Agnis Šmits: Egļu astoņzobu mizgrauzis Latvijas mežos
Foto: Privātais arhīvs

Pēdējo gadu klimatiskie apstākļi Eiropā radījuši labvēlīgus nosacījumus egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās uzliesmojumam daudzās valstīs. Pie šī bīstamā meža kaitēkļa savairošanās Zviedrijas dienvidu daļā tiek vainota 2018. gada sausā vasara. 2017. gada oktobra vētra tiek vainota pie egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās milzīgos apmēros Vācijā. Šāda savairošanās pēdējo gadu laikā novērota arī Austrijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā un citās Eiropas valstīs.

Kas tad ir šis egļu astoņzobu mizgrauzis (1. attēls)? Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) ir postošākais kaitēklis parastajai eglei (Picea abies) visā tās dabiskās izplatības areālā Eiropā un Āzijas ziemeļu daļā. Līdz nesenam laikam tika uzskatīts, ka Lielbritānija ir vienīgā valsts parastās egles dabiskās izplatības areālā, kurā egļu astoņzobu mizgrauzis nav sastopams. Tomēr 2018. gadā tika novērota pirmā šī mizgrauža savairošanās Kentas grāfistē. Vēl citviet Lielbritānijā šī mizgrauža bojātas egles pamanītas 2019. gadā.

Egļu astoņzobu mizgrauži var savairoties karstās, sausās vasarās vai arī pēc vētrām – vēja gāztajās un lauztajās eglēs. Nereti kaitēkļa nodarītie postījumi ievērojami pārsniedz vētras radītos postījumus.

1. attēls. Egļu astoņzobu mizgrauža vabole. Pārziemojušās vaboles ir apmēram 5 mm garas, tumši brūnas, bet vasarā izlidojušās vaboles ir gaišākas.

Latvijā šī kaitēkļa pēdējā savairošanās notika pēc 2005. gada janvāra vētras. Savu maksimumu tā sasniedza 2007. gadā, kad lielākajā daļā Latvijas teritorijas tika izsludināta ārkārtas situācija. 2007. gadā LVMI "Silava" sadarbībā ar Valsts meža dienestu un akciju sabiedrību "Latvijas valsts meži" izstrādāja vērtīgo egļu audžu aizsardzības plānu, kura ietvaros tika sniegts atbalsts arī privātajiem meža īpašniekiem, lai ierobežotu kaitēkļa izplatību visā Latvijas teritorijā. Divu gadu laikā mizgrauža populāciju izdevās ļoti būtiski samazināt (2. attēls).

2. attēls. 2005. gada janvāra vētras izraisītās egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās dēļ postītās egļu audzes (sarkanā krāsā) 2007., 2008., un 2009. gadā.

