Agnese Irbe, 'Rīgas Laiks': Ietveroša valoda ietverošai sabiedrībai
Foto: Shutterstock

Francijas premjerministrs Eduārs Filips valsts Oficiālajā Vēstnesī publicētā rīkojumā uzdevis saviem ministriem nepieļaut tā dēvētās "ietverošās rakstības" lietošanu administratīvajos tekstos. "Ietverošā rakstība" ir strīdīgs priekšrakstu kopums. Tas paredz franču valodā daudz plašāk lietot sieviešu dzimti un profesiju nosaukumos principiāli ietvert kā vīriešu, tā sieviešu dzimuma darītājus ar jauna tipa salikteņu palīdzību, vārdu vidū liekot punktus. Piemēram, ieteikts rakstīt nevis "zemnieki un zemnieces", bet "zemniek.ce.i.s" (agriculteur.rice.s).
Le Figaro, 21. novembrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Premjera rīkojums pašreizējos apstākļos, protams, ir pareizs. Ja valsts augstākās amatpersonas pēkšņi sāktu publicēt rīkojumus jaunā, daudziem pilsoņiem vēl nesaprotamā rakstībā, tas varētu novest pie pārpratumiem, sūdzībām un varbūt pat tiesas prāvām. Sakot "daudziem pilsoņiem", es gan varbūt pārspīlēju. Piedāvāto jauno rakstību, nedaudz patrenējoties, ir iespējams gan izlasīt, gan pašiem apgūt.

Taču pirmā pret "ietverošajiem salikteņiem" protestēja tieši tā sabiedrības daļa, kas noteikti ir daudz neaizsargātākā stāvoklī nekā sievietes, kuru profesijas nosaukums līdz šim netika minēts atbilstošajā dzimtē. Pret jauno rakstību iebilda neredzīgie un vājredzīgie, apgalvojot, ka punktu likšana vārdu vidū Braila rakstu padara nesalasāmu, kā arī disleksijas organizācijas, kuru klientiem pilnīga rakstītās formas neatbilstība izrunājamajai formai esot nopietns šķērslis valodas apguvē. Pret jaunievedumiem iebilst arī profesionāli tekstu redaktori un korektori, kā, piemēram, laikraksta Le Monde bijušais ilggadējais korektors Žans Pjērs Koliņons: cilvēki – saka Koliņons –, kuriem liekas, ka ar jaunajiem salikteņiem varēs izveidot tekošu, viegli uztveramu tekstu, acīmredzami nekad neko nav rakstījuši. Un, visbeidzot, Francijas Akadēmijas locekļi, kuri "ietverošo rakstību" oficiālā paziņojumā vienbalsīgi nodevēja par "nāves draudiem" (péril mortel) franču valodai.

Piedāvātās rakstības vājums ir nevis labas gribas trūkumā, bet tieši neveiksmīgajā formā, kādu pieņēmuši centieni mazināt "valodniecisko seksismu". Franču valodā, tāpat kā latviešu un vēl daudzās citās, jau daudzus gadu desmitus pastāv prakse lietot divkāršās galotnes, un noteiktos kontekstos tās arī regulāri tiek lietotas. Piemēram, "Piedāvā darbu asistentei/-am", "Piedalās jaunie rakstnieki/-ces" un tamlīdzīgi. Ja punktoto salikteņu vietā izdomātu ērtāku un sakarīgāku sistēmu un to lietotu saprāta robežās, ņemot vērā gan labskanības, gan grafiski estētiskos principus, neviens nejustos apdraudēts.

Tomēr, kā tas bieži notiek, brīdī, kad kāda jautājuma apspriešana sasniedz plašus sabiedrības slāņus un valsts amatpersonas, diskutēts tiek nevis par būtisko, bet tikai par redzamāko aisberga daļu. Pirmkārt, daudz svarīgāks par "ietverošās rakstības" strīdu noteikti ir fakts, ka grūti izprotamu cēloņu dēļ virkne vārdu, kas gadsimtiem ilgi lietoti bez mazākajiem pārpratumiem, pēkšņi ir mainījuši savu nozīmi. Kā piemēru šīm pārmaiņām varētu minēt Francijas prezidenta Emanuela Makrona runas. Gan priekšvēlēšanu kampaņas laikā, gan arī prezidenta amatā jēdziens "visi" (tous) viņam vienmēr šķitis neskaidrs un atšifrējams, it kā tas automātiski neietvertu meitenes un sievietes. Makrons ir slavens ar saviem sintaktiski neparastajiem iespraudumiem, piemēram: "Es vēršos pie visiem, kā viņām, tā viņiem..." vai "...lai mēs integrētu visus, gan viņas, gan viņus...". Iespējams, ka viņš nav pirmais, taču noteikti ir pazīstamākais franču valodas lietotājs, kurš problematizējis jēdzienu "visi".

