(..) Ciānas Gudrie bez mazākajām šaubām apgalvo, ka galvenais manipulāciju līdzeklis ir nauda, un tā ir viņu rokās. Tas atbilst 19. gadsimta beigu un vēlāku laiku situācijai, kad starptautiskās banku apvienības un ražošanas tresti spēja ietekmēt politekonomiskās norises visā pasaulē: "Uz dabiskās un dzimtu aristokrātijas drupām mēs uzcēlām savas inteliģences aristokrātiju, pirmām kārtām, naudas aristokrātiju". Valsts mehānismu virza viens dzinējs – zelts. Arī šo faktu Gudrie konstatē jau kā spēkā esošu. Viņi pasludina: "Prese un zelts ir mūsu rokās". Nauda sniedz iespēju kontrolēt masu saziņas līdzekļus, un līdz ar to arī sabiedrisko domu. Gudrie pamatoti konstatē, ka tauta akli tic drukātajam vārdam, un visdažādāko novirzienu preses izdevumu pārvaldīšana ne tikai ļauj uzzināt sabiedriskās domas noskaņu, bet arī virzīt to sev vēlamā gultnē. Vienlaikus Gudrie bija ieplānojuši slēpto cenzūru, nepieļaujot sev nevēlamu ziņu nokļūšanu masu saziņas līdzekļos.

Nozīmīgākā Gudro manipulāciju panākumu atslēga ir iedarbošanās uz cilvēku apziņu, ierosinot un izmantojot zemiskākās cilvēku jūtas: "Kontaktējoties ar cilvēkiem, kas mums vajadzīgi, mēs vienmēr esam iedarbojušies uz cilvēka prāta vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo vajadzību nepiesātināmību, bet katra no minētajām cilvēku vājībām, to atsevišķi ņemot, ir spējīga nokaut iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā". Gudrie atzīst, ka gan materiālā progresa ideja, gan darvinisms, marksisms un nīčeānisms ir viņu speciāli radīti, lai sagrautu goju prātus un rosinātu sacelties pret dabisko kārtību. Savukārt speciāli kultivētā greznības kāre un dažādas baudas grauj goju spēku. Progress, kā atzīst Gudrie, ir melīga ideja, kas "kalpo patiesības aizmiglošanai, kuru nezina neviens, izņemot mūs". Gudrie vairākkārt uzsver, ka iefiltrēšanos politiskajās, ekonomiskajās un akadēmiskajās aprindās viņi īsteno ar masonu ložu palīdzību. Ložu īsto vadību un mērķus pārzina tikai masonu augstākās pakāpes, kas atrodas absolūtā Gudro kontrolē. Zemāko pakāpju masoni akli pakļaujas hierarhijas virsotnei, ticēdami, ka darbojas cilvēces apgaismības un progresa vārdā, vai arī ložās sev gūstot ārišķīgu godu un atzinību. Kad "redzamā masonērija" Gudrajiem vairs nebūs vajadzīga, to iznīcinās, pieviltos masonus meistarīgi noindējot vai inficējot ar nāvējošām slimībām.

