Agnese Gaile: Pazušana – Žaks Deridā

Alžīrijā dzimušais franču ebrejs Deridā, kas bērnībā gribēja kļūt par profesionālu futbolistu un bija nesekmīgs skolā, līdz ar Lakānu, Fuko, Bartu un Delēzu ir pēdējais no franču 60. gadu paaudzes domātājiem, kas paliekoši ietekmēja un pārveidoja20. gadsimta filosofiju. Deridā, kura darbi tulkoti vairāk nekā 60 valodās, jau dzīves laikā ieguva pasaules slavu - galvenokārt pateicoties dekonstrukcijas jēdzienam, kurā iestrādāti abu Deridā lielo metru - Heidegera un Freida pieminētā “destrukcija” un “disociācija”.

Dekonstrukcija, ko pats Deridā spēj definēt tikai aplinkus, ir teksta - gan filosofiska, gan literāra -analīzes veids, kas parāda, ka tekstu nevar vienkārši lasīt kā viena autora skaidru vēstījumu lasītājam, bet gan kā arēnu, kurā notiek kādas kultūras vai pasaules uzskata elementu cīņa. Dekonstruēts teksts atklāj virkni vienlaikus eksistējošu viedokļu, kas ir pretrunā cits ar citu. Nozīme nav atdalāma no zīmes, doma - no tās pieraksta. Meklējot tekstā binārās opozīcijas (runa/rakstība, vīrišķais/sievišķais, klātbūtne/prombūtne, jēgpilnums/bezjēga, dzīvība/nāve), kur pirmais loceklis Rietumu filosofijā parasti tiek nostādīts priviliģētā statusā, dekonstrukcija atklāj, ka šīs kategorijas patiesībā nav atdalāmas viena no otras, tās saplūst. Tikai tad, kad šīs polaritātes, uz kurām būvēta 2500 gadu vecā Rietumu domāšana, ir dekonstruētas, filosofija var radīt jaunus konceptus to ārpusē, radīt jaunu metafiziku.

Šī gada 19. augustā - tas ir, mazāk nekā divus mēnešus pirms nāves - Deridā sniedza garu interviju Francijas lielākajam dienas laikrakstam “Le Monde”. Tā izrādījās viņa pēdējā intervija. Sarunu viņš pats iesāk ar vārdiem: “Jā, ko nu tur slēpt, es esmu diezgan smagi slims un pakļauts biedējošai terapijai, bet liksim to mierā, mēs taču te neesam atnākuši pēc veselības izziņas.” Šajā intervijā, kas līdzinās garam monologam ar iekavām un novirzīšanos, sarunai - tīklam, kura audējs stiepj uz visām pusēm savus taustekļus - manas grāmatas, mani līdzgājēji, mana paaudze, Eiropas nākotne, jūdaisms, valodas izpratne, - Deridā atkal un atkal aiztaustās pie sevis paša: “es”, “mana dzīve”, “mana nāve”.

“Es nekad neesmu iemācījies dzīvot. Patiešām neesmu, nekādā mērā. Iemācīties dzīvot - tam vajadzētu nozīmēt iemācīties mirt, un, lai to pieņemtu, rēķināties ar absolūtu mirstīgumu (bez glābiņa, bez augšāmcelšanās, bez grēku atlaišanas) - es to neesmu varējis, ne domājot par sevi, ne par citiem. Kopš Platona tas ir tāds vecs filosofijas aicinājums- nodarboties ar filosofiju, lai iemācītos mirt.

Es ticu šai patiesībai, tai nepakļaujoties. Un pakļaujos aizvien mazāk un mazāk. Es neesmu iemācījies pieņemt nāvi. Mēs visi esam izdzīvotāji, kuru sprieduma izpilde ir tikai atlikta. Taču es palieku neiedīdāms gudrībā un mirt-mācēšanā. Šajā lietā es vēl neko neesmu ne iemācījies, ne apguvis. Sprieduma atlikšanas laiks samazinās aizvien ātrāk. Ne tikai tāpēc, ka līdz ar citiem es esmu tik daudzu vērtīgu un atbaidošu lietu mantinieks: šodien, kad filosofi, ar kuriem man gadījās saistīties, ir miruši, aizvien biežāk un biežāk mani sauc par izdzīvotāju, pēdējo kādas paaudzes - lielākoties sešdesmito gadu paaudzes - pārstāvi. Šis fakts, lai arī tas nav īsti precīzs, manī raisa ne tikai iebildumus, bet arī nedaudz melanholiskas dumpīguma jūtas. Turklāt dažas veselības problēmas ir kļuvušas gauži spiedīgas, tā ka jautājums par izdzīvošanu un par atlikto sprieduma izpildi, kas mani vienmēr ir vajājis, burtiski, bijis klātesošs katrā manas dzīves mirklī, tieši un neatlaidīgi, šodien iegūst citu nokrāsu. Es vienmēr esmu interesējies par tēmu -izdzīvošana. Tās nozīme nepievienojas jēdzieniem “dzīvošana” un “miršana”. Tā ir dabiska, jo dzīve ir izdzīvošana. “Izdzīvot” parastajā vārda nozīmē saprotams kā “turpināt dzīvot”, bet tas nozīmē arī - “dzīvot pēc nāves”. Par tulkojumu runājot, jau Valters Benjamins uzsvēra atšķirību starp “überleben” no vienas puses - tas ir, “izdzīvot pēc nāves”, kā, piemēram, grāmata var izdzīvot pēc tās autora nāves vai bērns pēc savu vecāku nāves; un “fortleben”, “living on” no otras puses - tas ir, “turpināt dzīvot”. (..)

