Francijas prezidents Emanuels Makrons atzina, ka Alžīrijas kara laikā (1954–1962) pastāvēja "legāli iedibināta sistēma, kas veicināja nemiernieku pazušanu bez vēsts un pieļāva viņu spīdzināšanu politiskos nolūkos".
Le Figaro, 2018. gada 13. septembrī
Līdz 1962. gadam Alžīrija bija Francijas koloniālās impērijas sastāvdaļa. Tā bija viena no pēdējām frančiem piederošajām ārzemju teritorijām un teritorija, kuru viņiem, šķiet, bija visgrūtāk atstāt. Tā kā Alžīrija oficiāli bija Francijas sastāvdaļa, 50. gadu alžīriešu nacionālistu nemieri un šo nemieru apspiešana Francijā netika uzlūkoti kā "karadarbība". Tolaik arī ANO Alžīrijas nemieru problēmu uzskatīja par Francijas iekšējo lietu, ar kuru tai pašai jātiek galā. Apzīmējumu "Alžīrijas karš" franču pusē lieto labi ja pēdējos 20 gadus.
Tas, iespējams, nedaudz palīdz saprast, kā varēja izveidoties prezidenta Makrona pieminētā "legāli iedibinātā" dumpinieku spīdzināšanas un likvidēšanas sistēma, par kuru 2018. gada 13. septembrī raksta Le Figaro: "Francijas prezidents Emanuels Makrons atzinis, ka Alžīrijas kara laikā (1954–1962) pastāvēja "legāli iedibināta sistēma, kas veicināja nemiernieku pazušanu bez vēsts un pieļāva viņu spīdzināšanu politiskos nolūkos"."
Ja alžīriešu Nacionālās atbrīvošanās frontes dalībnieki jau tad būtu atzīti par kaujiniekiem, uz viņiem būtu nācies attiecināt nesen ratificētās Ženēvas konvencijas pantus par karagūstekņu tiesībām, tiesisko aizsardzību un tamlīdzīgi. Bet, tā kā viņus par tādiem neatzina, uz viņiem nekas tāds neattiecās. Mūsdienīgāk izsakoties, Alžīrijas 50. gadu notikumi no franču viedokļa bija terorisms un cīņa pret teroristiem spridzinātājiem, pret cilvēkiem ārpus likuma un kaut kādā ziņā – ārpus civilizētās pasaules. Lūk, te jau šis nepatīkamais mantojums ievirzās pazīstamākā jēdzieniskā gultnē.
Nosaucot to par cīņu pret terorismu, kļūst saprotams, ka šie pagātnes notikumi nepavisam nav pagātne un neatspoguļo tādas ētiskas dilemmas, kuras mūsdienu cilvēks būtu pāraudzis. Alžīrijas notikumu pārvērtēšana, kurā prezidents Makrons nesen atšķīra jaunu lappusi, atgādina Patrisa Šero sacīto viņa filmas "Karaliene Margo" uzņemšanas laikā 1992. gadā: viņš esot domājis, ka tā būs filma par reformācijas laika reliģiskajiem nemieriem, bet, ieslēdzot TV, sapratis, ka īstenībā filmē Dienvidslāvijas karus, tikai veclaicīgākos tērpos.
Izbaudot runas un domas brīvības augļus, es noskatījos četras stundas garu materiālu ar intervijām, kurās iztaujāti franču leitnanti un ierindnieki, kas pratināja, spīdzināja, šāva un noraka alžīriešu teroristus jeb neatkarības cīnītājus. Izlasīju arī nu jau mirušā Alžīrijas militārā izlūkdienesta priekšnieka ģenerāļa Pola Osaresa memuārus (Patrick Rotman. L'ennemi intime, 2002. Paul Aussaresses, Services spéciaux: Algérie 1955–1957. Paris: Perrin, 2001). Osaresu 2001. gadā, pēc viņa grāmatas iznākšanas, notiesāja par kara noziegumu slavināšanu un atņēma viņam Francijas Goda Leģiona ordeni.