(..) Tā kā Gudro plānu īstenošanas priekšnoteikums ir sabiedrības padarīšana par bezrakstura pūli, viņi atzīst, ka nav nekā bīstamāka par personisko iniciatīvu: "Mums jāvirza goju sabiedrību izglītība tā, lai katras darbības, kur vajadzīga iniciatīva, priekšā viņiem bezcerīgā bezspēcībā nolaistos rokas". Individualitāti visefektīvāk nomāc kolektīvisma ideja: "Mēs gojus esam uzsēdinājuši uz sapņa par cilvēka individualitātes iekļaušanos simboliskā kolektīvisma vienībā zirdziņa. Viņi vēl nav sapratuši un nesapratīs, ka šis zirdziņš ir galvenā dabas likuma klaja pārkāpšana, kas kopš paša pasaules sākuma ir radījis vienību, kas nelīdzinās citām, tieši individualitātes nolūkā". Gudro politisko panākumu ķīla ir pastāvīgs nemiers un naids, ko rada un uztur gan šķiru, gan valstu un tautu starpā. Ar visdažādākā mēroga konfliktiem gojus sašķeļ un novājina. Ciānas Gudro cīņa par vispasaules varu ir visasiņainākā, kādu pieredzējusi pasaule, tomēr to izcīna tikai ar goju rokām. Eiropas monarhijās īstenota valdnieka atšķelšana no tautas ar korumpētu ierēdņu palīdzību: "Valdnieku aizsedz viņa pārstāvji, kas muļķo tautu, aizraujoties ar savu nekontrolējamo un bezatbildīgo varu. Valdnieki, kuriem laupīta pieeja tautai, vairs nevar ar to vienoties". Līdz ar to strauji zuda valdnieku autoritāte tautās, kas savukārt radīja priekšnoteikumus revolūcijām un valsts apvērsumiem. Tajā pašā laikā ar ekonomisku manipulāciju palīdzību sabiedrību sašķēla savstarpēji naidīgās šķirās – daudzos nabadzīgos proletāriešos un nedaudzos bagātos uzņēmējos: "Nabadzība tautu ir piekalusi smagam darbam spēcīgāk nekā verdzība un dzimtbūšana. No nabadzības nav iespējams atrauties". Nabadzībā slīgstošais strādnieku pūlis, kurā kultivēts naids un skaudība pret bagātajiem, bija Gudro karaspēks cīņā pret monarhijām: "Mēs izliksimies par strādnieku glābēju no nabadzības, kad piedāvāsim viņam stāties mūsu karapulkā – sociālistu, anarhistu, komunāru rindās... Ar nabadzību un skaudīgu naidu, kas rodas no tās, mēs virzām pūļus un ar viņu rokām aizmēžam tos, kas mums traucē... Ar zelta palīdzību izraisījuši vispārēju ekonomisku krīzi, mēs izmetīsim ielās strādnieku pūļus vienlaikus visā Eiropā. Šie pūļi ar baudu metīsies izliet asinis tiem, kurus viņi savā tumsonībā apskauž kopš bērnības, un kuru mantu viņi tad varēs laupīt". Monarhiju sagraušana un valsts iekārtu nomaiņa uz tā dēvēto demokrātismu un liberālismu tomēr nenesīs gaidīto uzplaukumu un saskaņu. Saskaņā ar Gudro nodomiem, demokrātija tikai padziļinās šķelšanos sabiedrībā: "Partiju sašķeltība tās visas ir nodevusi mūsu rīcībā, jo tām, lai savstarpēji cīnītos, vajadzīga nauda, bet tā visa ir mūsu rokās". Goju vairākumam smags darbs kā dzīves nepieciešamība pastāvēs arī demokrātiskajās un liberālajās sabiedrībās. Gan darbs, gan piedāvātās izklaides un kaislības novirzīs goju uzmanību no Gudro politiskajām intrigām. Ja kāda valsts izrādītu pretestību Gudro plāniem, viņu arsenālā paredzēts izprovocēts karš no kaimiņvalstu puses: "Bet, ja arī kaimiņi noskaņoti pret mums, jādod pretspars ar vispārēju karu". Vispārēja naida un nesaskaņu sistēmā iekļausies arī antisemītisms, kas, kā ciniski apgalvo Gudrie, "radīts pēc mūsu vajadzības un rīkojuma, jo tas nepieciešams mūsu mazāko brāļu pārvaldīšanai".

(..) Gudro izdomātās politekonomijas teorijas par valdnieku padarījušas kapitālu, līdz ar to politiskās un ekonomiskās norises ir savstarpēji cieši saistītas, un ar ekonomisku manipulāciju palīdzību viegli iespējams ietekmēt politiku. Kā galveno priekšnoteikumu goju ekonomikas sagraušanai Gudrie min spēcīgas tieksmes pēc greznības attīstīšanu goju vidū, kas veicinās kapitāla bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Gojus jānovirza uz ražošanu un tirdzniecību, lai nācijas meklētu tikai pašlabumu, ieslīgtu savstarpējas konkurences cīņā un nepamanītu savu kopīgo ienaidnieku. Lai koncentrētu kapitālu Gudro rokās, jāizveido milzīgi monopoli, vispirms panākot kapitāla uzkrāšanas un plūsmas ierobežojumu likvidēšanu.

