Agnese Irbe, 'Rīgas Laiks': Lūk, cilvēks
Foto: DELFI

Biedrībā Kalna svētību kopiena VBTAI kopā ar Tiesībsarga biroja pārstāvi konstatējusi, ka bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no 10 līdz 12 stundām dienā bez iespējas saņemt medicīnisko palīdzību un pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu. Pirmā pārbaude Bruknā notika 5. augustā, kad runāts ar bērniem un konstatēti pirmie iespējamie bērnu tiesību pārkāpumi. Pēc laika veikta atkārtota nepieteikta pārbaude, kas nav devusi pārliecību, ka pārkāpumi būtu novērsti.
apollo.lv, 25. augustā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kanādiešu katoļu teologs Žans Vanjē 1964. gadā nodibināja kristīgu kopienu Arka. Tās mērķis bija izņemt no psihiatriskajām slimnīcām un pansionātiem garīgi atpalikušos, kuru stāvoklis nebija pārmērīgi smags, un dzīvot ar tiem kopā pašpietiekamos terapeitiskos centros tālu no pilsētām. Kopienu locekļi sadarbībā ar brīvprātīgiem, garīgi veseliem cilvēkiem paši kopa zemi, zināmā mērā sevi apgādājot ar pārtiku. Veselie brīvprātīgie garīgi slimos uzskatīja par saviem skolotājiem, kuri māca pazemību un mīlestību. Arka ir viens no lielākajiem garīgi slimo aprūpes veiksmes stāstiem 20. gadsimtā. Tā radīja 150 kopienas 38 valstīs un būtiski izmainīja veidu, kā Rietumos izturas pret atpalikušajiem. Pat pēdējā laikā redzamās TV reklāmas un modes skates, kurās piedalās cilvēki ar Dauna sindromu, lielā mērā ir tieši šī revolucionārā projekta nopelns.

Kad Žans Vanjē, kurš bija saņēmis vairāku valstu goda leģiona ordeņus, nomira, atklājās, ka viņam, cilvēkam, kuru uzskatīja par svēto, bija bijusi arī cita dzīves puse. Atklājās, ka viņš – lai gan nebija ne priesteris, ne mūks un tāpēc nebija šķīstības solījuma saistīts – bija slepeni uzturējis attiecības ar jaunām sievietēm. Lasot liecības, izskatās, ka šīs attiecības bija manipulatīvas un emocionāli savtīgas, katrā ziņā tās bija uzsācis pats Vanjē, aizbildinoties ar garīgu vadību un izmantojot savu ietekmi un slavu. Tomēr Vanjē nestājās sakaros ar atpalikušiem cilvēkiem, šajās attiecībās nebija vardarbības un tās visumā daudz neatšķīrās no daudzu neprecētu cilvēku attiecībām mūsdienu sabiedrībā.

Taču Vanjē reputācijai šie atklājumi bija graujoši. Tie bija graujoši tieši tāpēc, ka par Vanjē visi bija pieraduši domāt kā par cilvēku "ne no šīs pasaules", nenogurdināmu īpašas misijas īstenotāju, paraugu visiem. Turklāt viņš bija katolis un katoļiem ārlaulības attiecības ir aizliegtas.

Šo atklājumu gaismā daudzas lietas, kas apbrīnotas Vanjē biogrāfijās, ieguva jaunu skaidrojumu. Piemēram, to, ka viņš esot bijis ārkārtīgi pazemīgs un vienmēr sevi saucis par grēcinieku, viņa līdzgaitnieki uztvēra kā viņa svētuma izpausmi, lai gan patiesībā šķiet, ka viņš to sacīja tieši tāpēc, ka zināja savas dzīves slēpto pusi. Un, kļuvis tik slavens, ietekmīgs un apbrīnots, viņš zināja arī, ka šīs puses izgaismošana kopienai nodarīs milzīgu kaitējumu.