Negaidītas pārmaiņas piedzīvo arī vārds "cilvēks" (homme). Es nespēju saprast, kādā kultūras un valodas areālā dzīvo tie franči un francūzietes, kas, piemēram, portālā www.slate.fr jau kuro reizi atkārto, ka, lai novērstu sieviešu diskrimināciju, "cilvēktiesības" (les droits de l'homme) esot jāpārveido uz "cilvēciskām tiesībām" (les droits humains), kā arī – vardarbību pret sievietēm veicinot tas, ka vārds "homicīds" (homicide) implicējot tieši vīrieša slepkavību, sievietes slepkavību tādējādi it kā vērtējot zemāk. Bet lietvārds homme nekad nav apzīmējis tikai vīrieti! Tas tā nebija ne Rasinam, ne Dekartam, ne Batajam. Un tā tas nebija arī daudz nevienlīdzīgākajā romiešu sabiedrībā un franču mātes valodā – latīņu valodā. Homo primāri apzīmēja cilvēku kā sugas pārstāvi. Vīrieša apzīmēšanai bija savs vārds, un tas bija vir.

Otrkārt, vilsies tie, kuri šobrīd ar sajūsmu uzņem iekļaujošo rakstību, gramatiku un sintaksi, iedomājoties, ka beidzot būs nodrošinājuši dzimumu līdztiesību un varēs pievērsties citām problēmām. Pievērsties, teiksim, satraucošajiem pētījumiem, kas rāda, ka kopš 1997. gada franču vidusskolēnu rakstīšanas prasmes ir ārkārtīgi pasliktinājušās, kā rezultātā daži Francijas Akadēmijas locekļi pat runā par "jauno analfabētismu" un valodas pamatstruktūru nezināšanu, pret kuru nepalīdzēs arī automātiskais kļūdu labotājs datorā. Ja šie tautas slāņi dziļāk ielūkotos paši savā blogosfērā, nevalstiskajās organizācijās un pat dažu politisko partiju programmās, tie redzētu, ka aizvien pieaugošam cilvēku skaitam binārā dzimumu sistēma jau sen ir noiets etaps.

Viņi pamanītu publikācijas, kurās detalizēti izstrādāti tā dēvētās neitrālās vai aseksuālās valodas priekšlikumi – ar jaunām lietvārdu galotnēm, personu un norādāmajiem vietniekvārdiem. Ja reiz pieņēma, ka valodai principiāli jāatspoguļo sieviešu dzimuma lietotāju vajadzības, kāpēc tai nebūtu jāatspoguļo arī to cilvēku vajadzības, kuri nav identificējami vai kuri nevēlas identificēties ne ar vienu no tradicionālajiem dzimumiem? Ja reiz politiski nekorekta gramatisko dzimšu lietošana nav pieļaujama, uz kāda pamata šos cilvēkus diskriminēs?

Kad aseksuālā nākotnes valoda sasniegs slavenajās zaļajās frakās tērptos akadēmiķus, dzirdēsim vēl daudz asākus komentārus par "nāves briesmām". Lai gan patiesībā viss ir vienkārši un risinājums nav jāizdomā – tas tika izdomāts pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Sengrieķu valodā otrās deklinācijas lietvārdiem, ar kuriem parasti apzīmēja profesijas, bija divas dzimtes ar vienādām galotnēm. Tikai pēc noteiktā artikula varēja pateikt, vai profesijas veicējs ir sieviete vai vīrietis.

Piemēram, ἡ φιλόλογος bija sieviete filologs, bet ὁ φιλόλογος – vīrietis filologs. Kad šos vārdus pārņēma valodas, kurās nebija dzimti apzīmējošu artikulu, izglītoti cilvēki zināja, ka tādi vārdi kā "filologs" ir dzimumneitrāli. Jā, tieši tā: nevis vīriešu dzimte ir uzkundzējusies pār sieviešu dzimti, bet vārds ir dzimumneitrāls un tādā ziņā pats ietverošākais no visiem.

Tātad vēlreiz, atgriežoties pie minētā piemēra: kam piedāvāja darbu? – Filologam. Nevis tieši vīrietim vai tieši sievietei. Vai cilvēkam, kas dzimis ar nestandarta ģenitālijām, vai cilvēkam, kas atrodas dzimuma maiņas procesā. Vai nultajam dzimumam, vai trešajam dzimumam. Īstenībā pat nebija būtiski, vai kandidāts sevi uzskatīja par cilvēku. Tas mierīgi varētu būt arī kiborgs vai reptiloīds. Tam vienkārši bija jābūt filologam – kādam, kas ir spējīgs veikt filologa darbu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form