Šajā procesā, sauksim to par sportu, ļoti noder tieši bērnībā apgūtās zināšanas par sēņu sugām, īpatnībām un sagatavošanu. Daudz zaudējuši ir tie, kam bērnībā nav bijis jāiet sēnēs, kā esmu novērojusi, šie cilvēki, nonākuši kādā sēņu izpratēju kompānijā, jūtas pavisam nelāgi. Viņi neizšķir zaļo bērzlapi un zaļo mušmiri, alksneni un suņu sēni. Viņi sēņotāju kompānijās patiesībā tiek uzskatīti par tādiem kā zaudētājiem, lai arī neviens to vārdos nesaka, viņi to jūt paši, tādēļ, ja viņi arī vienreiz aizbrauc sēņot, tad noteikti nevēlas to vairs atkārtot.
Sēnēs, ja godīgi, līdz pat šim rudenim nebiju gājusi jau kādus desmit gadus. Līdz ar to ļoti labi, ka mūsdienās ir tāda lieta kā mobilais tālrunis. Kad ar draugiem gājām sēņot, ik pa laikam no meža zvanīju mammai, aprakstīju dažādas sēnes un prasīju, vai tās ir labas. Piemēram, zināt, ir tāda beka, kas pēc nogriešanas paliek velnišķīgi zila, es biju iedomājusies, ka tā ir velna beka, bet pieliku mēli un rūgta kā elle vis nebija. Mamma teica, ka tad esot jāņem, mājās izlasīju, ka tā esot garda un derīga sēne, rudzupuķu smilšu beka, vai nav skaists nosaukums.
Ar izbrīnu mežā konstatēju, ka mūsdienu jaunieši, kā arī citi sēņotāji nav pazīstami ar tādu noderīgu un garšīgu sēni kā čigānieti, jeb čigāneni (Rozites caperata). Kārlis, ar kuru kopā sēņojām, piemēram, atteicās tās likt grozā un paziņoja, ka neēdīšot, bet citi sēņotāji, kā liecināja lietiskie pierādījumi mežā, tās tikai bija paspēruši ar kāju, bet lielāko daļu – atstājuši augam, līdz tās bija sapujušas, sapelējušas un tārpu sagrauztas. Mūsu mežā čigāniešu ir daudz, bet bekas tā īsti neaug. Agrāk, kā stāsta mana vecmāmiņa, esot augušas, bet tad “sabrauca krievi, kas rāva sēnes ārā bez griešanas un izplēsa sūnas lielās platībās”, līdz ar to bekas esot iznīkušas. Turpretī Kārlis tikai un vienīgi bekas uzskatīja par īstām sēnēm, kā rezultātā viņa groziņā pēc mūsu divu stundu ilgās pastaigas mežā bija tikai pāris beku, kamēr mani un Ingas groziņi bija grūti panesami aiz smuko, stingro čigāniešu “podiņu” daudzuma. Sēņojot sapratu, ka nav taisnība tiem, kas saka, ka gailenīšu mežā vairs nav. Atradu diezgan daudz. Protams, rudens gailenes nevar salīdzināt ar vasaras gailenēm, rudens gailenes ir daudz blāvākas un ūdeņainākas. Tomēr garšo labi.
Sēņojot ir dažādas pieklājības normas, kas jāievēro. Nerunāsim jau par to, ka mežu vajadzētu atstāt tīru, sviestmaižu papīrus ņemt līdzi un kaku aprakt ar lāpstiņu. Katram sēņotājam ir zināms, ka sēnīti nedrīkst spert ar kāju, kā arī raut ārā ar visu sakni. Tādējādi tiek pārrauti sēņotnes pavedieni. Sēņotne, kā zināms, ir tā neredzamā vieta sūnās, kur atrodas sēnītes dvēselīte, pati “sēne”, ko var redzēt un aptaustīt, ir tikai tā sauktais sēnes augļķermenis. Ja sēnīti pasper ar kāju vai izrauj, tad sēņotne tiek savainota un tai ir grūti atkopties, nākamgad varbūt augļķermeņa tai vietā vairs nebūs.
