Šādas norises liek uzdot būtisku jautājumu – kas ir tā auditorija, kas apmeklēs mākslas notikumus, un vai tiek domāts par visiem sabiedrības locekļiem?
Pēdējo divu gadu laikā Latvijas sabiedrībā arvien vairāk tiek aktualizēts pieejamības jautājums. Piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fonds, 2021. gadā izsludinot finanšu konkursu "KultūrElpa", kā vienu prioritātēm noteica kultūras un mākslas pieejamības nodrošināšanu. Tieši šis finanšu konkurss ir aktualizējis piekļūstamības nepieciešamību, un līdz ar to rosinājis kultūras un mākslas institūcijas meklēt dažādus risinājumus. Savukārt 2021. gada decembrī sabiedrisko mediju rīkotais labdarības maratons "Dod pieci!" izcēla tieši vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Akcijas ietvaros tika saziedoti 483 346 eiro, apliecinot ne tikai tās aktualitāti, bet arī sabiedrības ieinteresētību mainīt esošo situāciju.
Pieejamība pēc būtības ir vienkāršs koncepts – tās ir cilvēka tiesības piedalīties procesos gan kā dalībniekam, gan kā organizatoram, lietot tehnoloģijas, apmeklēt iestādes, saņemt un sniegt pakalpojumus. Realitātē tas ir krietni sarežģītāks process, kas liek domāt par to, ko un kā mēs darām, lai sasniegtu auditoriju. Pieejamības neesamība ir stāsts par barjerām un šķēršļiem. Tā ir viena no diskriminācijas formām, kas liedz cilvēkam piekļuvi videi, informācijai, pakalpojumam, tādējādi ierobežojot cilvēka tiesības.
Var gadīties, ka, strādājot kādā konkrētā nozarē un komunicējot ar savas jomas speciālistiem, piemirstam: mūsu izmantotā valoda un koncepti ne visiem ir saprotami un skaidri uztverami. Tas var radīt satura nepieejamību un veicināt sabiedrības neizpratni par, piemēram, mākslas procesiem. Lai gan gandrīz visi izmantojam sociālos tīklos un digitālās tehnoloģijas, šādu produktu un pakalpojumu izstrādē ir ārkārtīgi būtiski pārbaudīt, vai mājaslapā publicētā informācija ir skaidri izprotama un viegli atrodama, vai ir iespējams mainīt burtu lielumus un kontrastus, vai tā ir nolasāma ar ekrānlasīšanas programmām, vai video ir pieejami subtitri. Vai mūsu publiski organizētajos pasākumos tiek nodrošināts surdotulks? Nemaz nerunājot par pakāpieniem un to augstumiem, pieejamiem liftiem un pandusiem, skaidriem marķējumiem.
Pagājušā gada pavasarī, kad izstādes "Neredzamās dzīves" kuratore Līga Lindenbauma uzaicināja mani to producēt, jau sākotnēji tika uzstādīti divi būtiski mērķi. Pirmkārt, padarīt izstādi pieejamu plašam sabiedrības lokam. Otrkārt, tā kā izstāde reflektē par vājredzīgu un neredzīgu cilvēku dzīvēm, padarīt to pieejamu cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Meklējot piemērotākās telpas, mēģinājām savienot divus aspektus – atrast vietu ar nozīmīgu cilvēku plūsma, lai arī neregulārie izstāžu apmeklētāji pievērstos šiem stāstiem, un lai tā būtu pieejama arī cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību vai kognitīviem traucējumiem.
Neskatoties uz to, ka ilgtspēja un vides pieejamība jau gadiem tiek deklarēta kā viena no sabiedrības galvenajām vērtībām, realitātē paveras cita aina. Lai arī nepārtraukti tiek rekonstruēti vai no jauna celti dažādi publiski objekti, pieejamības aspekts arvien ir problemātisks. Stāvas kāpnes, smagas durvis, neskaidras norādes, neesoši pandusi vai lifti. Izskatot esošās iespējas, izvēlējāmies uzrunāt tirdzniecības centru "Origo", kas pēc jaunās ēkas piebūves kļuvis pieejams cilvēkiem ar plaša spektra funkcionālajiem traucējumiem. To ērti apmeklēt riteņkrēslā; pateicoties uz grīdas izvietotajām vadulām, ēkā ir vieglāk orientēties cilvēkiem ar redzes grūtībām; lifti aprīkoti ar balss paziņojumiem, turklāt informācija tajos un uz trepju margām nodrošināta braila rakstā. Gan Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija "Sustento", gan apvienība "Apeirons" ir sniegušas atzinīgu vērtējumu šīm nozīmīgajām un sociāli atbildīgajām pārmaiņām. Līdz ar to tirdzniecības centrs "Origo" kā potenciālā izstādes telpa apvienoja abus vēlamos aspektus – cilvēkus un pieejamību.
Veidojot šo izstādi, visa komanda iesaistījāmies gan dažādu Rietumu muzeju izstrādāto vadlīniju pētniecībā, gan arī guvām nozīmīgu atbalstu no Latvijas Neredzīgo biedrības, kas mūs konsultēja gan par tiflo komentāru jeb detalizētu audio aprakstu izstrādi, gan arī par iecerētajiem dizaina risinājumiem. Patlaban Latvijā šajā jomā nav vienotu vadlīniju visām kultūras un mākslas institūcijām. Tas notikumu organizatoriem liek pašiem autodidaktiskā formā meklēt un izstrādāt šāda veida risinājumus. Latvijas Jaunā teātra institūts pagājušajā gadā izdeva nelielu bukletu ar pieejamības ieteikumiem. Tā varbūt ir viena no pirmajām šāda veida iniciatīvām – sākotnēji meistarklasē strādājot kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrības, Latvijas Nedzirdīgo savienības un "Apeirona" pārstāvjiem, tika izstrādāts pieejamības buklets.
Kā sabiedrība pamazām virzāmies uz vides pieejamību kā normu un kļūstam arvien redzīgāki arī mazajās lietās. Piemēram, platformā ziedot.lv tiek vākti līdzekļi miniatūra Brīvības pieminekļa – taktila bronzas objekta1 – izvietošanai turpat Brīvības laukumā, lai arī cilvēki ar redzes traucējumiem varētu to "saskatīt" ar pirkstu galiem. Lai gan būvnormatīvos ir iekļauta prasība nodrošināt vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kognitīviem traucējumiem tā tiek nodrošināta reti.2
Viens no sabiedrības pašapziņu veidojošiem faktoriem ir kultūras norišu pieejamība. Savukārt sabiedrības empātiju un toleranci veicina iekļaušana. Bez pieejamības arī iekļaušana var tikt apgrūtināta. Izstāde "Neredzamās dzīves" šobrīd apskatāma Cēsu koncertzālē – pilsētā, no kurienes nāk tās varoņi. Taču tā ir būtiski izgaismojusi ilgāku laiku ignorēto problēmu Rīgas pilsētvidē, kuras risinājums lielā mērā ir uzņēmēju, pilsētplānotāju un citu atbildīgo rokās. Katrs no mums gan kā indivīds, gan arī kā uzņēmums vai institūcija ir atbildīgs par iekļaujošas sabiedrības veidošanu, jo tikai tā mēs varam veidot labāku nākotni nākamajām paaudzēm.
1https://www.ziedot.lv/brivibas-piemineklis-neredzigiem-cilvekiem-4198
2https://www.sustento.lv/petijums-par-vides-pieejamibu/