Grāmatā viņš raksta, ka nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ar kādiem paņēmieniem tika apspiesta sacelšanās. Pratināšanas sesijas, izmantojot elektrisko strāvu un slīcināšanas simulāciju, aprakstītas lietišķi, bez sentimentālām detaļām. Šāda brutāla, nelokāma un beztiesiska specdienestu darbība, pēc Osaresa domām, bija nepieciešama, lai iznīcinātu nemiernieku tīklu. Principā viņš saka: ņemot vērā tābrīža apstākļus, nebija iespējams rīkoties citādi; ja jūs tur būtu bijuši, jūs būtu sprieduši tāpat.
Paradoksālais Osaresa liecībā ir ne tikai tas, ka Francijas tālaika valdība, jo īpaši iekšlietu ministrs Fransuā Miterāns, bija pilnā mērā informēta par šīm metodēm un tās netieši atbalstīja, pavēlot militāristiem darīt visu iespējamo, lai pārtrauktu atentātu vilni, bet arī tas, ka šīs metodes uz zināmu laiku izrādījās iedarbīgas. Alžīras pilsēta 1957. gadā no atentātiem patiešām tika atbrīvota, un neatkarības fronte savu darbību novirzīja lauku reģionos. Traģiskais tajā, protams, ir tas, ka karš tādā veidā tika paildzināts, bojāgājušo un pazudušo skaits pieauga un Francija, kas galu galā zaudēja – ne tikai karu, bet arī, ja tā var sacīt, skaistumu –, savu koloniālo klātbūtni ne ar kādiem pamatojumiem nekad vairs nespēja attaisnot.
Savukārt komiskais Osaresa memuāros ir tas, ka vecais ģenerālis vienacis, kurš nemiernieku spīdzināšanu skaidroja ar plānotu atentātu novēršanu, burtiski punktu pa punktam pārstāstīja slaveno tikšķošas bumbas domu eksperimentu. (Tajā tiek jautāts: vai ir ētiski pieļaujams spīdzināt teroristu, ja viņa atzīšanās garantēti novērsīs vairāku nevainīgu cilvēku nāvi? Dažādas aptaujas uzrāda, ka ne tikai liela daļa profesionālu filozofu, bet arī "parasti cilvēki" atbild apstiprinoši.) Protams, ne par kādām filozofu utilitāristu iemīļotām ētiskajām dilemmām (ir vesela sērija par tramvajiem) Osaress nekad nebija interesējies un sprieda tikai kā praktiķis.
Iepazīstoties ar visu šo materiālu un laikabiedru liecībām abās cīnītāju pusēs, es izdarīju dažus secinājumus personīgai lietošanai. Pirmais un pats svarīgākais: visgrūtāk šajā izvērtēšanā ir izvairīties no anahronismiem. Taču, ja pat necenšas, nekāda izvērtēšana nevar notikt un visas runas ir tikai tukši salmi, plātīga sprediķošana. Piemēram, pārmest frančiem, ka viņi jau pēc Otrā pasaules kara brīvprātīgi neizvācās no Alžīrijas, neatvainojās par tās kolonizēšanu 130 gadus iepriekš un nepiedāvāja kompensēt savas neglītās rīcības nodarītos zaudējumus, ir anahronisms.
Viņi, protams, arī neuzskatīja, ka paveic šajās teritorijās "genocīdu" un "noziegumu pret cilvēci", kā daži mūslaikos dēvē visu Āfrikas, Āzijas un abu Ameriku kolonizācijas epopeju. Bija runa par frančiem, kas Alžīrijā bija dzimuši un nereti dzīvoja jau piektajā – piektajā! – paaudzē. Nacionālo nemieru sākumā neviens, burtiski neviens, nedomāja, ka franči nedrīkstētu tur atrasties. Sajūta, ka frančiem šai zemē nav taisnīgi saimniekot, pakāpeniski un mokoši nostiprinājās vēlāk – lielā mērā kā atbilde uz iestigšanu aizvien briesmīgākā barbarismā.