Kopš pēdējās mizgrauža savairošanās – gandrīz 10 gadus – Latvijā mizgraužu populācija bija zemā blīvumā. Nebūs tādas sezonas, kad nekaltīs atsevišķas egles vai neveidosies kāda svaiga mizgraužu "ligzda", bet būtiski kaitējumi mežā netika novēroti ilgi. Tomēr 2019. gada Meža kaitēkļu un slimību monitoringa, kas ir daļa no Latvijas nacionālā meža monitoringa, rezultāti norādīja uz strauju mizgraužu populācijas pieaugumu. Mizgraužu populācija augsta kaitējuma riska slieksni sasniedza Vidzemes centrālajā un ziemeļu daļā (3. attēls). Salīdzinot ar 2018. gadu, kopējais populācijas pieaugums pārsniedza 2 reizes. Novērtējot svaigi kaltušo egļu daudzumu, var izdalīt divus reģionus. Visbūtiskākie postījumi ir Lubānas apkārtnē. Šajā reģionā mizgraužu savairošanos veicināja 2017. gada rudens plūdi, kad Aiviekstes–Pededzes baseinā pārplūda plašas teritorijas, un nākamajā vasarā mizgrauzis strauji savairojās ūdens novājinātajās vai kalstošajās eglēs. Otrs mizgraužu savairošanās reģions ir Gaujas nacionālais parks – Cēsu apkārtne. Šeit mizgraužu savairošanos veicināja 2017. gada sausā vasara un samērā liels vēja izgāzto koku apjoms. Egļu astoņzobu mizgrauzis uzbrūk pieaugušām eglēm – visbiežāk eglēm, kuras vecākas par 50 gadiem. Ja starp vairākām eglēm atradīsies kāda priede, tad arī tā var tik "netīšām apēsta". Visa mizgrauža bioloģija pielāgota tam, lai varētu pievārēt veselas, nenovājinātas, lielas un staltas egles. Kamēr populācija ir neliela, vaboles vairojas izgāztos kokos, celmos un nedaudz arī ciršanas atliekās. Populācijai paliekot lielākai, vaboles uzbrūk veselām, augošām eglēm. Lai nomaitātu vidēji lielu egli, pietiek ar 3000–5000 vabolēm, bet sausā, karstā vasarā, kad egles ir novājinātas, pietiks ar 3000 vabolēm. Egles, protams, pretojas šī kaitēkļa uzbrukumiem. Sveķos var noslīkt vairāki tūkstoši vaboļu, bet, ja vaboļu ir pietiekoši daudz, koka pretestība tiek pārvarēta. Egļu astoņzobu mizgrauzis savās "kakla" krokās nēsā līdzi vairāku sugu sēņu sporas. Šīs sēnes palīdz pārvarēt egļu pretestību, bloķējot ūdens plūsmu koka vadaudos. Vēl var pieminēt faktu, ka eglēm uzbrūk tikai tēviņi, bet mātītes gaida, kad "tiks uzaicinātas" pievienoties jaunizveidotajā ģimenes ligzdā. Līdz ar to vairāku tūkstošu tēviņu noslīkšana sveķos populāciju neietekmē – atlikušajiem tēviņiem tiek vairākas mātītes un "ģimenes pieaugums" turpinās.

3. attēls. Vidēji vienā feromonu slazdā noķerto egļu astoņzobu mizgraužu vaboļu daudzums visā lidošanas sezonā 2019. gadā. LVMI "Silava" Meža kaitēkļu un slimību monitoringa dati.

Lai gan egļu astoņzobu mizgrauzim vēsturiski Latvijā izveidojas tikai viena paaudze gadā, pēdējos gadu desmitos, vasarām kļūstot siltākām un rudeņiem "garākiem", arvien biežāk novērojama sekmīga divu paaudžu attīstība. Kopumā pirmās un otrās paaudzes attīstība būtiski pārklājas, un nav iespējams pateikt, kur beidzas pirmās paaudzes attīstība un kur sākas otrās paaudzes attīstība. Tomēr droši var teikt, ka Latvijā šim mizgrauzim raksturīgas 2 paaudzes gadā, kur otrās paaudzes lielums un sekmes variē no gada uz gadu. Informācija, kas vairākkārt atspoguļota masu medijos par it kā trim mizgraužu paaudzēm Latvijā, gan nav patiesa.

Straujais mizgraužu populācijas pieaugums 2019. gada vasarā liek rūpīgi gatavoties 2020. gada sezonai. Tas būtu jādara katram meža īpašniekam, kura īpašumā vai valdījumā ir pieaugušas egļu audzes. Pirmais solis ir novērtēt, vai iepriekšējā vasarā egļu audzē nav parādījušās kaltušas egles, kas liecina par mizgrauža klātbūtni. Maijā, kad sākas mizgraužu masveida lidošana, jāapseko egļu audzes – jāskatās, vai uz egļu stumbra acu augstumā nav pamanāmi mizgraužu ieskreju caurumiņi. Tie ir apmēram 1 mm diametrā, un no tiem birs brūni mizas "milti". Tieši šos mizas miltus ir visvieglāk pamanīt, jo tie krājas zaru žāklēs un pie koka sakņu kakla. Maldīgs ir priekšstats, ka par mizgraužu uzbrukumu liecina koka stumbra sveķošana. Parasti notecējuši sveķi liecina par lauztiem zariem vai citām mehāniskām brūcēm. Ja mizgrauzis ir sekmīgi kolonizējis egli, nekādi nosveķojumi nav redzami. Ja egle ir sekmīgi atvairījusi mizgraužu uzbrukumu, tad gan uz stumbra var būt redzamas atsevišķas nelielas sveķu lāsītes.