Par efektīvāko valstu pakļaušanas līdzekli Gudrie uzskata valstu ārējos aizņēmumus: "Ekonomiskās krīzes goju vidū esam veikuši ar naudas izņemšanu no apgrozības un valstu ārējiem aizņēmumiem. Saprātīgas nodokļu politikas vietā bezsmadzeņu goji piekrīt aizņēmumiem, kurus ar procentiem vienalga būs jāatdod no pavalstnieku kabatām. Īstais valsts valdītājs bija un ir valdības kreditors". Ekonomiskie līgumi un parādu saistības veido tīmekli, ar kuru Gudrie saistījuši visas valdības, izliekoties par tādiem, kas rūpējas par valstu uzplaukumu un labklājību. Nodokļus no nabagajiem Gudrie uzskata par revolūcijas sēklu un kaitējumu valstij, "kas zaudē lielo, dzenoties pēc sīkā". Par valstij visizdevīgāko Gudrie atzīst progresīvo ienākuma nodokli, ko ieviesīs arī Ciānas ķēniņa valstī.

Cīņa politiskajā un ekonomiskajā jomā, kas caurauž visu sabiedrību, kā arī kapitāla centralizēšana ir Ciānas ķēniņa valsts rašanās priekšnoteikums: "Saspringta cīņa par virsroku, triecieni ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnībā novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai aprēķins, respektīvi, zelts, kuru viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas var sniegt. Lūk, tad, nevis kalpojot labajam, pat ne sabiedrībai, bet tikai naidā pret priviliģētajiem goju zemākās klases sekos mums cīņā pret mūsu konkurentiem uz varu – goju inteliģentiem".

(..) Demokrātisko iekārtu laika gaitā diskreditēs, padarīs par smieklīgu un absurdu. Tas sabiedrībā izraisīs absolūtu vienaldzību pret politiku – tāda ir Gudro plāna daļa, kuras īstenošanās katrā ziņā ir visnotaļ skaidri vērojama mūsdienās. Mūsdienu sabiedrības politiskā pasivitāte ir krasā pretrunā ar patiesas demokrātijas jeb tautvaldības ideju. Haotiskums, sarežģītība un pretrunas politikā izraisīs sabiedrības riebumu pret politiku kā tādu: "Lai sagrābtu savās rokās sabiedrisko domu, to jāapjucina, izraisot tik daudz pretrunīgu viedokļu no dažādām pusēm, kamēr goji neapmaldīsies to labirintā un nesapratīs, ka labāk ir būt bez jebkāda viedokļa politikas jautājumos, kas patiesībā sabiedrībai arī nav jāpārzina". Riebumu pret demokrātiju veicina likumdošana, kas padarīta nesaprotama un pretrunīga ar birokrātu komentāru un skaidrojumu palīdzību: "Pāri pastāvošajiem likumiem, tos būtiski neizmainot, bet tikai izkropļojot ar pretrunīgiem izskaidrojumiem, esam radījuši kaut ko grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti pirmkārt izpaudās tādējādi, ka izskaidrojumi nomaskēja likumus, bet tad arī pavisam aizsedza tos no valdības skatieniem ar neiespējamību izprast tādu samudžinātu likumdošanu". Valdību nākšanu pie varas nosaka nevis tautas griba, bet Gudro rokās esošais visspēcīgais līdzeklis – nauda. Atbildīgos posteņus demokrātisko valstu valdībās Gudrie ir paredzējuši tautā nepopulārām personām, kuru pagātnē turklāt ir kāds neatklāts noziegums, lai nepaklausības gadījumā varētu piedraudēt ar tā publiskošanu. Neraugoties uz posteņu ļaunprātīgu izmantošanu savtīgās interesēs, demoralizētā tauta ciena šādus politiķus viņu veiklo blēdību dēļ: "Nelietīgi, nelietīgi, jā, bet – cik veikli!"

