Atceries dokumentālistus

Pārbaudi savu atmiņu un atpazīsti Rīgas dokumentālā kino skolas pārstāvjus!

Spēles noteikumi:
Vienā gājienā spēlētājs var apgriezt tikai divas kartītes.
Ja spēlētājs atrod divas vienādas kartītes, tās izzūd no spēles lauka. 

Uldis Brauns

Uldis Brauns (1932–2017)

Uldis Brauns ir kinorežisors un operators, viens no Rīgas dokumentālā kino skolas (Rīgas stila) pamatlicējiem. Pabeidzis Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā operatora specialitātē. Brauna pirmā filma operatora amatā bija Ivara Kraulīša “Baltie zvani”. Tūlīt pēc tam viņš uzņēma filmas “Sākums” (1961), “Celtne” (1962) un “Strādnieks” (1963). 1964. gadā Uldis Brauns iestājās Maskavas Augstākajos režisoru un scenāristu kursos. 1966. gadā viņa kā režisora vadībā tapa filma “235 000 000” (iznāca 1967. gadā), kas kļuva par vērienīgāko dokumentālo filmu Latvijas kino vēsturē. Filmēšanas laikā veselu gadu Brauna vadībā strādāja četras filmēšanas grupas visā Padomju Savienībā. Brauna daiļradei raksturīgais plašais vēstījuma mērogs piemīt arī tādām viņa pilnmetrāžas filmām kā "Ceļojums uz Zemi" (1977), "Mūsu dzīves zvaigžņu stundas" (1987), “Ardievu, divdesmitais gadsimt!” (2005) u.c.

Ivars Seleckis

Ivars Seleckis (dz. 1934)

Kinorežisors Ivars Seleckis studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē, taču īsi pēc LLU pabeigšanas sāka strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu. Pabeidzis arī Maskavas kino institūta Operatoru fakultāti. Selecka filmu “Šķērsiela” 1989. gadā atzina par labāko Eiropas filmu, un tā ieguva Eiropas Kino akadēmijas balvu. Seleckis ieguvis vairākus “Lielos Kristapus”, kā arī nozīmīgākās dokumentālā kino balvas. Par Ivaru Selecki un viņa sievu Maiju Selecku, kura ir ievērojama montāžas režisore un līdzdarbojusies daudzās latviešu dokumentālā kino filmās, iznākusi grāmata “Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino” (sastādījusi Inga Jēruma, Neputns, 2009). 2014. gadā abi laulātie draugi filmu festivālā “Lielais Kristaps” saņēma balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Ivars Seleckis strādājis pie vairāk nekā 30 dokumentālajām filmām, to vidū – “Slāpju spogulis” (1976), “Sieviete, kuru gaida?” (1978), “Valmieras meitenes” (1970), “Meklēju vīrieti” (1983), “Jaunie laiki Šķērsielā” (1999) un daudzas citas.

Hercs Franks

Hercs Franks (1926–2013)

Hercs Franks ir, iespējams, pasaulē pazīstamākais latviešu dokumentālā kino režisors un scenārists. Pabeidzis Vissavienības neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā. Pēc izglītības iegūšanas dažus gadus strādājis Krievijā, taču tad atgriezies Latvijā un darbojies kā žurnālists. 1959. gadā Franks sāka strādāt Rīgas Kinostudijā par fotogrāfu. Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlējās režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu tapa leģendārā filma “Baltie zvani” (1961), kuru Francijas Klermonferānas festivālā kinokritiķi iekļāva pasaules visu laiku labāko 100 īsfilmu sarakstā. Viena no slavenākajām Franka filmām ir “Vecāks par 10 minūtēm”, kas tapa sadarbībā ar operatoru Juri Podnieku. Šī filma iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Franks saņēmis balvas par mūža ieguldījumu filmu festivālā “Lielais Kristaps” (2001), festivālos Telavivā (2003), Taivānā (2004), kā arī Krievijas festivālos “Rossija” Jekaterinburgā (2006) un “Flahertiana” Permā (2006). 2011. gadā iznāca grāmata “Uz sliekšņa atskaties” (tulkojusi Kristīne Matīsa. Rīga, Mansards, 2011.), kurā apkopoti Franka raksti, intervijas, fotogrāfijas, atmiņas par filmu tapšanu un dokumentālā kino filozofiju.
Herca Franka filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 darbu, to vidū filmas “Aizliegtā zona” (1975), “Vecāks par 10 minūtēm” (1978), “Līdz bīstamai robežai”, (1984), “Augstāka tiesa” (1987), “Reiz dzīvoja septiņi Simeoni” (1989), “Augstā dziesma (1989)”, “Ebreju iela” (1992), “Flashback” (2002), “Baiļu robeža” (2014) u.c.

