Skatos ziņas par vakar notikušo slepkavību ASV skolā. 28 gadīga jauniete nošāvusi 3 skolotājus un 3 bērnus. Viņa bija rūpīgi tam gatavojusies. Viņas mājās atrasti skolas plāni, izstrādāta shēma, kā īstenot traģisko nodomu. Viņa arī rēķinājās, ka tas beigsies tāpat kā citos līdzīgos gadījumos – policija viņu nošaus.
Savienotajās Valstīs šādas traģēdijas nav nekāds retums. Praktiski katru gadu dzirdam līdzīgas ziņas. Tā vien liekas, arvien vairāk bijušo skolēnu nolemj izbeigt savu dzīvi, pasakot visu, ko viņi domā par pieredzēto skolā. Bērnība daudziem var izrādīties nedziedējami traumatiska.
Šīsdienas ziņās pastāvīgi tiek atgādināts, ka šoreiz tā bijusi privāta kristīgā skola. Tā ir skola, par kuru vecāki gatavi īpaši maksāt, lai tikai bērns iegūtu ne tikai vispārējās zināšanas, bet arī sastaptos ar ticības laimīgo pieredzi. Jo kristietība taču dara laimīgu, vai ne?
Skatoties šo, nāk prātā pagājušā mēneša ziņas no Vācijas pilsētas Hamburgas. Tur masu slepkavība notika dievnamā. Kāds bijušais draudzes loceklis nespēja samierināties ar savu dzīves pieredzi un ieradās Jehovas liecinieku dievkalpojumā, lai apšautu kādreizējos brāļus un māsas. Toreiz policija paspēja diezgan ātri ierasties, un upuru skaits nebija ļoti liels.
Kristīgās ticības viens no pamatpostulātiem ir Jēzus teiktais, ka visu nosaka augļi jeb rezultāts. "Pēc augļiem jums būs to pazīt," viņš teica, runājot par dažādām mācībām un ticības praksēm, ar kurām mēs saskaramies. Kas gan tas par koku, ja tā auglis ir nāve un slepkavošana?
Tas, ko es nevaru nedomāt, klausoties par vakar notikušo masu slepkavību – ka 28 gadus jaunā meitene, kas vakar šāva, bijusi transpersona. Policija sola izpētīt viņas pagātni, ko īsti meitene pieredzējusi skolā, ka viss beidzies tik traģiski.
Vienu lietu, ko mēs redzam no kristīgajiem evaņģēlijiem – ka visciešākās attiecības Jēzum izveidojās ar sabiedrības nesaprastajiem, atstumtajiem, nosodītajiem. Šī iemesla dēļ tā laika garīdzniecība Jēzu nicināja un beigās arī viņu pašu nogalināja. Kāpēc tā ir sanācis, ka mūsdienās viņa sekotāji vairs nezina, vai nespēj, vai negrib pasniegt roku tiem, kas savulaik bija Jēzus lielākie draugi?
Man, kam ticība Dievam piešķir milzīgu dzīves saturu, prieku un piepildījumu, nākas domāt par šo atkal un atkal. Es redzu, cik daudziem viņu ticība ir radījusi nesadziedējamu traumu. Ticības pieredze var nest kardināli pretējus rezultātus.
Es pazīstu gandrīz visu lielo konfesiju līderus, esam runājuši par dažādiem tematiem. Seksualitātes, dzimumapzināšanās un ģimenes jautājumi kristietībai izrādījušies lieli klupšanas akmeņi. Nav tā, ka baznīca ienīst citādos, "nepareizos" vai grēcīgos. Tā vienkārši nezina, ko ar šo darīt. Tai ir bail izrādīt atbalstu "grēkam", tādēļ tā vai nu cīnās pret, vai norobežojas. Itin bieži baznīcēni cenšas par to nerunāt, nedomāt, reizēm piedāvāt savus izdomātus risinājumus. Diemžēl tas viss nereti rada milzīgas traumas, ar kurām daži galā vairs netiek.
Es domāju, ka vakardienas slepkava, dodoties ar ieroci skolā, gribēja, lai visi zina, ko šī skola, tās bērni un skolotāji viņai ir nodarījuši. Viņa gribēja aiziet ar skaidru vēstījumu. Bet mēs nezinām, ko ar šo vēstījumu darīt. Tāpēc, visticamāk, centīsimies tam nepievērst uzmanību un aizmirsīsim tāpat kā visas pārējās traģēdijas. Galu galā, viņa taču ir slepkava, un slepkavas ir pelnījušas nosodījumu!