Galvenās figūras Gudro kontrolētajās demokrātiskajās valstīs būs "valdības karikatūras", no pūļa nākuši prezidenti – marionetes, kuru pagātne aptraipīta ar neatklātām, tumšām lietām. Gudrie plāno šiem ielikteņiem piešķirt tiesības pasludināt karastāvokli, vienlaikus līdz minimumam samazinot tautas pārstāvju skaitu parlamentos. Tas būs pārejas stāvoklis pirms Ciānas ķēniņa valstības nodibināšanas.

(..) Viltus demokrātijas un nesaskaņu haosā turpināsies Ciānas Gudro veiktā pārvaldes un sabiedriskās domas kontroles centralizācija. Goju pūli mocīs ne tikai ar rasu, tautu un reliģiju konfliktiem, bet arī ar speciāli izraisītu un stimulētu badu, noziedzību un slimībām. Daudzos upurus no "lopu sēklas – goju" vidus neņems vērā. Kad visatļautība un anarhija sasniegs kulmināciju, Gudrie nāks atklātībā kā pasaules glābēji no pašu izraisītajām nelaimēm: "Mūsu Patvaldnieka laiks pienāks, kad tautas, ko būs izmocījušas nebūšanas un mūsu sarīkotā valdītāju nepastāvība, kliegs – novāciet viņus! Un dodiet mums vienu vispasaules valdnieku, kurš iznīcinās nesaskaņu cēloņus – robežas, reliģijas, valstu intereses, kurš dotu mums mieru, ko mums nespēj dot mūsu valdītāji un pārstāvji!" Tad Ciānas kēniņu labprātīgi ievēlēs vispasaules pūlis.

Ciānas ķēniņa vispasaules vara būs supertotalitārisms, kas izpaudīsies kā visu cilvēka dzīves sfēru regulēšana un kontrolēšana. Kontrolēšanu veiks, trešdaļai sabiedrības izsekojot pārējos un ziņojot par katru pretošanās pazīmi valdībai: "Tad spiegošana nebūs kauna, bet goda lieta, bet nepamatotus ziņojumus stingri sodīs". Īpaši stingri kontrolēs administrāciju, ierēdņi par nepakļaušanos vai nolaidību saņems bargus sodus. Visas slepenās biedrības būs aizliegtas, politiskie pretinieki un noziedznieki arestēti pie pirmajām aizdomām un sodīti ar nāvi. Lai attaisnotu policejiskās kontroles pastiprināšanu, inscenēs nemierus.

Par savas valdības centru Gudrie bija iecerējuši Eiropu. Ciānas ķēniņu, kurš apvienos gan vispasaules laicīgo, gan garīgo varu, tauta redzēs kā gādīgu tēvu, kurš publiski uzstāsies tautas priekšā, nemanāmu slepeno aģentu ielenkts. Izglītības iestāžu programmās dominēs valdnieka personības kults un "nākotnes programma", kas nomainīs pagātnes izzināšanu. Valdniekus un troņmantniekus sagatavos Ciānas Gudro elite – "daži Dāvida sēklas dzimtas locekļi", izraugoties tos nevis pēc izcelšanās, bet spējām: "Izraēļa ķēniņam jābūt nelokāmam, stingram līdz cietsirdībai, bezkaislīgam, it īpaši brīvam no saldkaisles, lai dzīvnieciskie instinkti nepakļautu viņa prātu. Valdniekam jābūt pilnībā perfektam". Ar šo "pārcilvēka" ideāla aprakstu arī beidzas atklātībā nonākušais Protokolu fragments.

(..) Ja arī pieņem, ka Protokoli ir veikls safabricējums, tā autoram katrā ziņā vajadzēja būt izcilam pravietim, jo Gudro ieceres 20. gadsimta gaitā īstenojušās un turpina īstenoties ar atbaidošu precizitāti. Nemaz nav īpaši jāiedziļinās pasaules politekonomiskajās un kultūras norisēs, lai to saprastu. Ekonomikas un politikas globalizācija, finanšu un politikas sviru nokļūšana neliela personu loka rokās, apziņas manipulācijas ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, apzināti izprovocēti globāla mēroga kari, sabiedrības demoralizācija un interešu sašaurināšana līdz materiālo vajadzību apmierināšanai, nesaskaņas ne tikai tautu un reliģiju, bet arī vecuma grupu, dzimumu un pat seksuālo orientāciju starpā, valstu ekonomiskās neatkarības zaudēšana un iekļaušana lielās politekonomiskās apvienībās ir tikai spilgtākie piemēri pasaules finansu elites varaskāres uzvaras gājienam. Pasaule jau piedzīvojusi divus Ciānas ķēniņa valstības dibināšanas mēģinājumus – staļinisko un hitlerisko totalitārismu. Tehnoloģiju attīstīšanās, ko pūlis uzskata par progresu, nav atrisinājusi nabadzības problēmu, toties paplašinājusi manipulāciju iespējas ar apziņu un visu cilvēka dzīves sfēru kontroli.