Ziniet, iemācīties dzīvot - tas vienmēr ir narcisms: tu gribi dzīvot, cik vien ilgi iespējams, glābties, nepadoties, lolot visus tos dārgumus, kas, lai arī bezgalīgi daudz lielāki un spēcīgāki par tevi pašu, tomēr ir šī mazā “es” daļa, kura malām tie gāžas pāri no visām pusēm. Likt man atteikties no tā, kas mani ir veidojis, no tā, ko es tik ļoti esmu mīlējis, nozīmē likt man mirt. Šajā uzticībā ir kaut kāds saglabāšanās instinkts. Piemēram, atteikties no formulēšanas grūtībām, no kāda paradoksa, no kādas papildus pretrunas tikai tāpēc, ka to neviens nesapratīs vai drīzāk tāpēc, ka kāds žurnālists, kas neprot to izlasīt, kas neprot izlasīt pat grāmatas nosaukumu, domā, ka arī lasītājs vai klausītājs neko vairāk nesapratīs un ka audimāts (aparāts, ar kuru var izmērīt kāda TV raidījuma vai programmas skatītāju skaitu) vai viņa dienišķā maizīte no tā cietīs - man tā ir nepieņemama izlaidība. Tas ir tā, it kā man liktu liekties pie zemes, paverdzināties. Vai arī nomirt no muļķības. (..)

Kad tu raksti grāmatu par kaut ko vispārīgu, tu nezini, ar ko tu runā, tu izgudro un radi ēnas, bet pašā dziļākajā būtībā tas viss tev vairs nepieder. Visi šie žesti - mutiski vai rakstiski- tevi pamet, tie sāk rīkoties neatkarīgi no tevis. Kā mašīnas vai, pareizāk sakot, kā marionetes -par to sīkāk es rakstīju grāmatā “Papīrs-mašīna” (2001). Tajā brīdī, kad es pametu (publicēšanai) “savu” grāmatu - un neviens mani nespiež to darīt -, es pārvēršos par rēgu, kas parādās un pazūd, gluži kā šis neiedīdāmais spoks, kas nekad nav iemācījies dzīvot. Pēdas, ko es atstāju, man vienlaikus nozīmē gan manu nāvi - kas ir atnākusi vai vēl atnāks -, gan arī cerību, ka šīs pēdas izdzīvos pēc manis. Tā nav pretenzija uz nemirstību - tas pieder pie struktūras. Es atstāju papīra gabaliņu, es dodos prom, es mirstu - nav iespējams izkļūt no šīs struktūras, tā ir manas dzīves nemainīga forma. Katru reizi, kad es ļauju kaut kam aiziet, es redzu uzrakstītajā savu nāvi. Lielākais pārbaudījums ir tas, ka tu atsavini pats sev savu īpašumu, nezinot, kam tieši tā manta, ko tu atstāj, ir uzticēta. Kas to mantos un kā? Vai vispār būs kādi mantinieki? Tas ir jautājums, ko šodien varu sev uzdot vairāk nekā jebkad. Tas mani nemitīgi nodarbina. (..)

Ticiet man, lūdzu: manī ir vienlaicīgi divas sajūtas. No vienas puses, runājot ar smaidu un bez pieticības, neviens mani vēl nav sācis lasīt un, lai arī, protams, ir daudz labu lasītāju (varbūt daži desmiti visā pasaulē), maniem darbiem principā būs iespēja parādīties tikai vēlāk. No otras puses, es zinu, ka jau divas nedēļas vai mēnesi pēc manas nāves, nekas vairs nebūs palicis pāri. Izņemot to, ko pēc likuma obligāti ir jānogulda bibliotēkas arhīvā. (..)

Es esmu karā pats ar sevi. Patiesi, jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti, - daudz vairāk, nekā jums šķiet. Es izsaku pretrunīgus spriedumus, starp kuriem pastāv īsta spriedze, un šī spriedze mani veido, man liek dzīvot un man liks arī mirt. Es redzu šo karu kā šausminošu un mokošu, bet tai pašā laikā zinu, ka tā ir dzīve. Tikai atdusoties mūža mierā, šis karš man būs galā. Nevaru teikt, ka spēju atrisināt šo pretrunu, bet es zinu, ka tieši tā mani tur pie dzīvības un ļauj man uzdot jautājumu - jā, tieši to pašu jautājumu -”kā iemācīties dzīvot?”“