Portreta autors: Mikola Gņisjuks. Rīga, 80. gadi.
Laima Žurgina

Laima Žurgina (dz. 1943)

Kinorežisore, scenāriste un producente Laima Žurgina absolvējusi Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (VGIK) režijas fakultāti, iegūstot mākslas maģistra grādu. Diplomdarbs – filma “Māris Liepa” (1972). Žurgina ir gandrīz visu savu filmu scenārija autore vai līdzautore. Veidojusi daudzas portretfilmas par kultūras un mākslas cilvēkiem – “Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku” (1977), “Ceturtā dimensija” (kino eseja par Ojāra Vācieša dzeju, 1977), “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” (1979), "Neglītais pīlēns-cilvēka bērns" (1985), “Džemma” (par mākslinieci Džemmu Skulmi, 1990), "Avangarda amazone" (2006), „Rīgas Gidons” (par Gidonu Krēmeru, 2014) u. c. Viņa veidojusi arī pilnmetrāžas filmu "Mana mīļā Rīga (2003) un vairāk nekā simts kinožurnālus – “Māksla”, “Sporta apskats”, “Padomju Latvija”, “Latvijas hronika”. Žurginas darbi trīs reizes apbalvoti nacionālajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” (1980., 1985. un 1995. gadā). Pagrieziena punkts viņas daiļradē bija filma “Tie ir arī mani dēli” par ārpusreglamenta attiecībām padomju armijā. Filma godalgota starptautiskajos kinofestivālos Lībekā (Vācija), Jekaterinburgā (Krievija), Kogošimā (Japāna), tā iekļauta oficiālajās programmās filmu festivālos Kannās (Francija), Dortmundē un Oberhauzenā (Vācija) u.c.

Ansis Epners

Ansis Epners (1937–2002)

Ansis Epners ir kinorežisors, operators, scenārists un producents. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti, vēlāk – Augstākos režisoru kursus Maskavā. 1997. gadā ieguva mākslas zinātņu maģistra grādu. No 1962. līdz 1968. gadam Epners strādāja par redaktoru Latvijas Televīzijā, bet no 1969. līdz 1991.gadam – par režisoru Rīgas Kinostudijā. Epners bija gandrīz visu savu filmu scenārija autors vai līdzautors un pirmais profesors kino jomā Latvijā. 2003. gadā iznākusi viņa sarakstītā “Anša ceļa grāmata”, kurā publicēti viņa ceļojumu stāsti, dzeja un fotogrāfijas.
Epners piedalījies apmēram 100 filmu tapšānā, piemēram, “Atzīšanās” (1973), “Vīru spēle” (1974), “Vienība” (1975), “Brāļi Kaudzītes” (1976) , “Četri meklē miljonu” (1979), “Mihails Tāls. Pēc divdesmit gadiem” (1980), “Lielvārdes josta” (1980), “Emīls Dārziņš” (1980), “Virsdiriģenti” (1985), “Asinsaina” (1983), “Labās gribas spēles” (1986), “Disidents” (1989), “Skrejošais Orfejs” (1990), “Es esmu latvietis” (1990), “Irbe: cilvēks un maska” (1996), “Esmu dzimis Rīgā” (1996) u.c.