Otrkārt, ģenerāļa Osaresa apgalvojumā, ka, ja šādi atentāti notiktu tagad, valdība, specdienesti un militāristi rīkotos tāpat, visdrīzāk ir sava daļa nepatīkamas patiesības. Arī sekulāras, liberālas demokrātijas ar ļoti augstu pilsonisko apziņu un spēcīgu cilvēktiesību ideoloģiju dažkārt spīdzina, moka, linčo un likvidē. Veids, kā britu specdienesti apgājās ar Īru republikāņu armijas locekļiem, varētu būt viens piemērs; nesenā ASV vēsture pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ir cits piemērs.
Ja ģenerālim var pārmest, ka viņš nebija pietiekami daiļrunīgs, aprakstot savu padoto nežēlību pratināšanas kamerās, no viņa vajadzētu gaidīt arī izvērstu atainojumu stāstos par "uzbrukumiem ar cirvi". Alžīriešu Nacionālās atbrīvošanās frontes terors pret civilie- dzīvotājiem tomēr objektīvi bija šausmīgs. Teiksim, 1955. gada augustā neatkarības cīnītāji ar cirvjiem ielauzās kādas arābu ģimenes mājā Ainabidas ciematā. Es atvainojos par to, kas tagad sekos. Ģimenes tēvam Mello kungam viņi citu pēc cita nocirta visus locekļus – rokas, kājas un tā tālāk –, tad novietoja uz galda viņa četrus mēnešus veco meitiņu, sacirta zīdaini šķēlēs, pārgrieza meitiņas mātei vēderu, izlaida tā saturu un sastūķēja bērna ķermeņa gabalus tajā iekšā. Kad kārtībsargi ieradās šajā adresē, māte vēl bija dzīva.
Šāda veida atgadījumi savienojumā ar četrām piecām spridzināšanām dienā varbūt palīdz saprast, kāpēc arī tādi rūdīti militāristi kā Osaress vispārējo stāvokli kolonijā un franču armijnieku apziņas stāvokli aprakstīja kā "psihotisku". Un varbūt palīdz arī saprast, kā varēja notikt, ka atentātos vainotos, kad tos noķēra, spārdīja, sita ar strāvu, grūda dzeloņdrātīs un ūdens mucās. Mežonība kā atbilde uz mežonību – kā prezidents Emanuels Makrons savā atvainošanās runā pareizi atzina – kļuva par sistēmu. Tā ļoti ātri sasniedza punktu, kurā tai faktiski vairs nebija iespējams pretoties. Tieši to intervijās dokumentālajā filmā "Iekšējais ienaidnieks" vairākkārt atzīst bijušie koloniālo spēku pārstāvji. Viņi runā par "īpašo tā laika atmosfēru". Kaut ko, kas bija apkārt kā gaiss, visā, ikvienā, jebkur.
Viens no šiem veterāniem, sirms vīrs acīmredzamā salauztības stāvoklī, sarunā pateica kaut ko, kas man bija svarīgi. Viņš jautāja: kādam būtu jābūt cilvēkam, lai viņš spētu pretoties šādai situācijai, sacelties pret šo atmosfēru, nepieļaut to? Un pēc pārdomu brīža atbildēja: šim cilvēkam būtu jābūt ar ārkārtējām rakstura īpašībām. Vai arī tādam, kurā metodiski un nelokāmi ieaudzināti absolūti nepārkāpjami domāšanas un uzvedības principi. Ieaudzināti bez atrunām, bez izņēmumiem – ieaudzināti fundamentāli, radikāli, fanātiski. Lūk, lūk. Un vai nav dīvaini, ka tas pats laikmets, kuru Ziemeļāfrikā saēda šī mežonība, pazina tikai vienu šādu cīnītāju pret koloniālu lielvaru? Fanātisku, radikālu, tādu, kas gatavs mirt par "patiesību"? Es, protams, runāju par Gandiju.