Tagad, lasot daudzu bijušo kopienas atbalstītāju sūdzības par vilšanos, gandrīz izklausās, ka vajadzētu radīt jaunu terapeitisko kopienu, kurā atgūtos tie, kas cietuši Arkas terapeitiskajā kopienā, – pat tie, kuri paši nebija manipulatīvo attiecību upuri. Lai gan, taisnīgi raugoties un nevienu neattaisnojot, jāsaka, ka viņi paši pie savām sāpēm ir vainīgi. Vanjē nevienam nebija solījis būt par svēto. Pat pārmetumi "dubultmorālē" nešķiet pamatoti, jo ir iespējams sludināt un aizstāvēt kaut ko, ko pats nespēj izpildīt. Iespējams, piemēram, pašam dažkārt būt skaudīgam un tomēr vienmēr nosodīt skaudību. Ne no viena Arkā arī nebija prasīts atteikties no sava saprāta un sirdsapziņas – un jo īpaši no pienākuma kritiski vērtēt notiekošo. Nekāda organizācija nevienam to nevar prasīt, un arī baznīca to neprasa. Turklāt Vanjē noteikti nebija atbildīgs par to, ko par viņu saka citi, – par visām tām medainajām hagiogrāfijām. Viņš nebija atbildīgs par saviem "faniem". Viņš vienkārši radīja jaunu, nozīmīgu un auglīgu aprūpes kopienas modeli. Pārējo viņi piedomāja paši.

Bruknas Kalna svētību kopiena, manuprāt, cieš no tām pašām problēmām, kuras gadsimtu gaitā jau simtkārt aprakstītas un noteikti tiks aprakstītas arī nākotnē. Tā ir savas veiksmes, izaugsmes un starojuma upuris. Radusies kā īpaša aicinājuma īstenošanas centrs, tā ir gribējusi būt atvērta visiem, nevienu neatraidot, un kādā brīdī, procesā palīdzot arī brīvdabas koncertiem un Latvijas lepnuma balvai, no nelielas ģimeniskas biedrības ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu ciematam būvniecības stadijā ar grandioziem nākotnes plāniem. Likumsakarīgi, ka, šādi plešoties un augot, ikvienam kopienas loceklim vai ikvienai problēmai var nākties pievērst mazāk uzmanības, savukārt jaunpienācēji no kopienas gaida to, ko pirms desmit gadiem viņiem kāds bijušais izdziedinātais stāstījis. Turklāt, kā lielākoties šādās kopienās, šķiet, ka viss balstās uz viena cilvēka harismu un personību. Šķistu pat dīvaini, ka par notikumiem Bruknā prasītu atbildēt kādam citam, nevis Andrejam Mediņam. Lai kā censtos to noliegt, kopiena ir tāds kā Mediņa spēcīgās personības paplašinājums. Ja šī personība pārtrauks ar to nodarboties vai kardināli mainīs virzienu, viss mainīsies.

Domāju, ka šajā krīzes stāstā visi saņēma un vēl saņems pēc nopelniem – tas ir, pēc tiesas un taisnības. Priesteris Mediņš saņēma nopietnu pārbaudījumu ar lepnību. Pat tā sabiedrības daļa, kura saka, ka tai Kristus veikums neko nenozīmē, nepieļauj, ka kāds sevi viņam pielīdzina.

Mediņš saņēma pārbaudījumu ar tiem pašiem vārdiem, kurus viņš pats daudzas reizes ir teicis: viss gods Dievam, visi grēki manējie. Tie, kas cer uz Bruknas palīdzību vai dziļas krīzes brīdī grib vest uz turieni savu pusaudzi vai citu radinieku, saņēma vajadzīgo brīdinājumu. Neviens priesteris, neviena īpaša vieta Latvijā nevienam neko nav solījusi un nevar solīt. Nav tādas vienas izdziedināšanas vietas un viena izdziedinātāja, viena pēdējā salmiņa, kurš noturēs to, kas lūst. Latvijas ticīgajiem un Bruknas atbalstītājiem arī tika atgādināts: nelieciet savas cerības, paļāvību un ticību uz cilvēku, lai cik spējīgs un jaudīgs viņš būtu. Katra Bībeles lappuse to atkal un atkal atgādina – mēs vienkārši negribam to dzirdēt. Es pati šajā krīzē arī tiku pārbaudīta. Lai gan Bruknā nekad neesmu bijusi un priesteri Mediņu nepazīstu, es šo skandālu stipri pārdzīvoju. Pārdzīvoju to, ka laikam kaut kas tur tiešām nav labi. Bet es gribu, lai būtu ļoti, ļoti labi. Lai būtu šāds nevainojams kristīgas kopienas paraugs. Nezinādama, kā tikt galā ar šīm neizprotamajām, bet asajām sāpēm, es sastrīdējos ar vīru, gandrīz sastrīdējos ar brāļasievu un bez pamata izgāzu dusmas uz bērniem. Viss, kas notika ar Vanjē vai Mediņu, ir noticis, notiek un droši vien vēl notiks arī ar mani. Viņi ir cilvēki, un es esmu cilvēks. Mēs esam tikai cilvēki.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form