Tomēr par ātrumu un eleganci nākas maksāt. Jau ilgāku laiku man ir aizdomas, ka, iekāpjot mikriņā, piekrītu piedalīties tādā kā noziedzīgā darbībā – ar saviem noteikumiem un rituāliem, kuru nozīme ierindas pasažierim paliek nesaprotama. Pārsteidzošā ātrumā nokļūstot centrā ar mikriņu, vienmēr pārņem tāda negodīgas uzvaras sajūta, gluži kā nopērkot nelegālu mūzikas ierakstu. Un tā ir ne tikai sajūta. Vairākas nopietnas pazīmes liecina par mikriņu piederību citai iekārtai.
Pirmkārt, katram paviršam vērotājam skaidrs, ka mikriņi nepakļaujas nekādiem ārpasaules grafikiem un noteikumiem. Par mikriņu nekad nevar zināt, kad tas nāks. Bet ja atnāks, tad noteikti darīs visu iespējamo, lai centrā nokļūtu netradicionāli, braucot pie sarkanās gaismas, asi manevrējot starp braukšanas joslām, sastrēgumu vietās mainot maršrutu, lecot galopā, virpuļojot piruetē, joņojot pa tramvaja sliedēm, vienreiz, goda vārds, braucām arī pa trolejbusa vadiem.
Nevar nepamanīt, ka starp mikriņu vadītājiem pastāv kādas smalkas, nerakstītu likumu regulētas attiecības. Ar savu slengu, informācijas apmaiņu, goda un negoda vīriem, savu ģedovščinu. Jauniņie ir atpazīstami uzreiz – pēc tādas kā iebaidītas pazemības muguras līkumā. Vecie, goda vīri, sagadoties kopā Merķeļa ielas pieturā, sasmēķē un, sabāzuši ūsas kopā, klusināti paļā negoda vīrus: “Vasjka, velns, kuces dēls, velns, viss viņam pilnīgi pie pakaļas, visu viņam ka tik pa nelietīgai modei, velns.” (Brīvs tulkojums no krievu valodas.)
“Pa nelietīgai modei”, kā esmu izsecinājusi, skaitās stāvēt ilgāk vienā pieturvietā, “nosmelt tautu” nākamajiem, apdzīt. Reiz bija pavisam interesanti. Braucot lielā ātrumā, mūsējais vadītājs strauji nobremzēja pie Vidzemes tirgus un apstājās slīpi ielas vidū. Pametis durvis vaļā, skriešus devās pie otra tāda paša maršruta mikriņa, kur iekšā sēdēja negoda vīrs. Atrāvis durvis, mūsējais ar dūri sāka sist otram pa seju, īsi sakot, deva pa purnu, kamēr negoda vīrs neveikli atgaiņājās ar vienu roku. Incidents ilga veselas trīs minūtes. Atskrējis atpakaļ, mūsējais ielēca mašīnā un sāka triekt to kā negudrs, pie sevis purpinot: “Va velns, tā viņam, kuces dēlam, vajaga, tāds bezkauņa, velns.”
Atmosfēra mikriņā parasti liekas draudīga, aizdomīga. Uz brauciena laiku izveidojas tāda kā bēdu brāļu kopa, iebaidīta klusuma kompānija, un noklausītās sarunas ir, maigi izsakoties, savādas, laikam tādēļ, ka sarunu biedri ir neredzami.
Atgriežoties mājās ap plkst. 22.00, man bieži gadās braukt mājup kopā ar jaunu vīrieti adītā cepurītē un vijoles futrāli rokās. Parasti viņam vairākkārt zvana satraukta sieviete, pirmo reizi – pie Saktas, otro reizi – ap Teiku. Uz pirmo zvanu viņš atbild vienkārši: “Jā, braucu, jā, tikko iekāpu mikriņā, jā, būšu.” Otro reizi, Teikā, viņa atbildes kļūst ērcīgas. “Tu laikam domā, ka var aizbraukt desmit minūtēs, ja? Tu nesaproti, ka es braucu?” Reiz viņa zvanīja arī trešo reizi, jau Juglā. “Sit galvu pret stenderi,” viņš teica, tikko pacēlis klausuli. “Sit galvu pret stenderi un griez zobus! Es tev saku, ka iekāpu mikriņā, ko tu man te zvani un penterē – kotunebraucmājā – kotunebraucmājā! Es TO VIEN DARU, kā VISU LAIKU braucu mājā!”
Bet man pašai visvairāk patīk tie pasažieri, kas ar pirkstu zīmē uz logu aizsvīduma dažādas zīmes. Šķiet, arī klusuma kompānijas patriarham tas ir pa prātam, esmu pamanījusi, ka viņi tiem, kas zīmē, ļauj braukt bez maksas.
Ļoti mulsina arī mikriņā piestiprinātie uzraksti ar grūti izprotamiem ziņojumiem, kas tikpat labi varētu būt kādas šifrētas norādes. Izplatītākais ir “Klusāk teiksi, tālāk būsi!!!”, bet tas kļūst jo sarežģītāks, jo ilgāk par to aizdomājas.
Īpaši zīmīgi, ka daļai pasažieru tiek doti arī nelieli rozā papīrīši ar skaitļu kombinācijām. Reiz man arī iedeva, es apsēdos aizmugurē, starp diviem puišiem, un viens man tūliņ žagodamies pastāstīja senu ticējumu – ja biļetei pirmo trīs ciparu summa sakrīt ar pēdējo trīs, tā ir laimes biļete. Man nesakrita. Arī turpmāk ne. Visbiežāk neiedeva pat biļeti, tā ka laimes iespēja arvien saruka. Šķita, ka saprotu arī kopsakarības – dienās, kad man netika iedota biļete, biju izšķērdējusi naudu par saldumiem vai arī braucu uz kādu vietu ar nodomu iedzert, savukārt biļeti man vienmēr iedeva svētdienās, braucot uz baznīcu. To saliekot kopā ar mikroautobusu vadītāju rāmi autoritatīvo izturēšanos, liekas, ka visas šīs slepenās sistēmas mērķis ir man kaut ko iemācīt. Piemēram, ja pasažieri sadara kādas muļķības, viņi tiek stipri sabārti, parādot viņiem šauro ceļu uz disciplīnu. Reiz mēģināju izkāpt krustojumā, stāvot pie sarkanās gaismas. Pēc pusminūtes pūliņiem viņš man uzšņāca: “Ko tu te lauz durvis, muļķe,” un, rupji pagrūdis mani atpakaļ, attaisīja pats. Ar sava pārkāpuma sekām viņš man ļāva cīnīties tieši tik ilgi, lai es atzītu savu vājumu un saprastu, ka bez palīdzības no ārpuses neiztikt.
Šodien braucu mājās, pirms manis iekāpj sieviete ar bērnu, viņai iedod rozā papīriņu, man atkal nē. Spējas vilšanās pārņemta, iesaucos: “Bet man?!” Izteiksme viņa sejā nemainās, varenie pleci nenodreb, roka mirkli vilcinās, tad pasniedzas un saudzīgi ieliek man rokā mazo dārgumu. Sažņaugusi biļetīti rokā, apsēžos – kā tad! Ir! 350116 – pirmo trīs ciparu summa sakrīt ar pēdējo! Laimes biļetīte! Jē! Un tikai tāpēc, ka saņēmos palūgt! Reiz jau biju dzirdējusi pa televizoru, ka pilnīgi visu var dabūt, ja tikai palūdz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
