"Latvijas iedzīvotāji par izplatītāko diskrimināciju valstī uzskata vecuma diskrimināciju. No 1012 aptaujātajiem diskrimināciju par izplatītu uzskata 67 %, un šis vērtējums ir ceturtais pesimistiskākais Eiropā. Kopumā Eiropā 58 % cilvēku uzskata, ka diskriminācija vecuma dēļ ir izplatīta. [..] Vecumu kā eiropieši, tā latvieši visbiežāk min kā galveno kritēriju, ko vērtē darba devējs, izraugoties no kandidātiem ar vienlīdz labām prasmēm un iemaņām, priekšroku dodot jaunākajam no tiem." Eiropas Komisijas aptauja Eurobarometer, pārskats "Diskriminācija Eiropas Savienībā", 2009. gada novembrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2008. gadā Amerikas tauta nepieņēma darbā 72 gadus veco prezidenta kandidātu Džonu Makkeinu. Viens no jautājumiem, kas viņu pavadīja priekšvēlēšanu kampaņā, bija "Vai jūs nedomājat, ka esat par vecu?" Makkeins turējās līdz pēdējam, gan rādot Amerikai savu 96 gadus veco māmiņu, kas vēl ir pavisam ņipra un aktīvi atbalsta dēlu, gan jokojoties un tēlojot, ka iesnaužas brīdī, kad viņam uzdod kārtējo "eidžisma" jautājumu. Presē tika publiski ķidāta un vētīta viņa slimības vēsture, Makkeina pretinieki veidoja un YouTube publicēja filmiņas ar smieklīgām dziesmiņām - Makkeins ir vecāks par Zelta vārtu tiltu un viņā satilpst pusotrs Obama (www.youtube.com/watch?v=wTitf2gjMmk). Latvijas iedzīvotāju atbildes "Eirobarometrā" liecina, ka mēs darītu tāpat. Pat vēl gaužāk. Patiesībā līdz šim nebiju aizdomājusies par to, cik lieli eidžisti (cilvēki, kas diskriminē citus viņu vecuma dēļ) mēs esam, jo tikai aptuveni 33 % amerikāņu līdzīgā aptaujā uzskatīja, ka Makkeins ir par vecu, salīdzinājumā ar 85 % Latvijas iedzīvotāju, kas justos "nekomfortabli", ja augstā vēlēta amatā būtu cilvēks, kas vecāks par 75. Atcerēsimies Kārļa Streipa apvainojumus Visvaldim Lācim, ka viņš 85 gadu vecumā nav labs Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts, un Lāča atbildi uz šo apvainojumu, 4. maijā bez atpūtas nosoļojot 20 kilometrus (www.youtube.com/watch?v=FVKFw1Pd6zw). 

Madonna neilgi pirms savas 50 gadu dzimšanas dienas nāca klajā ar paziņojumu, ka, neraugoties uz sabiedrībā pastāvošo eidžismu, viņa negrasās pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas mainīt savus vingrošanas un ģērbšanās paradumus. "Kādēļ, sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēks vairs nedrīkstētu būt traks un seksīgs? Kas man tagad jādara - jāmirst nost? Nekad neesmu darījusi un nedarīšu to, ko vēlas vairākums."(Dailymail.co.uk, 2008. gada 10. jūnijs) Aktieris Pīrss Brosnans, četrkārtējs Bonda lomas tēlotājs, intervijā Playboy žurnālam vainoja juvenīlu eidžismu tajā, ka viņa vietā Bonda filmā "Casino Royale" piedāvāts filmēties gados jaunākam aktierim un viņš tik neglīti izslēgts no spēles (Playboy Magazine, 2005. gada novembris). Pavisam nesen dzeltenajos medijos izskanēja fakts, ka Silvestra Stallones sieva lūgusi savu vīru vairs nefilmēties "Rokijā", jo tā viņš darot kaunu saviem bērniem. Stallone nav noliedzis, ka apzinās savu vecumu, tomēr no ieceres par vēl vienu "Rokiju" atteikties negrasās: "Zinu, ka man sanāks, ja spēšu filmā parādīt, ka arī Rokijs noveco. Par to, ka galvenais nav bokss, bet gan šis cilvēks." (Žurnāls Kas Jauns, 2009. gada 4. novembris)

Gara ausīm dzirdu, kā šo gadījumu komentē man pazīstami latvieši. "Neprot ar cieņu novecot." Lūk, lūk. Līdzīgi kā vēlētajiem politiķiem, arī šovbiznesa zvaigznēm darba devēji esam mēs visi. Tāpēc jau šovbizness nav augstā māksla, ka ir veltīts mūsu aizspriedumiem. Tautai ir stingrs uzskats par to, cik vecam ir jābūt Džeimsam Bondam (vai Blaumaņa Kristīnei), un tautas mākslas pienākums ir šim uzskatam kalpot.