Portreta autors: Romualds Pipars. Rīga, 1980. gads.
Biruta Veldre

Biruta Veldre (dz. 1934)

Kinorežisore Biruta Veldre pirmās iemaņas režijā apguvusi Rīgas Kinostudijas kursos vidējam radošajam personālam. No 1964. gada viņa strādāja par režisori hronikas sektorā un neklātienē pabeidza Vissavienības Teātra institūtu, bet 1975. gadā – Augstākos režisoru kursus, bērnu kino meistardarbnīcu Georgija Danelijas vadībā. Veldre veidojusi kinožurnālus un dokumentālās filmas – “Kamēr vēl” par Latvijas pirmajiem sirds ķirurgiem Jāni Volokolakovu un Āri Lāci, filmu “Jānis Lūsis” (1969), “Divkauja ar šķēpiem” (1972), “Imants Kalniņš” (1983), “Jānis Peters un mūsu laiks” (1989) u.c. Īpaši spilgtas ir viņas veidotās “Latvijas hronikas” par 1990. un 1991. gada politisko pārmaiņu laiku.

Portreta autors: Jānis Pilskalns. 1984. gads.
Juris Podnieks

Juris Podnieks (1950–1992)

Režisors un operators Juris Podnieks ir viens no pazīstamākajiem Rīgas dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Uz Rīgas kinostudiju Podnieku jau agrā vecumā atveda tēvs – diktors Boriss Podnieks. Jau 17 gadu vecumā Podnieks sāka strādāt par operatora asistentu. 1975. gadā viņš absolvēja Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā (VVKI).
Pirmā Podnieka dokumentālā filma bija “Brāļi Kokari” (1978), tai sekoja “Puikas, zirgos!” (1979), “Baltais “Ave Sol”” (1979, LTV), “Strēlnieku zvaigznājs” (1982), “Komandieris” (1984), “Veļ Sīzifs akmeni” (1985), “Krustceļš” (1990). Leģendārā filma “Vai viegli būt jaunam?” (1986) mūsdienās iekļauta Latvijas kultūras kanonā un tā demonstrēta vairāk nekā 80 valstīs. Savas darbības beigu posmā Podnieks vēl uzņēmis politiski un vēsturiski nozīmīgas filmas “Mēs” (1989) un “Krustceļš” (1990).

Portreta autors: Mikola Gņisjuks. 80. gadi.
Aloizs Brenčs

Aloizs Brenčs (1929–1998)

Kinorežisors Aloizs Brenčs beidzis LVK Teātra fakultātes režijas nodaļu, kā arī Augstākos režisoru kursus Maskavā, strādājis Rīgas Kinostudijā. Bijis režisors tādām filmām kā “Mana Rīga” (1960), “Draugu vidū” (1957), “Tu un Es” (1963), “Rokas un sirdis” (1965, arī scenārija autors), “Rīga” (1966), “Bez leģendām” (1968, kopā ar Hercu Franku) un “Mans vecais draugs” (1969).

Portreta autors: Uldis Ofkants. Rīga, 1978. gads.
Imants Brils

Imants Brils (1938.)

Kinorežisors Imants Brils pabeidzis Kinematogrāfijas institūtu Maskavā un strādājis Rīgas Kinostudijā. Viņš bijis vairāku kinožurnālu režisors. Brila filmās galvenokārt jūtama sociāla ievirze – jaunatne, profesijas izvēle, pārdomas par darba nozīmi cilvēka dzīvē, atbildības izjūtu, pienākumu pret sevi, sabiedrību.
Nozīmīgākās filmas: koncertfilma “Tikšanās pusnaktī” (1970), “Sejas” (1971), “Tāds darbs” (1974), “Liepājas vīri” (1976), “Rīga” (1978), “Atgriešanās uz laukiem” (1985). Brils bijis arī scenārija autors vairākām paša režisētām filmām, piemēram, “Pietura – VEF”, (1979), “Tēva rokas” (1981), “Inženiera Maltas septītais bērns” (1986), “Baltais, pelēkais, melnais” (1991).

Portreta autors: Edvards Grūbe. Rīga, 1965. gads.
Gunārs Piesis

Gunārs Piesis (1931–1996)

Kinorežisors un kinoscenārists Gunārs Piesis pabeidzis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režisoru fakultāti. Neilgi pēc tam uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā. Savas karjeras laikā uzņēmis gan izcilas dokumentālā kino filmas, gan vairākas aktierfilmas, piemēram, “Nāves ēnā” (1971) un “Pūt, vējiņi!” (1973). Ievērojamākie sasniegumi dokumentālā kino laukā ir filmas “Zemes atmiņa” (1965), portretfilma par pianistu Svjatoslavu Rihteru (1966) un filma “Rīgas parki” par Rīgas parku vēsturi (1969).