Vairāki slepeno organizāciju pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka reālā vara pasaulē ir koncentrējusies aptuveni 300 personu – pasaules finansu un politiskās elites – rokās. Šīs slepenās vispasaules valdības, kurā apvienojušās vairākas senās slepenās organizācijas, mērķis ir Jaunā Pasaules Kārtība – vara, kas ir identiska Gudro plānotajai Ciānas ķēniņa valstībai. Gan reālie Pasaules Valdnieki, gan no viņiem atkarīgie sīkāka ranga politiķi stingri pieturas pie Ciānas Gudro pamatpostulāta: "Politikai nav nekā kopīga ar morāli". Pat nav ne mazākā mērā svarīgi, vai Protokoli ir safabricēti, vai nav, jo tie katrā ziņā kļuvuši par lielākās daļas politiķu rokasgrāmatu.

ASV prezidents Dž. Bušs izteicies, ka karš pret Irāku veikts ar mērķi nodibināt jaunu pasaules kārtību. Šim izteikumam faktiski tikai retais pievērsis pienācīgu uzmanību, tomēr notikumu attīstība liecina, ka iebrukums Irākā ir tikai sākums gluži apzināti provocētai cīņai starp Rietumu un musulmaņu civilizācijām. Ciānas Gudro īstenotā konfliktu stratēģija tādējādi iegūst globālus mērogus. Jau tagad ir skaidrs, ka "cīņas pret terorismu" aizsegā starptautisko apvienību biedriem iespējams gan pastiprināt policejisko kontroli pašu zemēs, gan uzbrukt jebkurai valstij, pasludinot to par "terorisma atbalstītāju". Starpcivilizāciju konflikts var izraisīt tāda mēroga ciešanas, ka globālo masu mediju apstrādātā pūļa apziņa būs gatava piedāvāt vispasaules valdnieka kroni "miera nesējam". Protokolu ideju – vienalga, kādu: autorības ziņā autentisku vai safabricētu – tālāka īstenošana rada nopietnus draudus gan individualitātes brīvībai, gan demokrātijai un cilvēcībai.

Vai un kā iespējams atbrīvoties no slepenās vispasaules valdības ietekmes? Nenoliedzami, liela daļa tā dēvētās sabiedrības masu kultūras un priekšmetu kulta ietekmē jau ir padarīta par vienaldzīgiem biorobotiem. Bet tiem, kuriem individuālā brīvība, miers un saskaņa vēl ir vērtība, jāielāgo, ka Ciānas Gudro panākumu vai neveiksmju atslēga ir iedarbošanās uz konkrētas personas morālajām vērtībām un tieksmēm. Ja cilvēks savu brīvību un garīgumu ir gatavs pārdot par sadzīves ērtībām, kā arī iespēju apmierināt varas, mantas un baudas kāri, tad Ciānas Gudro tīksmināšanās par "goju stulbumu" un līksmošana par Ciānas ķēniņa valstības tuvumu ir gaužām pamatota.

"Goji ir aunu bars, bet mēs viņiem esam vilki. Vai varat iedomāties, kas notiek, ja vilks iekļūst aitu kūtī?" vaicā Gudrie. Mums jāpavaicā sev, kas esam – auni vai tomēr brīvi cilvēki, dievišķas būtnes, kas spēj pašas veidot savu likteni, dzīvot mierā un saskaņā ar citu cilvēku brīvību? Katram ir dota personiskās izvēles iespēja un prāts, lai prognozētu izvēles rezultātus...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" decembra numurā (Nr.52)

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form