Transporta sektors veido ap 30% no kopējā energoresursu patēriņa Latvijā, no tā vairāk nekā 91% patērē autotransports. Sektors rada arī ap 30% emisiju. Eiropas Komisija transporta nozarē nospraudusi ambiciozus klimata mērķus – līdz 2050. gadam par 90% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) apjomu. Lai saprastu, kā labāk sasniegt ilgtermiņa mērķus Latvijā, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) zinātnieki īsteno projektu "Ilgtspējīga un atjaunīga transporta politikas formulēšana Latvijā" (Nr. VPP-EM-2018/AER-2-0003).
Vairāku gadu pētījumi apliecina – Latvijai būs ļoti grūti samazināt emisijas transporta sektorā. Iemesli tam ir vairāki. Ik gadu energoresursu patēriņš sektorā tikai pieaug, kas cieši saistīts ar ekonomikas attīstību, pasažieru un kravu pārvadājumu apjoma pieaugumu utt. To apturēt pa spēkam ir tikai liela mēroga krīzēm. Enerģijas patēriņā kritums bija novērojams pēc 2007. gada, kad tika piedzīvota ekonomiskā krīze. Tā būtiski ietekmēja uzņēmumu darbību, samazinājās patēriņš kravu pārvadājumu jomā. Tagad patēriņa samazinājumu stimulē Covid krīze.
Būtisks šķērslis klimata mērķu sasniegšanā ir sabiedrības uzvedība. Pārmaiņas iedzīvotāju uzvedībā nāk lēni – mums nepatīk mainīt savus paradumus, iespējams, mēs nezinām, ka tas ir nepieciešams, mūs biedē izmaksas un barjeras, kas saistītas ar inovatīvu tehnoloģiju lietošanu. Kā piemērs minams elektromobilis, ko joprojām daudzi neizvēlas, bažījoties, vai tas spēs veikt pietiekami lielu attālumu, vai ceļā būs iespējama uzlāde, vai tā nebūs pārāk ilga utt.
Brīnumlīdzekļa nav
Projektā zinātnieki izstrādājuši modelēšanas rīku, kas, balstoties liela apjoma datos, palīdzēs izvērtēt dažādas transporta rīcībpolitikas, to ietekmi uz SEG emisiju apmēru un atjaunojamo energoresursu īpatsvaru transporta sektorā.
Modelēšana skaidri parāda – nav viena brīnumlīdzekļa, kas palīdzēs sasniegt mērķus. Viens no risinājumiem emisiju samazināšanai ir elektromobilitātes attīstīšana. Eiropas to veicina ar dažādiem pasākumiem, piemēram, drīzumā Eiropas Komisija plāno atklāt Euro 7 emisiju standartu, kas, visticamāk, spiedīs autoražotājus vispār atteikties no iekšdedzes dzinējiem jau līdz 2025. gadam.
Lai arī elektromobiļu skaits Latvijā pieaug, ir skaidrs, ka ar tiem vien nepietiks, lai sasniegtu mērķi. Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) dati liecina, ka līdz oktobrim Latvijā reģistrēti nepilni divi tūkstoši elektromobiļu. Salīdzinot ar nesenu pagātni, tie ir vērā ņemami rādītāji, turklāt to skaits turpina pieaugt. Bet emisiju bilancē pozitīvas izmaiņas – samazinājumu par 5 – 7% – būs iespējams tikai tad, kad Latvijas kopējā autoparkā būs ap 70 tūkstošiem elektromobiļu. Turklāt ar šādu samazinājumu nebūs gana, jo transporta sektorā jāpanāk samazinājums par 30% 2030. gadā un par 90% 2050. gadā.
Tomēr elektromobilitātei būs arvien pieaugoša loma. Tāpat sagaidāms, ka turpinās attīstīties koplietošanas pakalpojumi.
Straujāk situāciju palīdzētu uzlabot atteikšanās no pārvietošanās ar privāto automašīnu par labu sabiedriskajam transportam, velosipēdam, iešanai ar kājām. Kājāmiešana un braukšana ar velosipēdu ir ļoti ilgtspējīgi pārvietošanās risinājumi, jo vispār nerada emisijas. Arī sabiedriskais transports izkonkurē privātās automašīnas – pārvadājumos ar vieglo automašīnu uz vienu cilvēku tiek patērēti vidēji 2 – 3 litri degvielas uz 100 km, pārvadājumos ar sabiedrisko transportu – vismaz trīs reizes mazāk. Radītais emisiju apjoms uz nobraukto kilometru skaitu ir mazāks.
Sagaidāms, ka sabiedriskajā transportā arvien vairāk attīstīsies bezemisiju risinājumi. Eiropa caur direktīvām uzstāj, ka pašvaldībām un sabiedriskā transporta uzņēmumiem savos iepirkumos jāvērtē ilgtspējas kritēriji, un 2030. gadā pusei no iepirktajiem autobusiem ir jābūt bezemisiju vai darbināmiem ar atjaunojamo enerģiju. "Rīgas satiksme" šoruden izsludinājusi iepirkumu 35 elektroautobusu iegādei. "Rēzeknes satiksme" jau pirms vairākiem gadiem iepirka pirmos elektroautobusus. Sabiedriskā transporta sektorā liela loma ir labajam piemēram – ir jābūt vienam, kas izmēģina inovācijas un citi seko, ja redz ieguvumus.