Portreta autors: Mikola Gņisjuks. 1960. gads.
Rūta Celma-Kello

Rūta Celma-Kello (dz. 1946)

Kinorežisore Rūta Celma-Kello beigusi Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (Maskavā) Režijas fakultātes Dokumentālā kino nodaļu. Kopš 1974. gada viņa strādāja Rīgas Dokumentālo filmu studijā, dēvētā arī par Kinohroniku, par režisori un turpināja tur darboties līdz studijas reorganizācijai 1992. gadā.
Rūta Celma-Kello veidojusi vairāk nekā 20 dokumentālās filmas, to vidū “Plakāts - laiks” (1977), “Latviešu grafika” (1987), “Zvejnieks” (1981), “Mirkļi” (1979), “Kārlis Zariņš” (1982), “Misija” (par diriģentiem Arvīdu un Marisu Jansoniem, 1989), “Es neesmu klaidonis” (par komponistu T. Ķēniņu, 1990), “Kārlis Skalbe” (1990), “Kazas gads” (par skulptori L. Ulmani, 1991) un citas. Celma-Kello veidojusi arī vairāk nekā 50 kinožurnālus “Padomju Latvija”, “Māksla”, tostarp par aktrisi Lilitu Bērziņu, komponistu Andreju Jurjānu, Paulu Dambi, režisoru Jāni Zariņu, māksliniekiem Ivaru un Helēnu Heinrihsoniem u. c.

Aivars Freimanis

Aivars Freimanis (dz. 1936)

Kinorežisors Aivars Freimanis ir viens no ievērojamākajiem Rīgas dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē un pirms pievēršanās kino pasaulei darbojies žurnālistikā. Rīgas Kinostudijas scenāriju darbnīcā Freimanis nonāca pēc režisora Gunāra Pieša uzaicinājuma. Pirmais Freimaņa scenārijs tapa dokumentālajai filmai par Kandavas internātskolu “Pasaulē ir tāds puika” (1962), bet debija režijā notika ar filmu “Pilsēta paceļas spārnos” (1963), kuras operators bija Aivars Līcis. Filma “Krasts” (1963), operators – Ivars Seleckis, ir viena no spožākajām Latvijas dokumentālajām filmām, savukārt par filmu “Gada reportāža” tās veidotāji saņēma LPSR Valsts prēmiju. Freimanis veidojis tādas nozīmīgas filmas kā "Kuldīgas freskas" (1966), un "Ābols"upē" (1974), kas ir viens no pirmajiem mēģinājumiem apvienot dokumentālā un aktieru kino žanrus. Kopumā Aivars Freimanis bijis režisors vairāk nekā 40 filmām, kā arī ir visu savu filmu scenāriju autors vai līdzautors. 2012. gadā viņš saņēma Nacionālā filmu festivāla balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

Portreta autors: Edvards Grūbe. Rīga, 1965. gads.

Avoti:

Teātris un kino biogrāfijās, izdevuma sastādītāja, galvenā redaktore Māra Niedra, mākslinieks Aleksandrs Busse, zinātniskā redaktore Lilija Dzene, 1. sējums, A-J. Rīga, Preses nams, 1999.
Nacionālā Kino centra un Kultūras informācijas sistēmu centra portāls https://www.filmas.lv/

Attēli:

ms, 1999.
No Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva.
No Laimas Žurginas privātā arhīva.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Kinodzejoļi

Kā dokumentālo kino raksturojuši režisori, operatori un skatītāji.

Vaidelotes filmu vakars

Latviešu dokumentālās filmas, kas jāredz un jāzina.

Iemūžināts

Leģendāras dokumentālās filmas, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā.

235 000 000 seju

Kā tapa viena no vērienīgākajām filmām Latvijas dokumentālā kino vēsturē.