Viens no modernās sabiedrības paradoksiem – lai izprastu tās gaitu, nepieciešams no tās izrauties. Teiksim, studēt sabiedrības trendu pētnieku grāmatas. Vai arī doties uz dziļiem laukiem, uz senu koka māju pašā meža malā, no kurienes līdz autobusa pieturai sanāks pāris kilometru. Tur dzīvojoša saimniece var pastāstīt daudz ko jaunu, pareizāk sakot – sen aizmirstu un neievērotu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Saruna ar viņu ļaus apjaust, ka neesi nekas vairāk kā mazs ritentiņš tajā šodienas mašinērijā, kas neuzbāzīgi, taču ik dienu nodarbojas ar tavas domāšanas un vērtību skalas veidošanu.

Piemēram, daudzi cilvēki, kas stāvēja pie televīzijas tapšanas šūpuļa, no sirds ticēja, ka tās uzvaras gājiens palīdzēs atrisināt divus uzdevumus: daudziem būs iespēja tikt pie daudzpusīgas izglītības; cilvēki spēs iepazīt pasauli. Šobrīd iespējams izdarīt secinājumus – izglītības gūšanā televīzijas starpniecība ir absolūti minimāla, bet pasauli mēs skatām pārsvarā caur tajā līstošo asiņu prizmu.

Šeit es nedomāju tikai diskusiju par to, vai TV un citu mediju pasniegtajās ziņās vajadzētu savādāk sabalansēt pozitīvas un negatīvas iekrāsas informāciju. Atbildes arguments – labi zināms, ka tieši devīze ,,Nav konflikta – nav ziņas” palīdz tikt pie reitingiem un tirāžām. Gluži kā vesternos lietotā frāze – ,,Labs indiānis – miris indiānis.”

Blakus tam ziņu dienestu darbinieku uzdevums ir arī gūt pēc iespējas svaigāku informāciju, kas, protams, izsit viņiem no rokām stūri, ar ko tiek veidota ziņu struktūrpolitika.

Protams, šajā jomā būti nepieciešami bezgalīgi pētījumi, tomēr ikviens var – teiksim, nedēļas, bet varbūt pat mēnešu garumā – ar zīmuli un papīru rokā saklasificēt informāciju, ko guvis no iecienītākā TV, radio ziņu raidījuma vai avīzes. Un iegūto kopainu pārdomāt – vai tad pasaulē un Latvijā patiesi tas ir galvenais notiekošais?

Un ziņu pavēlniekiem nevajadzētu izvairīties no pieaugošās atbildības – loģiska sabiedrības attīstības gaita nosaka to, ka medijiem paralēlās informācijas lauks sašaurinās. Piemēram, mūsu izglītībām nepieciešamās zināšanas kļūst arvien specializētākas, mēs arvien retāk lasām grāmatas.

Skaidrs, ka ceturtās varas uzdevumi biežāk liek pievērsties tiem gadījumiem, kur pastāv aizdomas par korupciju, nekā tiem, kur šī korupcija oficiāli fiksēta. Viens no ilgi skandinātu, bet nepierādītu valsts nozagšanas gadījumu blakusrezultātiem – vidusmēra ziņu patērētāja pieaugošais nihilisms.

Vai žurnālistiem atteikties cīnīties par taisnību? Nē. Bet vai vajadzētu padomāt par skatītāju, klausītāju, lasītāju? Jā, pie tam ļoti. Kaut vai tajā aspektā, lai viņu pārliecinātu – cilvēki bez kukuļu došanas, valsts apzagšanas spējīgi nodarboties arī ar ko citu.

Cits piemērs – par stabilu ziņu kopainas elementu kļuvusi satiksmes negadījumu atspoguļošana. Esam pārliecinājušies, ka tās rezultātā nav mainījušies ne šīs bēdīgās statistikas rādītāji, nedz arī cilvēku psiholoģija. Vienlaikus skaidrs, ka bieži vien satiksmes negadījumu ainas – kāda cilvēka bezatbildības vai vājuma izpausmes – arī turpmāk parādīsies ziņu izlaidumos. To veidotāju atbilde – reitingu un tirāžu dēļ.