Diskriminācija vecuma dēļ jeb eidžisms ir viena no jaunākajām pasaules diskriminācijām. Tā "konstatēta" tikai 1969. gadā. Ar eidžismu apzīmē pret otru cilvēku vērstu netaisnu un aizskarošu attieksmi viņa vecuma dēļ. Ir dabiski, ka cilvēki par citiem spriež tikai pēc viņu vecuma. Lai arī skumji. Es joprojām atceros netaisnības sajūtu par norādi "nejaukties starpā, kad pieaugušie sarunājas", kad pirmsskolas vecumā vēlējos paust savu viedokli vecāku sarunās. Cilvēki uz ielas automātiski saviebjas, ieraugot skaļu pusaudžu baru. Runājot par institucionālo diskrimināciju - vai gan nav tā, ka liela daļa jauniešu jau pirms 18 gadu sasniegšanas spēj izdarīt atbildīgu vēlēšanu izvēli, pilnvērtīgi strādāt un atbildīgi lietot apreibinošās vielas?

Tomēr pārsvarā ar eidžismu saprot, un, arī uz "Eirobarometra" jautājumiem atbildot, cilvēki visticamāk domājuši diskrimināciju veca, nevis jauna vecuma ziņā. Ar vecuma diskrimināciju, ja mēs runājam par diskrimināciju "darbos", ir tikpat sarežģīti kā ar seksismu. Kopš 90. gados Latvijā aizliedza praksi, kad darba sludinājumā vakancei, piemēram, bankā, lūdza nepieteikties tos, kas vecāki par 35 gadiem, vecuma diskrimināciju ir grūti konstatēt. Atšķirībā no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ko atstumj tādēļ, ka ir sarežģīti un dārgi nodrošināt to piedalīšanos, vai homoseksuālistiem, kurus atstumj tīri sirds cietības dēļ, nav viegli izvērtēt, vai veco cilvēku darbā nepieņem tādēļ, ka viņš ir vecs, vai tādēļ, ka viņš vairs nespēj tik labi veikt savus pienākumus. Privātās sarunās dzirdēts, kā šos abus jauc, cilvēki mēdz runāt tā, it kā viņiem būtu tiesības nebūt tik veikliem jaunākajās metodēs, ja viņi pieder vecākai paaudzei, tomēr, raugoties no privātā darba devēja viedokļa, un šis viedoklis ir peļņa, ar to rēķināties būtu tīrā žēlastība. Kuru tomēr par pienākumu uzliek cilvēktiesību likumi (dažās valstīs ir spēkā pat darbinieku sastāva kvotas).

Eidžisms ir kļuvis par vēl vienu iemeslu apvainoties un vainot. Attaisnot sevi un vainot pasauli, jo objektīvi vainīgos ir noteikt grūti. Tā ir Aizspogulijas varas spēle, kur tavs spēks ir tavs vājums, kā trūcīgā indiešu ģimenē kropla kāja ir kapitāls. Lai arī Latvijā šis karš parasti notiek pie kafijas galdiem un interneta komentāros, nevis tiesas zālēs, kā ASV un dažās Eiropas valstīs, kaut kādas uzvaras jau tajā gūst. Piemēram, visi kopīgi apvaino stipros tajā, ka viņu spēks nav gaišs un īsts. Ka šajā uzņēmumā panākumus nodrošina kontakti, nevis profesionalitāte vai ka te nav svarīga pieredze, bet izskats.

Sarežģītākais - atbildēt uz jautājumu "kurš to saka?" Vai to saka apdāvināti cilvēki bez kontaktiem vai netalantīgi cilvēki bez kontaktiem? Vai to saka 55 gadus veca augsta līmeņa profesionāle, vai 55 gadus veca agrākā profesionāle, kas nespēj vai nevēlas apgūt jaunāko akrila nagu pielīmēšanas tehnoloģiju? Žēl, ka Latvijā ir tik maz cilvēku, kas saņemas uzdot šo jautājumu tiesai, bet, iespējams, viņi arī nemaz negrib dzirdēt atbildi, jo vēlas vienkārši pažēloties.

Labi vien ir, ka mūsdienu cilvēktiesību likumi šajā ziņā pret mums ir daudz laipnāki nekā mūsu tuvākie, un, nedrīkst aizmirst, daudz laipnāki pret mūsu tuvākajiem nekā mēs paši. Tiesa, pēdējā laikā tiem uzradušies prominenti pretinieki neokonservatīvistu aprindās, kas uzskata, ka valsts iejaukšanās vienošanās brīvībā ved vienīgi pie kolektīvas grimšanas nabadzībā, un diskriminācija ir pilnīgi dabiska darba dalīšanas sastāvdaļa, un tiesības diskriminēt pieder pie cilvēka pamattiesībām (Storme, Matthias. Freedom of Contract: Mandatory and Non-mandatory Rules in European Contract

Law).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form