Vēl nedrīkst aizmirst arī to, ka lielākā daļa sēņu ir vairāk vai mazāk indīgas. Sēņotājs kā indivīds vispār ir ziņkārīgs, viņš sēņošanas laikā noglāsta ar pirkstiem, apgāž augšpēdus un apčamda ļoti daudz dažādu sēņu, līdz ar to nedrīkst aizmirst nomazgāt rokas, pirms tās tiek liktas pie mutes. Noderēs arī tā sauktās mitrās salvetes, ja vēlaties līdzpaņemto maltīti ieturēt mežā. Sēņojot vēl ir jāuzmanās no tārpiem un gliemežiem, kam arī patīk sēņot. Tā saucamie “tārpi” patiesībā ir sēņodiņu kāpuri, kas mēdz dzīvoties pat pa vairākiem eksemplāriem vienā sēnē. Ar tiem arī saistīta lielākā vilšanās, ko iespējams piedzīvot sēņošanas procesā, bet nekādā gadījumā nevajag par to noskumt, jo sēņu šoruden ir daudz. Vēl sēnēs dzīvo arī gliemeži, starp citu, ļoti likumsakarīgi, esmu novērojusi, ka sēnēs dzīvo tikai tie gliemeži, kam pašiem uz muguras nav savu māju. Zem vienas sēnes atradu arī zirnekli, palielu un matiņiem noklātu, viņš sēni nemaz nebija ēdis, vienkārši tur dzīvoja, pašā stūrītī. Taisi sev citu māju, pin tīklu, šito sēni es ņemšu līdzi, teicu viņam un iekratīju sūnās.
Uzmanības cienīgi ir arī citas sēņošanas aksesuāri. Sēņot drīkst iet tikai gumijzābakos, tas uzskatāms par labu stilu. Tomēr lielākā daļā gadījumu gumijzābakos sēņojot nomaucas zeķes, kā arī sabirst dažādi gruži. Bet tas nekas, salīdzinot ar visām bīstamajām traumām, ko, piemēram, var gūt, braucot no kalna ar dēli. Vēl sēņojot vēlams ir kāds vecmodīgs apģērbs un groziņš ar nelielu nazīti. Sēņojot ir ļoti patīkami paņemt kādu sausu, nokritušu zaru, un, ar to ejot, nedaudz vicināties apkārt. Ļoti derīgi ir arī nolauzt smilgu un to visu sēņošanas laiku turēt mutē.
Ja atceraties, vasaras sākumā rakstīju jums par putniem. Savādi, bet mazie, dziedošie putni ir atkāpušies, viņiem ar sēnēm vispār nav pa ceļam, toties mežā ir ļoti daudz kraukļu, kas to vien dara kā lido un, kā viņiem pašiem liekas, arī dzied. Jauki, jauki ir mežā, un sēnes vēl ir. Aizbrauciet, un atceraties, sēni ir jāgriež ar nazi un noteikti nevajag spert ar kāju. Līdzi var paņemt arī maizītes un kādu dzeramo.
(Ā, pavisam aizmirsu, lai izvairītos no nelāgiem pārpratumiem, šim vēstījumam nav itin nekāda sakara ar to divdomīgo, modīgo sēņu skatījumu, kas vārdu ‘sēne’ liek pavadīt ar viszinīgu smiekliņu un dažiem aizplīvurotiem jokiem ar norādēm psihodēlisko sēnīšu virzienā, manuprāt, šāda izpratne ir ļoti bezgaumīga un pazemo krietno, ar speķi un sīpoliem cepamo sēņu sugu. Jēdziens “sēne” noteikti visupirms nozīmē to labo un ēdamo, tām draiskulīgajām būtu vajadzīgs cits vārds.)