Ja mežā ir novēroti svaigi mizgraužu bojājumi, īpašniekam jāvēršas Valsts meža dienestā vai pie speciālistiem mežzinātnes institūtā "Silava", lai novērtētu situāciju. Nekādā gadījumā atrastos kokus nedrīkst nozāģēt un izvest no meža mizgraužu lidošanas laikā. Nozāģējot koku, tiek izveidota pulcēšanās vieta citiem mizgraužiem – ciršanas atliekas (skaidas, celmi, skujas) izdala gaistošas vielas, kas pievilina mizgraužus no liela attāluma. Nozāģējot vienu koku, pēc mēneša iegūsim 3–5 svaigi kaltušus kokus. Ja ir tikai viens vai divi bojāti koki audzes vidū, tos var nozāģēt ziemā. Svaigi kaltušās egles koksne savas fizikālās īpašības nezaudē. Šādas egles var zāģēt dēļos, ko izmantot saimniecībā. Tirgus vērtība gan būtiski samazinās, jo sēnes, ko mizgrauzis pārnēsā, izraisa baļķu zilēšanu aplievas daļā. Ja mizgrauža bojātas egles ir lielā skaitā, šāda audze jānocērt sanitārajā cirtē, nozāģējot visas – gan dzīvās, gan nokaltušās – egles. Cērtot tikai svaigi kaltušos kokus, mizgrauzis strauji savairosies atstātajās eglēs, turklāt audze tāpat rudenī būs jānocērt.

Egļu audzi, kurā mizgrauzis savairojies, nevar "izārstēt", bet šādu audzi var "izmantot", lai mazinātu risku citām egļu audzēm. Ja bojātai egļu audzei tuvumā atrodas vērtīga nebojāta egļu audze, tad, nocērtot bojāto egļu audzi, tajā var izvietot feromonu slazdus. Mizgraužu ķeršanai piemērotos slazdos ievieto pievilinātāju, kas ir mākslīgi sintezēts šī mizgrauža pulcēšanās feromons. Tieši šādus feromonu slazdus izmanto arī mizgraužu populācijas monitoringā. 3. attēlā redzams, ka vienā slazdā var iekrist pat vairāk par 40 000 vaboļu. Šādus feromonu slazdus liek grupās – 3–5 slazdus vienā grupā – cirsmās, kurās skuju koku ciršanas atliekas ir vairāk par 25% no kopējā ciršanas atlieku daudzuma, ja 500 metru attālumā ir kāda egļu audze, kuru vēlamies pasargāt. Ja tuvumā egļu audžu nav, feromonu slazdu lietošana nav mērķtiecīga. Feromonu slazdus nedrīkst likt tuvāk par 30 m no pieaugušas, augošas egles, jo mizgrauzi nav viegli piemānīt – slazda vietā tas "iekritīs" kokā. Jāsaka, ka feromonu slazdu efekts tomēr ir samērā neliels. Tikai sistemātiska, profesionāli plānota šo slazdu lietošana dod sinerģisku efektu, kas sekmē mizgraužu savairošanās apturēšanu. Ja feromonu slazdus lieto nepareizi, ļaunums, kas no tā rodas, ir nesalīdzināmi lielāks par labumu, ko varam iegūt, slazdus lietojot pareizi. Līdz ar to slazdu lietošanā stingri jāievēro to lietošanas noteikumi.

Šobrīd Zemkopības ministrijas Meža departaments sadarbībā ar meža zinātniekiem strādā pie egļu aizsardzības plāna. Tiek plānots, ka jebkurš meža īpašnieks, kura īpašumā esoša cirsma būs piemērota feromonu slazdu lietošanai, varēs pie tiem tikt. Šo slazdu izvietošanu, tīrīšanu un novākšanu nodrošinās valsts. Īpašniekam jāvēršas Valsts meža dienestā, un mežzinis izvērtēs cirsmas piemērotību mizgraužu samazināšanas mērķiem.

Tagad vari saņemt ‘DELFI’ ziņas arī ‘Telegram’ kanālā. Pievienojies un uzzini jaunāko Latvijā pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form