Šeit – iespējams minēt arī daudz citu piemēru – nonākam pie atskārsmes, ka ziņas ne tik daudz rūpējas par savu ietekmi uz cilvēka vērtību sistēmas un psiholoģijas veidošanu, cik pakļaujas elementāriem pieprasījuma-piedāvājuma nosacījumiem – gluži tāpat kā pareizais mazgāšanas līdzeklis vai citi reklāmās piedāvātie produkti. Un ziņu patērētājs nonāk klienta statusā.

Uz jautājumu, vai tiešām ziņu kopums, kuram ļoti daudzi atvēl kopumā it nozīmīgu laiku (nerēķināsim minūtes dienā, bet summēsim tās pa gadiem), palīdz izveidot kaut cik objektīvu priekšstatu par norisēm pasaulē un Latvijā, izvēlēšos elementāru un aktuālu piemēru.

Grūti apstrīdēt to, ka viens no zobratiem, kas virza uz priekšu pasaules attīstību, ir Rotari kustība, kas šonedēļ svin savu simtsgadi. Šī labdarības organizācija – gluži tāpat kā vairākas citas – ik gadu desmitiem miljonu dolāru atvēl humanitārajām un izglītības programmām.

Cik būtiskas ir šīs palīdzības programmas un projekti? Protams, izglītības attīstība un palīdzīgas rokas sniegšana tiem, kuri paši sev nespēj palīdzēt, ietekmē arī sabiedrības kopējo veselību. Vai tas ir vajadzīgs medijiem? Ne īpaši. Pavisam cita lieta – ja kāds rotarietis finansiālu palīdzību būtu izmantojis savu radinieku labumam vai vismaz kārtīgi piedzēries un pēc tam nokritis uz Vecrīgas bruģa.

Tāpat nepaveras iespējas apspriest to, ka organizācija sponsorētu kādus politiskos spēkus, bet cīņa pret narkomāniju, AIDS vai palīdzības sniegšana invalīdiem vai neceļos nogājušajiem neļauj runāt par konkrētas valdības vājumu. Galu galā pat Zviedrijā, kur lielāko daļu atbildības par sociālo aprūpi uzņēmusies valsts, darāmā tomēr ir bezgala daudz.

Kā redzam, ziņu izlaidumiem Rotari – organizācija, kuras vairāk nekā 30 000 klubos apvienojušies ap pusotra miljonu biedru – nav īpaši noderīga. Šie klubi vienkārši vieno domājošus, aktīvus un sekmīgus cilvēkus, kuru aicinājums ir dalīties sasniegtajā ar tiem, kuriem nepieciešama palīdzība.

Varbūt pat var teikt, ka rotarietim došana citam sagādā gandarījumu un baudu. Dažs slikto ziņu pasaules nihilisma pieveiktais ar skepsi uztvers šo labdarības salu citu organizāciju vidū: ,,Vai viņi nav ģenētiski iekodēti?”

Varbūt patiesi šāds cilvēku tips sabiedrībā nedominē – Čikāgā, kur pirms 100 gadiem aizsākās Rotari kustība, nākamais tāds pats klubs izveidojās tikai 1972. gadā. Skaidrības labad – pasaulē ar līdzīgu darbības mērogu un senām labdarības tradīcijām vēl var lepoties tikai organizāciju “Kiwanis International” un “Lions International” klubi.

Bet varbūt jautājuma būtība nav ģenētikā, bet gan visvienkāršākajā aspektā – vai esam spējuši pamanīt viņu darbus? Neba sakomercializētais salavecītis ir vienīgais, kas sabiedrībā var iespīdināt dāvātprieka stariņu. Gaišu prieks joprojām nevajadzēt klasificēt tikai kā pozitīvu informāciju. Tieši dāvātāja un īstajā brīdī dāvanu saņēmuša laime – bet nevis ceļu negadījumi vai korupcija – drīzāk ir tas, kas liek griezties Zemeslodei.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form