Kad šajās dīvainajās dienās es veikalā iegādājos maizi un vīnu, es rīkojos šādi. Ņemu maizi tikai iepakojumā, vislabāk vakuuma. Ja tā ir vakuumā, tad to no ārpuses nomazgāju ar siltu ziepjūdeni. Ja maize ir maisiņā, es maisiņu uzmanīgi atveru un iekratu maizes šķēles maizes kastē. Maisiņu izmetu, miskasti aizsienu un iznesu, kārtīgi nomazgāju rokas. Vīna pudeli es nomazgāju ar siltu ziepjūdeni no ārpuses, noslauku dvielī un dvieli nomainu.
Aizvakar ziņās bija rakstīts par kādu amerikāņu aktieri, kurš desmit dienas bija meditējis tuksnesī bez viedtālruņa un sakariem. Viņš no sava retrīta atgriezās pasaulē, kurā nekas vairs nebija kā iepriekš: darba līgums iesaldēts, pilsēta slēgta, neko nedrīkst aiztikt ar rokām, un prezidents izsludinājis kara stāvokli pret neredzamu ienaidnieku.
Tiem cilvēkiem, kuriem ir intensīva reliģiskā dzīve, pandēmijas laikā vienā ziņā ir grūtāk, bet citā – vieglāk. Grūtāk tāpēc, ka viņi nereti dzīvo skeptiskā distancē no tā dēvētās realitātes un neuzticas "šīs pasaules valdniekiem" un viņu drošības protokoliem. Katoļu draudžu iekšējās saziņas grupas – cik man bija iespēja novērot – no svaigākajām ziņām par koronavīrusu atrodas vismaz nedēļu garā nobīdē. Viņi ļoti noraidoši uztver mēģinājumu iejaukties lūgšanu saietu kalendārā. Savukārt vieglāk viņiem ir tāpēc, ka sērgas un ligas, un "cīņa pret neredzamu ienaidnieku" nav parādības, kas viņus šokētu un satricinātu. Viņi ir centušies sevi audzināt apziņā par visu lietu zūdību un tukšību un paļauties vienīgi uz spēkiem, kas "nav no šīs pasaules".
Šo grūtuma un viegluma paradoksu var vērot dažādajās atbildēs, ko ābrahamisko reliģiju augstākie garīdznieki sniedza uz sekulāro iedibinājumu prasību pārtraukt pulcēšanos. Saūda Arābijas garīdznieki aizliedza lūgšanas Mekas un Medīnas mošejās un arī ārpus tām. Fotoattēlos var aplūkot pilnīgi tukšu laukumu ap Kaabu jeb melno kubu. To var saprast, ņemot vērā, ka šajās islāma svētvietās sociālu distancēšanos nebūs iespējams nodrošināt ne ar kādiem spēkiem. Savukārt Izraēlas Ministru prezidentam ir radušās grūtības ar reliģisko skolu un ješivu slēgšanu. Ortodoksālo jūdu haredu rabīns Kanievskis paziņojis, ka "Toras studiju pārtraukšana ir bīstamāka par koronavīrusu". Ja jūdaisma pamatdogmas pieņem par patiesām un izprot Toras lasīšanas kā reliģiska akta nozīmi, šis apgalvojums, protams, ir pareizs. Bet arī bargajos jūdu likumos ir visādi izņēmumi. Tiem droši vien pievērsīs uzmanību, ja slimība atvēzēs savu izkapti milzīgajās, cieši kopā dzīvojošajās jūdu saimēs. Dievs neturēja ļaunu prātu uz ķēniņu Dāvidu, kad tas, bada dzīts, ēda tempļa svētās maizes, kurām "normālos apstākļos" nedrīkst pieskarties.
Kristīgās konfesijas, kurās ir dievgalds, vīrusa laikā mēģinājušas panākt kompromisu. Baznīcas lielākoties palikušas atvērtas lūdzējiem – izņemot ASV, kur par to ir zināms sašutums, un Itāliju, kur tas šobrīd šķiet pašsaprotami. Bet svētās Mises un dievkalpojumi norit tikai starp garīdzniekiem un tiek translēti tīmeklī. Dievkalpojumu un svēto Misu atcelšana kļūs īpaši zīmīga, kad pienāks Lieldienas, jo tādi apstākļi kā šobrīd un tik plašā teritorijā kā šobrīd nav piedzīvoti pat kara laikā.
Dievkalpojumu un Misu atcelšanai ir divi iemesli – bažas par drūzmēšanos pašās telpās un bažas par sakramenta dalīšanas riskiem. Pirmais būtu skaidrs, un to arī varētu vieglāk risināt, bet otrais prasa izvērsumu.
Kad maize un vīns tiek pareizi pārvērsti par Jēzus Kristus miesu un asinīm, tie paši par sevi nekādā ziņā nevar būt slimības un nāves nesēji. Kristietībā tie kļūst par to, kas ir absolūtā nozīmē pretējs slimībai un nāvei. Ja to noliedz vai pat tikai apšauba, tad visa mācība un visa ticība zaudē savu saturu. Tātad problēma nevar būt maizē un vīnā. Problēma ir veidā, kā ticīgie tos var saņemt. Priesteris vai mācītājs var būt inficēti, un trauki, ja tos īpaši nenotīra, var būt netīri. Pat ja maizi un vīnu neliktu cilvēkiem tieši mutē, bet ļautu pašiem paņemt, viņi tāpat ņemtu to ar rokām, kas tajā brīdī varētu būt netīras.
To visu varētu risināt ar roku dezinficēšanu un lūdzēju stingru uzraudzīšanu. Tas ir, ar menedžmentu. Man šķiet, ka galu galā tas ir šis menedžments, no kura mēģina izvairīties, jo tajā ir kaut kas nepiedienīgs. Tas ir tāpat kā iedomāties garīdznieku, kurš iet pie mirēja uz pēdējo svaidījumu pilnā aizsargtērpā, cimdos un maskā. Ir jābūt kādai vietai, kas ir brīva no bailēm, un jābūt cilvēkiem, kas uzņemas starpniecību starp baiļu pasauli un to otru. Kristietībā šo vietu sauc par baznīcu un cilvēkus – par garīdzniekiem. Tikmēr ierindas ticīgie ir aicināti mazgāt maizes pakas un vīna pudeles un zem aizsargmaskām ne mirkli nemitēties pateikties Dievam par visu, kas nāk priekšā.