kalniem vīdamies, tas sviež viņas krūtīs karstas atspulgas. Un nebūs vairs latviešu devīzes “Kad mums sava maizīte ir, ko tad vairāk?”. Kad sāk runāt par Kurzemi, cīņas karstums atskan strēlnieku balsīs. “Uz Jelgavu, uz Jelgavu!” tie kliedz; neviens nedomā par nogurumu. Un es redzu, cik daudz īstas kvēles ir no ārpuses lēnā un pacietīgā latviešu dabā.”

Mūža raksti (VI). Mansards, 2013.

“Latviešu strēlnieku bataljoni: skices un epizodes”

Sast. Līgotņu Jēkabs, Pēterpils: Kukurs, 1916. Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Latviešu bataljoni. Jauno strēlnieku izvadīšana Rīgā. Kārlis Skalbe.

“Zēni ar pušķotām cepurēm ir sakāpuši kokos – es redzu viņus pār sētu. Viņi savicina cepures un kliedz urrā, tad atskan valsts himna un atkal sauc urrā. Un tad piepeši top gluži klusu, orķestris spēlē, un jaunie strēlnieki dzied: ”Dievs, svētī Latviju!” Ļaudis uz ielas noņem cepures un klausās. Kā šī dziesma aizņem elpu! Es domāju, ka uz ielas dziedās līdz. Bet neviens nevar dziedāt, daudzi raud. Arī es nedziedu, lai nesāktu raudāt. Ak, tas nav šai dziesmā, tas ir vārdā Latvija, kuru šūpo šīs vientiesīgās, sen pazīstamās skaņas. Tikpat vienkāršs un vientiesīgs šis vārds vēl ir katra latvieša sirdī. Bet šai brīdī Latvijas jēdziens top plašāks un dziļāks katrā sirdī. Latvija saplosīta, atdzimst mūsu tautiskā apziņā. (..)

Beidzot mēs stāvam Daugavas malā. Kuģītis “Valdemārs” jau lēnām griež barku, kura stāvu pilna ar jauniem strēlniekiem, nost no krasta. Un baltas un sārtas puķu šaltis birst pār dārgo laivu, kura nu izskatās kā viens puķu šķirsts.”

Latvju strēlnieks. Rakstu krājums K. Skalbes sakopojumā. Valters & Rapa, Rīga, 1916.

Attēli:

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

Latvijas Nacionālā bibliotēka.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Pirmie brīvprātīgo pulki, ugunskristības, cīņas par Latviju zem dažādiem karogiem.

Latvija un latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā

Bēgļi, rūpnīcu evakuācija, iedzīvotāju skaita sarukums, strēlnieku gaitas – skaitļi un fakti.

Latviešu strēlnieki filmās

Pieci emocionāli un atšķirīgi skati uz strēlnieku gaitām un vēsturisko lomu dažādu laikmetu kinodarbos.

Kā tas sākās?

Notikumu hronoloģija: 1914–1920.