Igaunija aktīvi izmanto biogāzi, piemēram, uz tā darbojas faktiski viss Pērnavas autobusu parks. Skandināvijā ir laba pieredze ar biodegvielas un biogāzes izmantošanu sabiedriskajā transportā. Zviedrijai ir izdevies panākt jau 30% atjaunojamo energoresusu īpatsvaru transporta sektorā, kamēr mums Latvijā – vien 5% (jaunākie statistikas dati pieejami par 2019. gadu). Tas ir mazāk, nekā bija plānots sasniegt līdz 2020. gadam. Latvijas mērķis bija 7%, uz pusi mazāk par Eiropas definētajiem 14% atjaunojamo energoresursu īpatsvara līdz 2020. gadam. Arī Latvijā ir liels potenciāls biometāna ražošanai no biogāzes, kas būtu izmantojams kā degviela, piemēram, sabiedriskajā transportā un kravu pārvadājumos. Pie nākotnes degvielām piederēs arī ūdeņradis, ko Eiropas Komisija mudina attīstīt, nosakot prasību izveidot ūdeņraža uzpildes infrastruktūru.
Latvijā sabiedriskajā transportā prioritāte jādod dzelzceļam un īpaši elektrificētajam dzelzceļam. Politikas plānošanas dokumentos jau šobrīd ir paredzēts, ka dzelzceļam ir jābūt transporta sistēmas mugurkaulam.
Jāizglīto sabiedrība
Kā pārliecināt iedzīvotājus pārsēsties sabiedriskajā transportā? Daudziem tas asociējas ar nepatīkamām smakām, lielu cilvēku skaitu. Tikmēr sava mašīna ir ērtības, komforts, laika ietaupījums. Vai tad, ja sabiedriskais transports būs ļoti moderns un pieejams, ar to pietiks, lai mēs attiektos no ērtībām, ko piedāvā privātā automašīna? Iespējams, būs nepieciešama "pātaga" – risinājumi, kas apgrūtinās un sadārdzinās pārvietošanos ar automašīnu, piemēram, dārgāka degviela, augstāka maksa par autostāvvietām, lielāki nodokļi automašīnām, citi ierobežojumi, piemēram, Rīga plāno izveidot zemo emisiju zonu. Sadārdzinājums ir laba "pātaga", kas var piespiest mainīt paradumus. Taču vienlaikus tas ir arī jautājums par sabiedrības labklājību – klimata politiku nedrīkst apdraudēt cilvēku tiesības pārvietoties. Ņemot vērā zemo maksātspēju Latvijā, degviela nevar kļūt tik dārga, lai novestu pie enerģētiskās nabadzības. Latvijai tas var būt liels apdraudējums. Tāpēc ļoti liela loma ir sabiedrības izglītošanai un informēšanai – ir aktīvi jāskaidro, kāpēc nepieciešamas pārmaiņas uzvedībā, ierobežojumiem pretim jāliek risinājumi, jāveicina savstarpēja sapratne. Cieņpilnas komunikācijas un savstarpējas izpratnes trūkums ir ļoti redzams veloinfrastruktūras ieviešanā, piemēram, daudz apspriestajā eksperimentālajā velojoslā Čaka ielā. No klimata mērķu viedokļa veidot veloceliņus ir pareizi, bet nesaskaņas, ko tas radīja, apliecina nepieciešamību uzlabot savstarpējo kultūru un sapratni.
Konsekventa ilgtermiņa politika
Rīcībpolitikai transporta jomā jābūt konsekventai, balstītai inovatīvās tehnoloģijās, vietējo un atjaunojamo resursu izmantošanā. Tai ir jābūt konsekventai, lai uzņēmumiem, plānojot investīcijas jaunās tehnoloģijās, būtu pārliecība, ka pēc gada vai diviem tā netiks principiāli mainīta. Savukārt atbalsta mehānismi ir jānodrošina ilgtermiņā. Jāatgādina, ka 2014. gadā Latvijas pašvaldībām, uzņēmumiem un organizācijām bija pieejams finansiāls atbalsts elektromobiļu iegādei. Pēc tam finansējums vairs nesekoja, piebremzējās auto iegādes temps – CSDD statistika liecina, ka togad iegādāts lielākais elektromobiļu skaits Latvijas vēsturē. Šobrīd elektroauto īpašnieki saņem reģistrācijas nodokļa atlaides, var braukt pa autobusu joslām un novietot mašīnas stāvvietās bezmaksas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija gan plāno jaunu atbalstu privātpersonām – 4500 eiro lielu subsīdiju elektromobiļu iegādei. Citu valstu labā prakse apliecina, ka kampaņveidīgi pasākumi nedod ilgtermiņa efektu. Lai sasniegtu izmaiņas, atbalsta pasākumiem jāilgst vismaz piecus gadus. Īslaicīgs atbalsts būtiski kropļo tirgu, piemēram, pircēji atliek elektromobiļu iegādes darījumus, gaidot, kad stāsies spēkā atbalsta pasākumi, bet uzņēmumi paaugstina cenas, tikko tie sākušies.
Tomēr atbalsta mehānismiem ir jābūt. Vai tiešām ekonomiski pamatotāk ir maksāt sodus par mērķu nesasniegšanu, nekā stimulēt uzņēmumus attīstīt inovatīvu ražošanu vai stimulēt iedzīvotājus mainīt paradumus? Noteikti ne.